Foto: Māris Kiseļovs, filmu studijas DEVIŅI arhīvs

Rīms. “Mona”. Pagānisms 6

Saruna ar islandiešu komponistu Hilmaru Ernu Hilmarsonu

Intervē Orests Silabriedis
14/04/2012  

No 20. aprīļa kinoteātrī Splendid Palace sāk rādīt Ināras Kolmanes filmu “Mona”, kas pirmizrādi piedzīvoja 10. aprīļa vakarā. Filmas mūzikas autors ir Hilmars Erns Hilmarsons (Hilmar Örn Hilmarsson, 1958) – komponists brīvdomātājs, daudzu kinofilmu mūzikas autors, balvu ieguvējs, producents, sadarbības projektu ierosinātājs. Ārkārtīgi vienkāršs, saskarsmē pieticīgs vīrs ar gandrīz neartikulētu runasveidu. Jau gandrīz liekas, ka kontakta nebūs, kad sarunu pārtrauc pirmais smaids – tāds uzmirdzošs, viegli ironisks un ļoti, ļoti laipns.


Hilmars Erns Hilmarsons kinofilmas “Mona” preses konferencē
Foto: Māris Kiseļovs, filmu studijas DEVIŅI arhīvs

Sāksim ar islandiešu tautas mūzikas formu, ko latviski varētu saukt par rīmu (ríma, daudzskaitļi – rímur).

Par rīmu mēs vairāk zinām no literārā aspekta, mazāk no muzikālā. Par šīs tradīcijas vēsturi ir noteiktas ziņas apmēram 250 gadu garumā – mums ir pirms aptuveni 75 gadiem veikti rīma ieskaņojumi, ko dziedāja cilvēki, kuru vecvecāki to bija jau dziedājuši. Tātad runa varētu būt par aptuveni 18. gadsimtu. Bet pašas šīs tradīcijas vecums varētu būt pat savi septiņi, astoņi gadsimti.

Rīms ir ļoti īpatnēja forma. Mums Islandē vispār ir ļoti komplicēta un stingri reglamentēta dzejas tradīcija – tajā jālieto sarežģītas metaforas, komplicēta kompozīcija, un cilvēkus šī tradīcija stipri kaitināja, jo bija tikai burtiski saujiņa ļaužu, kas prata to lietot, tātad tradīcija bija stipri ezotēriska. Pēc būtības – pagāniska, un pat pāris gadsimtus pēc tam, kad bijām kļuvuši par kristiešiem, mēs savā dzejā vēl lietojām pagāniskas metaforas.

Snorri Sturlusons (Sturluson, 1179–1241) savulaik sarakstīja grāmatu par dzejnieku apmācīšanu un mitoloģiju. Bet mūsu dzejas tradīcija jau bija kļuvusi tik smagnēja un, kā jau teicu, ezotēriska, ka tā nobeidzās dabīgā nāvē. Ienāca Eiropas ietekmes, iespējams, no Anglijas ieradās atskaņu vārsmas, un šajā laikā dzima arī rīma tradīcija. Senie stāsti tika ielikti populārā, saprotamākā formā. Tika lietotas visas vecās metaforas, bet vieglāk uztveramā veidolā. Interesanti, ka rīma tradīcija ir pārdzīvojusi visus garos gadsimtus, un arī mūsdienās cilvēki dzied un sacer savus dziedājumus šajā formā – ļoti līdzīgā tai, kas saglabājusies kopš vikingu laikiem. Tā ir dzīvīga un joprojām aktīva lieta, kas, šķiet, netaisās mirt. Tas ir visai jocīgi, jo jau tad, kad pats biju jauns, man stāstīja, ka šī ir arhaiska un muļķīga tradīcija, kas drīzumā, visticamāk, izzudīs. Bet patiesībā neizzūd nekas.

Rīms taču nav vienīgā tradicionālās mūzikas forma?

Nē, nē. Mūsu tautas mūzikā ir arī citu arhaisku mūzikas formu elementi. Vēl agrā jaunībā mūs mācīja, ka islandiešiem nav bijis savas mūzikas līdz pat 19. gadsimtam, kad uz Islandi atbrauca pirmais Dānijā akadēmisko mūzikas izglītību ieguvušais komponists. Pilnīgas blēņas. Mums ir tik daudz seno manuskriptu, kuros tik daudz notācijas paraugu. Tāpat šajos manuskriptos atrodamas tīri islandiskas izcelsmes dziesmas, kas visai līdzīgas rīmiem.

Islandiešu mūzikai un dzejai ir īpatns metrs: Eiropā tas ir pārsvarā regulārs – divdaļīgs vai trīsdaļīgs, savukārt mums ir septiņdaļīgs. Izskatās, ka islandiešiem ir visai dīvaina ritma izjūta. Ja gribat atrast kaut ko līdzīgu islandiešu mūzikai, jums, iespējams, jādodas uz Ziemeļāfriku – kaut nekādu kontaktu ar Āfriku mums nav bijis.

Tas par metru, bet kā ar intervāliem – vai islandieši pazīst mikrointonēšanu?

Jā, bet to mēs šodien esam pazaudējuši. Klausoties vecus ierakstus, var dzirdēt, ka citlaiku dziedātāji lietoja Pitagora skaņojumu, kur terca ir pa vidu starp tradicionālo temperēto minora un mažora tercu. Tāpat rindu noslēgumi – dzirdamas skaņu figūras, kur ir kaut kas līdzīgs ceturtdaļtonim, vai vismaz uz to pusi (smejas).

Vai tiesa, ka jūs senos dziedājumos labprāt lietojat paralēlās kvintas? Vismaz neislandiešiem tāds priekšstats ir radies.

Jā, mums šī paralēlo kvintu dziedāšana ir izplatīta. Protams, nāk prātā līdzības ar baznīcas dziedājumiem viduslaikos, ar latīņu mesu cantus firmus. Es pat nevaru teikt, vai tā ir īpaši islandiska tradīcija, bet katrā ziņā man liekas, ka mēs šo dziedāšanas veidu lietojam daudz veiksmīgāk, ar daudz lielāku mākslinieciski dramatisko efektu, nekā to darīja baznīca. Man nekad neskrien skudriņas, klausoties, kā veci mūki dzied baznīcas cantus firmus, taču, kad dzirdu islandiešu dziesmas kvintās, man vienmēr ir zosāda.

Kā tad ir ar baznīcas un pagānisko tradīciju islandiešu mūzikā – vai tās viena otru ir ietekmējušas, vai tecējušas viena otrai paralēli kā divas straumes?

Es domāju, ka tās vienmēr bijušas cieši līdzās viena otrai. Islandes pievēršana kristīgajai ticībai bija politisks un ekonomisks lēmums. Mēs vairs nevarējām tirgoties ar Dāniju, un tas bija Norvēģijas karalis, kas mūs faktiski padarīja par kristiešiem. Tomēr vēl vismaz trīssimt gadu Islande palika diezgan pagāniska – mēs lietojām tos pašus pagāniskos personvārdus, baznīcas dotais vārds tiem tika pielikts klāt, un tā tas turpinājās līdz pat 15. gadsimtam. Un mūsu dzeja turpināja dzīvot un ir dzīva līdz šai dienai, un tās pamatā ir visi pagāniskie mīti. Var teikt, ka mēs bijām kristieši, bet pagāniskās saknes mūsos bija dzīvas visus šos gadsimtus.

Lasīju kādu jūsu interviju, kur bija runa par nacionālo baznīcu.

Tā ir mūsu oficiālā baznīca – luteriskā. Es piedzimu kā luterietis, bet Islandē sešpadsmit gadu vecumā ikvienam ir tiesības pašam izvēlēties, pie kādas baznīcas piederēt. Laimīgā kārtā vienu gadu, pirms es kļuvu sešpadsmit gadus vecs, tika oficiāli atzītas mūsu pagāniskās saknes. Un, kad man apritēja sešpadsmit, es aizrāvos ar visu pagānisko.

Pastāstiet, lūdzu, par [izcilo mūziķi] Steindoru Andersenu.

Viņu es sastapu tieši saistībā ar jaunatļauto pagānu baznīcu [neopagāniska reliģiska organizācija Ásatrúarfélagið, ko oficiāli atzina 1973. gadā – O. S.]. Tajā pašā sešpadsmit gadu vecumā man laimējās sastapt Sveinbjernu Beinteinsonu (Beinteinsson, 1924–1993), viņš bija Ásatrúarfélagið pirmais augstais priesteris un arī ļoti labs rīmu dziedātājs, jo piedzima ģimenē, kur šī tradīcija mantota no paaudzes paaudzē. Viņi bija septiņi brāļi un māsas, no kuriem seši sacerēja rīmus. Septītā māsa to darīja miegā. Sveinbjerns bija unikāls, un viņam bija plaša bibliotēka. Ja atnācāt pie viņa ar dzejoli vai dzejas metru, viņš momentā atcerējās kādu senu dziesmu.

Kad es iepazinos ar Beinteinsonu, man likās, ka viņš ir vecs vīrs, bet viņam droši vien bija ap četrdesmit. Droši vien garās, baltās bārdas dēļ viņš izskatījās ļoti senatnīgs. Es absolūti iemīlējos rīma tradīcijā. Pirms 30 gadiem mans draugs kinorežisors Fridriks Tors Fridriksons (Fridriksson, 1954) uzņēma dokumentālo filmu Rock in Reykjavik, un es viņam palīdzēju pie šī darba. Tā ir filma par mūziku Islandē, un filmas sākumā ir kadri ar rīma dziedātāju. Tas parāda mūsu saknes – kas ir mūsu rokenrola pamatā.

Tātad Sveinbjerns ir vainīgs pie manas mīlestības uz rīmu. Un, kad es sastapu augsto priesteri neilgi pirms viņa nāves, Sveinbjerns teica, ka man vajadzētu iepazīties ar brīnišķīgu jaunu vīru ar lielisku balsi. Tā arī teica – jaunu. Steindoram Andersenam (Andersen, 1954) tolaik bija gandrīz četrdesmit.

Taču es uzreiz pēc tam aizbraucu no Islandes un biju prom sešus gadus. Protams, aizmirsu arī par šo jauno cilvēku. Pēc tam atgriezos Islandē un dzirdēju runājam par kādu brīnišķīgu vīru ar lielisku balsi. Izrādījās, ka tas ir Steindors, mēs satikāmies, un mums momentā radās kontakts. Kopš tā laika mēs vairāk vai mazāk strādājam kopā. Viņš ir unikāls. Viņam ir tāda dzirde, ka viņš saklausa visas nianses. Steindors klausās vecus ierakstus un izprāto, kā dzirdēto panākt dzīvē ar savu paša balsi. Turklāt tas viņam padodas tik viegli. Mums ir daudz labi trenētu dziedātāju, kas mēģina dziedāt rīmus, taču tas izklausās visai nožēlojami, jo viņu dziedājumā pietrūkst tās mazās nepareizības, tā savāduma. Viņi ir un paliek akadēmiski dziedātāji, bet, lai dziedātu rīmus, jums ar abām kājām jābūt ieaugušam saknēs.

Man bijis liels prieks un privilēģija strādāt ar Steindoru jau kādus padsmit gadus. Šovasar beidzot nāks klajā albums, pie kura mēs strādājam jau kādus sešus gadus. Ideja ir ņemt tradicionālo mūziku un ievirzīt to mūsdienās. Mēs izmantojam rokenrolu un stīgu kvartetu, taču, manuprāt, joprojām nezaudējam saikni ar tradīciju.