Charles Ray. Boy with a Frog. 2009

Kultūras ceļotājs: Trīs grodi iemesli vasaras ceļojumam uz Bāzeli 0

Anna Iltnere
20/06/2014

Nedēļas nogalē izskanot pasaules mākslas mešu karalienei Art Basel, pilsēta Bāzele, kurā robežojas Šveice, Francija un Vācija, nebūt nav jāizsvītro no vasaras ceļojumu galamērķu saraksta. Līdz pat rudenim te turpina notikt vairākas izstādes, trīs no kurām var uzskatīt ja ne par obligātām, tad vērtīgām noteikti. Gleznotājs Gerhards Rihters, dizainers Konstantīns Grčičs un mākslinieks Čārlzs Rejs ir vārdi, kuri komentārus īsti neprasa, tomēr iespēja no jauna pārskatīt viņu artavu, turklāt vasarā, ir nenoliedzami iedvesmojošs ceļojuma iemesls.


Gerhards Rihters Beielera fondā Bāzelē. Publicitātes attēls

Gerhard Richter
Fondation Beyeler, Bāzele
18. maijs – 7. septembris, 2014

“Uz darbnīcu es eju katru dienu, bet es negleznoju katru dienu. Mīlu spēlēties ar saviem arhitektūras modeļiem. Mīlu plānot. Es varētu visu dzīvi pavadīt, tikai izkārtojot lietas. Paiet nedēļas, un joprojām negleznoju, līdz visbeidzot vairs nespēju to izturēt. Radu šīs mazās krīzes situācijas kā tādu slepenu stratēģiju, lai sevi kaut kā piespiestu. Ir bīstami gaidīt, kad ideja uzradīsies pati. Tā ir jāatrod,” tā pirms divpadsmit gadiem The New York Times stāsta vācu mākslinieks Gerhards Rihters. Šīgada 9. februārī viņš nosvinēja 82 gadu jubileju.

Beielera fondā Bāzelē līdz 7. septembrim ir skatāma Gerharda Rihtera līdz šim lielākā retrospekcija Šveicē, kuru iekārtojis šveiciešu izcelsmes kurators Hanss Ulrihs Obrists ciešā sadarbībā ar mākslinieku. Šī nav pirmā reize, kad Obrists rīko Rihtera izstādi. Abi ir pazīstami jau kopš 1985. gada, un pirmo mākslinieka izstādi Hanss Ulrihs Obrists sarīkoja, kad pašam bija vien 24 gadi. Beielera fonda ekspozīciju veido ap simt Rihtera darbu - portreti, klusās dabas, ainavas un abstraktas gleznas. Līdzās skatāmi divi stikla objekti un 64 pārgleznotas fotogrāfijas. Izlase aptver mākslinieka būtiskākos karjeras posmus kopš 1966. gada, tostarp pavisam jaunus darbus, kurus publika redzēs pirmo reizi. Izstādē būtiska daļa atvēlēta arī Rihtera kaislībai – arhitektūrai. “Man ir liels sapnis, ka gleznas kļūst par vidi vai pat – arhitektūru.” Dokumentālajā filmā Gerhard Richter – Painting, kas uzņemta 2011. gadā, var redzēt, kā Rihters skrupulozi veido izstāžu zāļu maketus, kuros izkārto miniatūras savu darbu reprodukcijas, meklējot ideālo iekārtojumu.

Gerhards Rihters ir dzimis vidusmēra ģimenē Drēzdenē 1932. gadā. Tēvs pelnīja naudu, mamma daudz lasīja un spēlēja klavieres. Otrā Pasaules kara izskaņā Rihters jau bija pusaudža vecumā, turklāt ar kādu pavisam jaunu aizraušanos – vizuālo mākslu. 1951. gadā viņš iestājās Drēzdenes Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā. Lūzuma punktu domāšanā jaunais mākslinieks – austrumvācietis – piedzīvoja 1959. gadā, apmeklējot Kaseles izstādi documenta 2 un skatot Džeksona Polloka un citu inovatīvu autoru darbus. Šāda māksla Rihteram bija jaunatklājums. Kultūršoks bija tik spēcīgs, ka jau 1961. gadā viņš pārcēlās uz Rietumvāciju – par mata tiesu paglābjoties no Berlīnes mūra, kurš tika uzcelts dažus mēnešus vēlāk... 

30 gadu vecumā viņš pievērsās glezniecībai, kas viņam svarīga joprojām, un mākslas kritiķu vārdiem ne reizi vien ir nodēvēts par pasaulē labāko vēl dzīvo gleznotāju. Iespējams tālab, ka nekad nav zaudējis uzticību glezniecības potenciālam teju pusgadsimta garumā. Kā arī tādēļ, ka vienlaikus spēj reflektēt par sabiedrībai un politikai būtiskiem mirkļiem, piemēram, nelielajā glezniņā “9/11”, kā arī ar tikpat lielu atdevi minēt abstraktās glezniecības mīklas. 

Phaidon izdevniecības Mākslas nodaļas redaktors un kritiķis Deivids Anfams reiz rakstīja, ka Rihtera unikalitāte slēpjas viņa bezkompromisa uzskatā, ka glezniecība ir valoda. Viņa gleznas ir kā darbības vārdi, lietvārdi, īpašības vārdi, kurus viņš nenogurstoši loka un konjugē, virtuozi darinot frāzes un teikumus.

Par starptautisku ievērību guvušu mākslinieku Rihteru droši var dēvēt kopš 80. gadu nogales. desmitgades sākumā pasaulē bija vērojama pieaugoša interese par abstrakto glezniecību, kurai Rihters pievērsās septiņdesmitajos. Kādā 2011. gada intervijā mākslinieks runā par to, ko nozīmē strādāt pie abstraktām gleznām. “Sākums ir visai vienkāršs, jo varu būt brīvs, rīkojoties ar krāsām un formām. Rodas glezna, kura kādu brīdi izskatās diezgan labi – tāda gaisīga, krāsaina un svaiga. Bet jau pēc dažām dienām tā sāk likties lēta un falša. Un tad tikai sākas tas īstais darbs – mainīt, iznīcināt, sākt atkal no jauna un tā uz priekšu, līdz darbs ir pabeigts.”

Darbs, disciplīna un strukturētība Rihteram vienmēr bijusi ārkārtīgi svarīga – pēc iespējas visu viņš vēlas kontrolēt. Kad jau pieminētajā 2002. gadā The New York Times viesojas viņa mājās Ķelnē, Rihters žurnālistu ved uz darbnīcu, kas ir turpat pie mājas, šķērsojot dārzu. Zāle nav nopļauta, uz ko mākslinieks norāda, ka arī tas ir apzināti un nebūt ne nejauši. “Nav motīva, ir tikai motivācija,” 1985. gadā savās piezīmēs rakstījis Rihters, apstiprinot uzticību nenogurstošai strādāšanai. Ir jūtama viņa bauda par gleznošanas procesu kā tādu. Idejas darbiem Rihters smeļas “Atlasā”, kas vienlaikus ir kārtējais apliecinājums mākslinieka mīlestībai uz kārtību un rūpību. Proti, jau kopš sešdesmitajiem gadiem Gerhards Rihters vienkopus krājis avīžu izgriezumus un fotogrāfijas, kas varētu noderēt darbā.

Tagad Gerhards Rihters dzīvo Ķelnē – kopā ar trešo sievu, savu bijušo studenti, kuru apprecēja 1995. gadā un kas viņam dāvājusi dēlu un meitu. Bērni šodien ir padsmitgadnieki. No pirmās laulības Rihteram ir arī 1966. gadā dzimusi meita.

Gerhards Rihters šobrīd ir viens no dārgākajiem māksliniekiem. Izsoļu namos viņa darbi uzstāda reibinošus rekordus. 2012. gada oktobrī Londonas Sothebys izsoļu namā glezna Abstraktes Bild (809-4), tika pārdota par 21,3 miljoniem britu mārciņu, kas Rihteru ierindo šobrīd visdārgāk pārdotā vēl dzīvā mākslinieka statusā. Pats viņš savus panākumus komentē drīzāk atturīgi. “Esmu priecīgs gūt godalgas un augstas cenas. Bet šodien māksliniekus vērtē naudas izteiksmē izsolēs. Es vēlētos, lai tieši sabiedrībai māksla būtu vairāk vajadzīga, bet tā nav. Tālab jūtos ļoti vientuļš mūsdienu kultūrā.” 

Arī Rihtera izstādes norises vieta ir apmeklējuma vērta. 1997. gadā durvis vērušais Beielera fonds tapa kā mākslas kolekcionāra un dīlera Ernsta Beielera vērienīgās 20. gadsimta mākslas kolekcijas mājvieta. Itāļu arhitekta Renco Piano projektētajai ēkai piemīt gandrīz iracionāls poētisks skaistums. Tā atrodas skaistā parkā ap Villa Berower, veidojot harmonisku arhitektūras, gaismas un mākslas sintēzi. Jau pati ainava vien ir kā dzīva glezna – vecu koku ieskautais, reljefainais zaļais mauriņš, kurā ik pa mirklim iemājo kāda jauna, ar aktuālām muzeja izstādēm saistīta skulptūra, aiz provizoriskā žoga vīd kukurūzas lauks un blakus tam ganās govis. Renco Piano ēka kopējā ainavā ir kā vienkāršības kvintesence, ļaujot triumfēt tīrai formai, mākslas un dabas spēkam.

Baselstrasse 101
Bāzele, Šveice

www.fondationbeyeler.ch


Čārlzs Rejs. Publicitātes attēls

Charles Ray. Sculptures 1997–2014
Kunstmuseum Basel, Bāzele
15. jūnijs – 28. septembris, 2014

Amerikāņu mākslinieks Čārlzs Rejs (Charles Ray, 1953) nenoliedzami ir viens no mūsdienu izcilākajiem tēlniekiem. Skandalozu slavu ieguvis viņa sniegbaltais “Zēns ar vardi” (Boy with Frog, 2009). Skulptūra, kas tapusi pēc PPR luksusa koncerna bosa un franču ietekmīgākā mākslas kolekcionāra Fransuā Pino pasūtījuma, četrus gadus greznojās pie viņa iedibinātās laikmetīgās mākslas telpas Punta della Dogana Venēcijā. Pašā lagūnas epicentrā – iepretim Svētā Marka laukumam, vietā, kur Lielais Kanāls satiekas ar Džudekas kanālu. Ņemot vērā ilgstošus vietējo iedzīvotāju protestus un vietējās varas intrigas, pērnajā pavasarī tika izlemts skulptūru noņemt, pēcāk to aizstājot ar savulaik te atradušos 19. gadsimta laternas staba kopiju. Kā kādā intervijā itāļu laikrakstam La Stampa incidentu komentēja pazīstamais kurators Francesco Bonami, ja tas notikšot, tā būšot “kultūras tumsonība”. Tas diemžēl notika.

Kunstmuseum Basel no jūnija vidus līdz 28. septembrim piedāvā īpašu mākslinieka izstādi, kuru gan neesot ļauts dēvēt par retrospekciju, kaut tā datē mākslinieka tēlniecības darbus no 1997. līdz 2014. gadam. Izstāde ir krāšņa ekskursija Čārlza Reja daiļradē, ņemot vērā, ka viņa skulptūras ir teju neiespējami klasificēt, cik dažādas tās ir. Sākot ar pārāk lielo, bet biedējoši reālistisko sievieti rozā kostīmā (Fall’91, 1992), kuru 55. Venēcijas mākslas biennāles izstādē bija iekļāvis kurators Masimiliano Džoni, līdz 18 tonnu smagam un simtkārt palielinātam zaļam rotaļu traktoriņam, kas izgatavots no tērauda (Father Figure, 2007), un vairāku sniegbalto skulptūru sērijai ar kailajiem zēniem – formu un materiālu spektrs ir raibs.

Čārlzs Rejs ir dzimis Čikāgā sešu bērnu ģimenē un studējis tēlniecību, augstskolā iedvesmojoties no modernistiem, jo īpaši Entonija Karo, kuru kādā intervijā nodēvējis par superlaikmetīgu, jo viņa skulptūras joprojām esot dzīvākas par dzīvām. “Tās ir tempļi,” teicis Rejs.

Cita starpā līdzās mākslai Čārlzs Rejs ir aizrautīgs pastaigu mīļotājs, ko veselības dēļ viņš uzskata pat primārāku nekā nodarbošanos ar mākslu, kaut tieši pastaigās dzimstot tās vislabākās idejas darbiem.

St. Alban-Graben 16
Bāzele, Šveice 
www.kunstmuseumbasel.ch


No Konstantīna Grčiča izstādes Panorama. Publicitātes attēls

Konstantin Grcic. Panorama
Vitra Design Museum
22. marts – 14. septembris, 2014

Līdz 14. septembrim Vitra Design muzejā skatāma līdz šim lielākā vācu industriālā dizainera Konstantīna Grčiča (Konstantin Grcic, 1965) darbu solo skate ar atbilstošu nosaukumu pārskatam – “Panorāma” (Panorama). Šī ir pirmā reize, kad ietekmīgais dizainers tik fundamentāli pārlūkojis līdzšinējo karjeru un noformulējis sava dizaina vadlīnijas. “Panorāma” tapusi, trīs gadus Grčičam cieši sadarbojoties ar Vitra Design muzeju un Z33 Laikmetīgās mākslas māju Haseltā Beļģijā (uz kurieni izstāde ceļos nākamgad un būs apskatāma no 1. februāra līdz 24. maijam). 

Pie Grčiča ikoniskākajiem darbiem pieskaitāmi Chair One (2004), uz kura var apsēsties arī vairākās publiskās vietās Latvijā, piemēram, Dzintara meža parkā un jaunajā Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkā. Tikpat plaši pazīstama ir pārnēsājamā Mayday (1999) lampa ar ērtu rokturi, kurā iestrādāts gaismas slēdzis, un piecmetrīgu vadu, kas piešķir gaismeklim plānoto mobilitāti. Kā jau liecina nosaukums, lampa paredzēta virknei neparedzētu situāciju, kur vien nepieciešams apgaismojums. “Paņemt līdzi uz garāžu, lai paraustos zem vecā Mersedesa; iekārt kokā, ja esat dārzā. Man viena lampa ir pie gultas, lai vakarā lasītu, bet otra pie dzīvokļa ārdurvīm – katram gadījumam…” savulaik teicis Grčičs pats.

Dizaineru sākotnēji iedvesmojis Džaspera Morisona minimālisms. Tieši pie Morisona Grčičs izgāja savu pirmo praksi – 80. gadu sākumā. Vēlāk viņš attīstīja pats savu rokrakstu, un šodien uzskatāms par formālo un tehnisko inovāciju dzinējspēku. Dizaina firma Konstantin Grcic Industrial Design dibināta 1991. gadā Minhenē. Viņa darbi iekļauti prestižās pasaules muzeju kolekcijās. Grčičs sadarbojies ar vairākām vadošajām dizaina kompānijām kā Authentics, Flos, Magis, Vitra, ClassiCon, Plank, Krups un Muji.


Konstantīns Grčičs TT paviljonā Basel Miami dizaina mesē, kas notiek patlaban

Šīgada Milānas dizaina mesē pavasarī viņš prezentēja savu pirmo darbu, kas tapis sadarbība ar somu uzņēmumu Artek – bērza koka krēslu Rival. Savukārt patlaban notiekošajā Basel Miami dizaina mesē viņš radījis futūristisku, bet vienlaikus vecmodīguma auras apvirmotu instalāciju, kas izgatavota no Audi TT sporta auto detaļām un atgādina tikko nosēdušo lidojošu objektu. Lieki piebilst, ka šis TT paviljons ir Audi pasūtījums. “Automašīnas ir arhitektūra uz riteņiem,” saka Grčičs. 

Izstādē Vitra Design muzejā, starp citu, tik tiešām sastopama panorāma – nākotnes arhitektūras ainava 30 metru garumā – Grčiča vīzija par to, kas mūs sagaida. To papildina vairākas lielizmēra instalācijas, kas atspoguļo dizainera izpratni par rītdienas scenāriju mājas interjerā, dizaina studijas modelī, kā arī par to, kāda izskatīsies nākotnes pilsētvide. 

Atsevišķa izstādes daļa veltīta Konstantīna Grčiča ikdienas darbam. Tie ir ne tikai jau ražošanā esoši produkti, bet arī prototipi, zīmējumi un uzziņa par dizainera biogrāfiju. Īstens kārums aizkulišu mīļotājiem ir izstādītie artefakti, kas Grčiču savulaik iedvesmojuši – no vecas tējkannas un agrīnā Apple datora līdz Marsela Dišāna, Enco Mari un Gerita Rītvelda darbiem. 

Lai gan dizaina kompānijas Vitra Design muzejs atrodas Vācijas teritorijā, tas tiek pieskaitīts Bāzeles muzeju lokam. Iespaidīgajā arhitekta Frenka Gērija projektētajā ēkā atrodas viena no pasaules vadošajām modernā industriālā mēbeļu dizaina un arhitektūras kolekcijām. Kolekcijas eksponāti reprezentē visus lielākos laikmetus un stilistiskos periodus, sākot no 19. gadsimta sākuma līdz mūsdienām, un regulāri tiek rīkotas mūsdienu dizaina izstādes.

Charles-Eames-Straße 2, 79576
Weil am Rhein, Vācija

www.design-museum.de