KINO  
Kadrs no Dereka Džārmena filmas "Karavadžo" ar Naidželu Teriju galvenajā lomā

Filmas par māksliniekiem - "Karavadžo" (1986) 0

Viktors Freibergs, kino eksperts
22/05/2011 

Uzņemot mākslas filmas par māksliniekiem, ir divas galvenās izvēles iespējas. Pirmā – vairāk pievērsties biogrāfijai, priekšplānā izvirzot personību. Bet glezniecība, caur kuru mākslinieks runā, tādā gadījumā vairs negūst tik nozīmīgu lomu. Fokusēties tikai uz autora personību, uz kaut kādām viņa neirozēm, manuprāt, ir netaisnīgi. Tas nav galvenais, par ko būtu jāstāsta. Bet nevar noliegt, ka biogrāfija pastāv un bieži vien ir ārkārtīgi interesanta.

Otrs iespējamais risinājums, kas mani saista vairāk – kad kino vēstījums kā “teksts” tiek sapludināts ar gleznu kā “tekstu”. Kad ir rasta iespēja veidot sintēzi starp abām šīm zīmju sistēmām, tad rezultāts, manuprāt, mēdz būt izteiksmīgāks un interesantāks. Dereka Džārmena 1986. gada filma “Karavadžo” (Caravaggio) ir viens no piemēriem šai otrai pieejai.

Dereks Džārmens (Derek Jarman, 1942–1994) tiek uzskatīts par vienu no britu neatkarīgā kino izteiktākajiem pārstāvjiem. Viņa filmā par baroka laika gleznotāju Mikelandželo Merīzi da Karavadžo (Michelangelo Merisi da Caravaggio) gribu izcelt divas lietas. Pirmkārt, ir neapšaubāmi, ka filmas režisors visai skrupulozi pētījis Karavadžo biogrāfiju un darbus. Skatoties filmu, neviltota ir sajūta, ka redzi ļoti apjomīga izpētes darba rezultātu. Nav nejaušu detaļu. Gan rādot, kā top glezna, gan kadra kompozīcijā, izmantotajās krāsās – nekas nav tāpat vien pielasīts. Krāsas filmā izmantotas izlīdzsvaroti, ritmiski – kā atsauce uz Karavadžo darbiem, kas rada sajūtu, ka par viņa glezniecību mums tiek pastāstīts vairāk nekā par viņu pašu. Nesen arī atklāju, ka Karavadžo lomas atveidotājs – aktieris Naidžels Terijs (Nigel Terry) vizuāli ir ļoti līdzīgs pašam Karavadžo portretā, ko 17. gs. gleznojis Otāvio Leoni. Arī tas liecina par režisora precizitāti.

Otrkārt, atsakoties no biogrāfiskas pieejas (protams, ik pa brīdim tiek izspēlētas kādas atsevišķas detaļas, kas kaut kādā veidā liecina par mākslinieka dzīvi) – filma tiek veidota tā, lai nerastos priekšstats par tās laiku, hronoloģisko virzību. Kino to panākt ir visai sarežģīti. Filma pēc noskatīšanās tiek uztverta holistiski – kā glezna.