Foto: Didzis Grodzs

300 vārdos: “Kanona mantojums” Latvijas Mākslas akadēmijā 4

Elīna Sproģe
27/01/2014 

Mākslas akadēmijas pasniedzēju un studentu izstāde “Kanona mantojums” LMA aulā līdz 7. februārim

Laikā, kad Rīgu nospriegojuši centieni turēt fokusā pilsētas sejas pievilcīgāko pusi, galdā tiek celta katra iespēja papildināt sadrūmušos vaibstus. Kā akmenī kalts ieskanas vārdu savienojums “kanona mantojums”, kaut par monumentalitāti šīs izstādes ietvaros runāt būtu pat nedaudz nepiedienīgi – vecuma plankumi no meistaru pierēm ir veiksmīgi pagaisuši, slejoties līdzās nākamo paaudžu interpretācijām. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma fagmenti patlaban skatāmi vien glancētās reprodukcijās pie templī ritošo būvdarbu norobežojošās metāla sienas, kas mudina atcerēties, ka apmeklēt muzeju ir gluži kā apciemot vecvecākus. Skatot sekcijā izvietotās fotogrāfijas un sajūsminoties par to, cik gan savādi, ka arī viņi reiz bijuši jauni. Šī tieksme pēc piederības sajūtas ir vēl viens apliecinājums tam, cik tomēr bagāti jūtamies, līdzi velkot mīkstās melnzemes apķepušās saknes – kā atgādinājumu tam, no kā esam cēlušies. Līdzīgi, izdzirdot dzimto valodu kādā svešā zemē, mēs, vēlos rudeņos un agros pavasaros braucot pa Latvijas ceļiem, atpazīstam Vilhelma Purvīša gleznoto ainavu sajūtu, kuru veido nu jau kanonizētā dabas elementu kompilācija.

Šādas banalitātes laimīgā kārtā nav ietekmējušas daļu autoru, kuri izvēlējušies veidot mūsdienīgu atsauci Latvijas Kultūras kanonā iekļauto mākslinieku gleznām, grafikām un skulptūrām. (Par nožēlu neizmantojot iespēju ekspozīciju papildināt ar oriģināliem, jo, veroties izdrukās, izbāl ietilpīgā ideja par atgriezenisko saiti.) Projekts “Kanona mantojums” kalpo par piemēru mākslinieka un viņa darba spējai komunicēt, rādot tajā ietverto studiju procesu – pasniedzēju uztaustīto trauslumu, neiztiekot bez ilustratīviem klupieniem. Atsevišķos ekspozīcijā iekļautajos studentu darbos parādās sašķobītā izpratne par kultūras atmiņu, tā rezultātā jaunradi izvirzot kā vadošo. Domas skaidrību atšķaida nespēja analizēt un pamatot paveikto. Neviļus analoģiju ar ledusskapi kā atmiņu glabātāju (Kristaps Ancāns “Pizas tornītis”) pavada skumjas, kuras savukārt smalki apspēlētas Kristapa Zariņa saradoto pienu kannu plostā, atspoguļojot Jēkaba Kazāka gleznas “Bēgļi” mūsdienu versiju.


Foto: Didzis Grodzs

Izriet jautājums – vai uzcelto pieminekli vajag kustināt un kā to darīt? Vai tā smagums maina veidu, kā atlasām zelta fondu, proti, neiekļaujot tajā nevienu dzīvu mākslinieku? Bet varbūt taisnība Andrim Vītoliņam, kurš Niklāva Strunkes darba “Cilvēks, kas ienāk istabā” interpretāciju komentē, sakot, – lai kāds varētu ienākt, kādam ir jāiziet. Vienīgais jācer, ka to nepavadīs svilstoša putuplasta smaka. Raitis Hrolovičs, atsaucoties uz vienu no zudušās Kārļa Padega sērijas “Sarkanie smiekli” grafikām, piemiņas plāksnē iegravē trīs “X”, atveidojot nespēju atributēt ne īpašnieku, ne potenciālo mantotāju. Ir jāmeklē veidi, kā kanonu apgādāt ar skābekli ne tikai mākslā, bet arī kino, tradīcijās, arhitektūrā un mūzikā, lai vienīgais, kā mēs apzinātos savas tautas vērtības, nebūtu, pie Jāņu ugunskura šūpojoties līdzi Raimonda Paula “Zilajam karbunkulim” regeja versijā.

www.lma.lv

R. R. - 29.01.2014 06:40
Kazāka "Bēgļu" oriģināls šobrīd apskatāms Arsenālā 1914 izstādē =)
students . - 28.01.2014 07:44
principaa interesanta teema - kaapeec ar "muusdienu versiju" jaunieshi nereti saprot kaut ko uzreiz paarspiileeti laikmetiigu un kodolaa tukshu....
students . - 28.01.2014 07:42
Peec koncentreetaa teksta saprotu to, ka jaunieshiem ne paaraak labi izdevies, bet pasniedzeejiem labaak. Un ka jebkuraa gadiijumaa izstaade aktualizee jautaajumu, kaa atdziivinaat kultuuras kanonu, lai tas nav ne muljkjiigi, ne vecishkji...

Vismaz es tam piekriitu, ja taada ir taa doma.
alina a - 28.01.2014 01:49
No 300 vārdiem tā arī īsti neizdevās man saprast izstāde ir vai tomēr nav izdevusies.

Smuki raksta meitene.