No betona skulptūru parka Viļņas nomalē. Foto: Gintautas Trimakas

Lietuviešu betons 3

Viestarts Gailītis, speciāli Arterritory.com
11/04/2012  

Gan mākslā, gan mūzikā un modē šobrīd ir ierasts atgriezties pie pagātnes, un tāpat arī laikmetīgās mākslas centrā kim? līdz 6. maijam notiekošā izstāde sava laika garā saucas “90-tie”. Tiesa, melnbaltajā fotogrāfijā, kurā ekspozīcijas kuratore Virginija Januškevičūte lūdz mani uzmanīgāk ielūkoties, ir redzama drūma betona skulptūra sniegā, un uz tās ir uzrakstīts “1986”.  To, kādēļ izstādē par 20. gadsimta pēdējo desmitgadi Lietuvā ir iekļauti ne tikai deviņdesmoto gadu darbi un teksti, sekojošajā intervijā skaidro pazīstamā lietuviešu kuratore no Viļņas laikmetīgās mākslas centra CAC.


Foto: Valdis Jansons

Kas ir fotogrāfijās redzamās betona skulptūras?

Tas ir betona skulptūru parks – tēlnieka Mindauga Navaka ideja. Starp citu viņa darbi atrodas arī Latvijas Nacionālās mākslas muzeja kolekcijā. 1985. gadā Navaks organizēja darbnīcu betona rūpnīcas teritorijā, Viļņas nomalē. Mākslinieki, kas piedalījās, bija tikko kā absolvējuši [Mākslas] akadēmiju un meklēja vietu eksperimentiem. Publiskie pasūtījumi tolaik bija ideoloģiski un prognozējami, savukārt, ja bija vēlēšanās strādāt ar lielizmēra skulptūrām, tam pietrūka materiālu. Betona darbnīca bija mākslinieka privātā iniciatīva, bet viņš spēja saņemt atļauju tās realizēšanai un rūpnīca pat piešķīra viņiem arī betonu.

Un kas ir bildēs redzamā nepabeigtā jaunbūve pļavas vidū?

Tā ir Villa Jogaila – to 90. gadu vidū pasūtīja kāda lietuviešu televīzijas zvaigzne. Visa ēka Viļņas pievārtē bija plānota ar sienām un starpsienām no stikla. Utopiska ideja. Bet kā jau televīzijas zvaigznēm tas ir raksturīgi, viņa personīgā dzīve strauji mainījās un ēka netika pabeigta.

Ko izstādē par 90. gadiem dara 2010. gada videodarbs?

Tā ir Darja Mikša filma. Darbs saucas “Kopija”, un oriģināls ir kādas marokāņu mākslinieces mūzikas un deju projekts, ko autore sagatavoja Manifesta izstādei. Marokānietes projekts atainoja grupu sieviešu, izpildot rituālas dziesmas un dejas. Tā bija ļoti subjektīva performance, un bija diezgan grūti saprast tās nozīmi – gan formas, gan svešvalodas dēļ. Un Mikšis izdomāja, ka mēģinās to izprast, to atdarinot. Šī stratēģija saucas “reversā inženierija”. Principā tā ir kognitīva nodarbe. Tas ir sapratnes process.

Vai viņš to saprata?

Atkarībā, kas ir vērtējuma kritērijs. Ja skatītājs domā, ka “Kopija” ir pilnībā funkcionējošs mākslas darbs, tad varbūt Mikšis to saprata pareizi.

Bet kādēļ Jūs šo darbu iekļāvāt izstādē par 90. gadiem?

Šī izstāde nav par 90. gadiem kā vēsturisku desmitgadi. Man uz deviņdesmitajiem gribas paraudzīties kā uz noteikta veida kultūras ideju kopu un uzvedības modeļiem, noteiktu institucionālo un autonomo praksi, biznesa paradumiem. Tālab svarīgs elements šajā izstādē ir [lietuviešu filozofa] Arūnas Sverdjola teksts, kas ir iztulkots no lietuviešu uz latviešu valodu. Teksts saucas “Kāres, migla un siets” un ir kā mēģinājums aprakstīt kultūras klimatu Lietuvā. Tas ir uzrakstīts 2005. gadā un ir par laiku, sākot ar 90. gadiem. Ir interesanti pārbaudīt tā argumentus Latvijas kontekstā. Mūsu kultūras ir pietiekami līdzīgas, lai atrastu saskares punktus. Izstādē ir arī pieejamas kopijas no vēl kādas citas esejas mākslas žurnālā Frieze, kas saucas Spectres of the Nineties. Tās autors apgalvo, ka 90. gadi vēl nav beigušies. Tieši to es mēģinu ar šo izstādi izdarīt, proti, atainot, ka deviņdesmitie tā īsti vēl nav beigušies un ka mēs neesam tos vēl pietiekami novērtējuši. Palūkojoties uzmanīgāk, ir redzams, ka tālaika paņēmienos un praksē ir tik daudz potenciāla.


Foto: Gintautas Trimakas

Lūdzu precizējiet, ko tādā gadījumā Jūs domājat ar 90. gadiem?

Piemēram, šis skulptūru parks. Tas ir no astoņdesmitajiem gadiem, taču dekādes nav tik viegli nodalīt. Man, piemēram, vēsturiski tas ir jau kā deviņdesmito gadu sākums. Mani saista šo darbu institucionālais aspekts un fakts, ka objekti tur joprojām atrodas, lai arī tas nav oficiāls skulptūru parks. 90. gadi bija mežonīgāki, kamēr mūsdienās kultūras lauks tiek daudz vairāk administrēts. Parks atrodas pilsētas nomalē un neizskatās ne pēc kā, bet man tas ir viens no svarīgākajiem un interesantākajiem laikmetīgās mākslas projektiem Lietuvā.

Kādā izpratnē interesantākajiem?

Pirmkārt, darbi kā tādi, tomēr arī institucionālais aspekts ir interesants, kā arī objektu attiecības ar apmeklētāju. Šis skulptūru parks neietilpst nekādā kultūras pārvaldības sistēmā, tas ir ar vieglu roku atstāts savā vaļā. Es pat teiktu, ka 90. gadu mācība ir tā, ka mūsdienās pastāvošā kultūras administrācija nebūt nav vienīgā atbilde. Un ja mēs pietiekami uzmanīgi paraugāmies vēsturē, tad varam atrast ļoti dažādus risinājumus.


Foto: Gintautas Trimakas

Bet kas ir tas, kas iezīmē 90. gadus?

Tālab jau es vēlējos minēt Arūnas Sverdjola tekstu. Viņš raksta ļoti vizuālās metaforās par to, kā kultūra funkcionē un kādos apstākļos mēs ar to dzīvojam. Mēs, proti, lietuviešu kultūras patērētāji. Un viņš raksta, ka mūsu šībrīža kultūra ir balstīta cita veida modernitātē nekā rietumos. Viņaprāt, rietumos modernitātei ir sava struktūra un sistēma, bet pie mums, austrumos, ir valdījis ilgs pārtraukums un modernitāte ir bijusi izjaukta. Viņaprāt, Austrumeiropas dabiskais stāvoklis ir postmodernisms. Te tas ir “postmodernāks” nekā rietumos. Tālāk Sverdjola demonstrē vairākus veidus, kā absorbēt kultūru. Piemēram, 90. gados visa informācija no rietumiem – tostarp modernisms un postmodernisms – mūs sasniedza vienlaicīgi. Starp lietām nepastāvēja nekādas secības. Piemēram, mēs joprojām lasām Albēru Kamī tā, it kā viņš būtu mūsu laikabiedrs, it kā viņa grāmatas būtu tikko izdotas. Lietuviešu studentiem nav sajūtas, ka Kamī teksti ir jau sen izdiskutēti un ir bijuši daļa no filozofiskas tradīcijas. Nē, viņi to lasa kā jaunatklājumu.