Christine Borland & Brody Condon: Daughters of Decayed Tradesmen. Copyright Christine Borland & Brody Condon

Vērts pamanīt: “GENERATION” – 25 laikmetīgās mākslas gadi Skotijā 0

Erlends Kloustons Edinburgā
25/07/2014

GENERATION: 25 years of Contemporary Art in Scotland notiek 2014. gada garumā

1898. gada rudenī bez darba palikušais kapteinis Džozefs Konrads vēstulē draugam drūmi ziņoja par neauglīgajām vizītēm Glāzgovas kuģniecības kompānijās: “Baidos, ka tas, ka esmu pazīstams kā rakstnieks, Klaidas krastos ir drīzāk trūkums.” Praktiskie un aukstasinīgie skoti nekad nav asociējušies ar iztēles procesiem.
Vismaz tā bija līdz šim. Nacionālā mēroga projekts Generation (“Paaudze”) līdz pat ziemas sākumam nodarbosies ar “pirmiedzīvotāju” laikmetīgās mākslas slavināšanu visā Skotijā. Vēriens ir galvu reibinošs: 100 mākslinieku darbi 60 izstāžu telpās, no Šetlendas salām ziemeļos līdz Solvejas grīvas krastiem dienvidos. Globālā kontekstā projekts ir unikāls: tikpat kā ja Īvs Kleins būtu izšļakstījis veselu pildspalvu sava “starptautiskā Kleina zilā” pa Lielbritānijas ziemeļu daļas karti un ik uz sīkākā piliena pavēlējis uzstādīt kādu instalāciju.

Savā ziņā tā ir šoka terapija visai Skotijai. “Laikmetīgā māksla ir viens no skotu “veiksmes stāstiem”, par kuru dzimtenē nav zināms nekas,” man teica Saimons Grūms (Simon Groom), Skotijas Nacionālās modernās mākslas galerijas (SNGMA) direktors. Vidusmēra skots var bez domāšanas uzskaitīt savu tautiešu panākumus kino, mūzikas un teātra jomās, bet viņam nav ne jausmas, ka mākslas galerijas no Sanfrancisko līdz Tokijai tīko pēc skotu produkcijas. Kopš 1996. gada Tērnera balva, britu ievērojamākā laikmetīgās mākslas atzinības zīme, nonākusi uz sešu skotu kamīna dzegām; trīs no četriem šīgada nominantiem mācījušies Glāzgovā. Skotijas paviljons Venēcijas biennālē kā magnēts pievelk visus jaunāko tendenču meklētājus.


Douglas Gordon. Monster Reborn. Copyright Douglas Gordon/VG Bildkunst, Bonn 2012. Courtesy of the Artist and the National Galleries of Scotland

Šim jaunrades uzplaukumam ir divējāds izskaidrojums. Fakts, ka Skotija atrodas tik tālu no Londonas dīleru greizā kompasa adatas, veicinājis vietējo galeristu rosību. “Mākslinieku ambīciju dzinējspēks bijis radošais gars un brīvība, nevis tirgus,” uzskata Grūms. Nedaudz ciniskāk noskaņotais Andrjū Patricio (Andrew Patrizio), Edinburgas universitātes mākslas vēstures profesors un bijušais supermetropoliskās Heivarda galerijas (Hayward Gallery) izstāžu organizētājs, piesauc “Londonas biklumu un mākslas pasaules mahinācijas. Es pats redzēju, kā Londona savulaik ģība, ieraugot jebko, kas nācis no Glāzgovas.” Un topošās skotu zvaigznes – Duglass Gordons (Douglas Gordon), Kristīne Borlenda (Christine Borland), Martins Boiss (Martin Boyce), Klēra Bārklija (Clare Barclay), Ričards Raits (Richard Wright) un citi nekavējās izmantot savu eksotisko valdzinājumu. “Angļu mākslinieki man teikuši, cik ļoti apbrīno to, kā Glāzgovas mākslinieki prot aptīt ap pirkstu jebkura mākslas saieta publiku,” Patricio piemetina.


Richard Wright. The Stairwell Project. © The Artist. Image courtesy of The Artist and The Modern Institute/Toby Webster Ltd, Glasgow

Šī nekaunīgā šarma saknes meklējamas unikālajā Glāzgovas Mākslas skolas Vides mākslas fakultātes mācību režīmā, kas lielā mērā izpaudās kā pilnīga brīvība un rosīga saviesīgā dzīve. “Mēs kopā piedzeramies, kopā uzdzīvojam un dodamies ārzemju ceļojumos,” 2004. gadā rakstīja fakultātes dekāns Deivids Hārdings (David Harding).

Zinātkāriem prātiem, kas instinktīvi skeptiski noskaņoti pret tradicionālo tēlotāju mākslu, tā bija kā ceļazīme uz vēl neizpētītu estētisku teritoriju. Un kad nu viens pēc otra sadzīvē ieviesās faksa automāts un internets, skotiem beidzot radās iespēja pieslēgties starptautiskajai kultūrai, nesakravājot čemodānu un nedodoties dienvidu virzienā. “Paaudze” sākas – gan burtiski, gan pārnestā nozīmē – ar no jauna kopā salikto nelaiķa Stīvena Kempbela (Steven Campbell) asprātīgo 1990. gada instalāciju “Par formu un fikciju” (On Form and Fiction), kas Skotijas Nacionālās galerijas Akadēmijas ēkā Edinburgas Prinsestrītā aizņem visu pirmo telpu pa kreisi. Tā ir sevī ievelkoša sēpijas zīmējumu ekspozīcija, kas konceptuālisma vārdā huligāniski izrēķinās ar figurālo glezniecību. Un tam visam fonā (no attiecīgā perioda uzpariktes) skan Džeinas Birkinas elsojošais “Je t’aime”. Šī instalācija, kas savulaik būtiski iedvesmoja Kempbela vienaudžus un apbrīnotājus, tika gluži nejauši “izrakta” kādā Londonas noliktavā. “Mēs nebijām droši, ko tur atradīsim,” atceras Grūms. “Pat viņa atraitne nezināja, kas īsti tur glabājas.”


Martin Boyce. Our Love is Like the Flowers, the Rain, the Sea and the Hours. © The Artist. Courtesy of The Artist and The Modern Institute/Toby Webster Ltd, Glasgow

No šī punkta “Paaudze” gluži neticami izplešas gan stila, gan ģeogrāfijas ziņā. Zeļ un plaukst video māksla, taču tās revolucionārā slava nu jau nedaudz panīkusi. Starp neikdienišķākajiem materiāliem, kas sacenšas par uzmanību, ir izolācijas lenta (Džims Lambijs – Jim Lambie), afgāņu paklāji (Kreigs Koulthards – Craig Coulthard), cilvēka āda (Ross Sinklērs – Ross Sinclair), dienasgaismas lampas (Martins Boiss) un klavieres – nomestas (Reideils Douers – Raydale Dower) un automātiskas (Keitija Patersone un Torstens Laušmans – Katie Paterson, Torsten Lauschmann); pēdējā žēlabas – “Ko vēl mēs varam darīt, ja palikušas vienīgi spaidāmas podziņas?” – varētu kļūt par visa šī pasākuma moto. Tradicionālā krūšutēla šķietamo patiesību apgāž Kristīne Borlenda ar saviem sešiem pasūtītajiem, “uz aklo” veidotajiem Jozefa Mengeles portretiem un Džonatana Ovena (Jonathan Owen) palaidnīgi pārstrādātās Viktorijas laika skulptūru versijas. Keitija Patersone ar kurjerpasta kompānijas UPS aviokravas palīdzību arī aizsūtījusi orbītā meteora gabalu, kas augusta vidū ar blīkšķi piezemēsies Edinburgas Inglbija galerijā. Gandrīz puse no izstādītajiem māksliniekiem ir sievietes; tas ir satriecošs pārmetums Skotijas mākslas pasaules agrākajam šovinismam. Interesanti, ka pat šajā neatkarības referenduma gadā tomēr tikpat kā nav ieraugāms nekas brutāli skotisks; laikam jābūt žultainam anglofīlam, lai noliegtu Rosa Sinklēra idealizētās, ar sintētisko zālāju klātās Skotijas augstieņu ainavas burvību; to vēl papildina paša mākslinieka vīterotā tradicionālā skotu dziesma “Annija Lorija” (Skotijas Nacionālajā modernās mākslas galerijā). Ar Keitijas Dovas (Katy Dove) starpniecību tiek apliecināta cieņa arī brīnišķīgajam skotu animācijas celmlauzim, Oskara balvas laureātam Normanam Maklarenam (Norman Mclaren).


Claire Barclay. Underside\Disturbance. © The Artist. Photography by Ruth Clark

Īpaši izcila vieta apzināti ierādīta spožiem zīmētāja meistarības paraugiem, teiksim, Lūsijas Makenzijas (Lucy McKenzie) trompe l’oeil, Čārlza Eiverija (Charles Avery) sacerētajam universam (abi – SNGMA) un Alana Maikla (Alan Michael) spīguļojošajam hiperreālismam (galerijā Tramway). “Pasākuma galvenā jēga ir pavērt šo pasauli pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam,” apgalvoja Grūms. Ceļvedim pielikumā pievienots ļoti noderīgs glosārijs. Kur vien iespējams, apmeklētājiem tiek piedāvāta iespēja atstāt savus komentārus ar tāfeļu un i-Pad palīdzību. Tikpat daudz piedomāts, lai vienmērīgi sadalītu projekta zvaigznes. Videomeistars Duglass Gordons (24 Hour Psycho, u.c.) demonstrē savus darbus ne tikai Edinburgā un Glāzgovā, bet arī ziemeļu pilsētā Tērso. Borlendu (1997. gada Tērnera balvas kandidāti) varēs redzēt Kilmarnokā, Damfrisā un Ērā, bet Klēras Bārklijas reizēm mulsinošās skulptūras un grafikas – Ārbrotā. Saimons Grūms īpaši rekomendē Lornas Makintairas (Lorna Macintyre)  instalāciju Mauntstjuartas namā Būtas salā un Zouijas Volkeres un Nīla Bromviča (Zoë Walker, Neil Bromwich) neolītisko fantāziju Pier Arts centrā Orknijā. “Nav nekādas hierarhijas,” Grūms uzstāja. “Interneta lapā visiem ir vienlīdzīgas iespējas.” Kopnrada rēgs būs vīlies, kad uzzinās, ka Stīvena Harela (Steven Hurrel) rezidentūra Helmsdeilas Vēsturiskā mantojuma un mākslas centrā nekādi neatspoguļosies viņa 1999. gada darbā “Zonas – Klaidas upes audioloģija”.


Lorna Macintyre. The Saturn Return. © Lorna Macintyre. Courtesy of The Artist and Mary Mary, Glasgow

Lai sarīkotu “Paaudzi”, vajadzēja iztērēt miljons mārciņu; nauda lielākoties nāca no Skotijas valdības mākslas finansēšanas aģentūras Creative Scotland. Profesors Patricio apsveic šo iniciatīvu: “Lai vai kā, Skotija var pateikt saviem māksliniekiem: “Mēs jūs atbalstām; projektā ielikts valsts mēroga ieguldījums.”  Vai tas atmaksāsies?  Tūristi, kas apmeklēs Skotiju, noteikti būs pārsteigti, un pasākumi atstās uz viņiem pienācīgo iespaidu. Būtiska, bet daudz grūtāk iekarojama mērķauditorija ir vietējie. Izsakoties pavisam vienkārši, viņiem vēl joprojām reti “pielec” laikmetīgā māksla. “Pēdējo 15 gadu laikā vietējais tirgus ir uzlabojies, bet mums smagi jāstrādā visā pasaulē, lai neizkristu no aprites,” nopūšas Ričards Inglbijs. Pēdējo gadu laikā slēgtas divas lielas mākslas galerijas, Doggerfisher (Edinburga) un Sorcha Dallas (Glāzgova). Ja neskaita saujiņu dižgaru, skotu mākslinieks vidēji nopelna ap 10 000 mārciņu gadā. Mietpilsoņi šajā gadījumā nav vis Klaidas kuģu īpašnieki, bet gan valsts labi paēdušās finanšu iestādes. Tās jau no dabas ir ļoti piesardzīgas, tāpēc arī savā dekorāciju izvēlē paliek drūmi tradicionālas. Profesora Patricio acīs tā ir nolaidīga savu pienākumu pildīšana: “Džims Lambijs pārdod savus darbus mākslas galerijām Kalifornijā, bet vidusmēra Nacionālās galerijas sponsors par viņu nav pat dzirdējis.” Viņš mirkli paklusē. “Davosā atbalstīt savu vietējo kultūru skaitās īpaša goda lieta.”

generationartscotland.org