Foto: Andrejs Strokins

Subjekts uz soliņa 1

Par Andrim Grinbergam veltīto Ināras Eglītes izstādi MVT Vasaras mājā

Tomass Pārups
04/07/2017

Andra Grinberga filmas “Pašportrets” (1972) kinoseansa laikā, ekrānā norisinoties ainai, kurā redzams dzimumakts starp filmas autoru un Intu Grinbergu, daži apmeklētāji neveikli saskatās. Pēc brīža pāris cilvēku pamet telpu. Klusums, kas pavada ainu, padara skatīšanos mazliet neērtu, bet filmas noslēgumā atskan balss, kura deklamē dzejoli “Es tevi mīlēšu aizvienam”. Skatītāji izskatās atviegloti, jo filmas beidzamie kadri liekas gandrīz vai apzināti estētiski, it kā kontrastējot ar neizskaistināto, monotono seksa ainu.

Andrim Grinbergam veltītā izstāžu cikla “Ārup. Andris Grinbergs” otrās izstādes subjekts ir dzejoļa autore – Ināra Eglīte. Fonda “Mākslai vajag telpu” Vasaras mājā izstādītas viņas dzejoļu izdrukas. Eglītei nekad iepriekš neesot iznācis dzejas krājums, bet tagad uz rakstāmgalda telpas centrā viņas dzejoļi lasāmi arī iesietā formā. Ir aizkustinoši tos lasīt. Tie ir naivuma un pagājuša laika sentimenta piesātināti.

Andris Grinbergs ir rakstījis: “Katrs var būt gan subjekts, gan objekts”.[1] Lietoju vārdu “subjekts”, lai apzīmētu Eglītes iesaisti šajā izstāžu ciklā, jo uzlūkoju viņu ne vien kā dzejnieci, bet arī kā neatņemamu Grinberga mākslas sastāvdaļu. Skatoties, kā Eglīte sēž uz soliņa un lasa savus dzejoļus Vasaras mājā, nevaru uztvert šo notikumu kā vienkāršu “dzejas vakaru” vai lasījumu. Eglītes loma Grinberga daiļradē – viņa ir viena no tās sastāvdaļām, arī ārpus performanču un hepeningu konteksta. Un tieši fakts, ka Eglītes dzeja nav tikusi apkopota un izdota grāmatā, varētu kalpot par alegoriju tam, ka viņa pieder šai mākslai un laikam, kad tā radusies.

Lai gan izstāžu cikls “Ārup. Andris Grinbergs” šobrīd piedzīvojis tikai otro izstādi, man rodas aicinājums to salīdzināt ar iepriekšējiem “Mākslai vajag telpu” Vasaras mājas projektiem. Viskrasākā atšķirība iezīmējas ar Džemmai Skulmei veltīto izstāžu programmu, ar kuru šī telpa tika pieteikta 2015. gadā. Varētu teikt, ka “Ārup” tai ir pilnīgs kontrapunkts. “Ārup” vērš uzmanību uz norisēm, kas radušās paralēli Latvijas mākslas kanoniem. Turklāt, atšķirībā no iepriekšējiem “Mākslai vajag telpu” centieniem sasaistīt jaunās un vecākās paaudzes mākslinieku darbus, šeit nav nepieciešams uzburt mākslīgas savienojuma vietas, jo cikla dalībniekiem ir bijusi saistība ar Andri Grinbergu. Tie ir viņa laikabiedri, mūzas, modeļi un “kolēģi”.

[1] Andris Grinbergs. Yesterday // Fotokvartāls – 2012. gada 2. marts 

Kristus Pestītājs - 04.07.2017 18:16
P-Ārup