Modelējot Londonu. Kirila Kobrina pastaiga 0

Kirils Kobrins
28/08/2013 

Londonā nav centra, nav pat vairāku centru. Tūristi staigā pa Vestminsteri, banku klerki un treideri – pa Sitiju un Kanarijvorfu, krievu miljonāri – pa Naitsbridžu un Kensingtonu, studenti un profesori – pa Blūmsberiju, hipsteri – pa Šordīču un Hakniju. Vēl ir arī turki Stoukņūingtonā, ebreji Stemfordhilā un Golderzgrīnā, jamaikieši Brikstonā un tamlīdzīgi. Katrs dzīvo savā Londonā vēsā mierā, un neviens aiz ūsām tos nerausta (šeit, starp citu, ūsas hipsteriem ir modē jau kādus gadus trīs). Bet ir jābūt kaut kam, kas pilsētu vieno – veido kopumu tieši kā pilsētu. Tie var būt topogrāfiski punkti, ainavas līniju kaskādes, pilsētniekiem kopēji paradumi, pasākumi, vārdi, dzērieni, cilvēki. Vārdu sakot, eju es pa pilsētu un cenšos atrast, varētu teikt, mozaīkas gabaliņus kopskatam. Aprakstīt es tos nevaru – tam jāvelta visa dzīve, turklāt liela daļa no manējās jau pagājusi. Bet ar aifonu pafotografēt – vienmēr laipni; šī nodarbe neprasa ne īpašas prasmes, ne milzīgu laika patēriņu. Ikdienas skrējienā starp darbiem iegūstu detaļas – lai arī nepilnīgam, tomēr – šīs pilsētas modelim.

Es pārskatu gadījuma rakstura bildes, un tās kārtojas tādās kā sērijās. Pirmā sērija – ainava un debesis. Londoniešiem patīk bakstīt debesīs ar pamatīgām smailēm un Bābeles torņiem, jo pati pilsēta ir daudzvalodīga, bābeliska, skaļa un nešķīsta. Tāpēc arī kopā tik labi izskatās gan varenās Nikolasa Hoksmūra baznīcas, Kristofera Rena Svētā Pāvila katedrāle, elektrostacija Batersijā, visneglītākais (un tajā pašā laikā viens no vislieliskākajiem) ēku kompleksiem pasaulē Barbikana un, protams, arī Gurķis un Šķemba. Pēdējie divi uzcelti samērā nesen: Gurķis (Gherkin) Sitijā 2004. gadā, Šķemba (Shard) – pagājušā gada vasarā. Abām celtnēm piemīt jēdzieniskā noslodze; Gurķis ir kā no naudas piepūties falls, kas tiecas mainīgajās debesīs, vai varbūt milzīga lode, kas izlieta no vietējās finanšu nekaunības svina. Lai gan uz pavisam svaigo Sitijas izaugumu fona tas vairs neizskatās tik liels un vulgārs.

cucumber1f

cucumber4f

Šķemba atrodas pie London Bridge (gan paša tilta, gan tāda nosaukuma stacijas) – otrā, dienvidkrastā (man dienvidkrasts ir “tas otrs”, Parīzes Latīņu kvartāla iedzīvotāji par “otru” dēvē labo krastu). Mēdz teikt, ka Šķemba ir saskatāma no jebkuras vietas Londonā. Neuzdrīkstos apgalvot, ka tā ir pilnīga patiesība; bet no vietām, kur ved mani ceļi, – Šķemba patiešām ir redzama. Visaugstākā celtne pilsētā (starp citu, es sapratu, kāpēc te tā iecienījuši durt ar arhitektūras pirkstiem debesīs, – pati Londona taču ir ļoti horizontāla, gandrīz bez augstienēm, mājas lielākoties nav augstas. Tā ir kā Braiena Īno elektroniskā mūzika – klausies, klausies, un tā vien sagribas kādu sinkopi ielaist). Jā, gan: visaugstākā ēka pilsētā un redzama no viskautkurienes.

No šejienes:

shard1f

Arī no šejienes:

shard2f

Un no šejienes, jau no Bermondsijas, no dienvidu krasta:

shard3f

Zīmīgi, kas tas viss uzņemts vienā dienā ar dažu stundu atšķirību. Tāds ir tas laiks Londonā. 

Šķembas redzamība daudziem ļoti patīk, bet vienam otram sagādā īstas ciešanas. Lieta tāda, ka līdzās debesskrāpim atrodas slavenā Gaja slimnīca (Guy’s Hospital). Manam paziņam tajā nomira sieva, un nolādētā Šķemba tā vien dziras iedurt, sāpīgi aizķert viņu ikreiz, kad vīrietis paceļ acis augšup. Un, kā jau teicu, Šķemba ir redzama no jebkuras vietas pilsētā.

Cits skatpunkts Londonas tēla montāžai ir pamestā industrija. Tās te ir daudz, tāpat kā visā valstī, – recesijas un krīzes pacentušās, piepalīdzot neoliberāļiem. Attīstītāji cenšas industriālās ēkas un rajonus cilvēciskot – padarīt labākus, kulturālākus un drošākus, izveidojot dažādas kafejnīcas, galerijas, klubus, stadionus un cita veida atpūtas vietas. Bet šo celtņu dabu nevar pārveidot pat labi domātās investīcijas – ēkas ir skarbas. Tāpēc arī izskatās kā sirmi Napoleona laiku zobenu varoņi, kas ieradušies uz bērnu svētkiem zaķu un rūķu kostīmos.

Es bieži pastaigājos gar Rīdžentskanālu, kad tas ved uz dienvidiem un austrumiem no Īslingtonas. Jo tālāk no Endželas, jo vairāk bijušo industriju, viena otra ēka – neoliberālā paskatā, cita – vienkārši pamesta. Savulaik kanāls kalpojis tīri pragmatiskiem mērķiem – tāpēc te noliktavas, fabrikas un gāzes torņi. Apvienojumā ar baržām, kur dzīvo sevi par bohēmistiem iztēlojušies inteliģenti, municipālajiem mitekļiem (pirms pāris nedēļām redzēju, kā grupa dažādas ādas krāsas huligānu, bērnu laukumā sasēduši, dzēra no kakliņa franču konjaku Otar) un jaunajām mājām tikko skolas beigušajiem speciālistiem ar hipotekāro kredītu – kanāls izskatās lieliski. Tikai viens ir slikti – visu laiku jāuzmanās no džogeriem un velosipēdistiem.

Vispār – kopumā tas izskatās apmēram šādi:

canal1f

canal2f

canal3f

Tālāk kļūst vēl interesantāk. Kad esi nonācis līdz Viktorijas parkam, jādodas ziemeļaustrumu virzienā, jāpāriet zem transporta viadukta – un būsi uz salas starp Īstkrosas šoseju, Hertfodjunjenkanālu, Lī upi un trasi A12. Šeit gandrīz visu teritoriju aizņem dažādas noliktavas (lielākoties pamestas), bijušās fabrikas, elevatori un citas klasiskā kapitālisma laika pilsētas parafernālijas. Ļaužu tikpat kā nav.   

Haknijvīkas dzelzceļa stacija. Salu pamazām okupē dažādi dizaineri, mākslinieki, mūziķi un citi burziņu cienītāji. Ejot garām kādam pusgraustam, pa logu redzēju (un dzirdēju) jaunu metālistu (!) grupu. Bet līdzās pasta noliktavai jau buržuāziski bohēmiskais šarmiņš – vecajā graudu elevatora (?) ēkā ierīkota minialusdarītava, picērija hipsteriem (jāteic, šiem puišiem naudas netrūkst; personiski es varēju atļauties paņemt tikai pašas lētākās puspintes) un pat galerija, kurā izstādīti dažādi jauki bezjēdzīgi objekti. Toties turpmākais skats ir ģeniāls – kanāliņš, Lī upe un pats Olimpiskais stadions ar gigantisko Aniša Kapūra sarkano atsperu tārpu.

Olympic-ruins6f

Olympic-ruins5f

Olympic-ruins4f

Olympic-ruins2f

Attiecībā uz galeriju, kas iekšā, – tur notika (jauka un bezjēdzīga) borhesiānistiskas-ārt-arhitektūras akcija –savdabīgs laikmetīgās mākslas pārstāvju iesaukums no visas pasaules. Ar vizuālo mākslu šeit vispār viss ir kārtībā, turklāt, jo tuvāk tautai, jo labāk. Pusstundu garā pastaigā pa Šordīču, Betnalgrīnu un Brikleinu var redzēt daudz kā skaista.

Īpaši jauka ir Emija Vainhausa persiešu skaistules izskatā:  

graffiti-brick-lane1f

Ir arī citi personāži, kuri man nav pazīstami:

graffiti-brick-lane2f

graffiti-shoreditch1f

graffiti-shoreditch2f

graffiti-shoredith3f

Visai izteiksmīgs Lovely Jubbly līdzās svētam zilam puisim patriotiskos brazīliešu šortos:

graffiri-bethnal-greenf
Visai izteiksmīgs Lovely Jubbly līdzās svētam zilam puisim patriotiskos brazīliešu šortos.

Vēl viens Londonas tēla montāžas fragments – mans personīgais. Laika robežšķirtne tika iezīmēta 1994. gada decembra sākumā, kad izkāpu no vilciena Jūstonas stacijā. Uz perona mani gaidīja Aleksandrs Pjatigorskis, ar kuru bijām sarakstījušies vairākus gadus. Pjatigorskis nemaz nelīdzinājās tam, kādu viņu biju redzējis televīzijā, – ģērbies savā leģendārajā zaļajā vējjakā (lai arī mūsu personiskās pazīšanās piecpadsmit gadu laikā Aleksandrs Moisejevičs, protams, tās mainīja, tomēr – no filozofiskā viedokļa – tā bija tā pati vējjaka: tādā pašā krāsā, tikpat novalkāta, ar to pašu neiztrūkstošo detektīvu sānkabatā), stipri kliboja un visu laiku jokoja. Divtūkstošo gadu sākumā filozofs pārcēlās uz Blūmsberiju, līdzās Austrumu pētniecības skolai, kur pasniedza līdz pat pensijai. Jaunajā vietā man daudzreiz ir bijusi tā laime izmantot Aleksandra Moisejeviča un viņa sievas Ļudas viesmīlību. Vizīšu laikā es apmetos viņu mājās no 2004. līdz 2009. gadam, pēdējoreiz Rīdžentskvēra dzīvoklī biju 2009. gada decembrī, pusotru mēnesi pēc Pjatigorska nāves. Pagāja trīsarpus gadi, un es gandrīz vai pirmo reizi kopš tā laika atkal nonācu tajā pusē. Tur daudz kas ir mainījies. Netālu no Pjatigorska mājas, aiz stūra, atvērts Budisma centrs (!). Līdzās kāds Mančestras mākslas mecenāts, kas jau nodēvēts par “ziemeļu Sāči”, izveidojis galeriju. Senos laikos šajā ēkā bijis piena kombināts, tad ugunsdzēsēju depo, tagad šeit ir mūsdienu māksla – patukši, tīri, dekoratīvi un garlaicīgi. Pjatigorskim te nepatiktu; jāteic, viņam vispār riebās muzeju apmeklējumi, un vizuālās izpausmes (izņemot arhitektūru) viņu neinteresēja.

north-saatchi1f

north-saatchi2f

Bet tas no Rīdžentskvēra ir uz Hendelstrītas, Koramfīldsparka, Brunsvikas un Raselskvēra pusi. Bet, ja no Pjatigorska mājas iet uz Sentpankrasas un Kingskrosas stacijām, tad pakistāniešu pirmās nepieciešamības pārtikas preču stūra bodītes vietā tagad ir marksistiska kafejnīca ar Ļeņina un Trocka darbiem grāmatplauktos, Andželas Deivisas portretu un ārkārtīgi sliktu kafiju. Nedomāju, ka Aleksandram Moisejevičam šķistu pieņemami šie omulīgie komunisti.

marxist-cafe1f

marxist-cafe2f

Izstaigājies apkārt Rīdžentskvēram, devos Gauerstrītas virzienā, vienīgi un tikai memoriālu mērķu vadīts. Pirmkārt, var ielūkoties Tavistokas laukumā, kur skvēriņā sēž bronzas Gandijs, kas līdzīgs jebkam, tikai ne Gandijam. Otrkārt, tur līdzās atrodas Austrumu pētniecības skola, kur, kā jau teicu, Pjatigorskis strādāja. Tur ir labs grāmatu kiosks. Treškārt, Gauerstrītā es apmetos tās savas pirmās vizītes laikā Londonā 1994. gadā. Pa ceļam, Tavistokpleisas un Džadstrītas krustojumā saskrējos ar moderno filozofu Slavoju Žižeku. Ārkārtīgi neapmierinātā izskatā Žižeks steidzās kaut kur uz ziemeļaustrumiem, tieši tur, kur es mītu tagad. Vai viņš steidzās uz randiņu? Pie zobārsta? Vai gribēja apmeklēt Marksa memoriālo bibliotēku Klarkenvellā? Nezinu, nezinu.