Foto

Aizvien vairāk un vairāk no vēl mazāk un mazāk

Līna Birzaka-Priekule

Marinas Abramovičas izstāde Modernās mākslas muzejā Stokholmā


13/04/2017

Šķiet, ka Marinas Abramovičas vārds zināms pat tiem, kas neseko līdzi laikmetīgās mākslas norisēm diendienā. Viņas apbrīnojamā spēja panākt, ka vizuālās mākslas veids – performance, ir kļuvis tik pazīstams, kā arī spēja šo mākslu pārdot, raisījusi visdažādākās reakcijas. Mākslas kritiķi viņai pārmet pārāk lielo popsīgumu, un to, ka viņa vispār mēģina pārdod it kā nepārdodamas lietas, jo kā gan iespējams tirgot klātbūtni un enerģijas apmaiņu? Daudzi smīkņā par jaunības saglabāšanu, viņas agrīnajā darbības periodā skatītāji bija neizpratnē, pat izjuta riebumu un domāja, ka tas ir mazohisms, ko viņa piekopj. Avīzēs rakstīja, ka viņai jādodas uz psihiatrisko klīniku. Šobrīd viņa spēj novest skatītāju simtus līdz asarām, kā arī nodod tālāk savas profesionālās prasmes pašas dibinātajā Marinas Abramovičas institūtā (MAI). Viņas paveiktais redzams retrospektīvā izstādē The Cleaner (“Attīrīšanās” – šī tēma vijās cauri visiem viņas darbiem) Modernās mākslas muzejā (Moderna Museet) Stokholmā līdz 21. maijam. 


Marina Abramoviča. The Cleaner. 2009. Melnbaltā fotogrāfija. Foto: © Marco Anelli. Marina Abramović Archives īpašums

Izstādes katalogā pirmais, ko uzšķiru ir Abramovičas teiktais: “Daudzi cilvēki mani pazīst tikai kā mākslas pasaules slavenību un domā, ka esmu iedomīga. Taču es ļoti daudz strādāju, lai šo visu sasniegtu. Man šobrīd ir 70 gadu, un tikai pēdējos 12 gadus man kaut kas pieder. (..) Kurš gan pirms daudziem gadiem varēja zināt, ka performance vispār ir māksla un ka tā mani kaut kur aizvedīs?” Un jo Abramoviča kļūst slavenāka, jo garākas izvēršas viņas performances. 

Tā kā portālā Arterritory izsmeļoša informācija par mākslinieci bija lasāma Ievas Kulakovas rakstā, tad šoreiz vairāk pārdomas par jauno izstādi un nesen izdoto autobiogrāfiju Walking Through Walls, kā arī saruna ar Vīnes galerijas vadītāju Ursulu Krincingeri (Ursula Krinzinger), pie kuras notikusi Marinas Abramovičas leģendārā performance Thomas Lips.


Ulajs/Marina Abramoviča. Rest Energy. 1980 © Ulay/Marina Abramović/Bildupphovsrätt 2017. Marina Abramović Archives īpašums

Šķiet, ka Marinas Abramovičas izstādē Stokholmā ir iekļauta gandrīz visa viņas daiļrade (tā, kas ir rādīta publikai, jo zināms, ka Abramoviča vēl vēlas izveidot izstādi, kurā būtu skatāmi tikai viņas neīstenotie darbi). Pirmie gleznojumi, pieraksti, iedvesmas avoti, performances un objekti, fotogrāfijas, pat busiņš, kurā viņa dzīvoja un ceļoja no galerijas uz galeriju ar savu dzīves un performanču partneri mākslinieku Ulaju. Izstāde iekļaujas arī Stokholmas Modernās mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, ar mērķi atbrīvot prātu “nesaprotamās” mākslas izpratnei. Tādēļ ir iespēja apsēsties pretī Žorža Braka 1909. gadā gleznotajai pilij La-Roche Guyon, apķert Marinas Abramovičas kristālu un mēģināt sajust abu mākslas darbu iedarbību. Dadaistu zālē var iekāpt lielās kristāla čībās un aizceļot atpakaļ domās uz īsto Cabaret Voltaire.


Marina Abramoviča. Rhythm 5. 1974. © Marina Abramović/Bildupphovsrätt 2017. Foto: © Nebojsa Cankovic. Marina Abramović Archives īpašums

Rodas sajūta, ka izstāde dalīta trīs daļās. Sākumā skatāmas performances, kas tapušas pirms satikšanās ar Ulaju (Ritma sērija, Thomas Lips) un kurās ķermenis kļūst par darba materiālu. Zāles vidū – dzīve un darbs kopā ar Ulaju, kuras centrs veltīts simboliskām atvadām no sava dzīves drauga – performance, kur viņi abi dodas viens otram pretī pa Ķīnas mūri. Izstādes trešajā daļā – performances, kas šķiet teatrālākas un uzkonstruētākas – Balkānu erotiskais cikls, kā arī triptihs “Balkānu baroks” (Balkan Baroque). Visu izstāžu zāli piepilda govs kaulu smārds, kas nāk no kaulu kaudzes tieši pie šī darba, kurā tiek stāstīta mītiska pasaka par vilkžurku rašanos Balkānos. Venēcijas biennāles laikā viņa kaulus mazgā no asinīm, veidojot atsauci uz Bosnijas genocīdu. Stokholmas izstādē kauli ir nomazgāti un sakrauti glītā kaudzītē.


Marina Abramoviča. Balkan Baroque. 1997. © Marina Abramović/Bildupphovsrätt 2017. Marina Abramović Archives īpašums 


Marinas Abramovičas izstādē The Cleaner. Modernās mākslas muzejs, Stokholma. Video: Luīze Lismane

Par visinteresantāko telpu man kļūst iedvesmas avotu vieta, kurā kā bišu stropi novietoti četri skapji ar izvelkamiem plauktiem, un katrā no tiem ir daudzas atvilktnes ar sasvītrotiem avīžu izgriezumiem, saukļiem, pētījumiem par Teslu, Vito Akonči (Vitto Acconci) performancēm, kā arī dažādiem atrastiem objektiem. Te arī sekojoša atziņa: “Māksla nav māksla, bet daļa no sarežģīta visaptveroša rituāla. Viņi to lieto kā instrumentu. Tikai tādā Rietumu sabiedrībā kā mēs, māksla tiek saukta par mākslu, ne par daļu no kopējas sistēmas.” Un tā ir arī viņas performances esence, kur netiek nošķirts mākslinieks un skatītājs, bet kurā publika un mākslinieks rada kopā.


Marina Abramoviča. Black Clouds Coming. 1970. gadi. © Marina Abramović/Bildupphovsrätt 2017. Marina Abramović Archives īpašums

Mana sarakste ar Vīnes galeristi Ursulu Krincingeri[1] arī veido tādu pašu ciklisku kompozīciju, kā Marinas Abramovičas izstāde – sākot ar performanci Thomas Lips, kas prezentē agrīno periodu, un beidzot ar viņas vērtējumu par mākslinieces attīstību šodien. 

1970. gadu vidū Ursula Krincingere organizēja vienu no Hermaņa Niča (Hermann Nitsch) asiņainajām performancēm[2], kurā piedalīties uzaicināja arī Marinu Abramoviču. Pēc tam viņa aicināja Marinu Abramoviču uzstāties vēlreiz. Tā 1975. gada oktobrī viņa izrādīja vienu no savām iespaidīgākajām performancēm Thomas Lips, kas nosaukta par godu kādam Vīnē satiktam māksliniekam. Performances laikā viņa lēnām apēd 1 kg medus, lēnām izdzer 1 litru sarkanā vīna, sasit kristāla glāzi un ar žileti iezīmē sev uz vēdera piecstaru zvaigzni. Pēc tam viņa noguļas uz ledus blokiem, kas izvietoti krusta formā. 1975. gada performances oriģinālā, kāds skatītājs, nespēdams uz to ilgāk noskatīties, pēc 30 minūtēm viņu no skatuves nones. Abramovičas izstādē Stokholmā ir skatāma no jauna instalēta šīs performances telpa un fotogrāfijas. 


Marina Abramoviča. Performances Art Must Be Beautiful, Artist Must Be Beautiful rekonstrukcija. Modernās mākslas muzejs, Stokholma. Video: Luīze Lismane

Veidojot atsauces uz kristīgiem un pagāniskiem simboliem, Marina Abramoviča nonāk pie sava agrīnā perioda mākslas svarīgākā atskaites punkta – pārbaudīt robežas gan savā, gan arī skatītāju pieredzē. Ursula Krinzingere apgalvo, ka viņa ir vienīgā māksliniece pasaulē, kurai ir tik ilga un pamatīga pieredze performancē, kā arī jauno mākslinieku apmācībā. Viņas performances, kā arī intensīvais sagatavošanās posms (mentāli un fiziski) pirms tam, padarījis viņu par autentisku un harizmātisku personību, kas spēj piesaistīt un iesaistīt performancē simtiem un tūkstošiem cilvēku. Marinas Abramovičas institūts ir vieta, kas palīdz sagatavoties tieši ļoti garām perforamancēm.

Par šo faktu noteikti liecina cilvēku daudzums, kas plūst uz Moderna Museet no dažādām valstīm. Pie ieejas izstādē novietots liels galds, kurā iespējams pieredzēt vienu no viņas praksēm, tikai jāatsakās no visiem līdzi esošajiem gadžetiem, un pēc tam var sākt skaitīt un šķirot baltos rīsus no melnajiem (Counting The Rice, 2015). 


Marina Abramoviča. Freeing the Horizon. 1971. © Marina Abramović/Bildupphovsrätt 2017. Marina Abramović Archives īpašums

Abramovičas autobiogrāfija ir romāns, kura 600 lappusēs, šķiet, iegūluši pilnīgi visi viņas dzīves notikumi, kas apskatīti nevis lineāri, bet vienā no otras izrietošās refleksijās par piedzīvoto – sākot no pavadītās bērnības Serbijā, disciplīnu mīlošās mātes, mīļākajiem, dzīves draugiem, izvēlēm, līdz tam, kā tas viss ietekmējis mākslu. To izlasot, rodas sajūta, ka autobiogrāfijā iezadzies arī kāds izdomāts notikums, kas pēcāk rod saskari ar pašu mākslu. Autobiogrāfija ir viņas mēģinājums iekapsulēt savu pēc definīcijas neiekapsulējamo dzīvi un performanci, jo kā saka pati Marina Abramoviča: “Performance kļūst par performanci arī caur tās zūdamību.”


Marina Abramoviča. The House with The Ocean View. 2002 Performance, 12 dienas. Sean Kelly Gallery, Ņujorka. 2002. © Marina Abramović/Bildupphovsrätt 2017. Foto: © Attilio Maranzano. Marina Abramović Archives īpašums

[1] Ursula Krinzingere bija ieradusies Rīgā, lai apmeklētu Purvīša balvas pasniegšanas ceremoniju un iepazītos ar Latvijas laikmetīgās mākslas norisēm.

[2] 1960. gados Vīnes akcionists Hermanis Ničs uzsāka Orgien Mysterien Theater performances, kas bija asiņainas izrādes, kurās piedalījās daudzi, lielākoties kaili, dalībnieki. Tajās bieži tika attēlotas slepkavības, sišana krustā un upurēšana. Konkrētā performance ilga 24 stundas un Marina Abramoviča to pameta pēc 12 stundām. Savā autobiogrāfijā viņa apraksta, ka viņai tā esot likusies sveša un nesaistīta ar viņu pašu.

modernamuseet.se