KINO  
Kadrs no Dereka Džārmena filmas "Karavadžo" ar Naidželu Teriju galvenajā lomā

Domāju, ka Džārmens to īstenojis apzināti. Par to liecina arī citas viņa filmas. Viņš režisējis, manuprāt, vienu no labākajām Šekspīra “Vētras” (The Tempest, 1979) ekranizācijām, kur lugas tekstu sadalīja gabalos, kurus samainīja vietām un salika atkal kopā. Tā radās sava veida interpretācija, bet neizmainot nevienu vārdu, nepieliekot neko klāt. 

Džārmens filmā “Karavadžo” manipulē ar laiku. Visi filmas personāži – gan kardināli, karaliene, galminieki, arī Karavādžo pats – vizuāli, kaut vai tērpu ziņā ir precīza tālaika rekonstrukcija. Bet vide, kurā viņi parādās, vai priekšmeti, ar kuriem viņi kaut ko veic, pārsvarā ir ļoti mūsdienīgi. Piemēram, mūzika, kas skan, noteikti nav renesanses laika. Ir epizode, kurā viens no galminiekiem raksta sūdzību, ka Karavadžo gleznas ir piedauzīgas, un to viņš dara uz rakstāmmašīnas. Kad tiek atklāta viena no Karavadžo gleznām, tiek rīkota pieņemšana kā mūsdienās – ar vīnu un saviesīgu atmosfēru. Izdod arī katalogu spīdīgos vākos. Rēķini tiek skaitīti uz elektroniskā kalkulatora. To atstāstot, varētu šķist, ka tā ir pompozitāte, postmodernas spēles. Bet Džārmena filmā minētais stilistiski ļoti iederas, viņš to prot ietvert ļoti sabalansēti, jo tikpat labi šādi elementi visu varētu arī sagraut. Šādi manipulējot ar laika artefaktiem, liekas, ka tiek panākts, ka filma ļauj iepazīties ar Karavadžo, traktēt viņa glezniecību nevis viena noteikta laikmeta ietvaros, bet jau ārpuslaikmeta kategorijā. Bez kādas didaktikas, ko varētu panākt, piemēram, ar pacilājošu mūziku.

Filma ir ļoti teatrāla, jo Džārmens ļoti maz izmanto ārskatus, filmēts tiek paviljonos. Tas ir viņam raksturīgs stils. Filmā ir arī maz teksta. Bet aizkadra stāstījums ir ļoti poētisks – tādā nozīmē, ka atsvešināts no sarunvalodas. Arī teksts savā veidā atbalso Karavadžo gleznu krāsu ekspresivitāti.

Nākamais stāsts sērijā būs par Vinsenta Minelli 1956. gada filmu "Dzīves alkas" (Lust for Life).

Tekstu pēc sarunas ar Viktoru Freibergu sagatavoja Anna Iltnere