Biennāle kā rīcība, nevis komentārs
Zane Zajančkauska
18/04/2012
Saruna ar Berlīnes biennāles 2012 kuratori Joannu Varšu
Biennālēm ir sava loma mākslas zikurātā[1] līdzās izsoļu namiem, mākslas tirgiem, galerijām, nekomerciāliem mākslas centriem, mākslinieku iniciatīvām un it kā ārpus tirgus eksistējošiem māksliniekiem. Biennāles parasti pretendē fiksēt aktuālo, notvert laikmeta gara pagriezienus; tām cauri kursē kuratores, iedomātos vai fiziskos pierakstu blociņos vākdamas vārdus, nosaukumus, idejas, atsauces; vieni mākslinieki papildina radošo biogrāfiju ar prestižu ierakstu, citi gūst informāciju, kas tad ir aktuālā “biennāļu māksla”; biennāles parasti spēj piesaistīt arī plašu general public, kas te gūst viedokli par to, kas tad notiek mākslā. Arī biennāles, protams, ir dažādas.
Berlīnē notiekošā, līdzīgi kā pati Berlīne, šķiet absorbējam visu – gan kritiskumu, gan radikālismu, izcilību, viduvējību, eksotisko un lokālo – visam te ir vieta un tieši tālab arī visam devalvējas nozīme. Arī mēģinājumi no iekšpuses sašūpot formātu un saturu ir ierakstīti pašas biennāles loģikā. Šogad šūpošana, iespējams, notiks drosmīgāk nekā citus gadus, jo biennāles veidošana ir uzticēta poļu māksliniekam Artūram Žmijevskim (Artur Żmijewski, 1966), kura mākslas praksi varētu dēvēt par provokatīvu. Artūrs Žmijevskis palīgos ir pieaicinājis poļu mākslinieci un kuratori Joannu Varšu (Joanna Warsza, 1976), kam raksturīga interese par performatīvām praksēm. Savukārt līdzkuratoru statusā viņi iesaistījuši arī krievu mākslinieku un aktīvistu grupu Voina, kuru darbību drīzāk varētu raksturot kā anti-sistēmisku. Tālab jo intriģējošāk ir redzēt viņus “iesēdinātus” vienā no mākslas sistēmas troņiem.
“Mēs negribam radīt vien kārtējo politisko izstādi,” pāris nedēļas pirms Berlīnes biennāles atklāšanas saka kuratore Joanna Varša. Tomēr, ja seko biennāles jaunumiem, tie šobrīd izskatās kā ziņu lente: “Okupē muzeju savā tuvumā!”, “Petīcija vizuālās kultūras centra aizstāvībai”, “Kampaņa pret policijas vardarbību Baltkrievijā!”, “Vienoti Sīrijai: apstādini asinsizliešanu”. Nelielā sarunā Joanna Varša iepazīstina ar šīgada biennāles galvenajām idejām.
7. Berlīnes biennāles piesaistītā kuratore Joanna Varša
Foto: Marta Gornicka
Kas ir tas atšķirīgais jūsu pieejā, kas pasargātu šīgada biennāli no kļūšanas par kārtējo politisko izstādi?
Par biennāles kuratoru šogad tika uzaicināts radikāls mākslinieks, tālab varam sagaidīt, ka biennāli vērtēs, balstoties priekšstatos, kas radušies no viņa agrākajiem darbiem. Savā ziņā man tas patīk, un šādai pieejai noteikti ir savs pamats. Viens no Žmijevska darbiem “Viņi” (“Them”, 2007) rāda situāciju, kurā satiekas dažādas ideoloģiskās grupas – cilvēki, kas pārstāv ortodoksālu baznīcas kopienu, ebreju jaunieši, nacionālistu grupa un kreiso ideju aktīvisti; viņi visi satiekas vienā slēgtā telpā, strīdas, izaicina viens otru un apmainās ar informāciju, izmantojot vizuālas zīmes. Un tas ir veids, kā es izprotu kuratora darbu. Mēs cenšamies nevis tikai (kā tas ir pierasts) rādīt kreisi kritisku pozīciju, mēs cenšamies nevis tikai demonstrēt “labo mākslu”, proti, mākslinieku komentārus par to, kas nav kārtībā ar pastāvošo iekārtu, bet gan drīzāk gribam radīt situācijas, kurās ir vieta dažādu uzskatu sadursmei. Mēs negribam radīt vien kārtējo politisko izstādi.
Gatavojot biennāli, mēs ar Artūru [Žmijevski – Z. Z.] pērn un šogad esam vērojuši, kas notiek mums apkārt – vairākkārt bijām Ungārijā, sekojām kustībai “Okupē Volstrītu!”, situācijai Baltkrievijā, politiskajām debatēm Eiropā. Mēs esam ceļojuši, lai būtu klātesoši, un mēģinājuši saprast, kā šajās situācijās iesaistās mākslinieki, aktīvisti un citi praktiķi. Ar šo biennāli mēģinām reaģēt un varbūt pat iejaukties notiekošajā, provocējot noteiktas situācijas. Ir pierasts, ka izstādēs par politiku tiek stāstīts kā par norisi, kas notiek “kaut kur citur”. Tā vietā mēs cenšamies radīt vietu, kurā politiskais var tik tiešām notikt. Turklāt meklējam īstu politisku konfrontāciju, tā vietā, lai māksla būtu kritiska vien tai atvēlētajās izstāžu telpās.
Vai varat ieskicēt kādu no radītajām situācijām?
Nu, piemēram, mūsu uzaicinātais čehu mākslinieks Martins Zets (Martin Zet) izsludināja akciju “Deutschland schafft es ab” (“Vācija tiek no tās vaļā”), aicinot cilvēkus īpašos nodošanas punktos atgriezt viņiem par nevajadzīgām kļuvušās Tilo Saracina grāmatas “Deutschland schafft sich ab” (“Vācija sevi iznīcina”)[2]. Martins Zets bija lasījis Saracina grāmatu čehu tulkojumā, Čehijā grāmata iznāca akadēmisko rakstu sērijā... Martinam grāmatas raisītās diskusijas šķita būtiskas un tā likās arī mums. Akcijas izsludināšanai sekoja negaidīts kritikas vilnis, praktiski visi lielākie Vācijas laikraksti Zeta akcijai veltīja sašutuma pilnus rakstus, apgalvojot, ka tas ir mēģinājums atgriezt grāmatu dedzināšanu, piesaucot nacismu un viduslaikus. Martinam Zetam pat prātā nenāca grāmatas dedzināt, turklāt viņš ko tādu arī nekur nebija apgalvojis.
Martin Zet: Deutschland schafft es ab. Plakāts
Foto: © Berlin Biennale
Un šis gadījums labi ilustrē mākslas vietu – ja Martins Zets vienkārši būtu sakrāvis lielu Saracina grāmatu kaudzi izstāžu telpā, tas nevienu neuztrauktu, jo tiktu uztverts kā kreisi kritisks mākslas darbs. Savukārt vēršoties pie sabiedrības, šī ideja negaidot ir kļuvusi par skandālu. Lūk, šī ir situācija, kad varētu teikt – sākotnējā iecere nav īsti izdevusies, jo savākto grāmatu skaits faktiski ir niecīgs, tomēr, pateicoties asajai reakcijai, mums ir izdevies satikt dažādas cilvēku grupas, kurām ir viedoklis – turklāt šie viedokļi ir atšķirīgi. Martins Zets arī dosies nelielā tūrē, apbraukājot ieplānotos “grāmatu pieņemšanas punktus” un dodot iespēju konfrontācijai rasties uz vietas.
“Grāmatu pieņemšanas punkts” KW laikmetīgās mākslas institūtā, Berlīnē. Foto: © Berlin Biennale
Cits piemērs: neapšaubāmi, viena no pēdējā gada aktualitātēm ir bijusi “Okupē Volstrītu!”, tālab vēl jo vairāk mūs interesē kustība “Okupē muzejus!”, kuras laikā, ieņemot muzejus vai atsevišķas muzeju telpas, tiktu pievērsta uzmanību tam, ka kultūra un māksla, kas paredzēta visdemokrātiskākajiem mērķiem, ir kļuvusi ekskluzīva. “Okupē muzeju!” protestē pret tā saukto 1/99 proporciju, kur 1% iedzīvotāju pārvalda 99% īpašumu arī mākslā.
“Okupē muzeju!” Foto: © Noah Fischer
Tā kā abi ar Artūru Žmijevski esam no Polijas, tad mums, protams, būtiska ir arī Austrumeiropas telpa, kas vēl joprojām tiek neadekvāti reprezentēta šāda veida izstādēs. Devāmies uz Krieviju, kur tikāmies ar grupu “Voina”. Iesākumā viņu attieksme bija skaidra – viņi nestrādā pēc pasūtījuma, netaisa neko izstādēm, vienkārši “dara savu lietu”. Bet tad mēs centāmies atrast veidu, kā tomēr apvienot mūsu un viņu intereses. Mums šeit ir biennāle, bet viņiem visa darbība balstās redzamībā. “Voina” funkcionē kā baumas, viņi izmanto sniega bumbas efektu, runu izplatīšanos, viņi nemitīgi strādā ar publiskumu un publicitāti. Tas ir lauks, kurā varam piedāvāt savu “instrumentu komplektu” – preses uzmanību, redzamību, institūciju, juristus, varam radīt noteiktu situāciju, ko viņi, savukārt, var izmantot savās interesēs. Protams, “Voina” nekad nebrauks uz šejieni, mēs viņus neredzēsim atklāšanā, taču mēs atradām veidu, kā sadarboties.
Neilgi pēc paziņojuma par Berlīnes biennāles uzticēšanu Artūram Žmijevskim, parādījās viņa izsludināts atklātais konkurss (open call) mākslas darbu pieteikšanai. Tas biennālēm ir gluži neraksturīgs paņēmiens; turklāt konkursa teksts bija publicēts vienpadsmit dažādās valodās un, netipiski citiem konkursiem, māksliniekiem tika lūgts norādīt savu politisko piederību. Tas viss vedināja domāt par atvērto konkursu kā žestu, kas vienlaikus kritizē biennāļu veidošanas principus un arīdzan piesaka Žmijevskim būtisko ideju par mākslinieku kā politisku figūru. Kā tālāk ir attīstījusies ideja par atklāto konkursu?
Artūrs Žmijevskis konkursu bija izsludinājis vēl pirms mēs sākām sadarboties. [Žmijevskim biennāles veidošanu uzticēja 2010. gada septembrī, savukārt Joannu Varšu kā līdzkuratori Žmijevskis pieaicināja 2011. gada februārī – Z. Z.]. Biennāle saņēma vairāk nekā 5000 pieteikumus, un kļuva fiziski neiespējami būt “policistam”, kurš izvēlētos tikai dažus no darbiem, tālab mēs nolēmām izveidot artwiki platformu internetā, kas varētu kļūt par mākslinieku reprezentācijas vietu. Māksla internetā vēl joprojām tiek rādīta tikai pakārtoti tirgus likumsakarībām, tālab mēs ceram ar artwiki likt pamatu neatkarīgai platformai. Tā tiks atklāta vienlaikus ar biennāli. Sākotnēji tajā būs pārstāvēti tie mākslinieki, kas sūtījuši savus pieteikumus biennālei, bet pēcāk platforma būs atvērta ikvienam autoram, kas vēlas tai pievienoties.
7. Berlīnes biennāles logo
Kā Jūs vērtējat sadarbību ar Artūru Žmijevski, biennāli gatavojot?
Sadarbība, protams, reizēm ir bijusi neizturami smaga, bet vienlaikus ļoti saistoša. Jāņem vērā, ka ne man, ne Artūram nav bijusi šādu lielu izstāžu kūrēšanas pieredze. Tomēr Žmijevskis ir no tiem māksliniekiem, kurus interesē, ko dara citi, viņš aktīvi seko līdzi citu mākslinieku darbībai, komentē, raksta, vada poļu laikrakstu “Krytyka Polityczna” (“Politiskā kritika”). Vai biennāle būs laba vai slikta – to lemsiet jūs. Dzirdēju, ka austriešu žurnālā Spike jau esot bijusi šī gada biennāles kritika, kaut arī biennāle vēl pat nav atklāta. Tas, manuprāt, ļoti labi parāda, kā tiek konstruēts priekšstats par izstādēm.
Mums ir svarīgi, lai biennālei būtu performatīvs raksturs – tai jābūt efektīvai, provokatīvai, dzīvai.
***
Joanna Varša ir poļu māksliniece un kuratore, kuras darbību varētu dēvēt par situāciju inscenēšanu. Viņas darbu pamatā ir tēma (parasti kādu sociālu vai politisku attiecību, struktūru izpēte) un vieta (stadions, tukša ministrijas ēka, dzīvoklis, dārzi u.tml.). Tam seko situācijas radīšana – Joanna pieaicina citus māksliniekus, teorētiķus, iedzīvotājus; top instalācijas, ekspedīcijas, diskusijas, akcijas, performances. Joanna Varša savos projektos ir pievērsusies vjetnamiešu kopienai Varšavā – vjetnamiešu iebraukšanas politiskajam kontekstam un kopienas “neredzamībai” Polijas sabiedrībā; citkārt – attieksmei pret pēcpadomju arhitektūru; vēl kādā viņas mākslas darbā ir pievērsta uzmanība Izraēlas valsts finansētām pusaudžu delegācijām Polijā, izgaismojot šo vizīšu propagandas raksturu. Joanna Varša savus projektus īsteno caur Lauras Palmeres Fondu (www.laura-palmer.pl). Tā ir pašas Joannas dibināta platforma, un Lauras Palmeres vārds ir aizlienēts no Deivida Linča seriāla “Tvinpīka”, tādējādi iezīmējot viņas interesi par institūciju, politisku struktūru izpēti un “atmaskošanu”.
Artūrs Žmijevskis ir mākslinieks un laikraksta “Krytyka Polityczna” radošais redaktors. Viņa darbu centrā ir sociāli jutīgās teritorijas, par kurām daļa mūsdienu sabiedrības sava komforta vārdā, iespējams, labprātāk vispār neko nedzirdētu. Piemēram, vairākos video darbos viņš pievēršas cilvēkiem ar invaliditāti: Žmijevskis izveido nedzirdīgo kori, liekot tam izpildīt Baha kantāti, kas, par spīti diriģenta pūlēm, izvēršas nebaudāmā kakofonijā. Tad vēl Žmijevskis filmē, kā ar parkinsona slimību sirgstošie mēģina nekontrolējamās nervu spazmas izmantot, lai sniegtu viens otram baudu, bet kādā citā darbā viņš savieno videomateriālus par garīgi atpalikušiem bērniem un zoodārza dzīvniekiem. Otra mākslinieka iecienīta traumatiskā zona ir holokausts, poļu un ebreju attiecības – viņš pierunā koncentrācijas nometnē izdzīvojušo retušēt rokā ietetovēto nometnes numuru, rāda arī it kā nevainīgas ķerenes, kuras spēlē kailu pieaugušo grupa, tās šķiet jautras un izklaidējošas līdz brīdim, kad atklājas, ka tiek filmētas kādreizējā nacistu nometnes gāzes kamerā (pēc ebreju kopienas protestiem darbs no izstādes Berlīnē tika izņemts). Artūrs Žmijevskis izvēlas citādo, noklusēto, neērto un rīkojas tieši pretēji tam, kā pieņemts. Tā vietā, lai izliktos atšķirību nemanām, vai lai mazinātu atšķirības nozīmi, Žmijevskis to izgaismo, tādējādi arī izceļot citādā pieņemšanas mehānismus mūsdienās. Mākslinieka pēdējo gadu nostāju vislabāk pauž viņa paša radītais manifests “Pielietojama sociālā māksla” (Applied Social Arts, 2007) kas uzdod jautājumu: vai laikmetīgajai mākslai ir kāda būtiska ietekme uz sabiedrību? Un piedāvā arī atbildi – rīcības principus, kuriem tad vēlāk seko arī pats Žmijevskis, pēdējos gados radot darbus, kas daudz vairāk ietiecas politiskā aktīvisma laukā.
Grupas “Voina” kodolu veido Oļegs Vorotņikovs, Nataļja Sokola, Leonīds Nikolajevs, ik pa laikam pievienojoties arī citiem dalībniekiem. Tā ir mākslinieku – aktīvistu grupa, kas ar akcijām un performancēm vēršas pret šībrīža Krievijas politiskajā iekārtā viņiem nepieņemamo. “Voinas” darbību raksturo pārliecība, ka “Mākslinieks, kurš noliedz politisko, nav nekas vairāk kā dizainers”. Viņu īstenotās akcijas ir, piemēram, simboliska homoseksuālu cilvēku un aziātisku viesstrādnieku pakāršana, protestējot pret Maskavas mēra Lužkova politiku; atkailināšanās un dzimumakta veikšana bioloģijas muzejā ar uzrakstu «Ебись за наследника медвежонка!» fonā, tādējādi protestējot pret Medvedjeva ievēlēšanu prezidenta amatā; falla uzkrāsošana uz tilta, kas tiek pacelts pretī Valsts Drošības dienesta logiem u.c. “Voinas” biedri dzīvo Sanktpēterburgā, grupas dalībnieki vairākkārt tikuši apcietināti un dzīvo “ārpus likuma”. No vēl drastiskākām varas sankcijām viņus arvien biežāk izpestī vien iemantotā starptautiskā uzmanība.
[1] Mākslas pasaules kā zikurāta – kulta celtnes – redzējums aizlienēts no nesenās Lauras Prikules un Evas Vēveres izstādes “Zikurāts” Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā.
[2] Vācu politiķa (SPD) Tilo Saracina grāmatā “Vācija sevi iznīcina” paustie uzskati par Vācijas pārāk liberālo imigrācijas politiku un, autoraprāt, multikulturālisma ideoloģijas postošajām sekām raisīja plašu diskusiju ne vien Vācijā, bet arī citur Eiropā. Tika pārdoti vairāk nekā 1,5 miljoni grāmatas eksemplāru.
