Venēcija. Foto: Odrija Fišere

Venēcijas kontrasti 0

Odrija Fišere, Agnese Čivle, Sergejs Timofejevs
14/05/2015

Pirmais vērtējums, ko dzirdēju saistībā ar Venēcijas biennāli, mani satrieca. „Māksla tiešām ir nožēlojama nodarbošanās“, teica kāds Venēcijas ielās pa ceļam uz Arsenālu sastapts pazīstams mākslinieks. Vēlāk izrādījās, ka situācija tomēr nav tik traģiska – varbūt to kliedēja pašas Venēcijas izslavētā daile, varbūt dienvidu viesmīlīgā saule, bet varbūt kāda piedzīvotā mākslas notikuma patiesums.

Protams, ka Venēcijas biennāles apjoms dažās dienās nemaz nav aptverams – 89 valstu nacionālie paviljoni un 44 satelītpasākumi, un kur nu vēl biennāles kuratora Okui Enveizora izstāde All the World‘s Futures, kur daži no darbiem prasa vairāku stundu iedziļināšanos. Elektrizēto atklāšanas dienu atmosfēru – „jāpaspēj redzēt tik daudz“, vēl vairāk pastiprināja lielais mākslas cienītāju daudzums, kas piepildīja paviljonu telpas, aizsprostoja visas ejas, veidojot garas rindas maltīšu vietās un veselībai svarīgos pieturpunktos. Interesanti bija vērot kā slavenu modes namu jaunāko kolekciju paraugos tērpušās dāmas ar biennāles katalogiem rokās pulcējas pie patērētājsabiedrību kritizējošiem vai Āfrikas necilvēcīgos apstākļus un badu atspoguļojošiem darbiem. Kad padalījos savos novērojumos ar Latvijas paviljona kuratoru Kasparu Vanagu, viņš pretī lika savu Venēcijas biennāles stāstu: „Esmu piecus mēnešus uz kruķiem. Atklāšanas vakarā braucot vaporetto, neviens vispār neiedomājas tev piedāvāt apsēsties, viņi vienkārši tevi neredz – tā man nekur nekad nav bijis! Tāpat kā Neapolē vai Romā – afrikāņi guļ stacijā un neviens viņus neredz. Visi tie paviljoni par Āfriku, beļģu paviljons par Kongo, par visām pasaulē notiekošajām zvērībām – uz to skatās arī visi šie cilvēki, kuriem nav līdzcietības.“

Šāds komentārs jau pašā sākumā vedina domāt, ka biennāles kopējā sajūta varētu būt depresīva un nomācoša, tomēr ne visas ekspozīcijas biennālē atspoguļoja pasaules skumjākos un bezpalīdzīgākos brīžus. Ja kuratora izstāde All the World‘s Futures tik tiešām vairumā piedāvāja politiskus, sistēmu kritizējošus darbus, daži paviljoni kā reiz „sadevās rokās“ ar iepriekš pieminētajām dāmām un „paziņoja“, ka pasaulē viss ir līdzsvarā. Uzreiz nāk prātā britu paviljons, kura koši dzeltenās sienas un objekti telpā ir Sāras Lūkasas (Sarah Lucas) instalācija Scream Daddio, un, kuru redzot, uzreiz radās jautājums – valsts reprezentācija vai luksusa brenda reklāma? 


Sarah Lucas instalācija Scream Daddio. Foto: Ainārs Ērglis

Mākslas vēsturnieks un kurators, Krievijas Valsts laikmetīgās mākslas centra vadītājs Leonīds Bažanovs uzskata, ka šogad Venēcijas mākslas biennālē nevar runāt par atsevišķām spilgtām individuālām vai nacionālām izpausmēm, bet drīzāk par vienotu domāšanas veidu, kas izplatās pasaulē. „Tas nav ne labi, ne slikti“, viņš saka, „tā ir interesanta parādība, ka mūsdienu māksla un domāšanas veids, metode šajā nozarē un aspektā patiešām kļuvusi vispārēja. Nav Londonas, Ņujorkas, Parīzes, bet ir pasaule. Un, ja agrāk mākslas objekts bija interesants un saistošs kādas etnogrāfijas dēļ, tad tagad tas kļūst par globālās kultūras faktu, un domāju, ka te nevietā ir vaidēšana un stenēšana par globālismu. Tieši otrādi, jāpriecājas, ka izplatās domāšanas veidi, jaunas formas, jauni brendi, jaunas paradigmas, kas it kā pārņem visu cilvēci. Manai paaudzei, protams, žēl, ka nav līderu, nav pat ja ne zvaigžņu (šāds apzīmējums man nemaz nepatīk), tad tādu personību, indivīdu, kas uzstādītu īpašus domāšanas moduļus un izstrādātu īpašus konceptus – neko tādu es neredzu, taču neuzskatu, ka tas ir slikti. Domāju, ka šobrīd jau esam sasnieguši stadiju, kad krīze beidzas un sākas kāda jauna kultūras attīstības stadija. Varbūt to nevajadzētu saukt par mākslu, bet tas, ka tā ir mākslinieciska kultūra un visnotaļ spēcīga – ar savu aparātu, ar savu tradīciju un iemaņām, izskatās pēc patiesības. Protams, tajā adaptēta zinātne, lingvistika, antropoloģija, etnogrāfija – visi cilvēces zināšanu veidi.“

Runājot par redzētajiem paviljoniem, Leonīds Bažanovs izsaka skumjas, ka nav piedzīvojis spēcīgus iespaidus no valstu ekspozīcijām, kurās aiz ieraduma tie tiek gaidīti – Vācijas, Lielbritānijas, Francijas paviljoni. „Domāju, ka Vācija ir daudzu citu paviljonu līmenī, un to apliecina arī tas, ko teicu iepriekš. Interesanta ir Spānija, Beļģija, Kanāda, Igaunija, Latvija – bez šaubām, Lietuva. Tas ir patīkami, par spīti tam, ka mums vienmēr klātesošs ir komplekss, ka esam province, bet tas vairs tā nav – izstādes ir pārliecinošas, pilnībā patstāvīgas, bet, ja vēlaties konotācijas ar pārējiem paviljoniem, pārējo pasauli, tad, protams, tas ir pasaules kultūras apgūšanas efekts.

Vispār biennāles tonalitāte un līmenis ir augstāks, nekā man sākumā likās. Tā kā vilšanos nav. Parasti pieņemts Venēcijas biennāli lamāt, bet šoreiz nevajag, līdzīgi kā arī pagājušajā reizē.“

Kā savu visspēcīgāko iespaidu Bažanovs min Palazzo Fortuny notiekošo biennāles satelītizstādi Proportio, kuras kuratori Aksels Fervorts (Axel Vervoordt) un Daniela Fereti (Daniela Ferretti) pievērsušies sakrālās ģeometrijas un zelta griezuma izpētei mākslā, zinātnē, mūzikā un arhitektūrā.

Pretēji Leonīda Bažanova teiktajam, kurators Kaspars Vanags par vienu no saviem biennāles favorītiem uzskata Vācijas paviljonu. Tajā redzamo varētu raksturot ar trīs vārdiem – vardarbība, migrācija, sacelšanās. Nokļūstot telpā, kurā mājo jauno mediju mākslinieces Hito Steijerlas (Hito Steyerl) darbs Factory of the Sun, ir iespēja personificēties ar trīsdimensionālas videospēles varoni un pieredzēt spēlē valdošos noteikumus. Tas ir stāsts par vardarbību, kam autore sniedz arī savu rezumējumu – this is reality. Tepat jāpiemin arī Tobias Zielony instalācija The Citizen, kas skar afrikāņu migrācijas problemātiku, kas arī ir realitāte Eiropā.

Kaspars Vanags kā interesi raisošus nosauc vēl Dānijas, Rumānijas un Luksemburgas paviljonus. 


Joan Jonas
. Skats no ekspozīcijas. Foto: Moira Ricci. © Joan Jonas

Savukārt mākslas kolekcionārs Jānis Zuzāns kā pārsteigumu sev min ASV paviljona mākslinieces Džounas Džonas (Joan Jonas) sniegumu – „Tie ir ļoti vienkārši video darbi, kuros jaušama sen no amerikāņu puses nepieredzēta tiekšanās pēc miera, pēc dabiskuma. Tīra vide, ūdens, zirgi... Šķiet, notikusi tāda kā atgriešanās pie pamatvērtībām, vēlme atjaunot lietu dabisko stāvokli, kamēr pārējā pasaule tagad tik ļoti fokusējas uz karstajiem punktiem. Koncepta anotācijā neiedziļinoties, es personīgi to nolasīju tieši šādi.

Vēl mani uzrunāja Sāra Lūkasa Lielbritānijas paviljonā. Manuprāt, viņa smejas par sabiedrības duālismu, tās liekulīgo dabu, kurā it kā tiek ignorēta seksualitāte un kaislības. Māksliniece ar šīm lietām spēlējas, turklāt kā modeli saviem skulpturālajiem darbiem izmanto pašas ķermeni.


Camille Norment
. Skats no instalācijas Rapture. Foto: Odrija Fišere 

Mani uzrunāja arī Ziemeļu paviljons ar Kamillas Normentas (Camille Norment) skaņas instalāciju un sasistajiem stikliem. Arī šajā ekspozīcijā nolasāma tīrība, klusums, trauslums. Un mūsu sabiedrība tomēr ir ļoti trausla.


Irina Nahova. The Green Pavilion. Foto: Ainārs Ērglis

Krievu paviljons (māksliniece Irina Nahova) šķita interesants, taču jau nedaudz agresīvāks – spēles ar gaismu, tumsu, logiem augšā un lejā, sarkano telpu, kaujas lidotāju... it kā apmulsušu. Manuprāt, tā ir daudznozīmīga izstāde.

Korejieši (mākslinieki Moon Kyungwon un Jeon Joonho) man šķita interesanti ar savu jaunā cilvēka radīšanu. Nav tālu jāgaida, kad mākslīgais intelekts mūs izspiedīs un pat tiesu spriedīs dators.

Austriešus (mākslinieks Heimo Zobernig) es nesapratu – sēdi tukšos solos un klausies putnu dziesmas.

Mākslinieku izvēle nacionālajām prezentācijām, zināmā mērā ir tāda kā laimes spēle. Dažkārt tā vienkārši ir atkarīga no tehniskā nodrošinājuma – cik īsā laikā ekspozīcija ir izpildāma un cik ilgstoši ekspluatējama.

Tāpat katrai valstij biennālē ir savi mērķi. Redziet, šogad Azerbaidžāna ir atvēlējusi krietnus līdzekļus un tā ir manāma visur pilsētā. Viņi grib promotēt savus māksliniekus, bet caur mākslu – savu valsti. Kad ir nafta, nauda un Zahas Hadidas memoriāls, tad radusies vēlme iemantot atpazīstamību arī ar savu mākslu. Trūcīgākām valstīm ir būtiski ir parādīt savu varēšanu, lielās valstis savukārt atļaujas būt brīvas. Piemēram, Francija ar saviem kokiem (mākslinieks Céleste Boursier-Mougenot)... Nu, šoreiz mēs tā! Ja vēlaties redzēt labu mākslu, brauciet uz Parīzi! Viņiem sevi nav jāpierāda.“


Céleste Boursier-Mougenot. rêvolutions. Foto: Ainārs Ērglis

Arī Somijas paviljona pārstāvis Patriks Sēderlunds (Patrik Söderlund) no mākslinieku dueta IC-98 atzīst: „Dārzos redzētajās prezentācijās visvairāk uzrunāja leģendārās amerikāņu performanču mākslinieces Džounas Džonas sniegums Amerikas paviljonā. No estētikas viedokļa es varbūt šur tur nepiekristu, bet kopumā izstāde man lika domāt. Es uz to raudzījos no pavisam subjektīva viedokļa – es domāju, kā man, kā māksliniekam, tā var būt noderīga.


IC-98. Instalācijas Hours, Years, Aeons fragments. © IC-98

Ja jautājat par biennāli kopumā, esmu daudz domājis par to, kāpēc cilvēki mēdz sūkstīties par biennāles nacionālo dalījumu. Manuprāt, to vajadzētu uztvert kā iespēju, nevis kā ierobežojumu. Nav citu šāda veida lielizstāžu, kas ļautu uz mākslu palūkoties šādā griezumā, turklāt tik ilgā laika perspektīvā. Šis ir vēsturisks iedibinājums, kas spējis pastāvēt vairāk kā simt gadu. Šī vēsture ir interesanta un nozīmīga, tāpēc nedomāju, ka vajadzētu saraut saites ar šo kontekstu. Arī savā darbā “Stundas, gadi, mūžības” (Hours, Years, Aeons) mēs ņēmām vērā šo biennāles raksturu.“


BGL Collective. Instalācijas Canadassimo fragments. Foto: Odrija Fišere

Interesantu pieredzi sagādāja Kanādas mākslinieki BGL Collective. Pirmkārt jau pati Kanādas paviljona ēka bija transformēta – fasādei priekšā esošās būvniecības sastatnes radīja iespaidu, ka ekspozīcija vēl tiek iekārota. Uzmanīgāks skatītājs tomēr pamanījās ieraudzīt durvis, aiz kurām slēpās imitēts kāda Kvebekas nostūra preču veikaliņš, kur tiek pārdoti visi mājsaimniecībā nepieciešamie priekšmeti. Savukārt paviljona otrajā stāvā ikviens varēja iesaistīties spēlē un, apliecinot savus patērētāja instinktus, izsekot ripojošu monētu ceļam pa metāla reni uz ornamentālu rakstu veidojošu krājkasi paviljona sienā.


Katrīna Neiburga, Andris Eglītis. Armpit. Foto: Ēriks Bože, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs

Tas, cik veiksmīgi BGL Collective darbā Canadassimo forma bija savienota ar ideju, lika vilkt paralēlas ar, manuprāt, ļoti pārliecinošo Latvijas paviljonu, kura telpās uzbūvēta „garāžas veču“ pasaule. Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša veidotā „Paduse“ (Armpit) ne mirkli nelika šaubīties par šīs separātas pasaules patstāvīgo eksistenci, it īpaši ieejot no padomju laika skapīšu lakotajām durvīm veidotajā „katedrālē“, kur nelielajos video ekrānos gluži kā svētbildēs atklājas stāsta varoņu dzīves ainas. Savukārt kādā citā „garāžas“ nostūrī vīru tuvplāni uz lielajiem video ekrāniem neviļus izsauca neērtības sajūtu – tik tuvu abi autori ir piekļuvuši savu varoņu intīmajai pasaulei.

Latvijas mākslinieki Enveizora kuratorisko uzstādījumu All the World‘s Futures interpretē ar atskatu pagātnē – ekspozīcijā apspēlēta padomju laika estētika un visnotaļ tam laikam raksturīgs brīvā laika pavadīšanas modelis. Interesanti, ka arī lietuvieši un igauņi ir „iekonservējuši“ laiku un pievērsušies pagātnei. Kaspars Vanags norāda, ka „visas trīs valstis skatās uz pagātni un neviena spītīgi nerunā par nākotni,“ piebilstot, ka „tajā pašā laikā pagātne nav romantizēta, tā vienkārši ir tāda nostaļģija, tāpēc, ka pati daba ir nostaļģiska.“


Kolhoza priekšsēdētājs sarunājas ar slaucējām. Atrasta fotogrāfija. © Foto: G. Paas, Igaunijas filmu arhīvi.
Jaanus Samma īpašums

Igaunijas paviljons ir viens no tiem, par kuru dzirdētas vispretrunīgākās atsauksmes. Mākslinieks Jānuss Samma (Jaanus Samma) piedāvā uz patiesiem notikumiem balstītu stāstu par padomju laika kolhoza priekšsēdētāju, kurš ir notiesāts par sodomiju un kurš beigās tiek nogalināts. Izstāde veidota kā muzeja ekspozīcija – vitrīnas ar galvenā varoņa personīgajām mantām, tiesu medicīnas darbarīki, dokumentālas, vidi un laiku raksturojošas fotogrāfijas un daudzu prātus satraucoši divi video darbi, kuros drosmīgi inscenētas divu vīriešu tikšanās. Smalkums, ar kādu mākslinieks atklāj šo pretrunīgo tēmu, neļauj palikt vienaldzīgam. Ja izdodas neviena netraucētam vēl izbaudīt instalāciju ekspozīcijas augšējā stāvā – efekts ir satriecošs.


Rumānijas paviljona dalībnieks Alex Mirutziu, Igaunijas paviljona kurators Eugenio Viola, māksliniece
ORLAN. Foto: Odrija Fišere

Igaunijas paviljonu atzinīgi novērtē arī tajā sastaptā Francijas māksliniece ORLAN: „Man ir apnikuši mākslinieki un institūcijas, kas rāda mazus putniņus, kas čivina kokos, kamēr pasaulē notiek karš, ir milzīgas reliģiskās nesaskaņas, valda nabadzība. Man ir svarīgi, lai mākslinieks pauž savu atbildību, lai izstāde uzdod jautājumus par pasauli, kādā tagad dzīvojam, nevis eksponē estētiski skaistus darinājumi, kas radīti tikai pārdošanai. Tas, manuprāt, ir svarīgi. Nākot laukā no Igaunijas paviljona, esmu gandarīta, kā kuratora Eudženio Violas (Eugenio Viola) projekts pievērš uzmanību homoseksualitātes jautājumam. Arī Arsenālā redzami tieši ar homoseksualitātes tēmu, ar tās aizliegumu gandrīz visās Āfrikas valstīs saistīti darbi. Par to tiešām ir svarīgi runāt. Domāju, ka biennālē pietrūkst diskusijas par visiem tiem ekstrēmistiem, kas ir spiesti pamest Sīriju vai citas valstis, lai izvairītos no drošas nāves, un kas beigu beigās nomirst kādas infekcijas rezultātā uz bēgļu kuģa, vai arī dēļ pasaules vienaldzības.“ 


Chiharu Shiota
instalācija The Key in the Hand. Foto: Ainārs Ērglis

Savukārt Japānas paviljonā redzamā Čiharu Siotas (Chiharu Shiota) poētiskā instalācija The Key in the Hand ierauj pavisam citādākā – meditatīvu atmiņu atmosfērā. Sarežģītā sarkanu diegu šķetere ar tajā iekārtām neskaitāmām vecām atslēgām, „izaug“ no koka laivām un rada maģisku, sapnim līdzīgu sajūtu. Instalāciju papildina video, kuros mazi bērni stāsta savas pašas agrākās atmiņas – sākot no piedzimšanas brīža.

Par šī darba vizuālo spēku, šķiet, nevienam nav šaubu. Kuluāros tam prognozēja arī biennāles „Zelta lauvu“, kas tomēr šogad tika Armēnijas paviljonam. Tas atrodas uz nelielās San Lazzaro degli Armeni salas Venēcijas lagūnā, un, lai nokļūtu tur, ir jāveic īpaša performance – jātrāpa uz vaporetto, kas turp dodas no San Zaccaria piestātnes tikai trīs reizes dienā – plkst. 13.10, 14.30 vai 15.10.

Nav iespējams pievērst uzmanību visiem biennāles notikumiem, vien izcelt vairāk apspriestos un spilgtākos. Profesionālo viedokļu dažādība, dažbrīd pat diametrāli pretēja, un vilcināšanās izcelt atsevišķus paviljonus vai vārdus, apstiprina mākslas kuratora un teorētiķa Viktora Miziano sacīto, ka „māksla šobrīd atrodas jaunā paraboliskā attīstības posmā. Notiek pārorientēšanās, veidojas jauns koncepts.“ 


Skats no All the World‘s Futures ekspozīcijas Arsenālā. Chris Ofili darbi. Foto: Odrija Fišere

Noslēgumā Krievijas mākslas zinātnieka un kuratora Sergeja Hačaturova viedoklis par Venēcijas biennāli un tās kuratora paveikto: „Man paveicies, jo Okui Enveizora darbībai sekoju kopš 2002. gada, kad notika vienpadsmitā documenta, kurā nokļuvu pirmoreiz, un togad to vadīja tieši viņš. Mani spēcīgi pārsteidza ne tikai tur izstādīto instalāciju grandiozitāte, bet arī to pamatojums ar jēgu, kas bija patiešām universāla un vērsta uz to, lai sarautu robežas un „futlārus” – dogmatiskus apziņas uzstādījumus. Šādu satricinājumu es gaidīju arī Venēcijas biennālē, bet tas nenotika, un Okui Enveizors it kā pat bija paredzējis šādu reakciju. Kuratora tekstā viņš raksta, ka šis, iespējams, nebūs labākais no viņa projektiem. Tā tālā documenta bija daudz apjomīgāks un plastiski pamatotāks projekts. Venēcijas biennālē, kā man likās, ir daudz tautoloģijas – gan vizuālajā, gan satura ziņā. Es kā cilvēks, kurš jau desmit gadus nodarbojas tostarp ar rediģēšanu, to reizes divas apgrieztu ar redaktora šķērēm, jo tajā ir daudz neobligātu projektu. Šeit pie vainas visticamāk nav tas, ka Okui Enveizoram būtu „sabojājusies acs” vai trūktu mēra vai ritma sajūtas. Vienkārši tādam formātam piemīt sistēmiskas kļūdas. Tas nav radoša nolūka auglis, bet lielākoties kultūras diplomātijas sekas.

Un, lūk, šī kultūras diplomātija pat ģeniāla kuratora gadījumā birokratizē ekspozīcijas atlases un veidošanas procesu. Tādēļ radies pārpalikums – vizuāls, plastisks, informatīvs. Tādēļ vēl jo patīkamāk ieraudzīt projektus un idejas, kas ļauj atminēties vēl „documenta 11” laika Enveizoru. Tās ir atsevišķas ekspozīcijas Arsenālā, sākot ar Brūsu Naumanu un beidzot ar lielajiem afroamerikāņu mākslinieku projektiem. Vienīgi viņa vēlēšanās strukturēt biennāli pēc platformu, tas ir, dažu teorētisku uzstādījumu principa palīdz nevis savienot visu ar visu pēc Brauna kustības principa, bet loģiski izkārtot ķēdes posmus. Ir trīs šādas platformas – tā ir Marksa „Kapitāla” lasīšana (un ar to saistīta ne tikai Arēnas ekspozīcija), tas ir „Nekārtīgais dārzs” – tāds kā kaleidoskops, dažādu etnisko kultūru mozaīka, kas veido kopīgu ainu, kurā nevar pastāvēt tikai viens kultūras skatupunkts vai kultūras paradigma, vai tā būtu Rietumu vai marginālā paradigma. Savukārt trešā platforma – tā ir dzīve kā process, episkais vēstījuma slānis. Un tas viss man atkal ļāva sajust to Enveizoru, kurš prasmīgi demonstrē mākslu kā neatņemamu mūsdienu kultūras daļu, nevis tikai bohēmisku subjektu grupiņu izklaidi.“

ARHĪVS: Venēcijas mākslas biennāle. Daži viedokļi
ARHĪVS: Reportāža no Venēcijas - Café Paradiso
ARHĪVS: Reportāža no 
izstādes „Ornamentālisms. Latvijas laikmetīgā māksla. Purvīša balva” atklāšanas
ARHĪVS: Baltijas un Ziemeļvalstu ekspozīcijas 56. Venēcijas mākslas biennālē