Foto: Katrīna Ģelze

300 vārdos: Sārņi un klusums 0

Anna Iltnere
30/10/2012

Foto: Katrīna Ģelze

Tatjanas Krivenkovas izstāde “Gaismas piesārņojums” galerijā “Māksla XO” apskatāma līdz 13. novembrim

Kādā intervijā franču žurnālam Le Monde tolaik 80 gadus vecais amerikāņu mākslinieks Roberts Raušenbergs stāsta par pazīšanos ar Džonu Keidžu. Kā izrādās, Keidžs nebūt ne vienmēr bijis sajūsmā par Raušenberga radošo garu, lai arī mākslinieka “Baltā glezna” savulaik kalpojusi par iedvesmu viņa skaņdarbam (bez skaņas) – “4’33”. Raušenbergs jau pieminētajā intervijā stāsta, ka reiz – savā “Melno gleznu” periodā – atstāts pieskatīt Keidža dzīvokli. Liels pēcāk bijis Džona Keidža pārsteigums atklājot, ka visas pie sienām piekārtās gleznas mākslinieks akurāt pārkrāsojis melnas. Robertu Raušenbergu pieminu tālab, ka viņa spārnoto citātu “Neviens audekls nekad nav tukšs” atcerējos Tatjanas Krivenkovas jaunākajā personālizstādē, kurā izstādītas vairākas monohromas gleznas ar tikko nojaušamām krāstoņu maiņām. Izrādās – gleznas, kuru vienīgais “tēls” ir zaigojošs krāsojums, kas, tuvāk aplūkots, atklāj triepiena reljefu, spēj būt tik pat provokatīvas kā atklātas seksa vai vardarbības ainas. Vismaz skatītāju sašutuma līmenis esot teju tāds pats, zina stāstīt galerijas “Māksla XO” darbinieces. Bet neviens audekls nekad nav tukšs, gribas atgādināt neizpratnes māktajiem apmeklētājiem. Gleznotāja Tatjana Krivenkova jau vairākus gadus konsekventi min minimālisma taciņu, ar katru izstādi arvien vairāk no kaut kā atsakoties. “Liekvārdība atņem būtību. Man gribas visu atmest,” reiz teikusi māksliniece, norādot, ka tādējādi nevis attālinās, bet tieši vēl dziļāk pietuvojas realitātes kodolam. Raušenbergs man uzmācas ik uz soļa. Atceros kādu viņa video interviju, kurā mākslinieks stāsta, kā 1953. gadā palūdzis Viljamam de Kūningam, lai viņš uzdāvina savu zīmējumu, kuru Raušenbergs pēcāk (divu mēnešu garumā) ar dzēšgumijām dzēsis, līdz nodzēsis pavisam. Mūsdienās, kad attīstības vektors nospriegots virzienā uz priekšu, pārņem atsvaidzinoša sajūsma, iedomājoties, ka tas nebūt nav vienīgais virziens, kādā doties, lai sasniegtu sev svarīgāko. Izstādē “Gaismas piesārņojums” Krivenkova ir radījusi vairākus spēles laukumus, kuros rotaļāties izstāžu zāles mainīgajai realitātei. Manuprāt, vislieliskākais brīdis, kad ekspozīciju apmeklēt, ir dienas vidus, kad elektriskais apgaismojums vēl nav ieslēgts, telpā valda matēti pelēka gaisma un uz audekliem saulstaru atspīdums no ielas pretējās mājas logiem mijas ar ēnām, arī skatītāju ēnām. Un, ja gleznas asociatīvi salīdzina ar skaņām, tad Krivenkovas izstādē valda stindzinošs klusums, paceļot skatītāju kaut kur starp ozona slāni un mākoņiem. Iespējams, labākā vieta, kur netraucēti padomāt.

www.makslaxogalerija.lv