Loris Gréaud. Does The Angle between Two Walls Have a Happy Ending? 2013. © Palazzo Grassi, ORCH

Sajūtu pavadoņi. 55. Venēcijas biennāles divpadsmit satelītpasākumi 2

Agnese Čivle, www.anothertravelguide.com
10/06/2013 

Venēcijas tūristu taku šarmantākā alternatīva ir pilsētas ielu un kanālu labirintā patstāvīgi izvēlēties aplinkus ejas un tiltiņus, tādējādi neierakstoties biezajā ļaužu palu straumē.

Arī Venēcijas biennāles laikā iespējama mākslas baudījuma alternatīva, kad līdzās un attālāk no biennāles divām centrālajām lokācijām – Dārziem (Giardini) un Arsenāla (Arsenale) durvis ver, tā dēvētie, satelītpasākumi (Eventi Collaterali), kuru apmeklējumu iespējams apvienot ar klaiņojumiem šarmantajā pilsētas labirintā.

Kopskaitā 48 biennāles satelītpasākumi iemājojuši greznajos pilsētas palazzo, muzejos, viesnīcās un pat baznīcās, savukārt 50 citas izstādes – dažādās pastāvīgajās mākslas institūcijās.

Unikālajā pilsētas plānojumā loģikas algoritmu nenolasīsit. Un bez nomaldīšanās Venēcijā neiztikt. Māksla netiek kā uz paplātes pasniegta, tā iegūstot zināma meklējumu azarta piedevu, ko pēcāk vainago neatsverams gandarījums.

Kas attiecas uz veiklu ēšanu kā no paplātes, jārēķinās, ka vēl viens barjerskrējiena moments, tiecoties pēc mākslas, nereti ir garās rindās pie izstāžu zālēm, kas mediju valodās un reklāmafišās izlavētas ar vērienu. Var gadīties, ka pēc garās laika stiepšanas rindā izstāde jūs ne līdz galam uzrunās. Taču arī deva vilšanās pieder pie sajūtu gammas, ko iespējams piedzīvot Venēcijā biennāles laikā.

Satelītekspozīciju izsekošanai piemīt vēl kāda iedvesmojoša blakusparādība, proti, pilsētas ieliņu sateces punktos iespējams uzskriet virsū kādam tādam pašam noklīdušajam, pēc mākslas izsalkušajam ar neizpratnes pilnu seju, karti un izstāžu ceļvedi rokās. Kopīga pilsētas cietā rieksta atkošana un pieredzes apmaiņa var kļūt par pamatu lieliskai sarunai par mākslu. Kur gan citur runāt par mākslu ar svešinieku kā Venēcijā?

Tā kā satelītnotikumus biennāle ņēmusi savā paspārnē un piešķīrusi tiem savu logotipu ar visu iespējamo mārketējumu, izstādes atpazīt būs viegli. Un varbūt ceļā uz meklēto, uziesit kādu negaidītu jaunatklājumu, pārsteigumu un prātā paliekošu sajūtu koncentrātu.

Īpašu gandarījuma sajūtu var radīt pirmā tikšanās aci pret aci ar zīmīgām aktuālās mākslas ikonām. Šogad paralēlo izstāžu sarakstā rodami tādi vārdi, kā amerikāņu popārta karalis Rojs Lihtenšteins (Roy Lichtenstein), britu skulptori Sers Antonijs Karo (Sir Anthony Caro) un Marks Kvinns (Marc Quinn), kura slavenās skulptūras Alison Lapper Pregnant (2005) replika ar nosaukumuI Breath (2012) uz San Giorgio Maggiore salas redzama teju no jebkura skatpunkta pretējā krastā, kā arī Ķīnas disidents – mākslinieks Ajs Veivejs (Ai Weiwei)...


Diorāmas skats aiz kameras Nr. 1135 durvīm Aja Veiveja izstādē  S.A.C.R.E.D. Foto: Agnese Čivle 

Par šī gada biennāli jau čukstas, ka tā it kā iegājusi Ķīnas orbītā – ne vien ar nacionālajos paviljonos izraudzīto Ķīnas mākslinieku plejādi, tostarp Vācijas ekspozīcijas centrālo zīmi – Aju Veiveju un viņa instalāciju Bang (2013), bet arī ar vairākām ķīniešu mākslinieku satelītekspozīcijām. Nozīmīgākā no tām ir Voice of the Unseen ar 156 Ķīnas mākslinieku dalību, bet ieskats Ķīnas laikmetīgās mākslas norisēs iespējams arī satelītizstādēs: ‘You (you).’ – Lee Kit; Mind Beating; Ink Brush Heart, XiShuangBanNa un The Grand Canal. 

Jau pieminētais Ajs Veijveijs satelītpasākumu apmeklētājiem par sevi atgādina veselās divās izstādēs S.A.C.R.E.D. un Straight.

Viena no divām vienīgajām Veiveja 2013. gada solo izstādēm S.A.C.R.E.D. (2011–2013) skatāma septiņpadsmitā gadsimta baznīcā Chiesa di Sant'Antonin. Savādi, bet baznīcas zāles centrālo jomu ar ekspozīcijas kopskatu fotografēt nav atļauts.

Par sankciju un noliegumu, par pašizteiksmes brīvību izstādē vēsta seši 1,5 metru augsti metāla konteineri, kuru diorāmās mākslinieks tiešā veidā dokumentējis savu 81 dienu ilgo ieslodzījumu 2011. gadā. Hiperreālos ikdienas tēlojumos aiz kameras Nr. 1135 durvīm iespējams nolūkoties gan it kā no Dieva skatpunkta caur diorāmas lūku, gan  zaglīgi ieķīķerējot caur konteinera miniatūrajiem logiem. Redzētais emocionāli uzrunā: Aju Veiveju dušā un nokārtojot dabiskās vajadzības pavada divu uniformētu uzraugu klātbūtne...

Ekspozīcijas izvietojums baznīcā nav nejaušība – šeit iespējams vilkt paralēles ar Krusta ceļa stacijām, kurās gan Kristus, gan Ajs ir mocekļa lomā, un šādi izstādē  vienlaikus tiek gan veidots dialogs ar vēsturisko arhitektūru, gan nodots mūsdienu Ķīnas sveiciens Venēcijai.

Izstāde S.A.C.R.E.D. ir cieši saistīta ar leģendāro Veiveja instalāciju Straight (2008–2012), kurai kā rezonanse sekoja konspiratīvais mākslinieka arests. Instalācija, ar kuras palīdzību Veivejs pauda kritiku Ķīnā valdošajam režīmam, biennālē rekonstruēta un izstādīta Zitelle Complex. Tā sastāv no vairākām tonnām tērauda armatūras, kas pēc 2008. gada baisās zemestrīces Sichuan provincē palika pāri no skolām (toreiz tika aprakti 5196 skolēni). Gruvešu deformētos armatūras stieņus Veivejs iztaisnoja, tādējādi skaidri norādot uz konstrukciju neatbilstību drošības standartiem, kuru pieļāva valstī valdošā korupcijas kultūra.

Vai mākslinieks biennāli jau apmeklējis vai vēl apmeklēs, vai varbūt jau atkal atrodas tuvcīņā ar valsti – nav zināms, bet Venēcijas laikmetīgās mākslas megaizstādē Pekinas Endijs Vorhols aizvien liek aizdomāties, cik nozīmīgs mūsdienu dzīves (contemporary life) momentuzņēmums var būt laikmetīgā māksla (contemporary art).

Izstādes atvērtas no 29. maija līdz 15. septembrim.
Adrese: Zuecca Project Space, Giudecca, Fondamenta delle Zitelle 32;
Sant'Antonin church, Castello, Salizada Sant'Antonin
www.zueccaprojectspace.com


Bart Dorsa. Katya. Foto: Agnese Čivle

Sajūtu un maņu katalizējošu ekspozīciju uz Venēciju atvedis Maskavas Modernās mākslas muzejs (MMOMA). Vispārzināms, ka izstāžu scenogrāfijā plaši tiek izmantoti dažādas intensitātes apgaismojumi. Taču Bart Dorsa. Katya apgaismojums tiek izslēgts - ieslēgta tiek absolūtā tumsa. Un klusums. Aiz ekspozīcijas durvīm paliek Venēcijas kolorīts, Džudekas kanāla ūdens un vēja troksnis.

Šeit tiek lūgts novilkt apavus. Izstādes dekorācijās izmantots melns, taustei patīkams audums. Paļāvīgi ienirstot aklajā tumsā, iespējams sajutīsiet, ka tieši šis ir jums tik nepieciešamais miera un intimitātes SPA brīdis, kad pēc tūkstošiem pilsētā sastaptu ļaužu jums dota iespēja dziļi ielūkoties viena vienīga dvēselē...

Katja ir reāla krievu izcelsmes meitene, kura savus pirmos trīspadsmit dzīves gadus pavadīja pareizticīgo sieviešu klosterī, bet pēcāk nonāca Maskavas lielpilsētas realitātē. Katja iesaistījās underground ekstrēmās subkultūras kopienā, kuras aizraušanās ir spēles ar miesu un ķermeni, izmēģinot dažādas to modifikācijas. Tagad Katjas dzīves hronika ir nolasāma viņas ķermeņa un sejas aprisēs. Amerikāņu mākslinieks Bārts Dorsa to atklājis fotokompilācijās, uzsverot divu dažādo pasauļu saskares punktu. Šie psiholoģiskie portreti nevilšus liek atcerēties uzskatu par  fotogrāfiju kā  cilvēka dvēseles zagli. Vēlāk, lasot izstādes koncepcijas izklāstu, saprotu, ka tam kaislīgi tic arī pats mākslinieks.

Izstāde sniedz iespēju arī iepazīties ar pusotra gadsimta veco kolodija fotoplašu tehniku, ko mākslinieks rūpīgi izstudējis, un pēcāk tās ietvaros eksperimentējis ar dažādām emulsijām, lēcām un kamerām.

Izstāde atvērta no 29. maija līdz 15. septembrim.
Adrese: Fondamenta delle Zattere, Dorsoduro 417, 30123
www.mmoma.ru

 
Aleksandra Kosolapova (Alexander Kosolapov) leģendārais darbs Malevich-Marlboro ( 1997). Foto: Courtesy of Moscow Museum of Modern Art, Moscow


Kadrs no Annas Jermolajevas (Anna Jermolaewa) video darba A Three Minutes Survival Attempt (2000). Courtesy of the artist


Leonīda Sokova 1990. gada darbs “Ļeņins un Džakometi” Ca' Foscari pagalmā. Foto: Agnese Čivle

Laikmetīgajai mākslai kā laikmetīgās kultūras un sabiedrības spogulim, teju vienmēr, zīmīgs ir konteksts. Maskavas Modernās mākslas muzeja izstāde Lost in Translation biennāles satelītizstāžu programmā, iespējams, vistrāpīgāk uzrunās tieši to Austrumeiropas paaudzi, kas piedzīvoja Padomju Savienības laikus. Patiesībā – sajūtu flešbeks ir garantēts!

Vai tulkojumā pazudušo atšifrēs starptautiska auditorija un arī tie, kuri aiz Dzelzs priekškara dzimuši jau 80. gadu otrajā pusē – tas ir cits jautājums... Iespējams, ka daļai jaunās paaudzes pazīstams ir komunālo dzīvokļu fenomens, padomju televīzijas seriāls “Septiņpadsmit pavasara mirkļi” un krievu humors “Štirlics atver ledusskapi. Gaisma ieslēdzas. Štirlics aizver ledusskapi. Gaisma izdziest. Štirlics atver ledusskapi – gaisma atkal ieslēdzas. Štirlics aizver ledusskapi – gaisma atkal izdziest. Tas ir ledusskapis – konstatē Štirlics”... Taču, ja nē, vai pietiks pacietības izstudēt izstādītajiem darbiem pievienoto konteksta un koncepcijas informāciju...?

Šīs ekspozīcijas kontekstā zīmīgi, ka par norises vietu izraudzīta Ca’ Foscari universitāte, kurā iedibināta slāvu studiju nodaļa, tādējādi akcentējot izstādes izglītojošo dabu.

Annas Jermolajevas video darbā A Three Minutes Survival Attempt redzamas dejojošas Vaņka-Staņka nekādi-neapgāžamās lellītes. Šī masu plastmasas produkcija, iespējams, bija pirmā rotaļlieta, ar ko spēlējās ikkatrs Padomju Savienības bērns.

Leģendārā gleznotāju tandēma Vladimira Dubosarska un Aleksandra Vinogradova interpretācija par 1835. gadā publicēto Aleksandra Puškina pasaku par zelta zivtiņu sasaistāma ar utopisko visu vēlmju piepildīšanu arī jaunajā pēcpadomju Krievijā.

Izstādē skatāms arī Aleksandra Kosolapova leģendārais darbs Malevich-Marlboro, kura tulkojumā skaidrots, ka pēc Vasaras Olimpiskajām spēlēm Maskavā 1980. gadā Krievijas melnajā tirgū parādījās aizliegtie ārzemju brendi, tostarp Marlboro. Kā zināms, par aizliegtu uzskatīja arī jebkura veida avangardu, tostarp  Kazimira Maļeviča loloto supremātismu.

Ca’Foscari pagalmā eksponēta arī Leonīda Sokova “Divu skulptūru tikšanās”, kur sastopas  revolūcijas vadonis Ļeņins, kura pieminekļi rotāja visu Padomju Savienības valstu pilsētu skvērus un parkus, un šveiciešu mākslinieka Alberto Džakometi radītais L’Homme qui marche (“Ejošais cilvēks”), kas, savukārt, kļuva par 20. gadsimta vidus ikonu mākslā, kas simbolizēja raizes par nākotni un bailes no Aukstā Kara.

Izstāde atvērta no 29. maija līdz 15. septembrim.
Adrese: Ca' Foscari Esposizioni, 3246 Dorsoduro, Venezia
www.mmoma.ru


Palazzo Contarini Polignac. Foto: Sergey Illin, Courtesy PinchukArtCentre


The Future Generation Art Prize 2013 laureātes Linetes Jadomas-Bakjes (Lynette Yiadom-Boakye) gleznas. Foto: Sergey Illin, Courtesy PinchukArtCentre


Libāniešu mākslinieka Raena Tabeta (Rayyane Tabet) darbs Architecture Lessons (2012). Foto: Sergey Illin, Courtesy PinchukArtCentre

15. gadsimta Palazzo Contarini Polignac ir galamērķis pats par sevi. Palazzo Contarini Polignac iezīmē arhitektūras Venēcijas pagrieziena punktu no gotikas uz agrīno renesansi. Palazzo arhitekts Džovanni Buora pret Lielo kanālu pavērsis iespaidīgu akmens un marmora fasādi. Divdesmitā gadsimta sākumā īpašums nonācis leģendārā šujmašīnu ražotāja Singer meitas – pazīstamas mākslas un zinātnes patroneses Vinaretas Zingeres (Winnaretta Singer) rokās. Tolaik palazzo uzņēma ne vienu vien mākslas pasaules ikonu.

Šogad krāšņā nama durvis pirmo reizi vērtas laikmetīgajai mākslai un, iespējams, tās nākamajām zvaigznēm. Kā izteicās viens no stabilākajiem mūsdienu mākslas spīdekļiem – britu mākslinieks Demjens Hērsts: “Nekad nevar zināt, kurš būs nākamais Pikaso...”

Lai ierādītu virzienu, kurā pēc zvaigznes lūkoties plašajā mākslas izplatījumā, ukraiņu miljonārs un filantrops Viktors Pinčuks kopš 2009. gadā organizē starptautisko Future Generation balvu jaunajiem māksliniekiem vecumā no 18 līdz 35 gadiem.

2013. gada balvas 21 laureāta no 16 valstīm darbu izstādē pārstāvēto žanru daudzveidība risina interesantu dialogu ar 15. gadsimta palazzo. Iedvesmojošs dialogs veidojies arī starp dažādo nacionalitāšu jaunajiem māksliniekiem. To Arterritory.com komentē arī pats Viktors Pinčuks: “Pats skaistākais ir tas, ka mākslinieki kopā jūtas ļoti labi. Viņi veido 21. gadsimta jauno mākslinieku sabiedrību. Lai arī viņi runā par sevi un lokālajām problēmām un situāciju, vienlaikus viņiem ir svarīgi domāt globālā perspektīvā. Manuprāt, šī kombinācija ir ļoti spēcīga. Izstādē skatāmas modernas instalācijas un performances, pilnas mūsdienu pasaules enerģijas. Māksliniekiem un jo īpaši nākotnes paaudzei piemīt spēja par moderno pasauli pavēstīt kaut ko jaunu – daudz veiksmīgāk nekā to dara, piemēram, politiķi”.

Ekharts Šneiders (Kijevas PinchukArtCentre galvenais direktors) Arterritory.com uzsver, ka ikviens no finālistiem izmanto pazīstamus laikmetīgās mākslas izteiksmes līdzekļus, taču vienlaikus viņiem visiem ļoti nozīmīgs ir lokālais konteksts un pašu izcelsme.  “Šī kombinācija patlaban ir kas pilnīgi jauns. Pēdējās dekādēs starptautiskā mākslas valoda bija visnotaļ vienāda. Kombinācija starp lokālo un globālo ir jaunās paaudzes iezīme. Turklāt tas novērojams ne tikai mākslā, bet veidā, kā funkcionē šodienas pasaule”.

Sajūtu kontekstā izstādē īpaši izceļama Lielbritānijas mākslinieces, The Future Generation Art Prize 2013 laureātes Linetes Jadomas-Bakjes (Lynette Yiadom-Boakye, 1977) glezniecība, kurā gaisma it kā cīnās ar tumsu, atturīgajā krāsu paletē ielaužas intensīvi spilgtas krāsas akcenti, kas izceļ un izvirza priekšplānā tumšādaino ļaužu siluetus, kuriem citkārt it kā vajadzētu noslīkt nakts tumsas atvarā. Un nez kādēļ uz brīdi atsauc atmiņā Goiju... 

Interesants ir arī speciālbalvas laureāta – libāniešu mākslinieka Raena Tabeta (Rayyane Tabet, 1983) arhitektūras valodas izmantojums transformējamā instalācijā, kas atspoguļo sarežģīto sociālo un vēsturisko kontekstu viņa dzimtajā Libānā. Koka klucīšu rotaļu komplekts pārinterpretēts 4000 betona figūriņās. No tām veidotā pilsētas maketa vienkāršā nojaukšana it kā apelē pie ēku trausluma un gruvešiem, kas, iespējams, paliek pēc hezbolaha terora aktiem Libānas pilsētās.

Izstāde atvērta no 29. maija līdz 1. septembrim.
Adrese: Palazzo Contarini Polignac, Dorsoduro 874
www.futuregenerationartprize.org


Nouf Alhimiary  fotodarbs What She Wore. Foto: Agnese Čivle


Kadrs no Sarah AbuAbdallah video darba Salad Zone. Foto: Agnese Čivle

Venēcijā uz mirkli iespējams ielūkoties šī brīža Saūda Arābijas mākslas transformācijās un saklausīt spēcīgus jaunās paaudzes mākslinieku vēstījumus, kuros jaušama cerība, ka tie neizskanēs vien kā saucēja balss tuksnesī...

Neatkarīgo mākslinieku iniciatīva Edge of Arabia veidotājā arābu laikmetīgās mākslas parādē RHIZOMA (Genaration in Waiting) ir kaut kas īpašs.

Izmantojot vintage medijus un teju antikvāras kameras, jaunā fotomāksliniece Nouf Alhimiary savā darbā What She Wore portretē jaunas arābu sievietes un apelē pie feminisma. Pasaulē zināmajā online praksē Outfit of the Day savas garderobes fotopostus ik dienas praktizē sievietes visā pasaulē. Māksliniece vēlējusies radīt tādu kā Saūda Arābijas versiju par šo fenomenu, un fotodarbos iepazīstina ar dažādu musulmaņu sieviešu tradicionālā apģērba jeb abajas valkātājām, atklājot to individualitāti, kuru Arābijā izcelt ir noliegts.Ar melno humoru paspēlējusies Sarah AbuAbdallah video darbā Salad Zone, kur iespējams vērot kā abajās tērptas sievietes dusmās ar lāpstām dauza televizoru...

Izejot no kolorītās izstāžu telpas ir sajūta it kā būtu sadzēries drosmi. Arābu drosmi, turklāt – feminīnu...

Izstāde atvērta no 30. maija līdz 24. septembrim.
Adrese: Magazzini del Sale, Dorsoduro, Fondamenta delle Zattere 262
edgeofarabia.com

 
Xoo-ang Choi, The Wing, 2008. Courtesy of the Artist and the National Museum of Contemporary Art, Korea


Doo-jin Kim, 2010-2011

Desmit soļu garā ieliņa, kas aizved uz Spazio Lightbox izstāžu platformu – izstādes Who is Alice? telpu, nudien ir kā teiksmainā baltā truša ala, kurā nozust, kad esat izbūrušies cauri Rialto tilta un tirgus tūrisma realitātei.

Šeit, paralēli savam nacionālajam paviljonam, Koreja biennāles laikā atklājusi satelītizstādi – īstu Korejas laikmetīgās mākslas fantasmagoriju. Who is Alice? ir ceļojums piecpadsmit nozīmīgāko Korejas mākslinieku radītā fantāziju pasaulē.

Pārkāpjot laika un telpas robežas, izstādes ievada eksponāts stāsta par kādu nezināmu, nebeidzamu enerģiju no nezināma avota, kas kustina svārstu mākslinieka U-Ram Choe kinētiskajā mākslas darbā Pendulum of Secret. Neskaitāmas kustīgas spuldzītes pie griestiem liek domāt par mehānikas kā dzīva organisma pulsu.

Brīnumaina sapņu ēka radīta mākslinieka Myung-Keun Koh 3D hologrammas maketā Dreams of Building 10, kurā apvienotas vairākas brīnumskaistu ēku fasādes.

Bet mīts par Ikaru iedzīvināts Xooang Choi darbā The Wing, kur hiperreālistiski veidotas cilvēka rokas, savstarpēji savijušās un saķērušās, rada sirreālu spārnu skulptūru.

Tikmēr mākslinieks Doo-Jin Kim 19. gadsimta neoklasicisma gleznotāja Viljama Adolfa Bugro darba The Youth of Bacchus tēlus izģērbis līdz kaulam, atstājot vien skeletus 3D lielformāta darbā – tā teikt – laikmetīga versija.

Izstādē Who is Alice? laika, telpas un miesas ietvari tiek ignorēti pilnībā, paliek vieta vien beznosacījumu fantāzijai.

Izstāde atvērta no 1. jūnija līdz 24. novembrim.
Adrese:Spazio Lightbox, Cannaregio, calle Fontana 3831
www.mmca.go.kr

Biennāles satelītzstādi Glasstress, White Light / White Heat noteikti vērts apmeklēt tiem, kuru stihija ir uguns spēks. Uguns, kas cietvielu spēj pārvērst šķidrumā, izmainīt molekulāro struktūru, lai atkal no jauna radītu jau formā transformētu cietvielu. Iespējams, pats skaistākais šīs uguns spēlēs rezultāts ir stikls. Nejaušība, virsma, krāsa, caurredzamība, atspulgi... Vesela fantāziju un it kā starpgalaktiku pasaule. Brīžam vēsa, stindzinoši auksta, brīžam silta, brīžam pat šķiet, ka garda... brīžam vienkārši šķiet... Stikls ir mānīgs un mainīgs atkarībā no pozīcijas un leņķa, kādā uz to skatās.

Izstādē apvienojusies dažādi mākslinieki no dažādām pasaules malām, no kuriem dažiem šī  ir pati pirmā pieredze darbā ar stiklu.

Kur gan atrast labāku vietu stikla stāstiem kā Venēcijā – Murāno stikla darbnīcu tuvumā.

Izstāde atvērta no 31. maija līdz 24. novembrim
Adrese: Istituto Veneto di Scienze Lettere ed Arti, Palazzo Cavalli Franchetti, Campo S. Stefano 2847
www.fashion.arts.ac.uk

 
Museum of Everything - Serra dei Giardini oranžērijā. Foto: Anna Iltnere

Īpaša vieta biennāles satelītprogrammā atvēlēta arī pašpasludinātajiem, ignorētajiem un neievērotajiem māksliniekiem, tiem, kuri turpinājuši radīt arī bez tirgus, muzeju un masu atbalsta. Pasaulē pirmais ceļojošais muzejs Museum of Everything savu četru pastāvēšanas gadu laikā uzņēmis aptuveni 500000 apmeklētāju – Francijā, Itālijā, Turcijā, Krievijā un, kas zin’, cik vēl uzmanību baudīs Venēcijas biennāles laikā. Koncepcija ir saistoša un ārkārtīgi demokrātiska – Serra dei Giardini oranžērijas rotaļīgajā atmosfērā iekārtots bārs ar labiem dzērieniem un pusdienu programmu, bet tam līdzās... sēklu, augu un dārza piederumu tirdzniecības punkts. Zaļajā muzeja pagalmā, kas stāvgrūdām piepildīts ar puķu podiem un pārkrustots veļas šņorēm, uz kurām žūst pleķoti dvieļi un krekliņi. Te tiek rīkoti arī deju vakari, un kopš biennāles sākuma skaļas pārtijas piedzīvojusi arī citkārt naktīs pilnīgi apklususī Venēcija. Muzeja ekspozīciju veido ievērojama Itālijas autodidakta Carlo Zinelli (1916–1974) piecdesmit guašas darbi, kuras tēlu valodā dominē dzīvnieki, ceļojošais cirks, dejojošās sievietes un mirstoši kareivji...

Muzejs atvērts no 29. maija līdz 28. jūlijam.
Adrese: Serra dei Giardini, Viale Giuseppe Garibaldi, Castello 1254
www.musevery.com

***


Rudolf Stingel, Untitled (St. John the Baptist), 2009. Installation view at Palazzo Grassi. Private collection. Foto: Stefan Altenburger


Palazzo Grassi. Foto: Agnese Čivle 

Slavenajam franču kolekcionāram un Christie's izsoļu nama īpašniekam Fransuā Pino piederošajā Palazzo Grassi notiekošajai Ņujorkas konceptuālista Rūdolfa Stingela (Rudolf Stingel) izstādei  ir kaut kas kopīgs ar pašu Venēciju. Pirmkārt, tie ir labirinti, kas spēj totāli dezorientēt, otrkārt tas ir absolūts krāsas un faktūras piesātinājums ikkatrā kvadrātcentimetrā, kas rada ilūziju, ka intensīvu un pastozu fotogrāfiju iespējams iegūt pat nepiepūloties, vien pavirši tēmējot ar fotoobjektīvu nejauši izraudzītā mērķī.

Palazzo Grassi pirmoreiz tās pastāvēšanas vēsturē visu savu platību – vairāk nekā 5000 kvadrātmetrus nodevusi viena mākslinieka rīcībā, kurš to nav vilcinājies izmantot līdz pēdējam kvadrātcentimetram. Trīs Palazzo Grassi stāvi ir pilnībā transformēti.  Ikkatrs Palazzo stūrītis (pakāpieni, grīdas un sienas) pielāgots mākslinieka ierastajai darbus eksponēšanas manierei. Ar austrumniecisku paklāju palīdzību telpa pārvērsta par homogēnu plakni, kur Stingels izstādījis 40 konceptuālas gleznas, no kurām dažas radījis speciāli šai izstādei, iedvesmojoties no Venēcijas kultūrkonteksta.

Izstāde atvērta no 7. aprīļa līdz 31. decembrim
Adrese: Palazzo Grassi, San Marco, campo San Samuele 3231
www.palazzograssi.it


Mark Grotjahn, Untitled (Turkish Forest IV Face 43.93), 2012. © Mark Grotjahn. Foto: Courtesy of Mark Grotjahn / Douglas M. Parker Studio


Thomas Schütte, Fratelli, 2012. © T. Schütte by SIAE 2013. Installation view at Punta della Dogana, 2013. Foto: © Palazzo Grassi, Orsenigo Chemollo | ORCH


Adel Abdessemed, Décor, 2011‐2012. © Adel Abdessemed by SIAE 2013 Installation view at Punta della Dogana, 2013. Foto: © Palazzo Grassi, Orsenigo Chemollo | ORCH

Savukārt cits Fransuā Pino īpašums – laikmetīgās mākslas telpa Punta della Dogana, ko izstāžu vajadzībām 2009. gadā pielāgoja slavenais japāņu arhitekts Tadeo Ando, uzskatāma par vienu no 21. gadsimta Venēcijas simboliem.

Līdztekus vērienīgām izstādēm caur bijušās noliktavas logiem paveras vēl viena gadsimtiem sena cilvēka un tūkstošiem gadu dabas veidota dzīvā ekspozīcija. Dorsoduro salas galā, vietā, kur satiekas Lielais kanāls ar Džudekas kanālu, iespējams skatīt pilnu pilsētas siluetu un ūdenstransporta kustības ainu kanālos.

Izstādes Prima Materia atslēgas vārds ir “dialogs”. Pirmkārt tas ir dialogs starp diviem izstādes kuratoriem Michael Govan un Caroline Bourgeois, kura rezultātā tikuši izraudzīti 80 darbi, 30 mākslinieki un piecu desmitgažu amplitūda. Un tas ir arī dialogs starp savulaik nozīmīgām mākslas kustībām, piemēram, japāņu konceptuālisma virzienu Mono-ha un itāļu Arte Povera.

Sajūtu kontekstā īpaši izceļama amerikāņu gleznotāja Mark Grotjahn darbu sēriju Turkish Forest (2013), kurā mākslinieks savos lielformāta gleznojumos "zem lupas" palicis koku detaļas, un tā vien šķiet, ka radītā ilūzija par dziļumu it kā hipnotizē un ievelk auglīgā un mītiskā mežā...

Savukārt Llyn Foulkes  humora pārpilnajos darbos, kuros kritizēta ASV morāle un politika un kariķētas tādas ikonas kā Elviss Preslijs un Mikimauss, nozīmīga loma eksperimentiem ar dažādām tekstūrām. Piemēram, ar cilvēka matiem.

Alžīru izcelsmes konceptuālists Adel Abdessemed pievērsies reliģijas tēmai un izstādījis piecas krustā sistā Jēzus skulptūras Décor, kas veidotas no dzeloņstieplēm, kuras ierasti izmanto sagūstīto teroristu nometnēs Guantanamo līcī.   Décor liek aizdomāties, cik vienkārši briesmu simbolus iespējams pārvērst par  kristietības mīlestības un ticības pīlāriem.

Vēl viens sajūtu un asociāciju tests ir vācu mākslinieka Tomasa Šutes četras bronzas skulptūras Fretelli, kas sākotnēji atsauc atmiņā klasiskus vareno ļaužu krūšutēlus, taču teju uzreiz it kā “atsēdina” ar pārsteidzošām, pat komiskām sejas izteiksmēm...

Izstāde atvērta no 30. maija līdz 31. decembrim
Adrese: Punta della Dogana, Campo della Salute 2
www.palazzograssi.it


Roy Lichtenstein, House II 1997. © Estate of Roy Lichtenstein/SIAE 2013

Popārta maestro Roja Lihtenšteina izstāde Roy Lichtenstein. Sculptor bijušajā preču izkraušanas zonā sāls noliktavā – Magazzini del Sale – ir vēsturisks notikums. Ekspozīcijā iekļauti četrdesmit pieci darbi – zīmējumi, kolāžas, koka maketi un modeļi, bronzas un stiklplasta skulptūras, kas tapušas laika posmā no 1965. līdz 1997. gadam. Tās pirmo reizi tiek izstādītas Eiropā. Roja Lihtenšteina darbu spilgtās krāsas, striktās kontūras un kliedzošo klišeju kompozīcijas, ievietotas izstādes scenogrāfijas baltajā askēzē, trāpa kā pliķis sejā.

Izstāde atvērta no 28. maija līdz 24. novembrim.
Adrese: Magazzini del Sale, Dorsoduro 266
www.fondazionevedova.org

 
Anthony Caro, Hopscotch, 1962 © Barford Sculptures Ltd 

Caur Museo Correr ēkas logiem iespējams pārskatāmi novērtēt “Eiropas skaistākajā viesistabā” – kā Svētā Marka laukumu reiz nodēvējis Napoleons – notiekošo.

Muzeja plašās galerijās eksponēti britu skulptora – Sera Antonija Karo (Sir Anthony Caro) darbi.  Katrā telpā pa vienam.

Pēdējoreiz Antonijs Karo Venēcijā viesojās 1999. gada biennālē. Šogad izstādē apskatāmi gan mākslinieka agrīnās skulptūras, kurās saskatāma viņa skolotāja Henrija Mūra ietekme un atrodamas arī paša Karo 60. gadu inovatīvās zīmes; gan paši jaunākie darbi, kā, piemēram, Venetian un River Song (2011/2012). Izstādīti arī slavenie tērauda lielformāta veidojumi – Red Splash (1966), Garland (1970) un Cadence (1968/1972).

Vēsturiskā neoklasicisma ēkas fons atklāj Karo spēju sajust un atraisīt industriālo materiālu ekspresivitāti un poētiku.

Izstāde atvērta no 1. jūnija līdz 27. oktobrim.
San Marco, 52
30124 Venice
correr.visitmuve.it/en/home


Marka Kvinna  gigantiskā instalācija Breath (2012). Foto: Anna Iltnere

Britu skulptora Marka Kvinna (Marc Quinn) gigantiskā instalācija Breath (2012) uz iepretim Svētā Marka laukumam esošās San Giorgio Maggiore salas redzama teju no jebkura skatpunkta un ir viens no visvairāk fotografētajiem biennāles objektiem. Mirkļa simbola statusā nomainot savulaik skandalozo sniegbalto Čārlza Reja (Charles Ray) skulptūru “Zēns ar vardi” (Boy With Frog), kura, tapusi pēc PPR luksusa koncerna bosa un franču ietekmīgākā mākslas kolekcionāra Fransuā Pino pasūtījuma, četrus gadus greznojās pie viņa iedibinātās laikmetīgās mākslas telpas Punta della Dogana. Pašā lagūnas epicentrā – iepretim Svētā Marka laukumam, vietā, kur Lielais Kanāls satiekas ar Džudekas kanālu. Ņemot vērā ilgstošus vietējo iedzīvotāju protestus un vietējās varas intrigas, šopavasar tika izlemts skulptūru noņemt, pēcāk to aizstājot ar savulaik te atradušos 19. gadsimta laternas staba kopiju. Kā kādā intervijā itāļu laikrakstam La Stampa incidentu komentēja pazīstamais kurators Francesco Bonami, ja tas notikšot, tā būšot “kultūras tumsonība”. Intrigu un disputu virpuli pamanījies izsaukt arī Marka Kvinna gigantiskais sievietes tēls, kas ir jauna viņa 2005. gadā Londonas Trafalgāra skvēra “Ceturtajam plintusam” radītās 3,55 metrus augstās un 15 tonnu smagās marmora skulptūras Alison Lapper Pregnant versija. Atkarībā no dabiskās dienas gaismas, 11 metrus augstais, piepūstais mākslas darbs ik pa mirklim maina krāsu – te kļūstot iezilgans, te pelēcīgs, te violeti rozā. Mākslinieka nodēvēta par “pieminekli cilvēka gara elastīgumam,” gigantiskā instalācija attēlo mākslinieci invalīdi Elisonu Leperi (Alison Lapper) astotajā grūtniecības mēnesī un ir daļa no vērienīgās mākslinieka retrospekcijas, kas skatāma turpat blakus esošajā Fondazione Giorgio Cini (līdz 29. septembrim). Taču, tā kā instalācija slejas burtiski pārdesmit soļu attālumā no San Giorgio Maggiore svētnama, katoļu baznīca tās virzienā jau pamanījusies raidīt nosodījuma zibšņus – par atrašanos “ne savā vietā”.

Izstāde atvērta no 29. maija līdz 29. septembrim
Adrese:  Isola di San Giorgio Maggiore
www.cini.it


"Perspectives" by John Pawson, St Paul Cathedral, London Design Festival. Photo: Gilbert Mc Carragher

Ironiski apliecinot, ka ir brīva no zemes dzīves intrigām, māksla šoreiz mājo arī pašā San Giorgio Maggiore. Tieši zem leģendārā renesanses arhitekta Andrea Palladio projektētā svētnama kupola, atrodas britu arhitekta John Pawson instalācija “Perspectives”. Skulpturāls, minimālistisks meditatīvs objekts - milzu metāla bļoda, kuras centrā ir Swarovski kristāla lēca, tās virsmā kā bezgalībā spoguļojoties Palladio svētnama kupolam un tā filigrāno detaļu dekorativitātei, ko citādi – ar neapbruņotu aci, jūs diezin vai pamanītu. “Mans dizains patiesībā ir vērošanas instruments,” kādā intervijā apgalvo Pausons. “Tajā izmantota lielākā kristāla kristāla lēca, kāda jebkad tikusi pasūtīta Swaeovski optiskajam departamentam. Lēca atrodas uz plakanas metāla puslodes virsmas – tik nopulētas, ka tajā raugoties ir sajūta, kā veroties dzīvsudraba baseinā.” Todien tukšajā svētnamā gandrīz vienīgā dzīvā dvēsele ir sniegbaltos cimdos tērpta būtne, kura pierauga, lai jūs nevilšus neaizskartu mākslas darbu. Un labi, ka viņa te ir, jo veroties lēcas atspulgā, ir sajūta it kā jums tiktu atdarītas kādas durvis, kas ievelk neizskaidrojamu sajūtu labirintos.

Adrese:  San Giorgio Maggiore
www.brand.swarovski.com 

Biennāles laikā laikmetīgās mākslas telpā pārtapis arī Venēcijas Dabas un vēstures muzejs. Nevilšus liekot aizdomāties, ka, ja nebūtu biennāles – iespējams, jūs par tā eksistenci pat nenojaustu. Sak, kurš gan iedomātos meklēt dabas muzeju Venēcijā! Muzejs atrodas vēsturiskā 13. gadsimta bizantijas stila pilī, kas savulaik kalpojusi kā noliktava tirdzniecībā ar austrumiem. Interesanti, ka tas dibināts jau 1923. gadā, kolekcijai, kurā ir vairāk kā divi miljoni vienību, aptverot laikposmu 700 miljonu gadu garumā. Izstāde izvietojusies visās muzeja zālēs, dažu darbu starp izbāzeņiem, augu un kukaiņu kolekcijām, fosīlijām un anatomiskām mēģenēm liekot meklēt teju kā savdabīgā orientēšanās spēlē. Un nav brīnums, ka tie viens otram tā piestāv! Galu galā – fauna un flora, dzīvnieki un kukaiņi, gan mikroskopiski, gan makroskopiski, jau kopš sendienām bijis mākslas inspirāciju avots. Tāpat kā visi ar dzīvo un nedzīvo dabu saistītie zinātniskie eksperimenti un atklājumi. Pārstāvēto mākslinieku pulks ir gana spožs – Mauricio Katelāns (izstādē skatāms viņa slavenais darbs “Brēmenes muzikanti”), Francesco Vezzoli, Vanessa Beecroft, Paola Pivi u.c. Un šī noteikti ir viena no biennāles izstādēm, kas vienlīdz aizraujoša būs gan pieaugušajiem, gan bērniem.

Izstāde atvērta no 1. jūnija līdz 24. oktobrim
Adrese: Museo di Storia Naturale, Santa Croce 1730
www.msn.ve.it

*** Lielā daļā satelītizstāžu ieeja ir bezmaksas. Ar zvaigznītēm atzīmētās izstādes nav iekļautas Venēcijas biennāles oficiālajā satelītprogrammā un paredz atsevišķu ieejas maksu.

www.labiennale.org

Ieva Kulakova - 10.06.2013 09:58
Ieva Kulakova - 10.06.2013 09:58
Piedāvātajā ceļveža attēlā tomēr nav slavenais Džakometi darbs "L'homme qui marche", bet ne mazāk slavens krievu mākslinieka Leonīda Sokova 1990. gada darbs "Ļeņins un Džakometi".