300 vārdos: Riepas nospiedums 0

Kristīne Budže, “Pastaiga”
05/07/2012 

Foto: Toms Grīnbergs

Izstāde “Zemūdeņu karš – epizode Nr.7 “2,5D”” ir skatāma līdz 27. jūlijam klubā “Nabaklab”.

Izstādei “Zemūdeņu karš – epizode Nr.7 “2,5D”” ir skaista priekšvēsture. Tā ir izstāžu cikla “Zemūdeņu karš” viena no epizodēm ar neobligātu iespēju turpināties nākošajās daļās, bet arī ar pastāvīgi gaisā esošu varbūtību, ka katra no izstādēm var būt cikla finiša punkts. Cikla sākums ir 1995. gadā Latvijas Mākslas akadēmijas studentu Valtera Kiršteina un Egila Medņa kopīgi veidotā diplomdarbu izstāde, kurai sekoja plašāka domubiedru loka skates, no kurām vērienīgākās notika Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā ar kuratores Ilzes Martinsones konceptuālo pamatojumu. Toreiz tās bija notikums, kas uzdeva neērto un neatbildamo jautājumu, kur ir robeža starp mākslu un dizainu. Jautājums bija īpaši interesants Latvijas nesenās padomju laiku vēstures kontekstā, kad tieši dizaineri, slēpjoties aiz nozares formālo definīciju muguras, realizēja avangardiskākos mākslas darbus. Deviņdesmito gadu dizaineru paaudze dažās no cikla epizodēm spēja pierādīt, ka viņi ir ne tikai dekoratori, bet arī konceptuāli domātāji. Tas viss bija. 

Arī “Zemūdeņu kara” septītajai epizodei ir skaidrs nosaukuma un idejas pamatojums: šoreiz dizaineri sevi ierobežojuši ar māksliniecisku izpausmi plaknē, kas iespējams ir interesants radošais pārbaudījums, ja ikdienā strādā ar trīsdimensionāliem objektiem, bet izstādes apmeklētāju acīs tas ir vien darbu formāls atlases princips, nevis iemesls pārdomām. Izstādei nav par labu nākusi dalībnieku loka paplašināšana, piepulcējot māksliniekus, kuriem, iespējams, ir attāla saistība ar dizainu. Starp pieaicinātajiem izšķīst iepriekšējo “Zemūdeņu kara” epizožu dalībnieku kodols un zūd cikla kontinuitāte. Arī izstādes vieta – “Nabaklab” telpu labirints, pie kura sienām ir paslēpušies izstādes darbi, apgrūtina tos uztvert kā vienotas ekspozīcijas sastāvdaļas. Turklāt pārāk bieži tie šķiet neobligāti kādas telpas stūra rotājumi, nevis refleksijas vērti artefakti. Idejiski pārliecinošākais ir Māra M. Gaiļa darbs ar automašīnas riepu nospieduma attēlojumu uz auduma. Atceroties agrākos dizainera darbus, kuros tika izmantotas vecu auto daļas, kas bija pamatā jaunu funkciju priekšmetiem, riepu nospiedums raisīja pārdomas, ka “Zemūdeņu karš” ir beidzies un no tā palikuši vien pāris nospiedumi Latvijas dizaina vēsturē.


Māris Bišofs

www.nabaklab.lv