Foto

Anarhijas kārtība jeb Oslo pamācība Munka mīlēšanā

Sergejs Hačaturovs 
03/07/2013

Edvards Munks (1863–1994) ir pats slavenākais un mīlētākais norvēģu mākslinieks. Šogad tiek svinēta viņa 150 gadu jubileja. Norvēģijas galvaspilsētas Oslo sagatavošanos šim notikumam var uzskatīt par paraugstundu – tēma “Munka māksla” tā vai citādi caurvij visus sabiedrības un indivīda sadarbības kultūras līmeņus. Munkam veltītās izstādes Oslo apskatāmas līdz 13. oktobrim.

Tas jūtams jau lidostā, kur ielidošanas zāles gaitenī izveidota improvizēta izstāde no slavenāko Munka gleznu posteriem. Nokļūstot centrā, jūs nonākat ievērojamāko Munka gleznu tēlu krustugunīs. Reprodukcijas redzamas gan reklāmās, gan uz sabiedriskā transporta, gan uz avīžu kastēm, māju sienām – visur. Jebkurā viesnīcā jums iedos karti vai žurnālu Munch 150, kurā norādītas galvenās ar Munka dzīvi un daiļradi saistītās adreses Oslo. To ir vairāk nekā desmit, ieskaitot mājas, kur mākslinieks dzīvojis un strādājis; pieminētas arī baznīcas, fabrikas, muzeji, kafejnīcas, arī kapsēta, kur Munks apbedīts. No pārsteidzošus atklājumus sološajām Munka vietām Oslo uzmanību vērts pievērst Freija (Freia) šokolādes fabrikai, kurai mākslinieks 1922. gadā veidojis gleznojumu ciklu – monumentālu frīzi par tēmu strādnieku atpūta iespaidīgajās Norvēģijas ainavās. Otra daudziem tūristiem nezināmā Munka adrese ir Oslo Universitāte, kur tās Asambleju zāles, aulas, sienas rotā lieliskais gleznojums ar sauli un frīze “Vēsture”. Šie darbi radīti no 1909. līdz 1911. gadam. Vēl viena nehrestomātiska adrese ir ziemas studija Ekeli rajonā. Studiju Munks nopirka 1916. gadā un strādāja tajā līdz mūža beigām. Ekeli studija ir lielisks agrā modernisma laikmeta paraugs. Gaismas un gaisa pielietā telpa ir rada gaišajam Konstantīna Meļņikova privātmājas – darbnīcas – tēlam.


Munks Oslo lidostā

Ja esat kopā ar bērniem, ieinteresēt viņus ar tēmu “Munka māksla” izdosies pavisam viegli. Līdzās municipālajam Munka muzejam ierīkota festivāla skatuve, kur uzstājas muzikanti un notiek izrādes. Tā kā jaunā paaudze priekšroku dod virtuālajai realitātei, bērniem izveidota digitāla meistardarbnīca (izglītojoša programma), lai Munka mākslu var iepazīt ar iPad. Ir izveidots digitāls audiogids. Savukārt populārajā vietnē Salaby var uzspēlēt interaktīvās spēles “Munks visiem”.

Līdztekus galvenajai izcilā norvēģa mākslas ekspozīcijai, kas sastāv no divām daļām – Nacionālajā galerijā un Munka muzejā –, pilsētā notiek satelītizstādes. Stenersena muzejā, kas nosaukts Munka laikabiedra, slavenā mākslas kolekcionāra un popularizētāja Rolfa Stenersena vārdā, atvērta izstāde “Munks 2013”. Tās kurators Lars Tolfs Eriksens saskaņā ar Stenersena novēlējumu – viņš gribēja redzēt Munka daiļradi laikmetīgajā Eiropas modernisma kontekstā – apkopojis opusus, ko radījuši jaunie norvēģu mākslinieki, kuru domu gājiens veido dialogu ar šīs ziemeļu valsts galveno gleznotāju.

Sadarbībā ar Norvēģijas institūcijām izstāžu programmas saistībā ar Munku notiek dažādās pasaules pilsētās – no Berlīnes līdz pat Ņujorkai.

Daudzos Oslo muzejos un grāmatnīcās interesentus gaida vesela bibliotēka jaunu Munka izdevumu: sākot no vispārizglītojošiem līdz šauri specializētiem, kuros stāstīts, piemēram, par viņa krāsu pigmentu īpatnībām. Suvenīru armija draudīgi metas virsū skaistuma cienītāju maciņiem un kredītkartēm, piedāvājot dažnedažādi reproducētas slavenā “Kliedziena” ainas.


Edvarda Munka ziemas darbnīca Ekeli rajonā, Oslo. Foto: Sergejs Hačaturovs

Anonsētas tiek arī jaunās filmas par Munku. Viena no tām veltīta dialogam ar mūziku. Izvēlēts pāris – Munks un Grīgs. Otru filmu “Sadzirdēt “Kliedzienu”” (Let the Scream Be Heard) – par kaisli kā Munka daiļrades pamattēmu – uzņēmis indiešu režisors ar Bolivudas pieredzi Dhīrajs Akolkars (Dheeraj Akolkar). Lente uz ekrāniem iznāks rudenī.

Centrālo Munka jubilejas ekspozīciju divās mākslas telpās – galvenajās Nacionālās galerijas un Munka muzeja zālēs – sagatavojušas valsts un pašvaldības institūcijas. Tā ir bezprecedenta situācija, piemēram, Krievijai. Iedomājieties, ka Valentīna Serova izstādes dēļ uz krātuvi pārvietotu visu pastāvīgo Tretjakova galerijas ekspozīciju Lavrušinskas šķērsielā un Krimas krastmalā un visu atbrīvoto telpu atvēlētu tikai izcilajam gadsimtu šķirtnes laika portretistam. Pat iedomāties nespējat? Tā gan. Bet Oslo šāda pieeja vainago visu rūpīgi izveidoto jubilejas programmas konstrukciju. Abos muzejos ekspozīcija sadalīta vairākās daļās pēc hronoloģijas loģikas, bet ne tikai. Katra daļa veltīta kādam tematiskam blokam. Tie, pēc četru kuratoru (divi kuratori no Nacionālās galerijas, divi – no pašvaldības Munka muzeja) ieceres, ir šādi: “Edvarda Munka vizuālā retorika”, “Pašportreti un sevis reprezentācija”, “Ainavas un Munka vietas”, “Gleznieciskās sērijas” (iekļaujot universālo “Dzīves frīzi”), “Munka meistardarbnīca. Skats uz attālumiem (no putna lidojuma)”, “Munks un publika”. Šāds brīvs tēmu formulējums un telpiski ļoti pārdomātā materiāla (tam zālēs nodrošināti ideāli eksponēšanas apstākļi) izkārtošanas loģika ļauj saprast un sajust ikkatru metra daiļrades niansi. Lai cik savādi, bet apjomīgā ekspozīcija, kas izvērsta divos lielos muzejos, nenogurdina. Tā nenogurdina pirmām kārtām tāpēc, ka Munks, protams, ir satriecoši daudzveidīgs un dāsns vizuālo paņēmienu lietotājs. Un te rodams lielais Munka noslēpums, jo tematiski viņa repertuārs nav pārāk plašs. Visu savu dzīvi viņš mēdza atgriezties pie noteiktiem motīviem. Tikai vieni “Kliedzieni”, “Madonnas” un mēnesgaismas apspīdētas ainavas vien varētu nodrošināt cienījamu ekspozīciju veselam muzejam. Bet tajā pašā laikā ik nianse no Munku mokošo tēmu interpretācijas ir ārkārtīgi interesanta kā daļa no kailas dvēseles dzīves procesa.


Munks sastopams arī Freija šokolādes fabrikā. Foto: Sidsel de Jong, Munch Museum

Varētu pat teikt, ka dzīvē un daiļradē Munks bija tuvs anarhisma filozofijai – viņš necieta nekādu spiedienu vai varu pār sevi, ārkārtīgi jūtīgi uztvēra individuālisma un emancipācijas idejas (visās to dramatiskajās un traģiskajās versijās, ieskaitot sociālo padibeņu un eksistenciālās vientulības sižetus). Arī glezniecībā viņš lauza pareizo, dogmatisko tradīciju, lai radītu savu izmisīgo autorsintēzi. Viņa stila saknes jaušamas dažādas metodēs un skolās: no reālisma un impresionisma līdz fovismam, metafiziskajai glezniecībai un ekspresionismam (pat abstraktajam). Izstādē redzams, ka viņš rūpīgi studējis visas metodes un tajā pašā laikā lauzis to varu pār sevi, iegūstot brīvību saskarsmē ar tām. Saskarsmē, kas nereti noliegusi “pareizo” glezniecības valodu.

Masu apziņā šis Munka anarhisms viegli iegulst gleznas “Kliedziens” un dažu citu naivu un vientiesīgu “šausmekļu” formulā. Tāpēc šie vientiesīgie šausmekļi Munku padara gan par trendu, gan brendu. Šāda patērnieciska Munka mākslas jēgas profanācija ir daļa no kapitālistiskās sabiedrības represīvā mehānisma. Lai atbrīvotu laužu saskarsmi ar mākslinieka daiļradi, bija jāsalauž konsumējošie stereotipi un dogmas attiecībā uz viņa mākslu, Munks jāparāda visā viņa pilnībā un sarežģītībā. Jaunajā izstādē Oslo tas ir sasniegts, demonstrējot milzīgu vizuālā materiāla plūsmu (izstādē piedalās praktiski visi pasaules muzeji, kuros ir Munka darbi).

Tajā pašā laikā materiāla kompozīcija pakļauta striktai loģikai, disciplīnai un kārtībai. Katrai sadaļai raksturīga sava režisūra saziņā ar skatītāju: sākot ar gaismu, ritmu, vērienīgām atbilsmēm, sienu toni zālē, beidzot ar negaidītu artefaktu klātesamību, piemēram, Munka instrumentu čemodānu – universālu objektu, lai mākslinieks un viņa instrumentārijs varētu pārvietoties.


Edvards Munks. Pašportrets ar cigāru. Foto: Børre Høstland, National Museum

Tieši sakārtotā daudzveidība pasargā no voluntārisma un vienas koncepcijas diktāta. Tā pati kārtība arī neļauj skatītājam ātri nogurt un kļūt bezjūtīgam. Šādu darba disciplīnu ar it kā apriori nedisciplinētu materiālu vajadzētu iekļaut savā arsenālā arī mūsu muzejniekiem. Jo, spriežot pēc Munka jubilejas programmas, aforisms – anarhija ir kārtības māte – ir ļoti iedarbīgs.