Piezīmes no Londonas
Kaspars Groševs
03/11/2016
Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu
Tie paši vārdi, tās pašas teikumu konstrukcijas. Izstaigājis Marka Kamila Šemovica (Marc Camille Chaimowicz) šarmanto izstādi, Serpentine galerijas grāmatu veikalā nopirku kaut kādu žurnālu par jaunajiem gleznotājiem un tikai pēcāk secināju, ka lielākoties teksti tajā atgādina neveiklu taisnošanos vecmāmiņai par to, ar ko īsti nodarbojies, kamēr citi žaketēs un gludinātos kreklos dodas uz ofisiem. Pusdienu laikā Faringdonas rajonā šlipses zib pa kreisi un pa labi, bet mēs spītīgi laužamies cauri pūļiem pustukšas biroju ēkas virzienā, kur šajās dienās (un vēl līdz 4. decembrim) notiek izstāde The Infinite Mix. Īru draudzene sola iespēju izstaigāt tukšo ēku un aizraujošu video mākslu. Ar skepsi par video mākslas spēju būt aizraujošai spiežamies starp mākslas studentiem, lai iekļūtu debesskrāpī, un pieklājīgu apsargu acu pavadīti maldamies pa garajiem gaiteņiem, tomēr jau pirmie pāris darbi acu mirklī apbur ar vērienu. Milzu melnie kubi perfekti pielāgoti kustīgo attēlu tveršanai, skaņai ieskaujot kā vatei un tumsai liekot koncentrēties vien uz skrejošajām bildītēm acu priekšā.
Mārtina Krīda (Martin Creed) popdziesmai skrienot pakaļ, nonāku Ugo Rondinones (Ugo Rondinone) četru milzu ekrānu un kādu 20 TV ekrānu ieskautā centrā, kurā no visām pusēm uz mani skatās bītu dzejnieks Džons Džorno (John Giorno), kas lasa savu dzejoli THANX 4 NOTHING. Viņa uzvalks pēkšņi mainās no balta uz melnu, basām kājām stāvot te greznā teātrī, te kino studijā. Vienkārši vārdi, sarindoti pareizā secībā, kļūst par spēcīgu rīku, lai ievilktu darbā uz vairākām minūtēm manas dzīves.
Hiphopa skaņām dunot, tumsas apskauts, maldos Kalila Džozefa (Kahlil Joseph) darba m.A.A.d. (2015) virzienā. Šeit pavadu turpmākās 10–15 minūtes, aizrautīgi veroties divu ekrānu saspēlē, ainām no Komptonas ielām mijoties ar VHS mājas video materiāliem amerikāņu repera Kendrika Lamāra nu jau leģendārā albuma Good Kid, m.A.A.d. City (2012) skaņu pavadījumā. Apvienojot Koyaanisqatsi (Godfrey Reggio, 1983) estētisko vērienu ar Rize (David LaChapelle, 2005) spīdīgo raupjumu, mums ļauts klejot līdzi urbānās vides parastajiem iedzīvotājiem, tiem dejojot, peldot, braucot, šaujot. Džozefa īsfilma piedāvā pieredzi, ko nevar atrast citur. Internetā atrodamais treileris piedāvā vien blāvu atblāzmu no izstādē pieredzētā.
Nākamais video darbs (Jeremy Deller & Cecilia Bengolea – Bom Bom’s Dream, 2016) gan ir krietni graudaināks, lētiem video efektiem un drebelīgai rokas kamerai dokumentējot japāņu dejotājas Bom Bomas piedzīvojumus Jamaikā, lai dejošanas sacensībās vinnētu ventilatoru. Beigās milzu hameleons apēd Bom Bomu. Piestājuši vienā no skaistākajām kafejnīcām, kādu gadījies redzēt, drīz nonākam pie tumša gaiteņa, kur šķietami stāv Marija Kallasa un dzied. Dominika Gonzalesa-Forstera (Dominique Gonzalez-Foerster) darbs OPERA (QM.15) uzbur tik dzīvīgu vīziju, ka gribas kāpt pāri drošības aukliņai un iet pasniegt Kallasai ziedus.
Pašā noslēgumā aukstā auto stāvvietā pieklājīga meitene izsniedz 3D brilles, kas ļauj ielūkoties Sipriena Gaijāra (Cyprien Gaillard) telpiskajās vīzijās, ceļojot cauri salūtam un šūpojoties līdzi Klīvlendas vai Losandželosas eglēm. Izejot uz nevaldāmas satiksmes ieskautas ielas, grūti saprast, vai neizmest vēl vienu loku cauri izstādei. Tikpat grūti saprast, vai visu šo video darbu kopumu vieno kas vairāk par milzīgu budžetu un tehnisko vērienu un vai šī izstāde drīzāk nelīdzinās aizraujošai izklaidei, kas dažu stundu laikā zibsnī un reibina sparīgāk kā karuseļu atrakcijas. Iespējams, šis ir veids kā mākslas izstādei konkurēt ar Holivudas filmām un low-brow izklaidi. Iespējams, šis ir veids kā video mākslai izlīst no klusā kapa, kurā tā lēnām iekāpusi. Bet, kas svarīgāk, nav nepieciešama liekvārdība un miljons reizes atkārtotas frāzes, lai pateiktu to, kas sakrājies uz mēles.
