Bo Diks. 22 maskas no sērijas Atlakim. 1990–2012. Ekspozīcija Nacionālajā laikmetīgās mākslas muzejā, Atēnas, documenta 14. Foto: Mathias Völzke

Vai Akropole uzvar? 0

Pārdomas pēc documenta 14 apmeklējuma Atēnās

Maija Rudovska
03/05/2017

Šogad starptautiskās laikmetīgās mākslas vides aktīvistiem un sekotājiem aprīļa sākuma datumi iezīmējās būtiski – tika atklāta documenta 14 izstāde, kas notiek reizi piecos gados Vācijas pilsētā Kaselē. Šoreiz izstāde izceļas ar to, ka notiek uzreiz divās pilsētās – Kaselē uz Atēnās. Atgriežoties no intensīvas, iespaidiem pārbagātas nedēļas Grieķijas galvaspilsētā un mēģinot apkopot domas, jāsaka, ka joprojām pārņem zināms mulsums. Festivālam līdzīgais formāts – 47 dažādās norises vietas un ap 150 mākslinieku, nemaz neskaitot paralēlos notikumus – padarīja šo pasākumu lielā mērā neaptveramu. Apjukums piemeklēja ne tikai mani, bet arī daudzus citus manus draugus un kolēģus, ar kuriem pārspriedām iespaidus. Kāds no viņiem kritiski norādīja: “Akropole uzvar”. Bet, ko tieši mēs gaidījām no documenta 14 Atēnās? Vai laikmetīgās mākslas izstādei joprojām netiek piemēroti novecojuši kritēriji? Kāda tā ir mūsdienās vai kādai tai būtu jābūt? Kādu mēs to gribētu?  


Vija Celmiņa. Forest Fire. 1965–1966. Audekls, eļļa. EMST – Nacionālais laikmetīgās mākslas muzejs, Atēnas, documenta 14. Foto: Mathias Völzke

documenta 14 mākslinieciskā direktora Adama Žimčika priekšlikums veidot izstādi divās pilsētas ir bijis drosmīgs un noteikti laikam atbilstošs lēmums. Ņemot vērā to, ka politiskās attiecības starp Grieķu un ES (ar Vāciju priekšgalā) pēdējos gados saasinājušās, šis nevarēja būt labāks brīdis mākslas izstādei kā reakcijai uz aktuālo. Arī documenta decentralizēšana, kaut ne visai viegli realizējams, taču visnotaļ pozitīvs solis. Kā uzrāda pēdējās documenta izstādes, to kuratori jau iepriekš centušies daļēji pārvirzīt documenta norisi uz citām pilsētām, piemēram, daļa no documenta 13 satelītpasākumiem notika Kabulā. documenta 14 komanda nolēma pārcelties uz Atēnām, lai “mācīšanās no Atēnām” (Learning from Athens – izstādes nosaukums) notiktu tiešā un nepastarpinatā veidā. Izstādes kataloga ievadtekstā Žimčiks raksta: “Documenta pārcelšanās uz Atēnām notiek, nevis lai pamācītu tās iedzīvotājus, bet gan lai aizmirstu iemācīto un atvērtu jaunu iespēju telpu. Vecā pasaule ir balstīta piederības, identitātes un izcelsmes konceptos. Mūsu jaunā pasaule būs pilna radikālu subjektivitāšu.” Vai šis ir kārtējais mākslas institūciju priekšlikums būt oriģināliem, pasniedzot jaunu konceptuālu produktu? Neizklausās gan īpaši unikāli – tā pati vecā retorika jaunā iepakojumā. 


Pāvels Braila. The Golden Snow of the Sochi Olympics. 2014. Sniegs no Soču Olimpiādes un dažādi materiāli. EMST – Nacionālais laikmetīgās mākslas muzejs, Atēnas, documenta 14. Foto: Mathias Völzke

Gaidot izstādi, daudz kas tika turēts noslēpumā, pat mākslinieku vārdi līdz atklāšanas dienai nebija skaidri zināmi. Taču šī sajūta nepameta arī pēc izstādes atklāšanas, jo informācijas par daudzajiem un nevienam nedzirdētajiem vārdiem bija minimāla. Kurators bija apzināti centies pārsteigt, piedāvājot vairumu nezināmu vārdu, tas ir viņa kūrēšanas rokrakstam ir raksturīgi. Taču starptautiskās mākslas vides pārstāvji, kas, sabraukuši no dažādām valstīm, Atēnās pavadīja vien pāris dienu, jutās kā no laivas izmesti. Nepameta sajūta, ka kāds ir izspēlējis dīvainu joku – izstādēs nācās maldīties kā pa džungļiem, ko daudzi gan uztvēra arī kā apzinātu soli no organizatoru puses. 

No galvenajām documenta 14 norises vietām Atēnās var minēt Nacionālo laikmetīgās mākslas muzeju (National Museum of Contemporary Art (EMST)), Atēnu konservatorija (Athens Conservatoire), Atēnu Tēlotājmākslas skola (Athens School of Fine Arts) un Benaki muzejs (Benaki Museum). 


Annija Sprinkla un Beta Stefensa. Cuddling Athens. 2017. Performance. EMST – Nacionālais laikmetīgās mākslas muzejs, Atēnas, documenta 14. Foto: Stathis Mamalakis

Documenta 14 kalpoja par stimulu Nacionālā laikmetīgās mākslas muzeja ilgi gaidītajai atvēršanai. Jāsaka, ka bez documenta 14 izstādes tur nekas cits nebija apskatāms. Muzejs iekārtots bijušās alus darītavas telpās, kuru 1961. gadā pabeidza vizionārais grieķu arhitekts Takis Zenetoss, sadarbībā ar Margariti Apostilidi. documenta 14 izstāde izpletusies pa visu ēkas vertikāli, aizņemot tās piecus stāvus un sadaloties noslēgtās telpās un ekspozīcijās. Pirmā stāva telpās centrālais darbs, kas sagaida skatītāju, ir Bo Dika (Beau Dick) veidotā masku sērija Atlakim (1990–2012). Tikko mirušais mākslinieks pārstāv tradicionālo Ziemeļamerikas rietumkrasta indiāņu praksi. Masku izvietojums aplī ar vienu masku ārpus apļa veido ceremonijai pateicīgu kompozīciju, kas bija raksturīga indiāņu ikdienas dzīvē, īpaši akcentējot publisku, komūnā balstītu darbību un ar to saistītās funkcijas.  Šis darbs iezīmē būtisku akcentu, kas sastopams arī citviet documenta 14 ietvaros, – pievēršanos marginālām, līdz šim nezināmām mākslas parādībām, pieredzēm un praksēm, īpaši no reģioniem, kur sastopama tradicionālā iezemiešu māksla. Īpaša uzmanība pievērsta mākslai no Ziemeļamerikas, Eiropas ziemeļiem (piemēram, sāmu māksliniekiem), Āzijas un Āfrikas. 


No kreisās: Sesīlijas Vikuņjas (
Cecilia Vicuña) instalācija Quipu Womb (The Story of the Red Thread, Athens). 2017; mākslinieku kolektīva Ciudad Abierta (Čīle) instalācija. Ekspozīcija EMST – Nacionālajā laikmetīgās mākslas muzejā. Foto: Maija Rudovska

Klīstot cauri izstāžu telpām, kur skatāmas instalācijas, video, objekti, arhīvu materiāli, gleznas, utt. – no dažādiem laika posmiem, kontekstiem, parādībām, kustībām, jomām/disciplīnām – radās jautājums, kas ir vienojošais? Ja katru darbu iespējams izbaudīt atsevišķi un savīt daudzveidīgus attiecību mezglus, tad paliek neatbildēts jautājums, vai vispār nepieciešams meklēt kādu vienu līniju šajā materiāla burzmā? Jā, te iespējams atrast vienojošas, diezgan izsmalcinātas atsauces, atkārtojumus, līdzības, kas ved skatītāju cauri šai izstādei zināmā vieglumā un patikā. Kā norādīts documenta 14 nelielajā bukletā, EMST skatāmās izstādes uzdevums ir piedāvāt sajūtu par polivalenci (daudzvērtīgumu). Tas norāda uz zināma veida dialogu, kaut abstraktu, ar muzeja kolekciju un tās vēsturi (ar ko documenta 14 ietvaros iepazīties nevarēja), taču vienlaikus, iespējams, interpretējams kā komentārs par mākslu un mūsdienu situāciju vispār – sava veida pazušana pagātnes, šodienas un nākotnes tīklos.    


Giljermo Galindo. Ekspozīcija Atēnu konservatorijā (Odeion), documenta 14. Foto: Mathias Völzke

Kā atmiņā paliekošs jāpiemin krievu avangarda mākslinieks un mūziķis Ārsēnijs Avrāmovs (Arseny Avraamov), kura radītās grafiskās skaņas sniedz iespēju aranžēt objektus kā mūzikas nošu rakstus, attiecīgi tos pēc tam spēlējot. Kā pirmie objekti šim eksperimentam tika izvēlētas antīkās grieķu vāzes, mēģinot tās “atdzīvināt” attiecīgā laika kontekstā. Interesanta šīs tēmas tālāka virzība izpaudās atklāšanas dienā Atēnu konservatorijā, kur mākslinieks Giljermo Galindo (Guillermo Galindo) savā darbā “Izeja” (Exit, 2016/2017) izspēlēja simfoniju, izmantojot instrumentus, kurus no dažādām atlūdzām darinājuši Kaselē un Atēnās mītošie imigranti. Līdzīgi arī turku izcelsmes mākslinieks Nevins Aladags (Nevin Aladağ) darbā “Mūzikas istaba” (Music Room, 2017) piedāvā par mūzikas instrumentiem pārtapušu mēbeļu instalāciju, piemēram, krēslu, kas pārvērties par ģitāru vai ķebli, kas kļuvis par bungām. 


Nevins Aladags. Music Room (Athens). 2017. Instalācija ar mēbelēm, mājsaimniecības precēm, mūzikas instrumentu daļām un performancēm. Atēnu konservatorija (Odeion), documenta 14. © Nevin Aladağ/VG Bild-Kunst, Bonn 2017. Foto: Mathias Völzke

Konservatorija ēka, kuru labākajās modernisma tradīcijās dizainējis arhitekts Joannis Despotopuloss, piedāvā telpiski vienu no saistošākajām izstādes norises vietām un pieredzēm documenta 14 atklāšanas dienu ietvaros. Iespējams, tādēļ, ka izstāde šeit ir koncentrējusies uz skaņas un tās potenciāla izzināšanu. Apskates tūri te varēja sākt ar atlaišanos brīvi improvizētā atpūtas stūrītī un baudot japāņu izcelsmes amerikāņu multimākslinieka Aki Ondas (Aki Onda) performanci. Pēc tam varēja doties ekspozīcijās, kas lielākoties bija izvietojušās pagraba telpās, un, pa kurām klīstot, atklājas dažādi pārsteigumi un savdabīgi mākslas darbu salikumi. Viens no spilgtākajiem un atmiņā paliekošākajiem darbiem bija Bena Rasela (Ben Russell) 35 mm filma Black and White Trypps Number Three (2007), kas portretē jauniešus noise mūzikas koncertā. Kameras pietuvinošais, pat intīmais tvērums, kas slīd no vienas sejas uz citu, burtiski izgaismojot katru indivīdu atsevišķi, īpaši, kad tie atrodas mūzikas radītā ekstātiskā stāvoklī, rada psihedēlisku efektu. Tāds arī bijis Rasela uzdevums – parādīt transformējošu pieredzi. Filmas uzsvars ir par to, ka mūzika palīdz attālināties no individuālisma un saplūst ar kopienu, masu, tādā veidā iegūstot autentisku, pat savā veidā ritualizētu un Rietumu domāšanai svešu pieredzi. 


Bens Rasels. Black and White Trypps Number Three. 2007. Digitālais video no 35 mm filmas. Atēnu konservatorija (Odeion), documenta 14. Foto: Mathias Völzke

Kā iepriekš tika uzsvērts, viens no konceptuālajiem atskaites punktiem documenta 14 ietvaros ir “mācīšanās”, īpaši akcentējot iemācītā aizmiršanu, kas tiek pasniegts kā viens no mācīšanās modeļiem, kā sociāla reorganizācija un izglītība, kas spēj palūkoties ārpus Rietumu neoliberālās izglītības sistēmas un tās piedāvātajiem zināšanu rāmjiem. Viens no pirmajiem documenta 14 partneriem un šāda koncepta līdzautoriem ir Atēnu Tēlotājmākslas skola. Šeit documenta izstādes uzdevums ir akcentēt prakses, kas nav radušās profesionālā vidē. Izstādē sastopami gan utopiski izglītības un mācīšanās modeļi, gan reālās praksēs balstīti piemēri no tādiem pasaules reģioniem kā Čīle vai Bengālija.  


Bouhra Khalili. The Tempest Society. 2017. Digitālais video. Ekspozīcijas skats Atēnu Tēlotājmākslas skolā —Pireos iela (“Nikos Kessanlis” izstāžu zāle), documenta 14. © Bouchra Khalili/VG Bild-Kunst, Bonn 2017. Foto: Angelos Giotopoulos

Atvērtā halles tipa izstāžu zāle, kas iedēvēta mākslinieka Niko Kesanlisa vārdā, piedāvā “studentu skatei” līdzīgu struktūru, kur mākslas darbi mijas viens ar otru. Tieši šeit iespējams pieredzēt divus darbus, kas vistiešāk pievēršas imigrantu krīzei. Viens no tiem ir Artura  Žmijevska (Artur Żmijewski) filma “Uzzibsnījums” (Glimpse, 2016–17) – melnbalta ar 16 mm kameru uzņemts darbs, kas attēlo bēgļu nometnes. Lēnie, melnbaltie kadri šķiet it kā no citas realitātes – bezskaņas attēls piedāvā skatītājam dažus ne visai komfortablus, bieži vien emocionālus kadrus, pietuvinātus bēgļu portretus un situācijas, kas liek aizdomāties par brutalitāti, ar kuru jāsastopas šiem cilvēkiem. 

Otrs darbs, kas pasniegts kā šīs ekspozīcijas daļas centrālais darbs, ir Bouhra Khalili (Bouchra Khalili) video darbs “Vētras sabiedrība” (The Tempest Society, 2017), kas ilgst stundu un piedāvā Grieķijā dzīvojošu imigrantu portretējumu. Asimilācijas politika te attēlota kā visai utopisks projekts, lemts neveiksmei. 


Hiwa K
darbs One Room Apartment. Ekspozīcija Benaki muzejā. Foto: Maija Rudovska

Bez minētajām izstādes norises vietām documenta 14 vēl piedāvā ļoti daudzveidīgu programmu, kurā grūti atrast vienotu kopsaucēju. Nepārprotama ir izstādes vēlme vērst uzmanību uz šobrīd Rietumos aktuālajām problēmām – neoliberālisma krīzi, jaunajām koloniālisma vēsmām, varas un ideoloģiju cīņām, ekonomiskajām un politiskajām nedienām. Taču izstādes norise un tās formāts Atēnās neapzināti rosina domāt arī par dominējošo izteiksmes valodu, kas tik rūpīgi tiek kopta Rietumu institūcijās un kuru visai apzinīgi lieto arī mākslas vidē. Mēģinājums iekļaut pēc iespējas vairāk marginālu parādību, ļaujot šiem māksliniekiem vai parādībām sevi izteikt izstādē, pavērsies pret pašiem māksliniekiem – viņu izteiksmes valoda izstādes ietvaros paliek slāpēta, nesadzirdama, kaut kādā ziņā vēl marginālāka. Žimčika piedāvājums “aizmirst to, ko mēs zinām” un “iegremdēt sevi nezināšanas tumsā”, kas izskanēja preses konferencē, izklausās visai absurdi – iespējams, ka tieši esošās zināšanas būtu jāizmanto kā instrumenti, lai iegūtu jaunas, lai atvērtu skatu jaunajam. Varbūt izstādei ar visu tās galēji kreiso, bet vienlaikus abstrakto uzstādījumu, būtu bijis vairāk jārosina uz iesaistīšanos, apgūšanu, iegremdēšanos jau esošajā? Jo, kur gan citur, kā Atēnās – vietā, kur disputiem un kontroversijai vienmēr bijusi liela loma – to būtu bijis iespējams realizēt. 


Ketlija Noela. Zombification. 2017. Performance un instalācija. Atēnu konservatorija (Odeion), documenta 14. Foto: Mathias Völzke

documenta14.de