300 vārdos: Banāna miza 0

Anna Iltnere
08/10/2012

Foto: Katrīna Ģelze

Izstāde And So on And So Forth kim? apskatāma līdz 18. novembrim

Līdzīgi kā mākslinieks Tomass Tetlofs vienu no kim? Laikmetīgās mākslas centra starpstāvu pakāpieniem ir padarījis mazliet augstāku, vairumā gadījumu izraisot paklupšanu, tā arī And So on And So Forth organizatori savā priekšā ir nosvieduši banāna mizu, uz kuras paši paslīd, un nosauc to visu par mākslu. Lai arī jaunatvērtajā izstādē ir eksponēti mākslas darbi, tiem noteikti nav vietas parastā izstāžu zālē. Savāktais apjoms rada nospiedošu nekādības sajūtu, kas, iespējams, izpaliktu, skatot vienu vai otru darbu kādā citā kontekstā un nevis līdzīgā grupas skatē. Ekspozīciju zāle kā formāts galīgi neder, jo izvēlētie darbi taču spēlē pēc pavisam citiem mijiedarbības noteikumiem. Ja atlases koncepcijā tiek postulētas mākslas darba tiesības būt “nepabeigtam” (visbiežāk tas ir taisnākais ceļš uz grāvi, bet lai nu paliek) un ļaut tam turpināt attīstīties gluži kā puķupodam uz saulainas palodzes, tad izstāžu zāle tādiem darbiem ir kā izkaltis kaps. Uz eksponātiem jānoraugās kā arheologam no nākotnes, kurš, tos aplūkodams no visām pusēm, ne velna nesaprot, iekams nav atradis Rozetas akmeni jeb asprātīgos, atjautīgos un visādi citādi atraktīvos stāstus, kas ir darbu tapšanas pamatā un vienlaikus ir iemesls, kālab eksponāti ir tieši tādi – nekādi, jo, ja pašpietiekama galaprodukta jau pēc uzstādījuma nav, tad skaidrs, ka nav arī ko parādīt. Tad ir “jārāda” kaut kas cits un pavisam citā vidē. Viens no medijiem (gan jau var izdomāt vēl virkni citu), kādā varu iztēloties šos darbus “dzīvākus”, ir, piemēram, internets vai satikšanās (kuras arī sarīkotas). Ja tie ir stāsti, ja tas ir process, kura laikā skatītājs ir jāinformē par mākslas darba attīstību, tad to nevar izdrukāt un pielikt pie sienas, cerot, ka “savējie sapratīs”. Tad arī pasniegšanas formai ir jābūt tikpat mainīgai un bez stabila galapunkta. Pretējā gadījumā, atbildot uz izstādes nosaukumu “Un tā tālāk un tā joprojām”, gribas cerēt, ka tomēr nē, ka kaut kas tomēr mainīsies un gluži citā virzienā.


Kā lielisks ir jāizceļ japāņu mākslinieks Takahiro Ivasaki, kura filigrānās rūpības fēnikss eleganti paceļas no zobbirstēm, putekļiem, citos darbos arī ņurcītu dvieļu kalniem. Cerība mirst pēdējā.

www.kim.lv