Vācu komponists Rihards Vāgners

2013-1813=200 0

Mārtiņš Vanags
21/12/2012 

2013. gadā vācu komponistam Rihardam Vāgneram “paliek” divsimt gadi. Lai atzīmētu šo jubileju, opernami visā pasaulē pošas iestudēt viņa muzikālās drāmas.

Atminos, kāds vācu literatūras profesors Čikāgas universitātē mēdza atkārtot, ka pasaulē ir tikai divi svarīgi skaitļi – Gētes dzimšanas gads un Gētes miršanas gads (1749 un 1832, ja nu kāds Arterritory.com lasītājs šos skaitļus tomēr nezina no galvas). Varētu iebilst, ka gadskaitļu un faktu zināšanas parasti izrāda cilvēki, kuriem nekas cits nav sakāms. Tomēr jāteic, ka cita liela vācieša – Riharda Vāgnera – dzīvesgadus (1813–1883) savulaik iemācījos “no galvas”, jo man šķita, ka tiem piemīt neliels sistemātiskums (abi beidzas ar trīs un tajos ir trīs astotnieki un trīs vieninieki), kā arī atturīga distance no 18./19. un 19./20. gadsimta maiņas brīžiem.

Kā jau Vāgnera dzīvesgadi parāda, viņš bija īsta 19. gadsimta parādība. Taču – par spīti tam, ka 2013. gadā būs pagājuši divi simti gadu kopš Vāgnera dzimšanas, viņa māksla joprojām izraisa spēcīgas reakcijas, kuras vismaz intensitātes ziņā bieži neatšķiras no cilvēku attieksmes pret laikmetīgās mākslas darbiem. Vāgnerā, šķiet, ir iekodēts tāds kā nezūdošs modernisms. Tas varētu šķist pārsteidzoši, jo viņš savu operu jeb muzikālo drāmu sižetus balstīja senā pagātnē, mītiskā pasaules ainā. Kā būs pamanījis ikviens Vāgnera piekritējs, tieši darbības pārnešana uz aizvēsturisku, mītisku laiku ļauj iedibināt tādu kā distanci starp skatītāju un uz skatuves notiekošo, kas ļauj uztver stāsta “morāli” kā atšķetinātu no pārejošas aktualitātes. Tādā ziņā Vāgners ir sasniedzis savu mērķi – radīt mākslas darbus, kuriem piemīt universāla un “pārlaicīga” vērtība, kas ikreiz atklāj kādu nemainīgu un vienlaikus arī negaidītu patiesību par cilvēka dabu.

Saistītie raksti:
Kairiša intravenozais Vāgners 
Intervija ar Viesturu Kairišu 

Vāgnera “nezūdamības likums” izpaužas arī tādējādi, ka viņa muzikālo drāmu iestudējumi – vismaz tie, kas tiek veidoti t.s. Regietheater garā – tiecas “aktualizēt” mūsdienu situāciju caur Vāgnera sižetu prizmu. Latvijas Nacionālās operas apmeklētājiem šai ziņā būs palicis atmiņā Stefana Herheima “Reinas zelta” uzvedums, kurā zelta lāsta vai, režisora skaidrojumā, kapitālisma posma raksturošanai derēja gan Marksa un Engelsa lielas maskas, gan Brīvības pieminekļa Mildas (!) statuja. Lai raksturotu līdzīgas problēmas, arī Viesturs Kairišs “Dievu mijkrēslī” pievērsās (manā ieskatā, krietni veiksmīgāk) vietējai simbolikai, intervijās pat salīdzinādams mantkārīgos nībelungus ar oligarhiem un Zigfrīda varoņstāstu ar Zatlera likteni Latvijas politikā. Katrā ziņā latviešu “simbolista” Kairiša “Nībelunga gredzena” iestudējums noteikti būs centrālais notikums Vāgnera divsimtgadē Latvijā – mūsu opera pēc, ja nemaldos, vairāk nekā simts gadu pārtraukuma 2013. gada jūnijā uzvedīs “Reinas zeltu”, “Valkīru”, “Zigfrīdu” un “Dievu mijkrēsli” kā vienu “Nībelungu gredzena” uzvedumu.

Lai arī Latvijas Nacionālā opera ir vērtējama kā visumā pieklājīgs opernams, pasaulē paredzēti arī citi Vāgnera iestudēšanas mēģinājumi. Pazīstamajā Zalcburgas festivālā jau pieminētais Stefans Herheims iestudēs “Nirnbergas meistardziedoņus” (2., 9., 12., 20., 22., 24., 27. augustā). Tomēr par centrālu notikumu vismaz festivālu vidū uzskatāms Vāgnera paša radītajā Baireitas festivālā gaidāmais “Nībelunga gredzena” visu četru daļu iestudējums, ko veidos pazīstamais “pēcdramatiskā” teātra režisors Franks Kastorfs un diriģents Kirils Petrenko. Ja nu kādam ir apņēmība tikt pie biļetes uz šo festivālu, kur “normālam” cilvēkam jāstāv gadiem ilgā rindā, iegrāmatojiet datumus nākamgad: 26.–31. jūlijs, 14.–19. augusts un 22.–27. augusts. Ja jau esat Baireitā, tad noteikti ir vērts redzēt arī Andra Nelsona lieliski diriģēto “Loengrīna” iestudējumu, kurš man palicis labā atmiņā un par kuru atzinīgi izsakās arī starptautiskā prese (2., 5., 8., 11., 26. augusts).


Mārtiņš Vanags skaidro, kālab Rihards Vāgners ir nenoliedzami mūsdienīgs

Režisora Kristofa Loja “Tristāns un Izolde” Londonas Karaliskajā jeb Koventgārdena operā noteikti viens no labākajiem un smalkākajiem šīs muzikālās drāmas iestudējumiem pēdējos gados – atminos, ka labo iespaidu no šī iestudējuma man nespēja dzēst pat naksnīgās Londonas uzmācīgie trokšņi. Tomēr – lai novērtētu Loja iestudējumus – nav jādodas uz visai tālo Londonu, jo “tepat” Stokholmā – Karaliskajā operā – viņš iestudēs jaunu “Parisfālu”, kura pirmizrāde paredzēta 5. septembrī.

Tomēr Vāgnera divsimtgades atzīmēšanai, man šķiet, vispiemērotāk būtu noskatīties pilnu “Nībelunga gredzena” četru operu ciklu. Tās noteikti nebūs vissliktāk pavadītās 16 stundas jūsu dzīvē, iespējams, būs pat pretēji. Ja netiekat uz Latvijas Nacionālās operas vai Baireitas festivāla “gredzenu”, tad noteikti iesakāms ir ļoti iespaidīgais Roberta Lepāža iestudējums Metropoles operā Ņujorkā, kura pilnu ciklu Ņujorkā trīs reizes izrādīs aprīlī un maijā (tāpat to iespējams noskatīties tiešraidēs kinoteātros). Daudzsološs šķiet arī visa “gredzena” plānotais uzvedums Berlīnes valsts operā martā un aprīlī, kā arī iestudējums Parīzes operā februārī un jūnijā, kur Votana lomu izpildīs Egils Siliņš.

Katrā ziņā – pat neesot numeroloģijas piekritējam – Vāgnera divsimtgade ir labs iegansts, lai atklātu vai atjauninātu iespaidus un atziņas, kurus Vāgnera mūzika spēj rosināt. Laika mums nemaz nav tik daudz, jo Vāgners droši vien sagaidīs arī savu trīssimtgadi 2113. gadā, ko gan nevarētu teikt par mums, visiem pārējiem.