KINO  
Māra Rāviņa

Kino un skaistuma vilinājums 0

Intervē Agnese Čivle, www.anothertravelguide.com
21/03/2012

Šķiet, Māra Rāviņa ir no tām sievietēm, kurai jaunības noslēpums ir zināms. Viņa jau vairākus gadus praktizē Bikram jogu, krāso sarkanas lūpas, pētī, kā sarkanā vilinājums spēj manīt sievieti, un it visā meklē skaisto.

Tieši skaistums ir valoda, kurā runā Toronto latviešu ģimenē dzimusī kino scenāriste, režisore un producente. Pat, ja runā par izsūtījumu Sibīrijā.

1998. gadā Starptautiskajā kino festivālā “Arsenāls”, Rīgā, tika izrādīta Māras Rāviņas un latviešu režisora Jāņa Kalēja dokumentālā filma “Rīts priežu mežā” (1998), kura tālāk turpināja savu ceļu uz Monreālas Pasaules filmu festivālu. Savukārt 2008. gada “Arsenāls” priecēja latviešu auditoriju ar melnbalto drāmu “Solace / Mierinājums” (2006), kas pabijusi uz kino ekrāniem gan Kanādā, gan arī Anglijas un Ņūmeksikas filmfestivālos.

Kopš pērnā gada septembra Māra Rāviņa ir Rīgā, lai nodotos darbam pie scenārija pilnmetrāžas filmai “Siberian Story”. Savijot vienotā stāstā neskaitāmus izsūtīto atmiņu pavedienus, viņa uzdod eksistenciālus jautājumus, kuri savu aktualitāti nebūt nav zaudējuši arī šodien.

Visu mūžu darbojusies Kanādas televīzijas un kino industrijā (90. gados arī filmveidošanā Latvijā), Māra Rāviņa ir saņēmusi arī vairākkārtēju atbalstu neatkarīgā kino veidošanai gan no Kanādas padomes un Ontario Mākslas padomes, gan no Sorosa fonda. Un tomēr... nekad Kanādu nav izjutusi, kā vietu kur sastapt domubiedrus, tālab savu nākotni plāno saistīt ar vietu, kur dialogi veidojas viegli – ar Latviju.

Jūs pavisam nesen kādu laiku vadījāt Ventspils Rakstnieku mājā, kur strādājāt pie filmas scenārija. Jūs vienmēr meklējat to īpašo vidi, kurā strādāt?

Lielākoties mēs dzīvojam tādos apstākļi, kuros ideālā vide nav pieejama. Ja pirms laiciņa kāds būtu mani pavērojis Toronto, kad es ar savu datoru skraidīju pa pilsētu, lai atrastu mirklīti miera un klusuma darbam, viņš būtu kārtīgi izsmējies.

Es tikko biju atstājusi savu maizes darbu, un man beidzot bija laiks rakstīt... Es skaisti izremontēju savu dzīvojamo istabu – izkrāsoju to zelta krāsā, iekārtoju minimālisma stilā, apsēdos pie rakstāmgalda... un manu mājokli sāka drebināt tikko uzsākti būvniecības darbi pāri ielai, bet universitātes pagalmu, kurā citkārt patvēros veco koku pavēnī, piepildīja pulksteņtorņa remontdarbu trokšņi. Visa pilsēta ir kļuvusi par vienu lielu būvlaukumu, taču kaut kādā maģiskā veidā mēs katrs tiekam ar to galā, apsēžamies, pieslēdzamies un rakstām.

Visbrīnišķīgāk ir rakstīt pie dabas, kad pazūd visas tās asociācijas, kas rodas pilsētā vai mājās, kurās dzīvojam. Man patīk doties pastaigās un izvēdināt galvu, tad domas un idejas atraisās un plūst tādā nepiesārņotā veidā.

Pastāstiet, lūdzu, par scenāriju, pie kura šobrīd strādājat.

Šobrīd rakstu scenāriju pilnmetrāžas filmai “Siberian Story”, kuras pamatā ir stāsts, kas veidots no simtiem Sibīrijā izsūtīto memuāriem – gan latviešu un igauņu, gan baltkrievu un ukraiņu.

Jāsaka, ka pie šī darba es nonācu vairāk intuitīvā, ne racionālā ceļā. Kad 2008. gada “Arsenālā” tika izrādīta mana filma Solace”, es Jāņa Rozes grāmatnīcā nejauši no plaukta paņēmu grāmatas, kurās apkopoti izsūtīto atmiņu stāsti. Mājupceļā, lidmašīnā, es sāku tās lasīt un domāju, kāpēc par šo tēmu vēl neviens vēl nav uztaisījis dramatisku spēlfilmu. Sāku šos materiālus lasīt aizvien vairāk, sāku iedziļināties, tad noliku malā, bet tad atkal no jauna pieķēros tiem klāt. Es intuitīvi jutu, ka šis ir tas pareizais darbs, kuru jāveic. Šī ir tā reize, kad darbs atrada mani un notikumi plūst dabiski.

Balstoties uz stāsta epizodisko aprakstu, Kanādas Mākslas padome (Canada Council for the Arts Established Film Artists Category) lēma man piešķirt stipendiju scenārija izstrādei. Es turpinu rakstīt un meklēju internacionālus producentus. Filma ir jātaisa kā kopražojums ar vismaz četrām valstīm. Pasākums ir liels, process ir lēns. Svarīgi ir šo filmu uzņemt Eiropā.

Vai, Jūsuprāt, vienas filmas ietvaros ir iespējams paradīt šo situāciju visā tās dramatisma amplitūdā?

Tēmu var apskatīt no tik daudziem viedokļiem, un katram, kurš taisīs darbu par to, būs savs skatījums. Tas patiesībā ir kaut kas neizsmeļams. Stāstot par Sibīriju, kāds var veidot filmu par Gulaga nometnēs ieslodzītajiem vai tiem, kurus izsūtīja uz sādžām. Es izvēlējos situāciju sādžā.

Lasot materiālus, es centos izsūkt to kolektīvā piedzīvojuma esenci un pacelt vairākus eksistenciālus jautājumus. Tā būs eksistenciāla filma, un es to mēģinu radīt tādu, lai tā būtu internacionāli saprotama. 

Šajos laikos, kad cilvēki ir spiesti atstāt savas dzīvesvietas un ierasto dzīvi ekonomisku apstākļu vai dabas untumu dēļ, ir jautājumi, kas atkal kļuvuši būtiski. Vienu rītu indivīds var pamosties, un viss ir iznīcināts, viņam ir tikai koferis vai nav arī tā, un jāsāk viss no jauna. Tāpēc es uzstādu jautājumus – “kas tu esi, kad tev viss ir atņemts?”, “pie kā tu pieķeries?”, “kā tu sevi veido?”.