Foto: Kaspars Groševs

Casa Popurului: piezīmes no Bukarestes 0

Kaspars Groševs
28/02/2017

Foto: Kaspars Groševs

Autobusam aizvien saduroties ar policijas mašīnām un šķēršļiem, tiek veikts viens pagrieziens aiz otra, liekot satraukties, ka mani izsviedīs nezināmā caurumā nakts tumsā. Tomēr, izkāpis pieturā, pāri ielai ieraugu Kianu, sparīgi vicinot rokas. Pārsteidzošā kārtā esmu nonācis tur, kur man jābūt. Vēlāk, saticis biedrus, nolemjam doties uz protestiem, kas šajās dienās pārņēmuši Bukarestes Viktorijas laukumu, – platās ielas pārņēmuši kājāmgājēji, pa brīdim iepūšot līdzpaņemtajās taurītēs. Abās ielas pusēs slejas skaistas dažādos gadu desmitos celtas ēkas, kuras visas vienlīdz neatlaidīgi grauzis laiks. Protestu epicentrā vēl pusnaktī ir pilns ar cilvēkiem, kas kliedz, runājās, dzied. Kuratorei Kristinai īsumā apstāstot politisko situāciju, brīnos par cilvēku entuziasmu nedēļas garumā katru vakaru pavadīt vienkopus. Arī turpmākās dienas visi vietējie kļūst aizkaitināti, runājot par to, kas notiek valdības mājā.

Nākamajā dienā man ļauts pagulēt ilgāk, kas nozīmē aklu maldīšanos pa pilsētas centru, meklējot norādes uz Parlamenta pili, kurā atrodas Nacionālais Laikmetīgās mākslas muzejs (MNAC). Visur karājas vadi bez sākuma un gala, un šķietama pielietojuma, ēku fasādēs sajaucas dienvidnieciskas dvesmas ar komunisma vienaldzību. Beidzot manā priekšā paveras Casa Popurului, Tautas pils – bezgalīgs monstrs, kas ārēji atgādina īstu pili. Sargu apstādināts pie nepareizās ieejas, nākas iet minūtes divdesmit, lai nonāktu pie pareizās. Visu laiku ar acs kaktiņu skatos, kā ēka maina savus apveidus lēni un nenovēršami. Muzejs atrodas tajā pašā Tautas pilī, vien pavisam otrā ēkas pusē, arī te sagaida sargi un pēcāk arī metāla detektors. Telpas ir skaistas un vērienīgas, bet lifts paceļ skatienu uz pilsētas nomalēm. Šeit turpmāko nedēļu pavadu mēģinājumos un izstādes iekārtošanas procesā, piedaloties īru mākslinieku Vivjenas Grifinas un Kiana Makona veidotajā izstādē/performancē I AS IN US.

No rītiem ejam uz labāko kafijas vietu pilsētā, Origo. Pa dienu nīkstam muzejā, bet vakaros ar taksi, kas parasti izmaksā ne vairāk par 2 eiro un traucas pa ielām kā apsēsts, dodamies vakariņās, visbiežāk uz Dianei 4, kur telpas šarms atsver ēdienkartes vienkāršību. Kādu pēcpusdiena MNAC darbiniece Kristiana mūs iemāna Tautas pils sirdī, kur jānokļūst, braucot ar milzu industriālo liftu līdz pagrabstāva tuneļiem, kas izplešas kā ielas, lieki nerunājot un nepievēršot uzmanību, jāpaslīd garām policistiem un jāseko uzvalkos tērpto cilvēku plūsmai uz ēdnīcu. Tā, izpletusies milzu zālē, piedāvā saldas popdziesmas un kārtīgu ēdnīcas piedāvājumu. Vēlāk, saēdušies viegli reibinošas šokolādes kūkas, klejojam pa plašajām telpām, nonākot arī kongresu zālē, kas pārsteidz ar vērienu un gigantisko lustru, kas, šķiet, kuru katru mirkli iesūks neticīgos sevī. Starp citu, Tautas pils esot otrā lielākā administratīvā ēka pasaulē, uzreiz aiz Pentagona. Tiesa, rumāņu jūtas par ēku ir divējādas, jo to galu galā uzcēla komunistu vadonis Čeušesku, nojaucot daļu pilsētas vēsturiskās apbūves un nodarbinot veselu lērumu cilvēku savu pompozo ideju realizācijā.

Dienas paskrien ātri, putenis sajaucas ar slapjumu, mašīnas nemainīgi steidzas kur nu kurā. Galu galā I AS IN US ietinas tumsā, vienam tēlam melnā sporta tērpā un otram – baltā dejojot uz marmora plāksnēm, paralēli lūrot savos viedtālruņos. Robotiskā deja izslīd cauri izstādes darbiem un noslēdzas negribīgi. Neskatoties uz nomaļo novietojumu un notiekošajiem protestiem, cilvēki tomēr atnāk uz priekšnesumu, un varam atviegloti nopūsties pēc tam, kad Katrina uz vijoles ir nospēlējusi Odu priekam.