Ceļvedis Hansa Rūdolfa Gīgera pasaulē: muzejs un kaulaini bāri 0

Elīna Čivle Üye
29/07/2014

Šīgada 12. maijā savās mājās Cīrihē 74 gadu vecumā mira šveiciešu mākslinieks, fantasts Hanss Rūdolfs Gīgers (Hans Rudolf Giger). Ģimene vēstulē mākslinieka daiļrades piekritējiem atminas: “Viņa patīkamā personība, neticamais dāsnums, humora izjūta bija krasā pretstatā ar attēloto Visumu viņa mākslā.”

Hanss Rūdolfs Gīgers dzimis 1940. gadā Kūrā Šveicē. 1970. gadā pabeidzis interjera un rūpnieciskā dizaina nodaļu Cīrihes Mākslas universitātē. Jau studiju laikā iezīmējies spilgts vizionāra talants, turklāt Gīgera acīmredzamā gleznotāja meistarība pārspēkojusi iegūto profesiju.

Mākslinieks izkopis filigrānu airbrush brīvrokas glezniecības stilu, kas lieti noderējusi, vēlāk radot daudzus no viņa pazīstamākajiem sirreālisma darbiem. Šajā tehnikā radītās gleznas, galvenokārt, ir lielizmēra, epizodes tajās ir ārkārtīgi detalizētas, monohromatiskas un mulsinoši šausminošas. Tā sauktā “biomehānika”, kas caurauž Gīgera darbus, ir sirreāla pasaule – nebijusi flora un fauna, kurā dzīvas būtnes saplūst vienotā organismā ar industriālām formām. Šajā sintēzē dzimušie hibrīdi ir kaili un auksti, tajā pašā laikā – savādi valdzinoši. Grotesku ķermeņa daļu, gludu, šķietami gļotainu miesu un mehānismu drūzma aizrauj skatītāju gleznojuma dzīlēs. Gīgera jutekliskā tēlainība, kas bieži vien pārkāpj sodomijas un kulta robežas, lauž vispārpieņemtas estētikas normas.

Gīgers atļaujas spēlēties ar iztēles tumšākajiem klucīšiem. “Es gleznoju to, kas mani pašu biedē,” atklāj mākslinieks. Viņš ilgus gadus cietis no hroniskiem miega traucējumiem, un zināmā mērā atkāpe no dizainera profesijas un pievēršanās glezniecībai kalpojusi kā dziedinoša terapija pēc drudžainu murgu uzliesmojumiem. Līdz pat pēdējai mākslinieka dzīves dienai skiču bloks nemainīgi atradies blakus gultai uz naktsgaldiņa, lai bezmiega naktīs spētu portretēt lietuvēnus, kas kopš 70. gadiem sastādījuši viņam kompāniju.

Handa Rūdolfa Gīgera “tumsas bērni” dažnedažādās formās atraduši vietu arī popkultūrā. Mākslinieks strādājis pie režisora Alehandro Hodorovska (Alejandro Jodorowsky, 1929) ambiciozās filmas “Kāpu planēta” (Dune, 1975) neveiksmīgā rīmeika scenogrāfijas tapšanas.

1970. gados gados Gīgers radījis albumu noformējumus vairākiem mūziķiem, tostarp britu roka grupas Emerson, Lake and Palmer ierakstam Brain Salad Surgery (1973) un Celtic Frost platei To Mega Therion (1985). Leģendārās grupas Blondie soliste Debija Harija pilnībā uzticēja vizionāra Gīgera meistarīgajai rokai izveidot dziesmas Backfired (1981) videoklipa māksliniecisko koncepciju, kā arī pēcāk albuma KooKoo (1981) vāka noformējumu. Jāpiemin, ka Brain Salad Surgery un KooKoo (1981) albumu noformējumi iekļauti rokmūzikas ierakstu vēsturē – 100 labāko vāku dizainu sarakstā. Turpretim visskandalozākā noformējuma titulu, kas savulaik nokļuva līdz pat tiesas zālei, viennozīmīgi izpelnījies panku Dead Kennedys albuma Frankenchrist (1985). Attēlā izmantots viens no Gīgera pretrunīgākajiem darbiem Penis Landscape (1973). Tāpat Gīgers ir grupas KoRn solista Džonatana Deivisa koncertšovos redzamā mikrofona statīva dizaina autors.

Neilgi pēc Gīgera biomehānikas leksikona Necronomicon (1977) publicēšanas iezīmējās jauns pavērsiens viņa kā grāmatas autora karjerā. Apjomīgais litogrāfiju apkopojums atrada veiksmes ceļu britu režisora Ridlija Skota (Ridley Scott, 1937) rokās, un pārējais jau ir kino vēsture... Pēc iepazīšanās ar Gīgera darbiem, trillera “Svešais” (Alien, 1979) pirmsprodukcijas fāzē, mākslinieks tika nolīgts filmas radošā direktora amatā, lai izstrādātu vizuālo koncepciju topošajam kases grāvējam.

Šis Holivudas produkts nazālas balss pārdublētu videokasešu formātā Austrumeiropas platuma grādus sasniedza vien deviņdesmitajos. Episkā sāga pret ārpuszemes radībām – fantastikas filmu sērijā “Svešais”, kurā galveno lomu spēlē Sigurnija Vīvere, norisinās tālā nākotnē. Dreifējoša kosmosa kuģa apkalpe atrod citplanētiešu olas. Viena no tām attīstās un pēcāk transformējas šausminošā biedā, kam piemīt cilvēci iznīcinošas spējas. Tā veidolā ir saredzams skaidrs seksuāls zemteksts – ērmīga reproduktīvā sistēma implantē savas rases sēklu cilvēka ķermenī, kur tā attīstās un pēcāk eksplodē no saimnieka krūtīm.

Citplanētieša dizains filmā balstīts uz Gīgera litogrāfijā Necronom IV attēlotā radījuma aprisēm un tajā laikā iezīmē būtisku atkāpšanos no stereotipiskajiem zaļajiem marsiešiem, kādi līdz tam iemiesoti sci-fi filmās. Gīgera radītais tēls ir androgēna būtne ar cilvēka ķermeni un grotesku falla formas galvaskausu. Gīgers filmas radošā direktora amatā personīgi izstrādāja svešā tēlu visos tā attīstības posmos – sākot no olas modeļa un iespaidīgās “dzimšanas” līdz divarpus metrus garā radījuma stāvam. 1980. gadā Ridlija Skota režisētā zinātniskās fantastikas grāvējfilma “Svešais” atnesa Gīgera radošajai komandai Oskaru par labākajiem vizuālajiem efektiem.

Panākumi uz lielā ekrāna nodrošināja māksliniekam slavu Amerikā un visbeidzot arī Šveicē, kur septiņdesmitajos gados pašmāju kultūras speciālisti viņa jaunradei nevērīgi uzgrieza muguru, noraidot pieteikumu valsts mākslinieku stipendijai.

Hans Rudolf Giger muzejs atrodas pusceļā starp Lozannu un Fribūru – gleznainā Šveices viduslaiku pilsētas Grijēras centrā, kur 1998. gadā mākslinieks iegādājies vēsturisku, četru stāvu ēku. H.R. Giger muzejs piešķīris viduslaiku mūros iekapsulētajai Grijērai pavisam citu – sirreālu dimensiju.

Muzeja fondos atrodas lielākā publikai pieejamā mākslinieka darbu kolekcija, kurā apskatāmi gan viņa agrīnie darbi, gan pavisam nesen radītās gleznas, skulptūras, kā arī dizaina mēbeles. Kaut kur starp realitāti un fikciju, pagātni un mistiskiem pravietojumiem pretstatītas divas pasaules – viena pastorāla, turpretim otra – Gīgera kosmoss. Muzeja interjers izstrādāts stingrā Gīgera uzraudzībā, neatkāpjoties no māksliniekam raksturīgā biomehānikas stila. Ēkas logi ir cieši aizklāti un lielākā daļa galeriju veidotas apzināti tumšas. Plaša ekspozīcija veltīta filmas “Svešais” tematikai. Tajā izstādīti projektā izmantoto vizuālo efektu apraksti, citplanētieša modeļa tapšanas skices un pat galvenā varoņa funkcionējošs galvas makets. Uzraksts pie izolētas, sarkanu lampu izgaismotas galerijas brīdina, ka zālē ietvertais saturs ir nepiemērots bērniem. Šī ekspozīcija veltīta Gīgera erotiska satura grafikām, kuros skatāmi kariķēti akti un reālistisku ģenitāliju virtenes. Retrospekcijas noslēgumā, muzeja augšējā stāvā atrodas Gīgera privātkolekcija ar kolēģu un personīgo favorītu mākslas darbiem, tostarp Dalī, Ernsta Fuksa, Dado un citu.

Atrodoties mākslinieka darbu ielokā, pārpasaulīgas būtnes, sākot ar abstraktiem pagātnes rēgiem līdz pat noklīdušiem atnācējiem no mēness, vieno galeriju no galerijas, taču mākslinieka nodoms nav skatītāju biedēt. Tēli viņa darbos, tostarp Gorgonām līdzīgās erotisku orģiju priesterienes un pats nelabais, uzlūko skatītāju ar mierpilnām, puspavērtām acīm. Ne miņas no nenoteiktības vai trauksmes. Tēlu apgarotā fizionomija ir harmonijā ar tiem piešķirto esību Gīgera nekro-gotiskajā pasaulē.

1992. gadā atklāšanu svinēja Gīgera viens no ilgi lolotiem projektiem. Mākslinieka dzimtajā Kūrā durvis vēra pirmais autentiskais H.R. Giger bārs. 2003. gadā tapa otrs – The Museum HR Giger Bar, kas atrodas romantiskajā Grijērā, iepretim muzeja ieejai.

Griesti, sienas, grīda un mēbeles projektēti ciešā Gīgera uzraudzībā, neatkāpjoties ne soli no oriģinālā koncepta. Telpas iekārtojums abos dizaina bāros ir ieturēts biomehānikas stilā, tomēr dažas nianses tajos atšķiras. Kūrā dibinātais bārs ir ieturēts melnos un metāliskos toņos, turpretim Grijērā interjera elementi, kas dizaina ziņā ir mats matā kā Kūrā, ir smilškrāsas kaula toņos. Šāda krāsu izvēle harmonizē ar 400 gadus seno gotikas stilā celto mūra arhitektūru. Milzu skeleta arkas, kas rotā griestu velves, kopā ar Gigera dizainētajām mēbelēm, paspilgtina ēkas sākotnējo viduslaiku raksturu un piešķir tādu kā savdabīgas baznīcas ambienci. Bāra krēsli ar iegurņa kaula galvas atzveltni kļuvuši par H.R. Giger bar firmas zīmi. Šo krēslu dizains sākotnēji tika iecerēts kā Harkonnen dinastijas tronis Alehandro Hodorovska režisētajā filmā “Kāpu planēta”.


Raksta autore Elīna Čivle-Üye un Azzuri HR Giger bārā, iepretim muzejam Grijērā

Nogrimis aizmirstībā ir ambiciozākais no Gīgera bāru projektiem, ko bija paredzēts īstenot Tokijā. Kādā preses konferencē Japānā māksliniekam lūdza izteikt vēlēšanos – tas bija biomehānikas stilā iekārtots bārs. Šī spontānā ideja eksplodēja radošajā prāta vētrā. Īpaši šim projektam Gīgers izstrādāja vēl praksē nebijušu interjeru – intīmas kabīnes ar galdiņu diviem, kas funkcionētu kā caurredzams lifts četru stāvu garumā un atrastos nepārtrauktā augšup un lejup ejošā kustībā. Šāda konstrukcija gan neatbilda Japānas būvinženierijas noteikumiem, ņemot vērā zemestrīces draudus reģionā, un projekts bija jāpārstrādā. Taču japāņu uzņēmēji negaidīja Gīgera gala dizainu, bet nolēma virzīties uz priekšu ar mākslinieka provizoriskiem ideju uzmetumiem. Bāru izveidoja pazemē, kas nepavisam neatbilda Gīgera iecerēm. Šī iemesla dēļ un ne tikai Gīgers atteicās no jebkādām saistībām ar Tokijas H.R. Giger Bar un nekad nav spēris savu kāju tajā. Reiz kāds Gīgera draugs, zinātkāres vadīts, apmeklēja lokālu Tokijā un vēlāk atstāstīja, ka līdz pulksten 23.00 viņš esot bijis vienīgais apmeklētājs. Nākamo stundu laikā vietu piepildīja apšaubāmas personas, kas uzstādīja ātrijā ruletes galdu. Lokāls ir pārtraucis darbību.

Šogad viesnīcu ķēde Sci-Fi Hotel nāc klajā ar paziņojumu izveidot tāda paša koncepta bārus Amerikā – Sietlā un Ņujorkā.

www.hrgiger.com/frame_d.htm
www.hrgigermuseum.com