No betona skulptūru parka Viļņas nomalē. Foto: Gintautas Trimakas

Arī rietumu universitāšu pirmo kurus studenti vecus tekstus lasa ar jaunatklājuma sajūtu. Tas ir raksturīgi visiem studentiem.

Sverdjola raksta par to, cik rietumu kultūras kanons šeit ir pieejams un cik veiksmīgi tas šeit iekļaujas. Tas ieplūda vienā mirklī, bez sistēmas, bez skolotājiem, turklāt ar tulkošanas problēmām. Tālab, manuprāt, Darja Mikša “Kopija” šajā kontekstā ir lielisks darbs. Sākotnēji neizprotot marokāņu oriģināldarbu, viņš godīgi mēģina kopējot to saprast. Šāda metode sasaucas ar mežonīgajiem deviņdesmitajiem arī ekonomiskā izpratnē. “Reversās inženierijas” fenomens visplašākajā mērā sakrīt ar to, kā mēs apstrādājam informāciju, kas ieplūst no rietumiem. Tas tāpat ataino, kā mēs tiekam galā ar postmodernisma ideju, proti, mēs to izgudrojam no jauna.

Taču, kā Jūs teicāt, postmodernisms šeit ir dabisks lietu stāvoklis.

Tieši tā, viņš raksta, ka mums ir jāstrādā tādā vidē, kur daudzas lietas nedarbojas, un viņš tās uzskaita. Tajā pašā laikā šī eseja ir motivējoša, jo tā ataino, cik raženi var būt apstākļi, kuros mēs dzīvojam. Viņš demonstrē aplamus ceļus, bet tajā pašā laikā arī ceļus, kas ir ļoti produktīvi. Manuprāt, viņš iet pietiekami dziļi, lai dotu pretargumentus sajūtai, ka mēs atpaliekam no rietumiem vai dabūjam visu par vēlu. Mēs neesam iekavēti, mēs vienkārši dzīvojam citā vietā, kur lietas notiek citādāk.


Foto: Valdis Jansons

Tātad Sverdjola mūs, precīzāk, Lietuvu nodala no globālās un unificējošās perspektīvas?

Viņš skata mūs globālā perspektīvā, bet viņš apgalvo, ka mēs dzīvojam ļoti specifiskā vietā.

Viņš savā ziņā ir fatālists, ne tā?

Nē, viņš sūdzas un cīnās. Viņš redz, ka tieši tālab, ka kultūra pie mums darbojas, mums ir daudz grāvju. Viņš min medus šūnu struktūru – proti, ka cilvēki darbojas šaurās, noslēgtās nišās. Piemēram, laikmetīgās mākslas kurators spēj runāt tikai ar laikmetīgās mākslas kuratoru. Sverdjola runā par saturu, kas tiek ģenerēts šādās šaurās šūnās, kas viena ar otru nekomunicē. Stāstot par lietām un artefaktiem no rietumu kultūras, kas mūs appludina, Sverdjola izmanto miglas metaforu. Piemēram, rietumos pastāv metodes, kā studēt kultūru, teiksim, zināšanu arheoloģija, ko ierosināja Mišels Fuko. Viss ir puslīdz stabilās attiecībās, to var analizēt, var nodarboties ar zināšanu arheoloģiju. Bet mūsu kultūrā starp lietām nav tādu noteiktu saistību, ko varētu sistemātiski analizēt, jo valda nekārtība. Viņaprāt, mūsu vidē Fuko arheoloģija nedarbotos.

Atgriežoties pie izstādes – teksta materiālā es iekļāvu arī interviju ar Villa Jovaila arhitektu Valdi Ozarinsku. Tā notika 2002. gadā, un intervijas noslēgumā viņam tiek uzdots jautājums, kādā vidē viņš jūtas vislabāk, uz ko viņš atbild – miglā. Ozarinskas gan uz to skatās materiālistiskā perspektīvā, tādējādi saikne ir intuitīva. Bet šī izstāde savā ziņā ir mēģinājums izvērst Sverdjolas izmantotās metaforas. Es gan nesaku, ka piekrītu visam, ko viņš raksta. Attiecīgi šis ir arī mēģinājums testēt šīs metaforas, redzēt vai tās darbojas.

Vai darbi primāri bija interesanti, kā Jūs sakāt, institucionālā aspekta dēļ?

Pirmkārt, pašu darbu dēļ. Institucionālais aspekts izriet no manas fascinācijas par faktu, ka šie darbi vispār izdzīvoja.

Bet pašas betona skulptūras neizskatās pēc 90. gadiem. Tobrīd vairs neko tādu netaisīja.

Var strīdēties – ja skatās uz 90. gadu praksi, tad bija sastopami diezgan smagnēji un lieli darbi. Starp citu, es zinu, ka Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs pirms pāris gadiem organizēja izstādi [“90tie CITĀM ACĪM”], kas bija pārskats par 90. gadu darbiem. Te jāpiebilst, ka es nemēģinu veikt pārskatu par šī laika periodu. Man nav svarīgi, vai šīs skulptūras izskatās vai neizskatās kā no deviņdesmitajiem. Mani interesē, kā tās tapa, kā tās izdzīvoja, kā mēs ar tām strādājam šodien.

Un kādēļ tās izdzīvoja?

Dēļ betona.

Varbūt arī tādēļ, ka tās nevienam nešķita vērtīgas?

Jā, un tas ir deviņdesmito garā (iesmejas).


Foto: Aurēlija Maknīte

Es vienkārši vēlējos dzirdēt, kā Jūs savienojat izstādē apskatītās skulptūras ar 90. gadiem.

Nav kāda estētiska vai formāla iemesla, kādēļ es nolēmu skulptūras parādīt. Man liekas, ka 90. gadi ir skulptūru parka projekta daļa un nevis otrādi. Savā ziņā skulptūru parka projekts ir lielāks nekā tā desmitgade, jo tas ir deviņdesmitos pārdzīvojis.

Un tagad, lūdzu, pastāstiet par Aurēlijas Maknītes videonomas projektu.

Pirmkārt, gribu precizēt, ka tā ir funkcionējoša videonoma! Varbūt es varu ielikt nelielu reklāmu par to Arterritory.com? Izīrējamās videokasetes ir no videonomas “Eliksīrs”, kas darbojās Viļņā 18 gadu garumā kopš 1994. gada. Tā bija viena no divām labākajām vietām Viļņā, kur nomāt filmas, atradās pretim Mākslas akadēmijai. Piektdienās tur stāvēja cilvēku rindas, un nomā vienmēr strādāja viens un tas pats cilvēks. Katrs pazina to vīru, un viņš joprojām pazīst katru, kurš nav atdevis videokaseti vai DVD, vai tamlīdzīgi. Mums ir viņu lentas, viņiem vēl ir DVD, bet pēc nedēļas vai divām viņi pārtrauc savu darbību.


Foto: Valdis Jansons

Līdzīgs iestādījums bija Rīgā – “Muklājs”, un pirms dažiem gadiem tā vadītājs uzsāka restorānu ar tādu pašu nosaukumu.

Tiešām? Jāseko līdzi, ko darīs Viļņas vīrs. Jūs droši vien zināt, ka visas videokasetes ir viena garuma – 2 stundas. Un filma parasti bija pusotru, nepilnas divas stundas gara. Kad šīs ekspozīcijas autore Aurēlija Maknīte iznomāja kādu “Eliksīra” kaseti, viņa tai galā allaž kaut ko ierakstīja – pusstundu vai pat ilgāk. Parasti no televīzijas. Ja klients bija slinks un neattina kaseti uz sākumu, tad viņš varēja ieraudzīt kaut ko vēl aiz oriģinālās filmas.