Kaspara Groševa kolāža

Izrāde vasaras vienmulībā 0

Kaspars Groševs
21/07/2017

Vasara Rīgā ienākusi ar klusumu, vien dažiem notikumiem un remontdarbu troksni cauršķeļot pelēcīgo ikdienu. Dienas es pavadu, lielākoties veroties pa balkona durvīm uz tukšo trolejbusa pieturu un mēģinot atrast mūzikas ierakstus, par kuriem nekad neko neesmu dzirdējis, lai ik pēc divām nedēļām sagatavotu pārraidi Radio San Serriffe, kas izskan radio NABA viļņos. Fonā izskan festivāli, skandāli, svētki un sēras, bet kultūra klejo pa ielām kā nepieskatīts bērns no Karostas. Varbūt nevilšus esmu kļuvis par tipisko Latvijas patērētāju, kas pārtiek no lielveikalu čaloņas un TV ekrānu zibēšanas? Varbūt mani beidzot ir iesūcis Īva Kleina tukšums, kurā pārāk cītīgi vēros 20 gadu vecumā?

Mākslas notikumi epizodiski iekrīt ikdienas soļos. Kādā vakarā galerijā LOW divi iznesīgi jaunieši dejo ča-ča-ča vai tango, pasākuma iniciatoriem Līgai Spundei un Klāvam Mellim ritmiski graužot čipšus, citu vakaru starp alu strebjošiem un grīļīgiem tēliem pamanu izstādes “Vieta, kur viss ir labāk” sastāvdaļas “Kaņepē”. “Bolderājā” pie sienas mainās dekorācijas. Zem mana balkona parādījies jauns graffiti. Iedzeru zāles, atveru instagramu, palasu grāmatu. Mākslas blogi izliekas, ka neko nokavēt nav iespējams. Vasara paiet pārāk ātri.

Kāds nezināms “ļaundaris” blakus galerijas “427” logam uzlīmējis paziņojumu par reklāmu “kaitīgumu”, aicinot reālajā dzīvē ieviest AdBlock. “Acīmredzot salasījies Giju Deboru,” nodomāju, mēģinot šmulīgo lapeli nokasīt. Tomēr par Debora “Izrādes sabiedrību” pats nevilšus atcerējos vēlā vakarā skatoties Instagram storijus no Ivara Grāvleja performances “Klusā daba”, kur trīs pusplikas meitenes mielojas ar gardumiem labi apgaismotā ovālā MVT Vasaras mājā. Grāvleja pastāstiņš par Andra Grīnberga reiz teikto, ka atklāšanās visi izrāda sevi un pierijās, piedāvājot savu apvērsto karikatūru, izklausās pēc divu džeku dzēruma pļāpām. Idejas realizācijā, kuru, starp citu, klātienē nemaz neredzēju, tas pats vien sanāk – daiļas tautumeitas ēd maizītes, kūciņas un dzer šampānieti (ceru, ka tas vismaz nebija kāds kreisais dzirkstošais vīns no “Rimi” plauktiņa), bet “uzbarotās dirsas” šajā situācijā nemaz nejūtas neērti. Viņiem tiek nevis “figa”, bet gan prikolīga izrāde, ko fočēt, lādēt sociālajos tīklos un patīksmināties par plikiem dibeniem vai vismaz perversi fallisko šokolādes fondantu.

Tas viss, protams, izskatās “smuki”, un, ja Latvijai nebūtu Grāvleja, nāktos tādu izgudrot. Bet Grāvleja idejas nereti nāk no tā brīža, kad izdzerti deviņi ali un džeki sāk runāt par to, kā rēcīgāk iznest cauri iedomāto ienaidnieku. Šajā gadījumā iedomātais ienaidnieks – “uzbarotās dirsas” – kārtējo reizi ir izklaidētas un, ja paveiksies, kāds uzrakstīs dusmīgu komentāru “Delfos” par to, cik slima un perversa ir mūsdienu māksla. Un diez vai Grāvleju pēc tam piemeklēs tāds pats bēdīgs liktenis kā Īvu Kleinu pēc filmas Mondo Cane (1962) izlaišanas. Ja Kleinu apbēdināja tas, kā režisors interpretēja viņa “Antropometrijas” seansu, tad Grāvlejs to vien gaida, lai kāds pateiktu, ka tas viss ir sūds. Kleins nomira nepilnu mēnesi pēc filmas pirmizrādes, Grāvlejs dzīvos – varbūt viņam izdosies izdzert vairāk kā Gijam Deboram. Vēlu veiksmi!