Saskijas Bodekes un Pītera Grīneveja videoinstalācija

Ščukina vētra Parīzē 0

Una Meistere
21/10/2016

Vakar Louis Vuitton mākslas fondā Parīzē atklātā izstāde “Modernās mākslas ikonas: Ščukina kolekcija” kuluāros jau iemantojusi gada lielākā un arī ambiciozākā kultūras notikuma statusu Francijā

“Tas ir brīnums,” izstādes “Modernās mākslas ikonas: Ščukina kolekcija” atklāšanas preses konferencē saka leģendārā krievu kolekcionāra Sergeja Ščukina mazdēls, 73. gadus vecais Andrē Marks Deloks Furso. “Šī ir pirmā reize simts gados, kopš mana vectēva kolekcija atkal skatāma kopā tās oriģinālajā veidolā.” 73 gadus vecais kungs, kurš vienlaikus bijis arī šī projekta iniciators – vēsturiskajos portretos raugoties, ir neticami līdzīgs savam vectēvam. Līdzās viņam pie runātāju galda ir īstens Francijas un Krievijas mākslas vides institucionālais zieds - izstādes kuratore un agrākā Pikaso muzeja direktore Parīzē Anna Baldassari, Puškina Valsts muzeja Maskavā direktore Marina Lošaka, luksusa koncerna LVMH prezidenta Bernāra Arno “labā roka” Žans Pols Klaverī, mākslas vēsturniece un Louis Vuitton mākslinieciskā direktore Suzanna Pažē u.c. Iztrūkst vienīgi paša LVMH bosa Bernāra Arno, kurš – kā šī projekta patrons, tiek pieminēts ikvienā no runām un ietekmes ziņā pielīdzināts Ščukina 21. gadsimta ekvivalentam. Ņemot vērā Arno haizivs vērienu un klaji agresīvo veidu, kā tapusi viņa luksusa impērija, nav šaubu, ka kaut nenoliedzami vēsturiska un unikāla, arī šī izstāde ir filigrāni izrēķināts solis – ierakstot vēsturē LVMH un Arno paša vārdu.


Izstādes preses konference

Izstādes tapšana prasījusi četrus gadus, tostarp arī kaudzi birokrātisku un diplomātisku virāžu un par tās simbolisko “pamatakmeni” tiek uzskatīta Francijas prezidenta Fransuā Olanda un Krievijas prezidenta Vladimira Putina tikšanās Apvienoto Nāciju Ģenerālajā asamblejā 2014. gada septembrī. Teju 100 gadu vēsturē šī ir pirmā reize, kad par vienu no unikālākajām uzskatītā 20. gadsimta sākuma Eiropas modernisma mākslas kolekcija ir aplūkojama ārpus Krievijas, turklāt daļa tajā skatāmo darbu – kopš atstājuši to radītāju studijas, lai ceļotu pie Ščukina uz Maskavu, iepriekš nekad Francijā nav tikuši eksponēti. Vienlaikus izstāde ir arī viens no nozīmīgākajiem Krievijas-Francijas kultūras gada (2016-2017) notikumiem. Tiesa, tās pompozi iecerētais kulminācijas punkts – Fransuā Olanda un Vladimira Putina diplomātiskais rokasspiediens atklāšanā, Sīrijas konflikta paasinājuma rezultātā, tomēr izpalika, Putinam atceļot plānoto vizīti Francijā.


Sergeja Ščukina portrets. Christian Cornelius Krohn 

Jāteic, tikpat trauksmains kā Eiropas vēsture ir arī pats kolekcijas liktenis. Dzimis tekstila rūpnieku ģimenē, Sergejs Ščukins (1854-1936) bija viens no sava laika Maskavas biznesa vides spilgtākajiem personāžiem. Ar izcilu intuīciju apveltīts vizionārs, kurš biznesa panākumiem augot, likumsakarīgi pievērsās jomai, kas visos laikos atradusies statusu simbolu augšgalā – mākslai. Tiesa, Ščukins izvēlējās neordināru ceļu. Savā dzīvē nekad viņš nav pircis krievu mākslu. Daudzie biznesa komandējumi bija viņu pietuvinājuši Francijas kultūras videi, un viņš viens no pirmajiem novērtēja tā laika radikālos Eiropas mākslas virzienus – impresionismu, postimpresionismu un modernismu. Turklāt ar kolekcionēšanu bija saistīta arī visa viņa ģimene, jaunākais brālis Ivans, kurš bija pārcēlies uz Parīzi, veltot savu dzīvi mākslai un savā salonā uzņemot Rodēnu un citus māksliniekus, arī esot bijis tas, kas Ščukinu savulaik iepazīstinājis ar “parīziešiem.” Par kolekcijas fundamentu kļuva divas 1897. gadā Parīzē iegādātas Kamila Pisaro gleznas un mazliet vairāk kā desmit gadu laikā tā sasniedza 275 vienības. Iemiesojot īstenu šedevru esenci - to vidū arī 13 Monē, 16 Gogēna, 41 Matisa, 50 Pikaso, 5 Degā, 4 van Goga un 8 Sezāna meistardarbi. Par kolekcijas mājvietu kļuva Ščukinam piederošā Trubeckas pils Maskavā, un sākumā viņš mākslas darbus esot eksponējis cieši vienu otram blakus – kā ikonas pareizticīgo baznīcā. “Ļoti bieži glezna pirmajā mirklī neuzrunā, tā šķiet riebīga. Taču pēc diviem, trim mēnešiem jūs atkal par to sākat domāt un skatāties uz to atkal un atkal. Un pēkšņi tā sevi atklāj. Jūs to sākat saprast un iemīlēt,” izteicies Ščukins. Savu 50. dzimšanas dienu 1904. gadā viņš nosvinēja Degā leģendāro dejotāju ieskauts, katru no šiem darbiem iegādājoties par 35 000 frankiem.


Izstādes skats

Tiesa, veiksmi pavadīja virkne traģēdiju – 1905. gadā viņa jaunākais dēls izdarīja pašnāvību, pēcāk īpaši strauji progresējošs vēzis nopļāva viņa sievu. Uzskatīdams, ka tikai viņš pats ir atbildīgs par savām neveiksmēm, Ščukins devās ilgstošā svētceļojumā – no Kairas pāri Sinajas tuksnesim, uz Svētās Katrīnas klosteri Mozus kalna pakājē. Atgriezies viņš turpināja kolekcionēt, un 1908. gadā viņš veica vēl vienu savam laikam revolucionāru soli, atvērdams Trubeckas pili un savu kolekciju publikai – vispirms tikai svētdienās, tad trīs dienas nedēļā. Vietējā mākslas vidē Ščukins kļuva par tikpat nozīmīgu figūru kā biznesā. Viņa pils bija iecienīta vietējo mākslas mīļotāju, mākslinieku un intelektuāļu tikšanās vieta, tajā skatāmajiem Franču avangarda mākslinieku darbiem nenoliedzami ietekmējot arī sava laika aktuālo mākslas ainu Krievijā. Tiek lēsts (un franču – krievu mākslas dialogam veltīta arī izstādes noslēguma sadaļa), ka pie supremātisma un konstruktīvisma šūpuļa lielā mērā stāvējusi arī Ščukina kolekcija.

1910. gadā ģimeni piemeklēja vēl viena traģēdija – pašnāvību izdarīja otrs Ščukina dēls. Izmisumā Ščukins impulsīvi izlēma vairs neiegādāties mākslu, taču drīz savu lēmumu mainīja – tā paša gada decembrī Trubeckas pils prominentajās kāpnēs izstādot Matisam 1909. gadā speciāli pasūtītos sienu gleznojumus “Deja” un “Mūzika.” Savu soli viņš pamatoja ar vēlmi savā namā atgriezt prieku, šim žestam pamatīgi šokējot vietējo sabiedrību.


Izstādes skats

1914. gadā Ščukins vēlreiz apprecējās un viņa sapnis bija nākotnē savu kolekciju novēlēt kādai publiskai Krievijas institūcijai, taču visu izjauca Pirmais pasaules karš un revolūcija. 1918. gadā ar Ļeņina parakstītu dekrētu boļševiki kolekciju nacionalizēja, tā tika apvienota ar viņa laikabiedra un konkurenta Morozova kolekciju, lai izveidotu pirmo Maskavas Modernās mākslas muzeju. Pats Ščukins jau tajā laikā bija emigrējis uz Parīzi, kur nodzīvoja līdz pat savai nāves stundai 92. gadu vecumā, savus šedevrus tā arī vairs nekad neredzēdams. Trauksmainas bija arī kolekcijas tālākās gaitas. Laikposmā no 1930. līdz 31. gadam tās daļa tika pārvesta uz Ermitāžas muzeju Ļeņingradā, savukārt 1941. gadā – līdz ar nacistu uzbrukumu toreizējai PSRS, kopā ar citām Krievijas muzeju vērtībām aiztransportēta uz Novosibirsku, kur glabājās visai drastiskos apstākļos. Pēc kara kolekcija atgriezās Maskavā, taču tika atzīta par ideoloģiski nepieņemamu un 1948. gadā ar Staļina dekrētu sadalīta starp Ermitāžu Ļeņingradā un Puškina muzeju Maskavā, vienlaikus uz daudziem gadiem aizliedzot tās publisku eksponēšanu. Mazpamazām pie muzeju sienām tā sāka atgriezties vien 1970. gadā.


Izstādes skats. Ieeja Pikaso istabā

Ščukina kolekcijas izstādei Parīzē atvēlēta visa Frenka Gērija projektētā Foundation Louis Vuitton ēka – četros stāvos, 2400 m2 un 14 zālēs eksponējot 160 mākslas darbus. 62 no tiem šurp atceļojuši no Valsts Ermitāžas muzeja, 64 – no Puškina Valsts muzeja un 15 no Tretjakova galerijas. Izstādes scenogrāfija veidota atbilstoši kolekcijas oriģinālajai arhitektūrai Trubeckas pilī, atsevišķas “privātas telpas” atvēlot Gogēnam, Matisam, Pikaso un citiem. Tā dēvētā “Pikaso celle” veido vienu no noslēdzošajām izstādes sadaļām, jo tieši Pikaso papīra kolāža  (Composition with a Sliced Pear, 1914), kļuva par Ščukina pēdējo pirkumu pašā Pirmā pasaules kara priekšvakarā. Ar Pikaso kolekcionāru bija iepazīstinājis Matiss, un pirmo Pikaso darbu Ščukins iegādājās jau 1908. gadā, taču ilgi vairījies to publiski eksponēt, jo tas krasi kontrastējis ar pārējo kolekciju un katrreiz uzlūkojot radījis viņā sajūtu, ka mute ir pilna ar “stikla lauskām.” Tiesa, jau pēc neilga laika Ščukinu bija pārņēmusi “Pikaso atkarība” - 1914. gadā viņš jau bija iegādājies 50 Pikaso darbus no viņa “zilā perioda,” izvietojot tos istabā, kura vēlāk folklorizējās kā “Pikaso istaba”.


Anrī Matiss. Nude. Black and Gold. 1908 


Anrī Matiss. Sarkanā istaba. 1908

Savukārt viena no emocionāli iespaidīgākajām izstādes sadaļām ir speciāli tai veidotā poētiski meditatīvā Pītera Grīneveja un Saskijas Bodekes vairāku ekrānu videoinstalācija – Ščukina portrets, kuras centrā ir Matisa monumentālais meistardarbs “Deja” un “Mūzika,” viņa attiecības ar mākslu, Matisu, Parīzi un sava laika Krievijas mākslas ainu.

“Ščukinam piemita milzīga enigma. Viņš bija vizionārs, bet vienlaikus pretrunu plosīta personība,”  Arterritory pēc izstādes atklāšanas preses konferences saka Pīters Grīnevejs, tērpies savā tradicionālajā pelēkbalti sīksvītrotajā uzvalkā. Piebilstot, ka videoinstalācijas tapšanā šoreiz lielāka loma bijusi viņa kolēģei, holandiešu režisorei Saskijai Bodekei. Arī viņa sarunā ar Arterritory izceļ Ščukina vizionārismu, “ņemot vērā, ka viņš izvēlējās tieši tos darbus, kurus izvēlējās. Un viņam bija spēks to izdarīt. Taču dziļāk papētot Ščukina personību – viņa raksturs bija arī pilns šaubu un neizlēmīguma. Jāatceras arī visas šīs traģiskās nāves viņa dzīvē – divi viņa dēli, sieva, brālis... Tiesa, mākslas darba radīšanai personība ar šādu bagāžu ir ļoti pateicīga, un portretēt viņu bija fascinējoši. Arī Ščukins pats kaut kādā mērā bija mākslinieks – kaislība, ar kādu viņš veidoja savu kolekciju, un veids, kā viņš to eksponēja savā Maskavas pilī, nenoliedzami bija ekstraordinārs. Savam laikam viņš bija ļoti drosmīgs cilvēks. Esmu pārliecināta arī, ka Ščukina kolekcija ļoti iespaidoja krievu avangarda māksliniekus, jo citādi viņiem nebūtu citas iespējas šos darbus redzēt. Lielākā daļa no viņiem nevarēja ceļot. Iespējams, viņi varēja būt redzējuši fotogrāfijas, taču tās noteikti nebija krāsainas. Katrā ziņā Ščukina personības loma tā laika mākslas vēsturē ir ļoti īpaša.”

“Ja mākslas darbs izraisa jūsos psiholoģisku šoku – pērciet,” no ekrāna saka Ščukins, kura gaume kolekcijas tapšanas pirmsākumos tika gan izsmieta, gan nopelta. Jau paredzēdams rezonansi, ko Matisa “Deja” un “Mūzika” izraisīs Krievijas sabiedrībā, viņš rakstīja māksliniekam: “Mēs kliegsim, mēs smiesimies, taču es esmu pārliecināts, ka jūs esat uz īstā ceļa, iespējams, laiks būs mans sabiedrotais un beigās mēs būsim uzvarētāji.” “Bija vajadzīga drosme, lai radītu šos gleznojumus, taču bija arī vajadzīga drosme, lai tos iegādātos,” atbildēja Matiss.


No kreisās: Aleksandrs Rodčenko. Construction No. 128. 1920; Aleksandrs Rodčenko. Composition 66. 1919

8 Avenue du Mathama Gandhi, 75116 Paris
No 22. oktobra līdz 20. februārim