Stedelijk muzejs Amsterdamā pēc rekonstrukcijas

Zināmās melodijas jaunās skaņās 0

Sadarbībā ar www.anothertravelguide.com
09/10/2012
  

2012. gads Eiropas mākslas ainā un kultūras metropoļu kartē būs bijis zīmīgs kā vairāku prestižu un jau leģendāru mākslas institūciju jaunās dzīves sākuma punkts jaunā veidolā. Teju ikviena no uzceltajām vai rekonstruētajām ēkām rotājas ar pārsteidzošas un mūsdienīgas arhitektūras brošu, kuras aplūkošana solās kļūt par to pievienoto vērtību, kas kultūrtūristus ar dubultu sparu pamudinās doties Oslo (Astrup Fearnley muzejs), Parīzes (Luvras muzeja Islāma mākslas spārns un Palais de Tokyo), Amsterdamas (Stedelijk muzejs), Frankfurtes (muzeja Städel jaunais spārns) un Maskavas virzienā. Turklāt pēdējā šoruden tiek atklātas veselas trīs jaunas mākslas telpas. Jaunā veidolā atdzimis leģendārais izstāžu nams “Manēža”, mākslas telpā pārtapis bijušais kinoteātris Udarnik un Gorkija parkā finiša taisnei tuvojas Dašas Žukovas aktuālākais projekts – Šingeru Bana projektētais Garage pagaidu paviljons. 

PARĪZE

Luvras jaunais Islāma spārns

 

Muzeja ekspozīcijā skatāmi vairāk nekā 2500 artefakti, hronoloģiskā secībā izsekojot islāma kultūras attīstībai – no 7. līdz 19. gadsimtam. Luvras Islāma mākslas kolekcija ir viena no vērienīgākajām pasaulē un daudzi no še aplūkojamiem artefaktiem publiski eksponēti pirmoreiz. 

Septembra beigās visas pasaules masu mediji sajūsmināti rakstīja par pasaules slavenākā muzeja  Luvras pēdējo gadu ambiciozākā projekta – Islāma mākslas spārna pabeigšanu. Tā īstenošana ilga desmit gadus, izmaksāja simt miljonus eiro un proponēta kā savveida tilts starp Rietumu un Austrumu pasaulēm. Islāma mākslas spārns ir Luvras otra zīmīgākā laikmetīgās arhitektūras uzdrīkstēšanās kopš savulaik skandalozā stikla piramīdas projekta. Tiesa, atšķirībā no I.M.Pei pirms divdesmit gadiem projektētās piramīdas, Islāma spārns tūristiem-garāmgājējiem ir apslēpts, tas atrodas Viskonti iekšpagalmā un iekļūt tajā iespējams tikai caur muzeja oficiālo ieeju – no stikla piramīdas puses. Projekta autori ir itāļu arhitekti Rudy Ricciotti un Mario Bellini un tā centrālā ass ir gigantiskais stikla jumts, kas burtiski “peld” pagalmā kā milzu zeltīta, vēja piepūsta bura. Stikla konstrukciju gan no ārpuses, gan iekšpuses klāj smalks metāla ķēžu pinums, tā faktūrai lieliski saspēlējot ar pagalmu ieskaujošo, grezno 17. gadsimta namu neoklasikas stila fasādēm. Saules gaismā piesātinātajam, mazliet it kā apsūbējušajam zelta tonim uzplaiksnījot fascinējošā senu galma tērpu auduma elegancē. Paši arhitekti to poētiski nodēvējuši par “spāres spārnu”. Astoņu kolonnu balstītā jumta konstrukcija sver 135 tonnas un tās uzstādīšana bijis gana komplicēts uzdevums. Katram no 8800 ar metāla tīklu pārklātajiem stikla paneļiem ražošanas procesā ticis piešķirts savs numurs, kas precīzi iezīmē tā atrašanās vietu – līdz milimetram izslīpētas arī salaiduma vietas, tādējādi novēršot kaut mazāko risku tajās uzkrāties ūdenim.

Jaunā Islāma spārna kopējā platība ir 2800 kvadrātmetru, tam izvietojoties divos līmeņos – līdz ar pagalma grīdu un pazemē. Pagalma daļā stikla sienas ļauj muzeja telpā optiski ienākt arī vēsturiskajai muzeja fasādei, savukārt uz otru ekspozīciju telpu ved 6 metrus platas smilškrāsas toņa betona kāpnes.

Place de Louvre
www.louvre.fr

Palais de Tokyo
 

Viena no zīmīgākajām un prestižākajām Eiropas mākslas institūcijām Palais de Tokyo jauno sezonu uzsāk “uzprišinātā” veidolā un šoruden piedāvā ļoti plašu izstāžu programmu, kuras mērķis ir atainot mākslas radīšanas un rašanās gaitu no idejas dzimšanas līdz realizācijai. Jeb, vienkāršoti runājot – tas ir savveida mēģinājums ielūkoties mākslinieka galvā. Programmas ietvaros ietilpst gan personālizstādes, gan grupu skates. Tostarp  līdz 11. februārim skatāma Imagine the Imaginary, kuras ietvaros eksponētie mākslas darbi attēlo procesus, kuri virza un ietekmē visdažādāko mākslinieku paaudžu radošās domas iespējamos attīstības scenārijus un galarezultātu. 

Pēc desmit mēnešus ilgas rekonstrukcijas un vienlaikus atzīmējot desmit gadu pastāvēšanas jubileju, aprīlī durvis vēra viena no zīmīgākajām Parīzes laikmetīgās mākslas institūcijām – Tokijas pils. Apgūts gan ēkas pagrabstāvs, kas ilgstoši bija stāvējis tukšs, kā arī ievērojami paplašinātas izstāžu telpas, tādējādi pilntiesīgi nodrošinot Tokijas pilij šobrīd Eiropas lielākās laikmetīgās mākslas telpas statusu.

Tokijas pils atrodas līdzās Parīzes pilsētas modernās mākslas muzejam – namā, kas 1938. gadā tika uzbūvēts Pasaules izstādes vajadzībām. Savulaik te atradusies gan filmu skola, gan arhīvs, 20. gadsimta otrajā pusē ēka ilgstoši bija slēgta – 2002. gadā verot durvis jau kā Tokijas pils. Tās veidolam (telpas bez iekšējās apdares), tieksmei uz avangarda mākslas apčubināšanu un darba laikam (ik dienu no pusdienlaika līdz pusnaktij) toreiz izraisot pamatīgu ažiotāžu. Tokijas pils fokusā jau no pašiem pirmsākumiem bijušas izstādes, ko varētu raksturot kā eksperimentālas mākslas izpausmes, īpašu uzmanību veltot jauno autoru darbiem.

Rekonstrukcija industriālās nepabeigtības sajūtu pastiprinājusi līdz vispārākajai pakāpei – ar eksponētām sijām, vadu jūkļiem, apputējušām kolonnām, daļēji nokrāsotām betona sienām un grīdu, un no griestiem it kā “krītošu” milzu instalāciju lobijā. Tādējādi it kā apliecinot, ka Tokijas pils atrodas nemitīgā radošu pārmaiņu procesā, kurš tā arī nekad netiek pabeigts. Telpa kā “balta lapa”, fons visneprātīgākajām idejām – turklāt, bez jebkādiem ierobežojumiem. Šai apzinātajai nepabeigtībai un haosam pārsteidzošā kārtā radot savdabīgu industriālās elegances sajūtu. Tā teikt, perfekti režisēts bardaks ar franču šika piešprici. Iecerēts, ka Tokijas pilī būs skatāmas piecas lielas izstādes gadā, kā arī atsevišķi nelielāki projekti, teātra izrādes un koncerti. Tai galvenokārt kalpojot kā jauno franču mākslinieku platformai, taču neiztrūkstot arī starptautisko mākslinieku klātbūtnei.

Tokijas pilī joprojām rodama arī nu jau leģendārā mākslas un dizaina grāmatnīca Whiteblock – viena no labākajām Parīzē, tai ievērojami paplašinot savas telpas. Kā arī populārā ēstuve Le Tokyo Eat, tuvākajā nākotnē vienā no ēkas spārniem iecerēts arī gardēžu restorāns – ar skatu uz Sēnu un Eifeļa torni.

13, avenue du President – Wilson
75016
www.palaisdetokyo.com 

AMSTERDAMA 

Stedelijk muzejs pēc rekonstrukcijas
 

Stedelijk Musem īpašumā ir viena no bagātīgākajām modernās mākslas kolekcijām pasaulē. Līdzās pārstāvētajiem stiliem – impresionismam, kubismam, fovismam, ekspresionismam, muzeja īpašumā ir arī 29 Kazimira Maļēviča gleznas, iespaidīga De Stijl, Arte Povera un Cobra kustību kolekcija utt.

Simboliski atzīmējot Stedelijk muzeja kā Amsterdamas laikmetīgās mākslas centra statusu, muzejs tiek atklāts ar izstādi “Beyond Imagination”, kuras fokusā ir Amsterdamas un Nīderlandes laikmetīgā māksla. Kopumā pārstāvēti 20 mākslinieku darbi – viņi visi ir vai nu dzimuši vai arī šobrīd dzīvo un strādā Nīderlandē. Jaunākais no autoriem dzimis 1988. gadā, vecākais – 1932. gadā.

Šķiet, septembra vidū pēc ievērojamas rekonstrukcijas durvis vērušais leģendārais Stedeljik muzejs un tā jaunuzceltā piebūve jau tagad kļuvuši par jaunajiem Amsterdamas simboliem. Šis notikums bija ilgi gaidīts, remontdarbiem ievelkoties, atklāšanas datums vairākkārt tika pārcelts. Stedeljik Museum ir viens no inovatīvākajiem un interesantākajiem Amsterdamas muzejiem, kas iespaidīgu disputu vētru – saistībā ar mākslinieciskām izvēlēm un finanšu lēmumiem, izraisījis jau kopš atvēršanas brīža – 1895. gadā. Muzeja ēka tika celta laikposmā no 1891. līdz 1895. gadam un tās projekta autors bija toreizējais pilsētas arhitekts A.W. Weissman. Ēkas neorenesanses stila fasāde un muzeja interjers laikam ritot vairākkārt ticis modernizēts un 1938. gadā Stedelijk Museum kļuva par valsts modernās mākslas muzeju, savas telpas pilnībā atvēlot modernajai mākslai.

Rekonstrukcijas projekta ietvaros muzejs ne tikai atguvis sākotnējo vēsturisko veidolu, atbrīvojoties no dažādo laiku uzslāņojumiem, bet – līdz ar jauno piebūvi, par 50 procentiem tikusi palielināta arī tā kopējā platība. Jaunās  piebūves projekta autori ir Amsterdamas arhitektu birojs Benthem Crouwel Architects. Žilbinoši baltā, futūristiskā ēka, kuras veidols krasi kontrastē ar blakus esošo vēsturisko muzeja ķieģeļu ēku, vietējo vidū jau iedēvēta par “vannu”. Futūristiskā ēkas fasāde ir kā vienots, peldošs veselums, kurā nav izmantota neviena šuve, tās virsmai kopumā aizņemot 3000 kvadrātmetru lielu platību. Savukārt tās jumta platība ir 100 x 40 metri. 

Oosterdokskade 3-5
www.stedelijk.nl 

FRANKFURTE 

Städel muzeja jaunā piebūve
 

Städel muzeja jaunās piebūves ekspozīcijas fundaments ir Deutsche Bank un DK bankas vērienīgo kolekciju esence, ko abas institūcijas patstāvīgi aizdevušas muzejam. DK banka piešķīrusi 220 fotogrāfijas, savukārt Deutsche Bank, kuras kolekcija ir viena no prestižākajām pasaulē – 600 mākslas darbus. Precedents ir arī unikāls no aspekta, ka Städel  tādējādi ieguvis kolekciju, pie kādas muzeja paša spēkiem nekad nebūtu iespējams tikt. Muzeja atklāšanas ekspozīcijā izstādīti vairāk kā 330 mākslas darbi – gleznas, zīmējumi, fotogrāfijas, skulptūras, instalācijas. Pablo Pikaso, Gerhards Rihters, Sindija Šērmena, Īvs Kleins, Lučio Fontana, Frānsiss Bēkons, Alberto Džakometi ir tikai daži no pārstāvētajiem prominentajiem vārdiem.

2012. gada pavasarī  atklātā, Vācijas pēdējo gadu spožākā muzeju projekta – Frankfurtes Städel muzeja jaunās piebūves pirmais apmeklējums skatītājiem var kļūt par  īstenu Alises piedzīvojums mākslas-zemē. Pazemē dislocētās mākslas teritorijas vienīgā norāde virszemē ir vien balti tonēta stikla iluminatori muzeja iekšpagalma zaļojošajā mauriņā. Sajūta, nonākot apakšzemes labirintam līdzīgajās telpās, ir mazliet sirreāla – caur baltajiem griestu iluminatoriem (kopumā 195, to diametram variējoties no 1,5 līdz 2,5 m) iespīd gaisma, savukārt telpu plašums un neticamais vieglums pilnīgi iznīcina pazemes sajūtu. Kopējā izstāžu zāļu platība ir 3000 kvadrātmetri, tādējādi dubultojot  muzeja līdzšinējo ekspozīciju telpu apjomu. Jaunā piebūve pilnībā veltīta laikmetīgajai mākslai (sākot no laikposma pēc Otrā pasaules kara) un tās jaunās piebūves arhitektoniskā veidola autori ir Frankfurtes arhitektu birojs schneider+schumacher.

Stadel muzejs ir viens no prominentākajiem Vācijas mākslas muzejiem, kuru 1816. gadā dibināja baņķieris un kolekcionārs Johans Fridrihs Štēdels. Muzeja vērienīgo kolekciju kolekciju veido Eiropas māksla no 14. līdz 20. gadsimtam.

Schaumainkai 63 

www.staedelmuseum.de 

OSLO

Astrup Fearnley muzejs
 

Astrup Fearnley ir privāts muzejs, kas dibināts 1993. gadā – kā Astrup Fearnley kolekcijas mājvieta. Vairāk kā 18 gadus tas atradās Dronningensgtate 4, jaunās mājvietas gaidās durvis simboliski slēdzot pagājušā gada 31. decembrī. Muzeja dibinātāji ir divi filantropiski fondi, kurus savulaik izveidojuši Fearnley kuģu rūpnieku ģimenes mantinieki. Kolekcijas pirmsākumi saistās ar 20. gadsimta 60. gadiem un tajā pārstāvēta norvēģu un starptautiskā laikmetīgā māksla. To vidū arī tādi spoži vārdi kā Džefs Kūnss, Ričards Prinss, Olafūrs Eliasons, Demjens Hērsts, Sindija Šērmena u.c.

Muzeja atklāšanas izstādē “Būt kopā ar mākslu ir viss, ko mēs vēlamies” eksponēta Astrup Fearnley kolekcijas esence. Tostarp arī Džefa Kūnsa skulptūra “Maikls Džeksons un burbuļi”, kas 2002. gadā tikusi iegādāta par 5,1 miljonu dolāru.

Nule kā, vien pirms pāris nedēļām atklātais Oslo jaunais Astrup Fearnley muzejs droši ierindojams kultūras un arhitektūras tūristu jauno magnētu listē. Tā arhitektoniskā veidola autors ir pazīstamais itāļu arhitekts, Pritckera balvas laureāts un, nenoliedzami– muzeju arhitektūras virtuozs Renco Piano, kura kontā cita starpā ir jau ikoniskais kopā ar Ričardu Rodžersu tapušais Parīzes Pompidū centrs, tāds brīnišķīgs privātā muzeja projekts kā Beielera fonds Bāzelē, Pola Klē centrs Bernē, Čikāgas Mākslas institūts, Saja Tvomblija galerija Hjūstonā, kā arī topošā Vitnija muzeja jaunā ēka Ņujorkā. Kā arhitekts izteicies kādā intervijā: “Mani vienmēr ir interesējis veidot muzejus – ne tāpēc, ka tie ir svarīgi pasūtījumi, bet tāpēc, ka tie ir skaisti pasūtījumi.”

Muzejs atrodas pašā fjorda krastā, ūdenim atdalot tā divus spārnus. Viens no tiem pilnībā atvēlēts patstāvīgajai kolekcijai, bet otrs - laicīgām izstādēm, kā arī muzeja kafejnīcai un veikalam. Muzeja ēkas pamatmateriāls ir koks un to klāj grandiozs dubultā stikla jumts, kas līdzinās burai. Naktī tas mirdz, radot dzīva, mūžīgā mainībā esoša pussalas iemītnieka sajūtu, savukārt dienā tas ir it kā iekšpus vērsts – sakoncentrējot sevī visu, nebūt ne dāsno ziemeļpuses dienasgaismu un atdodot to izstāžu telpām. Dabiskā gaisma Renco Piano bijusi viens no projekta fundamentiem, jo “dabiskā gaismā māksla ir visskaistākā”, atšķirībā no mākslīgā apgaismojuma, kas piešķir tai plakanumu.  Grandiozā jumta konstrukcija savā ziņā režisē arī ekspozīciju telpu un visa muzeja apmeklējuma scenogrāfiju, izstāžu zālēm variējoties gan izmērā, gan griestu augstumā. Piano nepieder ego-arhitektu plejādei, intervijās vairākkārt apgalvojot, ka pēc Pompidū centra savām attiecībām ar muzejiem-statusa simboliem pielicis punktu. Arī jauno projektu arhitekts dēvē drīzāk par aicinošu “patvertni mākslai”, kurā poēzija, stāsts, pati atrašanās vietas sajūta apvienojusies ar funkcionalitāti.

Muzejam ir arī sava pludmale, laivu piestātne un Skulptūru parks. Kā arī skatu tornis, no kura pēc mākslas baudīšanas nolūkoties Oslo panorāmā. Tā apmeklējuma piedzīvojumam sākoties jau no ārpuses – ūdens, dārza un tikai tad pārceļoties uz iekštelpām. “Muzejs nav kaste, tas ir savveida ciemats,” apgalvo arhitekts.

Muzejs atrodas Oslo jaunajā piekrastes rajonā Tjuvholmen – jau iecienītā jaunu galeriju un restorānu teritorijā. Tā kopējā platība ir 7000 kvadrātmetri un projekta izmaksas tiek lēstas 70 miljonos dolāru. 

Strandpromenaden 2
Oslo, Norvēģija 
afmuseet.no 

MASKAVA

Izstāžu zāle “Manēža”
 

“Manēžas” lielā zāle (5500 kvadrātmetri) atklāta ar starptautisku atzinību guvušās, visiem šībrīža aktulitātes epitetiem apveltītās krievu mākslinieku grupas AES+F izstādi, kuras ietvaros pirmoreiz vienkopus tiek prezentēta viņu četru gadu laikā tapusī videoinstalācija “Triloģija” (26. septembris – 12. oktobris). Pēcāk izstāde būs skatāma Berlīnes Martin Gropius-Bau. Savukārt 2013. gadā “Manēžā” notiks Maskavas mākslas biennāle (19. septembris – 20. oktobris), bet 2014. gadā vērienīgs konceptuālismam veltīts projekts, kura kurators būs Žans-Ibērs Martēns, izstādē eksponējot darbus no  Londonas Tate Modern un Parīzes Pompidu centra krājuma. Savukārt “Manēžas” tuvākās nākotnes pasaules zvaigžņu plejādes programmā figurē tādi vārdi kā Jajoi Kusama, un Daniels Birēns.

“Jaunajā Manēžā” 20. septembrī durvis vēra izcilajam armēņu režisoram un māksliniekam Sergejam Paradžanovam veltīta izstāde “Māja, kurā es dzīvoju”  (līdz 11.novembrim), kas šurp atceļojusi no Paradžanova muzeja Erevānā. Izstādē skatāmi 70 dažādos laikos tapuši režisora darbi, tostarp viņa veidotās kolāžas un filmas.

Vistuvākajā nākotnē “Manēžā” iemitināsies arī Ekrāna kultūras muzejs, kurš durvis vērs ar Pīteram Grīnevejam veltītu izstādi. Kā arī mediatēka ar vairāk kā 2000 vienībām. Novembrī uz “Manēžas” telpām pārcelsies arī jaunais Maskavas Dizaina muzejs, kas gadā sola sešas izstādes – trīs veltītas krievu, trīs ārzemju dizainam. Līdz šim tas eksistējis pārvietojama autobusa formātā, kas bez patstāvīgas mājvietas ceļo pa dažādām izstāžu telpām. Muzejs tiks atklāts ar izstādi “Padomju dizains 1950–1980”, kurā cita starpā būs eksponēti arī tādi nu jau ikoniski padomju dizaina simboli kā automašīnas Volga, Moskvich, Niva, fotoaparāts Zenit u.c., īpašu uzmanību veltot stāstiem par to radītājiem. Nākotnes projektu listē ir arī “Jaunais privātais muzejs”, kura ietvaros skatītājiem tiks piedāvāta iespēja iepazīties ar dažādām privātkolekcijām, kas, iespējams, nākotnē varētu pārtapt atsevišķos muzejos.

“Manēžas” vēsture saistīta ar 1812. gadu – vēsturisko ugunsgrēku, kad Napoleona armijas uzbrukuma laikā Maskava gandrīz nedēļu dega. Pēc uzvaras karā daļai pilsētas centra tika izlemts piešķirt vienotus klasicisma vaibstus. Šajā kompleksā ietilpa arī “Manēža”, kuru Aleksandrs I bija iecerējis kā vietu kājinieku parādēm (apmēram 2000 cilvēkiem). Tā dēvētais “vingrojumu nams” durvis vēra 1817. gadā, taču militārisma elpa tika ātri izsvēpēta, pēcāk “Manēžā” notika cara zirgu parādes, dažādi pasākumi un koncerti. Pēc 1917. gada “Manēža” kļuva par automobīļu garāžu, un tikai 1967. gadā tā pārtapa pilsētas centrālajā izstāžu zālē, kur notika lielas padomju un krievu mākslinieku izstādes. 2004. gadā “Manēža” cieta ugunsgrēkā, vēlāk tika atvērta no jauna un pēc dažādiem sānsoļiem apšaubāmu patērētājkultūras izpausmju virzienā (kažokādu un “tautsaimniecības sasniegumu” izstādes) šobrīd tās ambīcija ir pasaules līmeņa izstāžu projekti, kuru vērienam līdzšinējā Maskavas kultūrainā nav līdzvērtīgu.

“Manēžas” kompleksā ietilpst gan 5500 kvadrātmetru lielā galvenā zāle, gan “Jaunā Manēža”, “Čehova namiņš” un izstāžu centrs “Strādnieks un kolhozniece”.

Kā jau laikmetīgā kultūras telpā, “Manēžā” būs ar savs muzeja veikals, restorāns un Maskavas muzejiem netradicionāls ir arī tās darba laiks – līdz 22.00. Iecerēts, ka finansiāli projektu atbalstīs gan valsts, gan privātie iniciatori.

“Manēža”
Манежная пл., д. 1
www.mvo-stolitsa.ru

“Jaunā manēža”
Георгиевский пер., 3/3.

www.new-manege.ru

Laikmetīgās mākslas centrs kinoteātrī Udarnik Maskavā
 

26. oktobrī Udarnik tiks atklāta pirmā izstāde – 2012. gada “Kandinska prēmijas” nominantu darbu skate. Centra rekonstrukcijas darbi gan vēl nebūs pabeigti un "dižais oriģināls" vēl tikai atdzimst no pelniem. Taču, kā stāsta Udarnik garīgais un finansiālais aizbildnis  Šalva Breuss, apmeklētājiem būšot iespēja atklāt visus šīs ēkas kultūrslāņus – sākot no konstruktīvisma un Staļina ampīra līdz pat kazino atstātajam mantojumam – jauno krievu falšajam klasicismam.  Ekspozīciju iecerēts izvietot visos "Udarņika" stāvos, arī kinozālē ar 16 metrus augstajiem griestiem.

Kinoteātris Udarnik Maskavas upes krastā ir unikāla celtne, kas izvietojusies leģendārajā arhitekta Borisa Jofana projektētajā kompleksā, kuru Krievijā pazīst ar vienojošo nosaukumu Dom na naberzhnoi un uzskata par vienu no Maskavas simboliem. Spilgtais konstruktīvisma arhitektūras paraugs tika atklāts  1931. gadā un līdz pat šai dienai  Udarnik ir viens no lielākajiem kinoteātriem Krievijā. Kā īpaša ēkas pievienotā vērtība tiek minēts tās atvāžamais  jumts, kas pēdējās desmitgades gan sen vairs nedarbojas un it kā nekad pat neesot mēģināts izmantot šo unikālo iespēju. Savulaik tur notika padomju kinofilmu pirmizrādes un pulcējās varas elite. Daudzas no reprezentētajām kinolentēm – tādas kā “Volga, Volga..”, “Jautrie zēni”, “Cirks” utt. – laikā gaitā kļuva par padomju kino "zelta fondu".. 

Turpat, “pāri ielai” atrodas Kremlis, kas 20. gadsimta 90. gados bija spiests samierināties ar faktu, ka Udarnik izvietojies auto salons, jaunā gadsimta pirmajā desmitgadē – viena no Eiropas lielākajām spēļu zālēm un nu tam būs jāsadzīvo ar varai ne vienmēr ērtajām laikmetīgās kultūras izpausmēm. Krievijā pazīstamā mākslas mecenāta un kolekcionāra, kultūras fonda Arthronika pirmās personas un Kandinska balvas iniciatora Šalvas Breuss vadībā te tiek radīts centrs, kura mugurkauls ir laikmetīgās mākslas muzejs (tā eksponāti pamatā ir no Arthronika kolekcijas), taču kā vienlīdz nozīmīga tiek minēta arī izstāžu darbība, konferenču, kinoseansu un lekciju organizēšana. Īpaši izcelta vēlme Udarnik padarīt par izglītības centru visām vecuma grupām un centieni piesaistīt jauniešu auditorijas uzmanību. Protams, tiek akcentēta unikālā iespēja skatīt videomākslas darbus uz lielā ekrāna.

Uliza Serafimowitscha 2