Wiener Festwochen. Foto: Richard Schuster

Seši teātra festivāli, kurus šovasar nepalaist garām 0

Sadarbībā ar www.antohertravelguide.com
21/04/2015

THEATERTREFFEN
1.-17. maijs
- Berlīne -

Berlīnē ik gadu tiek izrādītas desmit svarīgākās izrādes, kas tapušas aizvadītajā sezonā Vācijas, Austrijas un Šveices teātros. Festivāls Theatertreffen jeb „Teātru tikšanās” tos dēvē par ievērības vērtākajiem teātra darbiem. Neizvirzot sev par uzdevumu izsekot jaunākajām teātra tendencēm un neierobežojot sevi kādā tematiskā konceptā, festivāls piedāvā skatuvi visdažādākajiem estētiskajiem un saturiskajiem uzstādījumiem. Septiņu teātra kritiķu žūrija no šogad 379 redzētajām izrādēm 54 vācvalodīgajās pilsētās izvēlējusies tos, kam viņu skatījumā ir īpaša nozīme un svars.

Dažreiz tie ir pavisam jaunu režisoru darbi, par kuriem plašākai publikai nekas nav zināms. Šogad viņu vidū ir jaunais šveiciešu režisors un mūziķis Toms Lucs (Thom Luz), kura darbi ir jaunākā sensācija Šveices teātrī. Theatertreffen piedalās Luca Hanoverē iestudētā izrāde „Tālās salas atlants” (Atlas der abgelegenen Insel) pēc Judītes Šalanskas tāda paša nosaukuma literārā darba motīviem.

Nereti režisori Theatertreffen piedalās jau vairākas desmitgades no vietas – piemēram, kā klasiķis dekonstruktors Franks Kastorfs (Frank Castorf), jauna, oriģināla teātra rokraksta izveidotājs un attīstītājs astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados. Viņa teātris ir kā enerģijas kamols, kurā cirkulē kliedzošas, no sevis izvestas būtnes, un viņu ekstātiskās sarunas grimst sociāla posta bezdibenī. Kastorfa Minhenes Residenztheater iestudētā Bertolda Brehta jaunības drāma „Baals” (Baal, 1918) šoreiz galvaspilsētā nonākusi arī saistībā ar skandālu – Brehta mantinieki iesūdzēja teātri tiesā par neturēšanos pie lugas burta un prāvu vinnēja. Izrādi atļauts vēl tikai reizi parādīt Theatertreffen festivālā, pēc tam tā tiks spēlēta bez Brehta teksta.

Festivāla programmu veido ārkārtīgi atšķirīgi darbi, taču organizatori par fokusa punktu šogad izvēlējušies Raineru Verneru Fasbinderu (Rainer Werner Fassbinder, 1945–1982), pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem no darba, dzīves un narkotiku pārdozēšanas mirušo vācu režisoru. Viņš bija mākslinieks, kurš spēja ieskatīties cilvēka samežģītajā un neizzināmajā pasaulē un cilvēka dvēseli deformējošajos mietpilsoniskajos sabiedrības žņaugos tik dziļi kā reti kurš. Rainera Vernera Fasbindera daiļradei, kuras agrīnajā periodā nozīmīgu vietu ieņem tieši teātris, ir veltīta apjomīga ekspozīja Martin Gropius Bau izstāžu zālē. Arī viena no programmā iekļautajām izrādēm „Kāpēc R. kungs skrēja amokā?” (Warum läuft Herr R. Amok?) ir veidota pēc tāda paša nosaukuma Fasbindera filmas (1970) scenārija. Minhenes Kammerspiele teātrī to iestudējusi jaunā režisore Zuzanna Kenedija (Susanne Kennedy), kura Theatertreffen piedalās jau otro gadu no vietas.


Warum läuft Herr R. Amok?. Kristen Elsen, Herbert Volz, Renate Lewin, Ingmar Thilo, Sibylle Sailer. © JU Ostkreuz

Festivāls Theatertreffen piedāvā arī iespēju iepazīties ar Maxim Gorki Theater, kurš pērnajā sezonā žurnāla Theater heute 36 kritiķu aptaujā tika atzīts par Gada teātri. Pirms gada nomainoties teātra intendantam, Maksima Gorkija teātris šodien kļuvis par dažādu nacionalitāšu režisoru un aktieru forumu, kas, salīdzinot ar citiem valsts teātriem, izvēlas atšķirīgas tēmas un komunikatīvos uzstādījumus.

Theatertreffen programmā iekļauto izrādi Common Ground veidojusi izraēliešu režisore Jaele Romana (Yael Roman) kopā ar aktieriem – tie ir bērni vecākiem, kas pametuši bijušo Dienvidslāviju kara laikā. Lai gan viņi ir uzauguši miera apstākļos kaut kur citur nekarojošajā Eiropā, viņu saknes un biogrāfijas netiek vaļā no jautājumiem, ko viņu dvēseles turpina uzdot visdziļākajā līmenī.

www.berlinerfestspiele.de


Publicitātes foto. www.facebook.com/kunstenfestivaldesarts

KUNSTENFESTIVALDESARTS
8.-30.maijs
- Brisele -

Briseles Kunstenfestivaldesarts, kura programmu veido spēles un vizuālās mākslas darbi, ir veltīts svaigiem skatu punktiem – uz mākslu un pasauli. Tas labprāt atver durvis eksperimentiem un jaundarbiem, daļa no kuriem dzimst turpat uz vietas – festivālā.

Kunstenfestivaldesarts sevi pozicionē kā atvērtu, kosmopolītisku festivālu, uz trijām nedēļām ieņemot dučiem teātru un mākslas ēku. Taču, lai gan festivāls iestājas par valodas un kultūras robežu atvērtību, tam piemīt ļoti noteikts fokuss, kas vērsts uz flāmu un franču valodā runājošo teātri un uz Rietumeiropas mākslu. Briseles Mākslu festivāls ir domāts skatītājam, kas mīl izaicinājumus – intelektam, skatīšanās pieredzei, uztverei.


Romeo Castellucci - “Uso umano di esseri umani”. Treileris

Šogad programmā iekļauti vairāki avangarda teātra klasiķi ar 20 un 30 gadu stāžu. Starp viņiem vērts nepalaist garām itāļu režisora un autora Romeo Kasteluči (Romeo Castellucci) un viņa grupas Societas Raffaello Sanzio mīklaini vizionāro kosmosu izrādē Uso umano di esseri umani, („Cilvēku cilvēciskais izmantojums”), kas attīstījusies no Bībeles stāsta par Lācara atdzīvošanos.

Interesanta varētu būt arī satikšanās ar Ņujorkas avangarda komandu The Wooster Group, kuri uz Briseli ved Trojas kara spēles, inscenējot Viljama Šekspīra traģēdiju „Troils un Kresīda” (Troilus and Cressida, 1602). Taču programmā ir daudz jaunu un plašākai auditorijai maz zināmu vārdu, ir vērts veikt atklājumus.

www.kfda.be


Farewell, Paper. Foto: Viktor Dmitrev

WIENER FESTWOCHEN
14. maijs-21. jūnijs
- Vīne -

Vīnes festivāls ir viens no vecākajiem, lielākajiem un kvalitatīvākajiem Eiropas starptautiskajiem teātra un mūzikas festivāliem. No 1951. gada visskaistākajā gadalaikā – maijā un jūnijā – visur Vīnē zied rozes un vienlaikus dažādos spēles laukumos pilsētā ik vakaru notiek operas, teātra, dejas izrādes, koncerti un izstādes, kas pulcē izcilākos spēkus no visas pasaules.

Vīnes festivāla programma piedāvā ārkārtīgi dažāda formāta darbus – sākot no klasiskajām teātra izrādēm, milzīgiem operas inscenējumiem un beidzot ar teātra strukturētām pastaigām pilsētā un īsām, jaudīgām performancēm. Sākot ar leģendāriem režisoru un kolektīvu vārdiem un beidzot ar pavisam svaigatklātām radošām personībām. Šogad festivāla programmu veido trīsdesmit deviņas izrādes no divdesmit valstīm.

Pēc ilgākas prombūtnes festivālā piedalās mūsdienu teātrī tik reti sastopamās klusināti cilvēciskās intonācijas autors, teātra stāstnieks Jevgeņijs Griškovecs (Евгений Гришковец). Viņš uz Vīni dodas ar Maskavā veidoto izrādi „Atvadas no papīra” (Прощание с бумагой, 2012). Megamodernajā digitālajā laikmetā viņš atgriežas pie rakstāmgalda un ar cilvēka roku uz papīra rakstīta teksta, pie vēstulēm, pastkartēm, piezīmju lapiņām... Griškoveca cilvēciskais ceļojums pārceļ atpakaļ laikmetā, kurā katrs otra cilvēka virzienā raidītais žests un vārds ietvēra sevī individuālu, unikālu nospiedumu.

Neparastu māksliniecisku notikumu, ko paši festivāla veidotāji dēvē par klusu sensāciju, sola diriģenta Kenta Nagano (Kent Nagano) un izcilās vācu režisores Andreas Bretas (Andrea Breth) satikšanās 20. gadsimta meistardarbā – Bēlas Bartoka operā „Karaļa Zilbārža pils” (Bluebeard’s Castle, 1911). Apvienojumā ar Roberta Šūmaņa pēdējo klavierēm sacerēto skaņdarbu „Spoku variācijas” (Geistervariationen, 1854) šis vakars sola poētiski nesaudzīgu ceļojumu cilvēka psihes bezdibeņos.

Vērts nepalaist garām arī itāļu metafiziskā teātra adepta Romeo Kasteluči (Romeo Casetellucci) izrādi Go Down Moses! – māksliniecisku variāciju par Vecās Derības tēmām. Jautāts, kas viņu senajos rakstos ieinteresējis, Kasteluči saka, ka tas ir cilvēka trauslums. Cilvēka vājums un nespēks iepretim Dieva mīklai, tā varai. „Vecā Derība”, saka Kasteluči, „ir grāmata, kas stāsta par šausmu darbiem, bet arī par ārkārtīgu cilvēcību. Kas ir šis uzdevums, ko saņem Mozus – aizvest savu tautu uz apsolīto zemi, un kā ar to tikt galā? Mozus dzīves ceļš, aizsācies Nīlas upes krastos, un viss, kas ir noticis starp degošo krūmu mistēriju un Zelta teļu, veido šīs izrādes pasauli, tās kosmosu.”

Viens no Vīnes festivāla pastāvīgajiem viesiem ir horvātu režisors Bobo Jelčičs (Bobo Jelčić). Lai gan trešo reizi neilgā laikā nomainījusies festivāla mākslinieciskā vadība, par šī mākslinieka darbiem interese ir palikusi nemainīga. Šovasar Bobo Jelčičs festivālā piedalās ar Antona Čehova „Kaijas” (Чайка, 1895) inscenējumu, kas pārcelts uz mūsdienu Zagrebu un stāsta par radošo spēku trauslajām, ātri izsīkstošajām āderēm un rutīnas varu.

www.festwochen.at


La Fura dels Baus. M.U.R.S. Publicitātes foto. www.facebook.com/HollandFestival

HOLLAND FESTIVAL
30. maijs-23. jūnijs
- Amsterdama -

Viens no Eiropas vecākajiem starptautiskajiem teātra un operas festivāliem ir Holandes festivāls, un tā īpašais valdzinājuma spēks ir kvalitatīvais mūzikas, teātra, vizuālās mākslas un operas programmas piedāvājums.

Arī šogad operas sadaļa priecē ar negaidītu māksliniecisko kombināciju – Dienvidāfrikas gleznotājs, animācijas filmu veidotājs, vairākkārtējs documenta un Venēcijas biennāles dalībnieks un pēdējos gados arī oriģinālu operas iestudējumu režisors Viljams Kentridžs (William Kentridge) Holandes festivāla programmā piedāvā savu skatījumu uz vienu no modernās operas stūrakmeņiem – Albana Berga „Lulū” (Lulu, 1935). Operu, kas tiek dēvēta par „Dona Žuana” spoguļattēlu un sievietes erotiskā pievilcības spēka pazudinošo mistēriju.

Teātra interesentiem iesakāma absurda ģēnija Semjuela Beketa „Krepa pēdējā lente” (Krapp’s Last Tape, 1958) amerikāņu avangarda ģēnija Roberta Vilsona (Robert Wilson) inscenējumā un arī paša izpildījumā.

Noteikti intereses vērts ir šveiciešu režisora, dvēseļu morfologa Lika Bondī (Luc Bondy) Maskavas Nāciju teātrī iestudētais „Ivanovs” (Иванов, 1887) ar Jevgeņiju Mironovu (Евгений Миронов) titullomā. Cilvēka bezspēcības studija pašos tā saucamajos spēka gados.

Jaudīga vizuālā teātra cienītajiem vērts ieskatīties Barselonas mākslinieku grupas La Fura dels Baus uz Amsterdamu vestajā darbā M.U.R.S.

Arī Holandes festivāls svin franču komponista, diriģenta un mūzikas teorētiķa Pjēra Bulēza  90. dzimšanas dienu, ļaujot viņa darbus vienkārši dzirdēt. Programmā iekļauti daudzi koncerti, ļaujot iepazīties ar franču avangardista jaunajiem mūzikas ceļiem tuvplānā un padziļināti.

Holandes festivāla laikā Stedelijk muzejā skatāma britu mākslinieka Tīno Sīgela (Tino Sehgal) izstāde This Variation. 

www.hollandfestival.nl


Aviņonas festivāls. Publicitātes foto. www.facebook.com/festival.avignon

FESTIVAL D’AVIGNON
4.-25. jūlijs
- Aviņona -

Jūlijā visi ceļi ved uz Dienvidfranciju – Aviņonas festivāls ir viens no mākslinieciskās daudzveidības ziņā piesātinātākajiem Eiropas teātra svētkiem ar bagātu starptautisko programmu un plašu franču skatuves mākslas panorāmu. Jaunais festivāla vadītājs režisors Olivjē Pī (Olivier Py) gan bija draudējis pērnvasar festivālu slēgt sakarā ar labējo spēku nākšanu pie varas, tomēr svētki notika. Šogad to piemeklējusi cita liga – festivālam nākas iztikt ar krietni mazāku budžetu, un attiecīgi skatītājam tiek piedāvāta kompaktāka programma, akcentus liekot uz pārbaudītām vērtībām.

Tāda ir franču teātra un kino ikona Izabella Ipēra (Isabelle Huppert), kas festivāla godpilnākajā spēles laukumā – Pāvestu pils pagalmā – lasīs marķīza de Sada (Marquis de Sade) tekstus, apvienotus zem nosaukuma Juliet et Justine, le vice et la vertu (Žiljeta un Žistīne, netikums un tikums).

Teksts franču teātrī ir ārkārtīgā cieņā, un tā kvalitāte ir izšķirošais kritērijs, lai darbu izvēlētos Aviņonas festivālam – režijas skatuviskais risinājums dažkārt ir pat mazāk svarīgs. Tāpēc doties uz franču mūsdienu nozīmīgākā dramaturga Valēra Novarēnas (Valère Novarina) lugas Le Vivier des noms iestudējumu ieteicams franču valodas pratējiem, jo šīs izrādes spēks un valdzinājums ir tieši teksts.

Arī lieliskā franču aktrise Fanija Ardāna (Fanny Ardant) aicina skatītāju ļauties teksta valdzinājumam – viņa izpildīs runas operu, ko sarakstījis franču komponists Mišels Žarels (Michael Jarrell), iedvesmojoties no vācu rakstnieces Kristas Volfas (Christa Wolf) teksta „Kasandra” (Kassandra, 1983).

Taču arī franču valodas nepratējiem šajā festivālā ir ko redzēt un dzirdēt. Krievu režisors Kirils Serebreņņikovs ved uz Aviņonu Maskavas Gogoļa centrā iestudētos „Idiotus”. Tas ir spilgts teātra formas darbs, veidots pēc tāda paša nosaukuma Larsa fon Trīra filmas motīviem.

Fiziskā teātra un citāda, ne psiholoģiskās, spēles veida meklējumos ir attīstījies Viljama Šekspīra traģēdijas „Ričards III” iestudējums Berlīnes teātrī Schaubühne am Lehniner Platz. Kaut izrādes režisors Tomass Ostermejers (Thomas Ostermeier) dzimtenē ir kritiķu vienbalsīgi nemīlēts, Francijā viņš ir kļuvis teju vai par kulta figūru. Kopā ar aktieri Larsu Eidingeru (Lars Eidinger) viņi uzmanības centrā izvirza cilvēcisko kroplību, atgriežoties Šekspīra laika teātra paradigmā, kad cilvēka iekšējo pasauli mēdza uzsvērt caur ārējo, fizisko formu. Viņu Ričards III, kura ‘sociālais lifts’ ir kāpšana pāri līķiem un intrigu pīšana, ir visai kontroversāli risināts – uz skatuves tiek rādīts cilvēks ar masīviem fiziskiem traucējumiem, un viņa fiziskā nepilnvērtība tiek vienādota ar garīgajām deformācijām.

www.festival-avignon.com


Il trovatore. Anna Netrebko (Leonora), Artur Rucinski (Il Conte Di Luna) © Salzburger Festspiele / Marco Borrelli / Lelli

SALZBURGER FESTSPIELE
18. jūlijs-30. augusts
- Zalcburga -

Zalcburgas festivāls ir viens no vecākajiem un tradīcijām bagātākajiem Eiropā. Tā dibinātāji ir lielu mākslinieku trijotne – režisors Makss Reinhards (Max Reinhardt), komponists Rihards Štrauss (Richard Strauss) un dzejnieks Hugo fon Hofmanštāls (Hugo von Hofmannsthal). Pirmajam pasaules karam ejot uz beigām, viņi nolēma, ka cilvēkiem nepieciešams sniegt garīgus svētkus. Un tādus viņi tiešām izveidoja – 1920. gada 22. augustā ar Hugo fon Hofmanštāla mistēriju Jedermann (1911) tika atklāts Zalcburgas festivāls, kas turpina notikt vēl šodien. Arī luga Jedermann – aizvien svaigās interpretācijās – katru gadu ir festivāla programmā un tiek izrādīta Doma laukumā; tieši biļete uz Jedermann pieder pašām iekārojamākajām visā apjomīgajā festivāla programmā, ko veido operu iestudējumi, koncerti un teātra izrādes. 

Zalcburgas festivāla lielais lepnums ir operas programma, kurā piedalās pasaules izcilākie mūziķi, dziedātāji un Vīnes filharmoniķi. Tiesa, uzreiz jāsaka, ka iestudējumi, kuros muzikālās un dramaturģiskās kvalitātes solās būt vienlīdz intriģējošas, ir pavisam nedaudzi. Viens no tiem ir Ludviga van Bēthovena brīvības cīņu operas „Fidelio” jauniestudējums, ko inscenējis viens no smalkākajiem un inteliģentākajiem vācu operas režisoriem Klauss Guts (Claus Guth). Pie diriģenta pults – Francis Velzers–Mests (Franz Welser–Möst), bet titullomā – tenors Jonass Kaufmans (Jonas Kaufmann).

Otrs jauniestudējums, kam vērts pievērst uzmanību, ir mūsdienu vācu komponista Vofganga Rīma (Wolfgang Rihm) opera „Meksikas iekarošana” (Die Eroberung von Mexico) diriģenta Ingo Mecmahera (Ingo Metzmacher) un kontraversālā vācu režisora Pētera Konvičnija (Peter Konwitschny) muzikāli–skatuviskajā interpretācijā. Volfganga Rīma operas uzmanības centrā ir sastapšanās ar svešo un tā iznīcināšanas mehānismi. Šo operu rakstot, komponists iedvesmojies no visu laiku radikālākā franču teātra vizionāra Antonēna Arto (Antonin Artaud) pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados sarakstītā poētiski sirreālā teksta „Meksikas iekarošana” un viņa priekšstatiem par teātri kā anarhisku, multisensuālu teritoriju, kas to atbrīvo no jebkādām izpildītājmākslas konvencijām, jo īpaši no uzticēšanās valodai un tekstam, savukārt skatītāju saslēdz ar rituālā atbrīvotu arhaisku spēku.

Arī šogad festivālā būs iespēja noskatīties latviešu režisora Alvja Hermaņa inscenēto Džuzepes Verdi „Trubadūru” – sapni muzeja zālē – ar operas megazvaigznēm Annu Ņetrebko (Anna Netrebko) un Plāsido Domingo (Plácido Domingo) galvenajās lomās. Pie diriģenta pults – Džanandrea Nozeda (Gianandrea Noseda).

Unikālu muzikālu notikumu sola Vinčenco Bellīni „Normas” iestudējums ar itāļu koloratūrmecosoprānu Čečīliju Bartoli (Cecilia Bartoli) titullomā.

Arī šogad Zalcburgas festivālā piedalās latviešu mecosoprāns Elīna Garanča – kopā ar skotu pianistu Malkolmu Martino (Malcolm Martineau) viņa izpildīs Johannesa Brāmsa, Anrī Diparka un Sergeja Rahmaņinova dziesmas.

Uz teātra programmu šogad drastiski atsaucies festivāla samazinātais budžets. Viena no interesantākajām Zalcburgas festivāla teātra programmas sadaļām – Young directors Project (Jauno režisoru projekts) – ir likvidēta pavisam, savukārt kārnajā piedāvājumā, kas izveidots tā vietā, spilgti iecerētu notikumu nav. Zalcburgas festivāls lēnām pārtop mūzikas festivālā. 

www.salzburgfestival.at