300 vārdos: Aizaugušie mūžameži 0

Anna Iltnere
07/07/2012

Pagājušā gada vasarā The New York Times kritiķis Kens Džonsons laida klajā grāmatu Are You Experienced? How Psychedelic Consciousness Transformed Modern Art un kādā intervijā, kas sekoja drīz pēc tam, apgalvoja, ka “daudzi cilvēki, tostarp virkne mākslinieku, jūt, ka psihodēlijas durvis vēl nebūt nav aizvērtas”. Ja ieejot Tallinas vecpilsētas nelielajā laikmetīgās mākslas galerijā “Hobusepea” un sastopoties ar igauņu mākslinieces Karmenas Lansbergas (Carmen Lansberg, 1981) gleznām, pirmā prātā nāk doma, ka psihodēliski meklējumi šķiet jau diezgan novalkāts izpausmes veids, kurš uzplauka sešdesmito gadu Amerikā un turpinājās vēl līdz deviņdesmitajiem, stipri iespaidojot arī graffiti kultūru un atdzimstot reiva laikos, tad – paraugoties pasaules kontekstā, jāsecina, ka nekas tik tiešām vēl nav beidzies. Atminoties, piemēram, 2008. gada iespaidīgo mākslas darbu Pour Your Body Out (7354 Cubic Meters) Ņujorkas laikmetīgās mākslas muzejā MoMA, kur šveiciešu māksliniece Pipilotti Rist īstenoja milzīgu daudzkanālu videoinstalāciju, kura burtiski aprija zvilnošo skatītāju apziņas plūsmu, un mazi bērni priekā lēkāja, vērojot gigantisko rozā tulpju pļavu.

Arī Karmena Lansberga vēlas vest skatītāju ceļojumā “cerebrālo hemisfēru labirintos”, kā sacīts izstādes preses relīzē. Raksturojot atmosfēru, jāatzīst, ka, lai arī krāsu gamma varētu mudināt uz asociācijām ar prieku un līksmību, iespaids ir gluži pretējs – visnotaļ draudīgs. Līdzīgi kā tas novērojams dabā, kur tieši tie indīgākie augi tērpjas visspilgtāk. Varbūt tas tiek attiecināts uz mūsdienu ikdienas intensitāti, dzīvesveida kaitīgumu un neuzticību glancētiem, uzpūstiem un skaistiem kultūras un patēriņa produktiem, kas mēdz pārsteigt ar “iepuvušu vidu”. Bet vērtējot Lansbergas darbu gleznieciskās kvalitātes, tīkams ir klājums, kas atgādina krāsošanu ar flomāsteriem, sasaucoties ar bērnības brīvību un bezrūpību līdztekus pieaugušo sadzīvei, kā arī ar psihodēliskās mākslas šūpuli – “Puķu bērnu” kultūru. Tomēr gleznas “neierauj iekšā”, kā to būtu gribējies, ja jau tiek piesolīts ceļojums apziņas mūžamežos. Formas vietām atgādina uzpampušas koku saknes, bet to pinums ir tik ciešs, ka skatītājs tālāk par galerijas kluso un balto zāli tā arī netiek.  

www.eaa.ee/hobusepea