Anja Kutsa un Ivans Afanasjevs jeb duets “Love Cult” no Karēlijas. Foto: Edgars Šulcs

Lentes no Karēlijas 6

Intervē Rihards Bražinskis
13/04/2012  

Foto: Edgars Šulcs

Pagājušo svētdien, 8. aprīlī, klubā “Nabaklab” notika “Ulve agency” rīkots koncerts “Pavasara mūzika” ar galvenajiem viesiem no Petrozavodskas Karēlijā – duetu Love Cult jeb Ivanu Afanasjevu (Ivan Afanasyev) un Anju Kutsu (Anya Kuts). 

Dueta lielākais šarms ir viņu mājas – fantastiskais Krievijas reģions, kas ir gluži vai pa pusei Somija. Bet svarīgākais dueta darbībā ir viņu kopīgi vadītā kasešu izdevniecība “Full of Nothing”, kas jau pāris gadus sparīgi izdod gan dažādus mistiskus māksliniekus, gan arī viņu pašu tautiešus, piemēram, Karēlijas mežu, ezeru un purvu gariņus Sashash Ulz un Wind in Willows vai arī saksofonistu Ilia Belorukov no Sanktpēterburgas un neordināros projektus Arabian Horses un Asian Women on the Telephone no Maskavas. Tāpat arī izdevuši tādus plašāk zināmus māksliniekus kā, piemēram, folktronica projektu Ous Mal no Somijas, francūzi Archers by the Sea un pat losandželosieti M. Geddes Genras no leģendārā, psihedēliski tropiskā ansambļa Pocahaunted, tādējādi pilnībā iekļaujoties modernajā obskūrās kasešu kultūras saimē. 

Savukārt Love Cult uzstāšanās Rīgā bija baudāma vien daļēji. Pirmkārt, šāda veida grupa nedrīkst atrasties uz skatuves un tik stīvā vietā kā “Nabaklab”. Turklāt skatuves neapgaismojums visu padarīja vēl neveiklāku, arī stroboskopu lietojums uzstāšanās sākumā bija nevietā. Stāvot kājās pie galda viens otram pretī, pāris līgojoties atrādīja savas skaniskās iemaņas – bezvārdu dziedājumus, vienkāršus ritmus, lentu cilpas un arī šo to šizīgāku netīri vējainā skaņu biezumā. Labs rādītājs ir tas, ka viņu priekšnesums šķita par īsu, lai gan viņi bija spēlējuši 45 minūtes. Skaidrs ir tas, ka pastāv mūzika, ko nav nepieciešams performēt dzīvajā – tā ir skaista privātā klausīšanās aktā sava ieraksta estētikā.

Pēc pasākuma sarunu ar māksliniekiem turpināju kluba aizkulisēs. Runātīgāks bija Ivans, kamēr Anja šķita sakautrējusies un ar sliktākām angļu valodas prasmēm. 


Polypus Acephalous. The Outcast Tribes. 2011. Izdots “Full of Nothing” paspārnē

Kā jums patika koncerts?

Ivans: Labi! Manuprāt, skaņa bija visai spēcīga. Cilvēki gribēja dzirdēt vēl, taču man šķita, ka es viņus moku (smejas).

Kādas tehnikas jūs izmantojāt? Vai arī semplerus?

Semplerus, nē. Tikai loopstation pedāli, delay pedāli, bungmašīnu, kasetes un balsis. 

Kā dzīve Karēlijā?

Skarba ziema apmēram sešus mēnešus gadā (smejas). Lai arī mēs dzīvojam galvaspilsētā, tā ir neliela teritorija. Iedzīvotāju skaits ir zem trim simtiem tūkstošu. Par maz kultūras, par maz izglītības, par maz darba vietu. Tāpēc tā ir nedaudz nomaļa. Un īpaši Krievijas mērogā 300’000 iedzīvotāji ir maza pilsēta.

Kā tur īsti ir ar Karēliju kā republiku? Cik ļoti neatkarīga tā ir?

Tā bija neatkarīga. Tad vienu laiku tā bija daļa no Krievijas, pēcāk daļa no Somijas, un tagad tā ir sadalīta divās daļās – ziemeļu daļa pieder Somijai un dienvidu daļa, kur mēs dzīvojam, pieder Krievijai. Tā tiek uzskatīta par Karēlijas republiku, pakļautu Krievijas valdībai.

Bet tai tomēr joprojām ir dziļas saknes somu kultūrā. Vai varētu teikt, ka karēliešu valoda ir kā somu valodas dialekts? 

Jā! Karēliešu valoda pamatā ir somu valoda ar dažiem īpatnējiem krievu burtiem un skaņām. Un galvenais iemesls tās tuvībai ar somu valodu ir tāds, ka tā daudzus gadsimtus ir bijusi cilšu valoda: tādā runāja tikai neizglītotos ciemos. Un 20. gadsimtā, kad Padomju Savienība nolēma karēliešu valodu padarīt oficiālu, tika atskārsts, ka šai valodai nav gramatiskās sistēmas. Tai ir 21 dialekts, kas gramatiski viens no otra ārkārtīgi atšķiras, bet tie visi ir uzskatāmi par karēliešu valodu. Tādēļ Padomu Savienība jautāja Somijai, vai mēs varam aizņemties jūsu gramatisko sistēmu, visus tās likumus, un somi atbildēja: “Jā, ok!”. Karēliešu valodas alfabēts no latīņu uz kirilicas burtiem tika mainīts veselas trīs reizes. Tai ir gara un smaga vēsture, taču kā valoda tā ir gandrīz mirusi.

Vai jūs protat somu valodu?

Pamatus. Spēju to saprast.

Vai varētu teikt, ka Karēlijā valda reliģiskais sinkrētisms?

Jā, ciematos joprojām ir pagāniskā ticība, taču pārsvarā dominē pareizticība, kas ir visai totalitāra visā Krievijā. Piemēram, mana vecmamma uzskatīja sevi par pareizticīgu, taču vienlaikus piekopa lūgšanās stilu, ka absolūti nav kristietisks, proti, bubināšana karēliešu valodā. Savas sliktās izglītotības dēļ viņa to tik un tā uzskatīja par ortodoksiju. Un joprojām pastāv arī dažādi tautas ticējumi jeb darbības, ko varētu dēvēt par reliģiskām, piemēram, “neej mežā tādos laika apstākļos vai neskaties spogulī ar šādām domām” un tamlīdzīgi.

Raugoties uz jūsu reģionu, tā vien šķiet, ka jūs dzīvojat tādā kā somu freak-folk konjuktūrā. Vai tas tiesa? 

Nē, somu ietekme ir nosacīta. Somu roka un metāla grupas ir ļoti populāras Ziemeļkrievijā. Bet freak-folk scēna, gluži tāpat kā pašā Somijā, ir zināma vien nedaudziem. Es Somijā nodzīvoju divarpus gadus un, ja jautāju kādam, piemēram, rokmūzikā vai elektroniskajā mūzikā zinošam somam par tādām parādībām kā Islaja, Keijo, Kemialliset Ystavat vai “Fonal records”, viņš visdrīzāk atbildēja: “Ko? Vai viņi ir no Somijas? Nekad neesmu dzirdējis.” Un tāpat ir arī Karēlijā – šī “ēnu scēna” mūsu kultūrā nav klātesoša. Un tikai Ous Mal ir uzstājies Petrozavodskā. Arī Krievijā mēs neesam labi zināmi, lai gan ir arī daži ekstrēmi fani Krievijas nostūros. Turklāt tas ir maldīgs priekšstats, ka mūsu scēna ir ļoti bagāta, jo, tajā visā esot iekšā un redzot, cik no projektiem patiešām kaut ko arī dara, tā vairs neliekas tik liela skatuve. Protams, ir projekti, kas, tā teikt, sarodas mums apkārt. Esam arī izdevuši ierakstu no Gruzijas pierobežas, līdz ar ko jāteic, ka uz Rīgu mums ir daudz tuvāk atbraukt nekā uz tik tālu Krievijas daļu.

Anja, tu nāc no Kazahstānas. Kā tu nonāci Krievijā?

Anja: Es Krievijā ierados 1997. gadā. Mana māte vēlējas sniegt man izglītību, kā arī pamest Kazahstānu, jo tajā laikā būt krievu izcelsmes cilvēkam Kazahstānā bija ļoti apgrūtinoši un sarežģīti.

Kā ir ar tā saucamo alternatīvo vidi Petrozavodskā? 

Anja: Panki (smejas).

Ivans: Jā, pankroks, hardcore grupas, crust grupas, ir bijuši arī daži noise projekti. Un ir trīs leibli, piemēram, skvotojošo panku izdevniecība “Headnoise”.   


Imperfect Masters albums "This Humanly Mess Music Of El Cerrito For Clarinet And Boot" izdots leibla "Full of Nothing" paspārnē

Kā ar koncertvietām?

Ivans: Ir tikai rokklubi vai kafejnīcas. Nav speciālu alternatīvo vietu. Pilsēta ir tik maza, ka katrai vietai ir jābūt multifunkcionālai. Visos klubos var notikt dzejas lasījumi no rīta, hardcore koncerts vakarā un ļoti dārgs deep house pasākums naktī.

Pirmīt šodien jūs man minējāt Viljamu Basinski kā savas muzikālās darbības lielāko ietekmi. Kā tieši viņš jūs ir iedvesmojis? 

Anja: Protams, tā ir atmosfēra. Un bezgalīgās skaņas cilpas, kurās pakāpeniski kaut kas parādās. Man patīk tāda mūzika, kas ir nedaudz noslēpumaina, iegremdēta.

Ivans: Man patīk, ja mākslinieka darbība ir saistīta ar viņa iekšējo pasauli. Ja mākslinieks nestrādā kā teātrī, kur viņš uzliek grimu, uzvelk kostīmu, uzliek masku, iznāk uz skatuves un izpilda kādu izdomāta tēla lomu. Bet kad skaņu mākslinieks ir atklāts, tieši kā Basinskis – tā bija viņa mazā traģēdija, kad viņš savulaik centās radīt minimālismu, bet no tā nekas neizdevās. Radīto materiālu viņš nolika, tā teikt, koferī un izvilka to 11. septembrī. Viss šis stāsts, visa viņa personīgā dzīve... mūzika IR personīgā dzīve. Tas ir pats skaistākais, kad cilvēki sevi velta mūzikai.

Par jūsu leiblu: tā saturs nešķiet tik nihilistisks kā tā nosaukums (“Full of Nothing”). Kāda ir nosaukuma jēga?

(Abi smejas.)

Anja: Jā, tā ir viņa ideja. 

Ivans: Nosaukumu es izdomāju kādus četrus gadus pirms leiblu vispār uzsākām. Mūsu mājaslapas pašā, pašā apakšā ir redzams citāts no grupas Current 93 pārstāvja David Tibet. Izlasīju šo interviju ar viņu gadu pēc tam, kad jau biju izdomājis šo vārdu savienojumu “Full of Nothing”, bet kaut kādā veidā tas, ko viņš pasaka citātā, manu domu attēlo pilnībā. Sākotnēji nācu klajā ar vārdu Fon, kas krievu valodā nozīmē magnētisko saiti jeb feedback, kā arī apzīmē fonu gleznās un fotogrāfijās, un tajā pašā laikā tā ir arī fona mūzika jeb stulbā mūzika, kurā nav vērts ieklausīties, tā vienkārši skan. Un mūzika, ko mēs izdodam, vecākai paaudzei, roka džekiem vai mūsu vecākiem nešķistu nekas vairāk par fona mūziku. Tātad tā ir vārdu spēle un vienlaikus ietver domu par tukšumu jeb neko. Es neesmu budists vai kas tamlīdzīgs, taču manī stipra ir tā sajūta, ka neizteiktais reizēm ir spējīgs nozīmēt tūkstošiem reižu vairāk nekā daži vārdi.

Un kā jūs sākāt leibla darbību? 

Šis nosaukums bija tik personisks, un es zināju, ka tas ir vienīgais nosaukums, ko es jebkad lietotu, lai kaut ko kataloģizētu, arhivētu un apkopotu. Un es gribēju sākt leiblu, runāju ar grupām, aizņēmos naudu, lai izdotu plates, bet tad tas sāka šķist nepareizi, turklāt arī pazaudēju saikni ar to, ko darīju. Un tad sāku lūkot pēc partnera, jo tas ir pārāk liels darbs, lai visu darītu viens. Taču līdzās neviena nebija. Un tad kopā ar Anju sākām spēlēt brīvās folk improvizācijas grupā Kawrelia Soul Collective, kas ir dīvainās mūzikas pamatlicēji Karēlijā. Kolīdz sapratām, ka gribam uzsāk savu leiblu, nosaukums un koncepts jau bija gatavi. 

Kā es saprotu, tad kasetes jūsu leibla gadījumā ir ne tikai estētika, bet arī ērtība. Kas īsti ir ar Krievijas pastu, ka būtu problemātiski nosūtīt, piemēram, vinilu? 

Tāds ir Krievijas pasta aizliegums – sūtīt plates uz ārzemēm. Visi sūtījumi tiek iesniegti atvērtā veidā, tālāk nosūtīti uz Sanktpēterburgas muitu, un muita pārbauda burtiski katru paku, kas tiek sūtīta ārpus valsts. Un viņiem nav vinilatskaņotāja, tāpēc viņi nevar pārbaudīt, vai platē nav pretvalstisks satura. Esmu arī rakstījis paskaidrojumu, kāda velna pēc man ir pienākušas 400 kasetes no Amerikas, ko es ar tām grasos darīt (smejas).

Vairāki no jūsu izdevumiem jau ir izpārdoti. Vai jūs nopelnāt ar savu leibla darbību? 

Vairumā gadījumā mēs tiekam cauri sveikā. Kopumā es teiktu, ka mēs esam vairāk pozitīvajā šīs padarīšanas pusē. Un, jo vairāk mēs darām, jo lielākas kļūst mūsu ambīcijas.

Ko jūs teiktu par kasešu dzīvi mūsdienās? Un vai jūs piekristu, ka tas ir visintīmākais mūzikas formāts?

Jā, noteikti. Tās ir kā ļoti personiski priekšmeti, taču ar tām ir grūtāk sasniegt auditoriju un saņemt atgriezenisko saiti. Kasetes vai nu nepērk, vai arī izpērk. Un tālab, manuprāt, svarīgākā ir harmonija. Kasetēm noteikti ir jābūt, jo tā ir visneparastākā lieta, no kā klausīties mūziku. Bet tāpat arī jābūt platēm un kompaktdiskiem. 

Es vēlētos uzteikt jūsu leiblu, jo, manuprāt, tā saturs ir pilntiesīgi liekams līdzās tādām izdevniecībām kā “Housecraft Records”, “Stunned Records”, “Sweat Lodge Guru” vai “Hooker Vision”. Vai arī šie leibli ir jūs ietekmējuši?

Drīzāk varbūt kā noziegumpartneri (smejas). Bet paldies par komplimentu. Turklāt ar visiem nosauktajiem, izņemot “Housecraft”, mums ir pastāvīgs kontakts. 

Anja: Drīzāk tie ir iedvesmas avoti, nevis ietekmes.

Ivans: Jā, tieši tā. Tas ir pareizāks apzīmējums. Tīņu gados es biju pārņemts ar hardcore / punk mūziku, un tieši tad arī radās mana atkarība no kasetēm.


Banana Pill. Banana Pill. 2012. Izdots “Full of Nothing” paspārnē

Vai jūs paši veidojat savu izdoto kasešu noformējumus?

Ivans: Ar to pārsvarā nodarbojas Anja. Es reizēm palīdzu. 

Vai jūs iedrošinātu citus cilvēku uzsākt leiblu un jo īpaši kasešu leiblu? Un ko jūs sagaidītu no šāda leibla? Un vai kasešu populācijai kaut kā pietrūkst? 

Ir viena lieta, kuras šajā nišā patiešām netrūkst – un tas ir leiblu daudzums. Pēc manām domām, pasaulei mūsdienās vajag mazāk leiblu un mazāk relīžu. Taču lielāku darba ieguldījumu, daudz vairāk patiesas izpratnes un nodošanos no sirds. Brīnišķīga ir, piemēram, “Stunned records” internacionālā pieeja mūzikas apkopošanā, taču tajā pašā laikā vēl vairāk es cienu tādus leiblus kā, piemēram, “Brave Mysteries”, jo tas ir koncentrēts uz viņu mazo pilsētu un visu, kas tajā notiek. Vai “Fonal records”, kuri kultivē to, kas viņiem ir, un tāds ir viņu izejas punkts, bet viņi nekad nezina, kur viņi ar to nonāks. Savā ziņā tā ir noticis arī ar “Full of Nothing”, tālab pirmais ieteikums būtu nesekot scēnai, bet būvēt kaut ko savu: piemēram, mākslinieku tīklu, kas būtu kā ģimene. Tad tas sniegs daudz vairāk pozitīvu emociju. Bet, ja jums ir maz laika, tad aizmirstiet par leibla uzsākšanu – tas apēdīs visu jūsu laiku.

fullofnothing.net
lovecult.net

Kat ... - 13.04.2012 18:17
Prieks par interviju, īpaši - Love Cult pāri. Jauki jaunieši un brīnišķīga kasešu izdevniecība! Koncerts ar nebija slikts. Biš pretenciozs šķita vēstījums, ka šādu mūziku nedrīkst spēlēt uz skatuves. Nu, drīkst! Protams, var piesieties šim un tam, galu galā nav jau nekāda mega grupa, bet nu es nejutos tā, ka nebij vērts no mājas līst ārā, lai šo dzirdētu. Bij sajēga un passion(s). Bij ok!
Korps Ģirts Korps - 13.04.2012 18:00
Nez mani viņu uzstāšanās pacēla. Love cult nav no tām grupām, kuru uzstāšanās prasa analīzi. Vienkārši ir jāļaujās.
Pateicoties tumsai zālē traucēklis arī nebija nej''edzīgais kluba interjers.
students . - 13.04.2012 13:27
man koncerts nepatika, bet intervija sakarīga
nigger newfag - 13.04.2012 11:19
Var būt tomēr "LentEs no Karēlijas"?
einars arajs - 13.04.2012 09:47
par karēliešu valodu labs:)
Jūlijs Cēzars - 13.04.2012 00:12
wow, pārsteigums. negaidīta intervija un patiešām atsvaidzinoši interesanta!!!