Skats no izstādes Ametria. Benaki muzejs, Pireos St., Atēnas (12. jūnijs–11. oktobris, 2015). Foto (fragments): © Fanis Vlastaras & Rebecca Constantopoulo

Iemesls doties uz Atēnām 0

Una Meistere
26/06/2015

Mākslas pasaulē grieķu kolekcionāra, rūpnieka un filantropa Dakis Joannū (Dakis Joannou) vārds komentārus neprasa. Tas ik gadu rodams ArtReview Power 100 jeb pasaules ietekmīgāko mākslas scēnas personību listē (pagājušajā gadā 42 pozīcijā) – turklāt, jau kopš tās izveidošanas brīža. Pagājušajā gadā intervijā Arterritory.com jautāts par savām attiecībām ar kolekcionēšanu, Joannū teica: “Būtībā tas ir stāsts par sapratni, māksliniekiem un vēlēšanos būt iespējami tuvu kreativitātes avotam.” Joannū ir arī viens no aktīvākajiem Atēnu un Grieķijas mākslas scēnas atbalstītājiem, un viņam izdodas tas, kas nav pa spēkam pat daudzu Eiropas valstu ietekmīgām kultūras organizācijām – nu jau kuro gadu īsi pirms prestižākās pasaules mākslas meses Art Basel, Atēnās sapulcināt lauvas tiesu mākslas elites krējuma. Viņiem visiem – plejādē no Masimiliano Džioni, Ursa Fišera, Džefrija Deiča līdz Mauricio Katelānam, virknei pazīstamu galeristu, kuratoru un citu mākslas videi pietuvinātu personību te ierodoties uz vairākām dienām – DESTE laikmetīgās mākslas fonda gadskārtējās vasaras programmas ietvaros. Piecas izstādes – četras Atēnās un viena pusotras stundas brauciena attālumā esošajā Hidras salā, vēriens ir pietiekami grandiozs, lai Atēnas ierindotu arī aktuālo vasaras mākslas galamērķu listē.

DESTE fondu (Deste Foundation for Contemporary Art) – bezpeļņas organizāciju, kas savas izstāžu programmas ietvaros nodarbojas ar jau pazīstamu un jaunu mākslinieku darbu popularizēšanu, kā arī izdevējdarbību, Joannū izveidoja 1983. gadā, vēl pirms kolekcionāru gaitu sākuma. “Mani vienmēr ir interesējusi māksla, un man bija svarīgi iesaistīties dialogā ar laikmetīgās mākslas procesiem.” Un šo dialogu Joannū, būdams jau krietnos septiņdesmit, joprojām risina ar kaislīgu, neatslābstošu interesi un intensitāti, vienlaikus būdams cilvēciski ārkārtīgi vienkāršs. Turklāt tulkojumā no grieķu valodas vārds “deste” nozīmē ‘skaties’, tādējādi jau pats par sevi kalpojot kā pamudinājums – vērot, ieraudzīt, pamanīt...

 
Skats no izstādes Ametria. Benaki muzejs, Pireos St., Atēnas (12. jūnijs–11. oktobris, 2015). Foto: © Fanis Vlastaras & Rebecca Constantopoulou

Viens no šī gada DESTE fonda programmas stūrakmeņiem ir izstāde Ametria (138 Pireos, līdz 11. oktobrim), kas tapusi kā DESTE fonda un Benaki muzeja sadarbības projekts. Tās mājvieta ir Benaki muzeja jaunā mītne, kas durvis vēra 2004. – Atēnu Olimpiādes gadā. Savulaik šajā 20. gadsimta 60. gados celtajā industriālajā kompleksā atradusies autorūpnīca. Izstādes nosaukums aizgūts no grieķu vārda “ametros”, kas apzīmē acs reflektīvās funkcijas traucējumus, tiem rezultējoties redzes defektos. Pašai izstādei kalpojot kā savveida atgādinājumam, cik svētīgi reizēm ir paraudzīties uz pasauli ārpus ierastajiem uztveres rāmjiem.

Ekspozīcija iekārtota kā labirints, kuram ir nosacīts sākums un beigas, bet nav noteikta kustības virziena. Ļaujot apmaldīties, atkal un atkal šķietami atgriežoties tai pašā punktā un katrreiz negaidīti ieraugot ko jaunu. Izstāde sākas kā ceļojums aizmirstā pilsētvēsturē – ar senām Atēnu kartēm, dažādu gadsimtu pilsētplānotāju un kartogrāfu ambiciozajām idejām šķietami kalpojot kā tās vienojošam elementam. Taču arī tā ir tikai šķietamība, teju kā halucinācijām nākamajā labirinta līkumā iznirstot jaunām iztēles / mākslas vīzijām, kurām ar iepriekšējām šķietami nav nekā kopīga. Pie mākslas darbiem nav klasisko norāžu ar autora vārdu un tapšanas laiku, to noskaidrot iespējams tikai ar kartes palīdzību, tādējādi norobežojoties no jebkādas domu un sajūtu prognozējamības. Arī pati karte ir ne mazāk dezorientējoša kā labirints, kurā iekļuvis skatītājs. No vienas puses padarot viņu līdzīgu bērnam, kurš bilžu grāmatas labirintā meklē ceļu kā pelītei izbēgt no kaķa jeb bezspēcīgam tūristam, kurš kartē mēģina sazīmēt ielu līkločus, lai saprastu, kur atrodas. Un tad pēkšņi neviltoti laimīgs ierauga “Eifeļa torni” jeb kādu no tiem labi atpazīstamajiem mākslas darbiem, par kuru autoru nav nekādu šaubu. Piemēram, labirinta līkločos uzduroties Ursa Fišera skulptūrai Skinny Afternoon, kur kaulaino krūtežu pret pelēku betona spoguļgaldiņu atstutējis un vienu kāju saliecis rotaļīgā modeles pozā, savā atspulgā veras “mūžīgā Narcisa” skelets, kurš savā paštīksmē šķiet nav pamanījis, ka viņa laiks ir pagājis.

Izstādes idejas autors ir itāļu mākslinieks Roberto Kuogi (Roberto Cuoghi), kura radošās darbības fokusā vienmēr bijusi nepārtrauktas transformācijas un pārmaiņu ideja. Viens no leģendārākajiem viņa darbiem ir vairākus gadus ilgusī performace, kuru Kuogi aizsāka 1998. gadā 25 gadu vecumā, apsteidzot dabisko laika ritumu un iemiesojoties sava tēva tēlā. Viņš pieņēmās svarā, izaudzēja garu bārdu, sāka ģērbties un uzvesties kā tēvs, tādējādi gluži fiziski nojaucot robežu starp realitāti un fikciju. Tiesa, šis projekts māksliniekam maksāja gana dārgi, jo, kad pēc sava tēva nāves, viņš vēlējās atgriezties savas dzīves dabiskajā laika ritumā, šis ceļš izrādījās gana sāpīgs un lēns, paģērot pat ķirurģisku iejaukšanos. Kopumā Ametria skatāmi vairāk kā 150 mākslas darbi un artefakti gan no DESTE fonda, gan Benaki muzeja kolekcijas. 

 
Ursa Fišera darbs izstādē Ametria. Foto: Una Meistere

 
Skats no izstādes Ametria. Benaki muzejs, Pireos St., Atēnas (12. jūnijs–11. oktobris, 2015). Foto: © Fanis Vlastaras & Rebecca Constantopoulou


Skats no izstādes Ametria. Benaki muzejs, Pireos St., Atēnas (12. jūnijs–11. oktobris, 2015). Foto: © Fanis Vlastaras & Rebecca Constantopoulou


Skats no izstādes Dirty Linen. Benaki muzejs, Pireos St., Atēnas (12. jūnijs–11. oktobris, 2015). Foto: © Fanis Vlastaras & Rebecca Constantopoulou

Savukārt muzeja pirmajā stāvā – starp tā kasēm, kafejnīcu un neiztrūkstošo laikmetīgas mākslas telpas atribūtu – muzeja veikaliņu, no skaidu plāksnēm “graustu miljonāra” mitekli-mājvietu savai 2012. gadā Ņujorkā aizsāktajai iniciatīvai Family Business uzslējuši mākslinieks Mauricio Katelāns un Ņujorkas Jaunā muzeja mākslinieciskais direktors un kurators Masimiliāno Džioni, šoreiz to atvēlot izstādei Dirty Linen jeb “netīrās veļas mazgāšanai”. Ironijas un brīžiem arī realitātes skumju pārpilnam stāstam par ģimeni kā institūciju mūsdienu sabiedrībā un savā ziņā arī tās skatuvi un spoguli. Par tās ikdienā neiztrūkstošajām ziepju operām, skandāliem, laimes mirkļiem un joprojām dzīvajiem tabu. Izstādes iekārtojumam atgādinot palielinātu ģimenes fotoalbumu, kur fikcija, patiesība un baumas, sentiments, kaisle un naids, klajš ekshibicionisms un klusa kautrība savijušās vienā neatšķetināmā kamolā. Izstādē skatāmi galvenokārt grieķu mākslinieku darbi. Cita starpā arī grieķu fotogrāfa Dimitriosa Antonitsisa (Dimitrios Antonitsis) fotostāsts fikcija par dēla-transvestīta viesošanos savās bērnības un nu jau krietni gados esošo vecāku mājās. Par atkalredzēšanās sāpēm un skaistumu, mulsumu un piedošanu. Un kaut izstādes fokusā šķietami ir grieķu ģimene, cilvēcisko attiecību krāšņumam visās tā iespējamās izpausmēs, šķiet, nav nacionalitātes. Kā savulaik izteikusies Elizabete Teilore: “Jūs uzziniet, kas ir jūsu patiesie draugi, kad esat ierauti skandālā.”

Benaki Kultūras centrs ir jau trešā Family Business mājvieta – aizsākusies kā alternatīva, bezpeļņas mākslas telpa eksperimentālām un inovatīvām mākslas izpausmes un sadarbības formām, sākotnēji tā atradās necilā veikala priekštelpā Čelsijā, laikposmā no 2012. līdz 2014. gadam realizējot neskaitāmus izstāžu projektus. Savukārt 2014. gada februārī tā pārcēlās uz Palais de Tokyo Parīzē, tās arhitektūrai atgādinot Atēnu nomales šķībi greizās būdeles. Iecerēts, ka Atēnās Family Business realizēs virkni izstāžu, kalpojot kā eksperimentāla platforma tiem, kam ir kas neparasts ko teikt un piedāvāt. Izstāžu dalībniekus open-call programmas ietvaros izvēlēs DESTE fonds, Benaki muzejs un Family Business

 
Skats no izstādes Dirty Linen. Benaki muzejs, Pireos St., Atēnas (12. jūnijs–11. oktobris, 2015). Foto: © Fanis Vlastaras & Rebecca Constantopoulou

 
Skats no izstādes Dirty Linen. Benaki muzejs, Pireos St., Atēnas (12. jūnijs–11. oktobris, 2015). Foto: © Fanis Vlastaras & Rebecca Constantopoulou

 
Skats no Kimas Gordonas izstādes Design Office: Noise Name Paintings and Sculptures of Rock Bands That Are Broken Up. Benaki muzejs, Main Building, Atēnas (13. jūnijs–30. augusts, 2015). Foto: © Fanis Vlastaras & Rebecca Constantopoulou 

Tikmēr Benaki muzeja galvenajā ēkā, kas vienlaikus ir arī viena no skaistākajām neoklasicisma celtnēm Atēnās un arīdzan pirmais privātais muzejs Grieķijā (1930. gadā muzeju bijušajā ģimenes īpašumā atvēra Antoniss Benakis (Antonis Benakis, 1873–1954), prestižas grieķu ģimenes atvase, kas tolaik dzīvoja Ēģiptē, Aleksandrijā) līdz 30. augustam skatāma amerikāņu mūziķes un mākslinieces Kimas Gordonas izstāde Design Office: Noise Name Paintings and Sculptures of Rock Bands That Are Broken Upveltījums tā dēvētajam noise music žanram.

 
Skats no Kimas Gordonas izstādes Design Office: Noise Name Paintings and Sculptures of Rock Bands That Are Broken Up. Benaki muzejs, Main Building, Atēnas (13. jūnijs–30. augusts, 2015). Foto: © Fanis Vlastaras & Rebecca Constantopoulou

Savukārt viens no īpašākajiem Atēnu muzejiem – Kiklādu muzejs, kura fokusā ir Egejas un Kipras senās kultūras un kurš 1986. gadā tika dibināts kā iespaidīgās Nicholas un Dolly Goulandris privātkolekcijas mājvieta, jau kopš 2009. gada ir kļuvis arī par patstāvīgu DESTE balvas 2015 (4, Neophytou Douka; līdz 30. septembrim) izstādes mājvietu. DESTE balva tika iedibināta 1999. gadā – ar mērķi atbalstīt laikmetīgo mākslu Grieķijā un reizi divos gados tiek piešķirta Grieķijā vai ārzemēs dzīvojošam grieķu māksliniekam. Šogad izstādē skatāmi sešu tās pretendentu darbi, savukārt apbalvošanas ceremonija notiks šī gada 7. septembrī. Uzvarētāju izraudzīsies starptautiska žūrija (6 cilvēku sastāvā) un balvas apjoms ir 10000 eiro.

 
Andželo Plesas. Eternal Internet Brother / Sisterhood. 2015. Jauktu mediju instalācija. Mākslinieka un The Breeder (Atēnas) īpašums. Foto: George Sfakianakis

Viens no nominantiem – Andželo Plesas (Angelo Plessas), izstādē piedalās ar savu instalāciju projektu Eternal Internet Brother / Sisterhood, kuru mākslinieks aizsāka 2012. gadā, uzaicinot savus interneta “draugus” – māksliniekus, dzejniekus, arhitektus un citus radoši domājošus pilsoņus, piedalīties kopīgā dažu dienu nometnē-hepeningā Anafi salā. Tādējādi režisējot jaunu sociālās dzīves modeli un vienlaikus no cita skatu punkta paraugoties gan uz tehnoloģiju laikmeta hipermobilitātes un hiperkonektivitātes telpu, kā arī vienlaikus to pavadošo vientulību. Eternal Internet Brother / Sisterhood akcijas tikušas realizētas arī Meksikā un Palestīnā pie Nāves jūras, un kā apliecināja blakus savai “izdzīvošanas teltij” satiktais mākslinieks, tām paredzams arī turpinājums.

 
Sokratis Sokratus. Stolen Goods. 2009–2015. Zelts, varš, bronza, sudrabs. The Breeder (Atēnas) īpašums. Foto: George Sfakianakis

Savukārt Kiprā dzimušais Sokratis Sokratus (Socratis Socratous) izstādē piedalās ar eksistenciāli skumju un vienlaikus ļoti skaistu darbu – īpaši zīmīgu laikā, kad Grieķija izdzīvo ekonomisko krīzi, kuras atblāzma nenoliedzami jūtama arī pilsētvidē. Turpat netālu esošajā Atēnu Nacionālajā dārzā viņš savācis dabiski “kritušos” – čiekurus, vēja lauztus zarus, pērnā rudens lapas un pēcāk atlējis tos bronzā, nu jau kā zudušā laika artefaktus izvietojot uz Kiklādu muzeja greznās flīžu grīdas.

 
Marija Hassabi. Wall. 2015. Instalācija tapusi ar Hammer Museum (Losandželosa) atbalstu. Mākslinieka un The Breeder (Atēnas) īpašums. Foto: George Sfakianakis


Pols Čans. Hippias Minor. Mākslinieka un Badlands Unlimited īpašums

 
Pols Čans. Hippias Minor. Mākslinieka un Badlands Unlimited īpašums

Atēnās esot, vērts aizbraukt arī uz netālu esošo Hidras salu, kur – izbijušā lopkautuves ēkā, kopš 2009. gada atvērta DESTE filiāle jeb DESTE Project Space Slaughterhouse. Katru gadu tā tiek atvēlēta vienam māksliniekam vai mākslinieku grupai – kā speciāli šai videi radīta projekta mājvieta. Autoru vidū bijis gan Urs Fišers, gan Metjū Bārnijs, gan Mauricio Katelāns, Dags Eitkens, Pāvels Althamers, savukārt šogad – amerikāņu mākslinieks, Hugo Boss 2014. gada balvas ieguvējs Pols Čans (Paul Chan). Viņa projektu Hippias Minor (apskatāms līdz 30. septembrim) inspirējis tāda paša nosaukuma sengrieķu filozofa Platona dialogs (viens no viņa agrīnajiem darbiem), kura centrā ir Sokrāta pretrunīgie argumenti, ka nepastāv atšķirība starp cilvēku, kurš stāsta patiesību un to, kurš melo. Čana darbam ir divas daļas – viena ir instalācija uz bijušās lopkautuves jumta, savukārt otra – ar DESTE fonda un Pola Čana izdevniecības Badlands Unlimited kopīgi izdotais augšminētā Platona darba jaunais tulkojums, kura autore ir amerikāņu dzejniece, tulkotāja un esejiste Sāra Rjūdensa (Sarah Rudens). Projekta atklāšanas vakarā Čans vietējā tavernā, gigantiska vīnogulāja paēnā DESTE viesiem sengrieķu tradīciju labākajā stilā bija sarīkojis simpoziju Hippias Minor, tādējādi saviesīgā gaisotnē atdzīvinot seno debašu tradīciju, kas brīžiem pārauga intelektuālās krustugunīs.

Hidra, kas tiek dēvēta arī par vienu no romantiskākajām Grieķijas salām, jau izsenis bijusi iecienīta grieķu aristokrātijas atpūtas vieta. Turklāt ir īpaša ar to, ka uz šīs nelielās klinšainās salas nav mašīnu un, kalnaino bruģēto ieliņu dēļ – arī divriteņu. Pārvietošanās še notiek tikai kājām jeb ēzeļa mugurā (to uz salas ir vairāk kā 500) vai arī ar ūdens taksometriem, tādējādi jau pēc pirmajām pārdesmit uz salas pavadītajām minūtēm laikam un cilvēciskajai eksistencei iegūstot šķietami citu – daudz lēnāku un rimtāku ritējumu. DESTE izstāžu telpa atrodas jūras krastā, ir salīdzinoši neliela un piekrastes milzu klinšakmeņi ir ideāls pieturpunkts netraucētai Platona dialogu pārlasīšanai.

Un, ja ar šo vēl nav gana, – līdz 30. augustam Atēnās pilnā sparā rit arī ikgadējais Grieķijas festivāls, kas tradicionāli notiek trīs vasaras mēnešus – jūnijā, jūlijā un augustā. Viena no tā īpašākajām skatuvēm ir Epidaurus teātris, viens no skaistākajiem pasaules teātriem, kas saglabājies vēl no 3. gadsimta pirms Kristus dzimšanas, un kurā senās grieķu traģēdijas tika izrādītas jau tad, kad tās tika sacerētas un sacentās savā starpā četrpadsmit tūkstoš skatītāju priekšā. Šogad festivāls īpaši sumina itāļu metafiziskā teātra poētu Romeo Kasteluči.


Ugo Rondinone. Sunrise. East. October. 2004. Foto: Una Meistere

Aktuālās Atēnu kultūras dzīves notikumiem pieder arī mākslas projekts Terrapolis (Didotou 6; www.neon.org.gr), kas vēl līdz 26. jūlijam skatāms Atēnu Franču skolas dārzā. Nelielajā zaļojošai oāzei līdzīgajā parkā izvietotas vairāk kā 30 skulptūras (to autoru vidū arī Ugo Rondinone, Sāra Lukasa, Jajoi Kusama), tām simboliski atgādinot par cilvēka saistību ar dabu un dzīvnieku pasauli un tās metamorfozēm vēl no antīkās mitoloģijas laikiem. Turklāt šī vienlaikus ir arī pirmā reize, kad 1846. gadā celtās skolas dārzs atvērts plašākai publikai. Izstāde tapusi kā 2013. gadā dibinātās grieķu laikmetīgās mākslas kultūras organizācijas NEON (no grieķu valodas ‘jauns’), pie kuras šūpuļa stāvējis vēl viens ietekmīgs grieķu mākslas kolekcionārs Dimitris Daskalopūls, un Londonas Whitechapel Gallery sadarbības projekts.

 
Angus Fairhurst. The Birth of Consistency. 2004. Foto: Una Meistere


Sāra Lukasa. Nahuiolin. 2013. Foto: Una Meistere 

ARHĪVS: Kolekcija kā dialogs. Saruna ar grieķu kolekcionāru Daki Joannū

ARHĪVS: Intervija ar grieķu kolekcionāru un vienu no ietekmīgākajām personībām šībrīža mākslas ainā – Dimitri Daskalopūlu