KINO  
Foto: Kristīne Madjare

Kabakovi nav nabagi 0

Saruna ar dokumentālās filmas “Nabaga ļaudis. Kabakovi” režisoru un scenārija autoru Antonu Želnovu

Vilnis Vējš
12/10/2018

Kinoteātra Splendid Palace greznajā zālē 7. oktobra vakarā pulcējās mākslā ļoti zinoša publika – uz filmas “Nabaga ļaudis. Kabakovi” Latvijas pirmizrādi. Žurnālista, kanāla “Dožģ” korespondenta Antona Želnova uzņemtā filma, ko producējis Laikmetīgās mākslas muzejs “Garāža” Maskavā un kas ilgst vairāk nekā pusotru stundu, ir veltīta pasaulē visslavenākā krievu mūsdienu mākslinieku pāra – Iļjas un Emīlijas Kabakovu – daiļradei un pieskaņota Iļjas 85. gadu jubilejai, kas starptautiski tiek atzīmēta ar izstādēm Tate Modern, Ermitāžā, Tretjakova galerijā un citur. Gandrīz viss ekrāna laiks ir Iļjas un Emīlijas rīcībā – viņu atklātie stāsti par savu dzīvi neapšaubāmi ir vērtīga liecība par veselu laikmetu pasaules mākslā. Vēsturiski kadri iezīmē Maskavas konceptuālistu loka, pie kura piederēja bērnu grāmatu ilustrators Kabakovs, pagrīdes rosību drūmajos stagnācijas gados, Iļjas pārcelšanos uz Rietumiem 1987. gadā un savienošanos ar tur jau mītošo Emīliju, un vēlāko triumfa ceļu pa pasaules izstāžu zālēm, kas gan filmā redzams samērā maz. Mākslinieki lielākoties filmēti viņu mājās Longailendā, ASV, un mazliet Emīlijas ceļojumos, iekārtojot pāra grandiozās izstādes. Lai arī filmas varoņi reklāmas nolūkos nereti tiek pieteikti kā “visdārgāk pārdotie  krievu mākslinieki pasaulē”, filma parāda, ka viņu galvenā bagātība ir apbrīnojams liktenis un Iļjas vienreizējais stāstnieka  talants. Filmas režisors ir uzmanīgi uzklausījis māksliniekus, radot uzticēšanās atmosfēru arī skatītāju zālē.

Filmas seanss notika Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles pasākumu programmas ietvaros. 


Foto: Kristīne Madjare

Kā jūs iepazināties ar Iļju un Emīliju Kabakoviem personīgi un kā nonācāt pie idejas veidot filmu?

Es jau sen vēlējos uzņemt filmu par Iļju un Emīliju, bet iepazinos ar Emīliju pēkšņi, nejauši.  Pirms trim gadiem viņa bija ieradusies uz filmas “Brodskis nav dzejnieks” (2015) (Antons Želnovs ir filmas scenārists – red.) noskatīšanos Maskavā. Mūsu draugi bija viņu uzaicinājuši, un es ļoti nopriecājos, ka Emīlija ir zālē. Pēc filmas viņa pienāca klāt, izteica atzinību un ieminējās, ka būtu lieliski kaut ko izdarīt kopā. 

Faktiski Emīlija Kabakova pati ierosināja?

Jā. Viņa pastāstīja, ka pēc pāris gadiem ir plānotas lielas izstādes, jo tādas lietas jau nedara divās dienās. Vēlme bija abpusēja – viņa ierosināja, es gribēju, un mēs palikām pie tā, ka sazināsimies. Taču tad mēs filmējām “Saša Sokolovs. Pēdējais krievu rakstnieks” (2017), un projekts tika nedaudz atlikts, bet pēc tam es atgriezos pie šīs idejas. Es sazinājos ar Emīliju, un mums arī atradās partneris, kas atbalstīja, – Laikmetīgās mākslas muzejs “Garāža”, kam tā arī bija pirmā kino producēšanas pieredze. Direktors Antons Belovs un viens no muzeja dibinātājiem Romāns Abramovičs atbalstīja šo ideju. Mums tas bija svarīgi, jo jautājums nebija tikai par finansējumu, bet arī par institūciju, kas šo filmu pēc tam varētu popularizēt un izplatīt. Tad vajadzēja sagaidīt brīdi, kad Iļja pats varētu ar mums tikties un runāt. Veselības stāvokļa dēļ tas nebija iespējams uzreiz. Viņam bija dažādi periodi – kādu laiku Emīlija rakstīja, ka nevajadzētu braukt, jo nav īstais garastāvoklis. Pirmo reizi ar uzņemšanas grupu braucām uz ASV pagājušā gada novembrī. Iļja bija labā formā, un mēs ļoti produktīvi pavadījām nedēļu pie viņiem mājās. Mēs braucām divreiz – arī šī gada maijā. Abas reizes, paldies Dievam, Iļja Josifovičs jutās labi un varēja atklāti izstāstīt to, ko mēs gribējām uzzināt un ko viņš pats gribēja pateikt. 


Foto: Kristīne Madjare

Jūs teicāt, ka interese par Kabakoviem jums bijusi jau iepriekš. Protams, viņi ir slaveni un augstu novērtēti, bet kas tieši jūs piesaistīja viņu mākslā?

Es daļēji pats esmu padomju sistēmas produkts – lai arī nedaudz, tomēr pieredzēju padomju dzīvi. Esmu dzimis 1981. gadā un vēl atceros gan rindas veikalos, gan talonus. Tādēļ man Kabakovu pasaule – padomju dzīves antropoloģija – bija svarīga. Bet mani interesēja ne tikai šī tēma, jo Iļjam ir kas vairāk par padomju laika aprakstu. Viņš ir interesants kā mākslinieks, kas strādā ar tekstu. Es neesmu mākslas zinātnieks, tāpēc Iļja mani, pirmkārt, interesēja kā domātājs un, varētu teikt, pat rakstnieks. Viņa tekstuālās gleznas man neprātīgi patīk! Ideāla mākslinieka un rakstnieka sintēze! Iespējams, ar tīru glezniecību man strādāt būtu grūtāk. Iepriekšējie mūsu [filmu] varoņi bija Josifs Brodskis un Saša Sokolovs. Piedevām, es, protams, sapratu, ka ir darīšana ar īpašu lielumu, lielu zvaigzni. Tas ir cilvēks, ko pazīst mākslas pasaule. Viņa darbi ir lielāko pasaules muzeju kolekcijās, un tādā ziņā viņš tāds ir vienīgais – pats atzītākais, pats slavenākais. Man ir tuva emigrācijas tēma, otrkārt, man ir tuvi cilvēki, kas nav vienkārši aizbraukuši, bet kas Rietumos ir realizējušies, kļuvuši par zvaigznēm. Man psiholoģiski ir interesanti saprast, kā tas ir izdevies, kā viņi ir pārkārtojuši dzīvi. Iļja pārcēlās ļoti vēlu, viņam jau bija piecdesmit četri gadi. Visi šie elementi man ir svarīgi. Bet atkārtošos – vissvarīgāk man bija saprast cilvēcisko pusi, iepazīt Iļju un Emīliju.

Un kā jums šķiet – izdevās? Iļja Kabakovs filmā daudz runā, filma ir diezgan gara, bet neliekas, ka par daudz. Visu laiku gribas vēl. Liekas, ka tas ir ļoti svarīgi, ko viņš stāsta.

Paldies!

Bet nereti šādi stāsti ir iepriekš sagatavoti. Kā neļaut Kabakovam iestudēt pašam sevi? Uzdevāt negaidītus jautājumus?

Ļoti labs jautājums! Patiesībā mēs ar to vien nodarbojāmies. Iļja bija gatavs pats izdarīt secinājumus mūsu dialogos, bet mans uzdevums bija ievirzīt sarunu tā, kā būtu labāk mūsu grupai, filmas autoriem. Žurnālista uzdevums vienmēr ir neļauties sarunbiedra patosam, tam, ko viņš pats par sevi stāsta. Bija svarīgi atrast pareizo kombināciju: no vienas puses, ļaut izteikties, no otras – atklāt tēmas, par ko pats Iļja, iespējams, nebija gatavs runāt. Acīmredzot viņš nebija gatavs daudz runāt par tēvu, tāpat arī par mammu – tas ir personisks stāsts. Bet mūs tas interesēja, jo gribējās uztaustīt to atkailināto nervu, intimitāti, varbūt sāpīgo stīgu, kā dēļ viss notika. Māksla var būt dažnedažāda, bet katrā ir kāds kopsaucējs, saules pinums. Mums bija svarīgi uztaustīt šo punktu, un, man šķiet, es tam pieskāros, kad jautāju par mammu un Emīliju, cik daudz viņam tās nozīmē. Man šķita, ka tieši šajos dialogos izdevās uztaustīt viņa mākslas slimīgās pasaules uztveres sakni. Bet pārtraukt Iļju es, protams, mēģināju tikai delikāti, uzdodot jautājumus, piedāvājot jaunas tēmas.

Vai taisnība, ka viņš joprojām vāji runā angliski?

Tā ir pilnīga taisnība. Cita lieta, ka es nesen pārskatīju kādu videomateriālu, kas saistīts ar Kabakovu, un tajā viņš brīvi runā vāciski. 1986. gadā Berlīnē. Man tas bija atklājums! No kurienes? Jā, viņš vispirms pārcēlās uz Eiropu, tikai pēc tam uz Ameriku, bet no kurienes valoda? Nākamreiz, kad viņu satikšu, noteikti pajautāšu par to, žēl, ka nebiju redzējis šo videomateriālu pirms mūsu intervijām, lai gan likās, ka esam izskatījuši visu iespējamo.  

Kas vēl palika aiz kadra? Montāžas laikā vai no tā, ko jūs redzējāt, bet nenofilmējāt.

Aiz kadra palika mūsu personiskās sarunas ar Iļju un Emīliju viesistabā, kad Emīlija klāja pusdienas. Filmā neiekļuva arī viņa saruna ar Antonu Belovu, “Garāžas” direktoru. Viņi ilgi runājās par to, kā šodien Krievijā dzīvo mākslinieki. Tā bija, no vienas puses, profesionāla saruna, no otras – es saklausīju, ka Iļju ļoti interesē laikmetīgā māksla. Kas ir zvaigznes šodienas mākslas pasaulē, kā pati “Garāža” attīstās? Kas palīdz māksliniekiem, kādi līdzekļi pieejami? Es sapratu, ka viņš maz interesējas par sadzīvi, mazāk par politiku, lai gan arī par to mēs aiz kadra runājām, bet visvairāk viņš grib zināt, kā dzīvo, kā strādā mākslinieki. Man viņš teica, ka tam neseko, ka viņa māksla ir vairāk par pagātni, bet ar Antonu Belovu šāda saruna izveidojās. 

Interesanti, jo uz viņu jau tas it kā vairs neattiektos!

Lūk! Es sapratu, ka viņam ir palikusi ja ne gluži misijas apziņa, tad piederības gan. Viņš tur īkšķi “par cehu” – saviem kolēģiem, īpaši jauniem cilvēkiem. Tas, ar kādu azartu Iļja apsprieda šos profesijas jautājumus, mani pārsteidza. 


Foto: Kristīne Madjare

Vēl viens jautājums jums kā krievu cilvēkam: lai gan apgalvojat, ka atceraties padomju laikus, jums bija desmit gadu, kad tie beidzās…

Deviņi! 

Labi. Jūs tomēr esat jauns, un vai nav savādi veidot filmu par mākslinieku, kurš ir kļuvis slavens ar padomju laikam veltītiem darbiem un lielā mērā veicinājis, ka tieši šo postpadomju tematiku pieprasa Rietumi, kad tiem ir darīšana ar māksliniekiem no bijušās PSRS valstīm? Lai gan mums ar to vairs nav nekāda sakara. Vai negribas veidot filmas par kādu jaunāku, iespējams, Krievijā dzīvojošu mākslinieku?

Neapšaubāmi gribas. Bet es vēl neesmu tik pieredzējis, man šī ir pirmā patstāvīgā filma, iepriekšējās divas mēs veidojām kopā ar Nikolaju Kartoziju, manu draugu un līdzautoru. Cita lieta – es laikam tā esmu iekārtots, ka man pagaidām ir interesanti komunicēt ar patriarhiem, gudriem cilvēkiem ar dzīves pieredzi. Protams, arī manā paaudzē un jaunākā ir talantīgi un spilgti cilvēki, bet man pagaidām patīk sarunāties ar tiem, kas jau var izdarīt secinājumus, vispārinājumus. Es pats no viņiem mācos. Šie cilvēki sniedz izpratni man pašam. Bet, protams, es negribētu aprobežoties tikai ar, piemēram, senioriem vai emigrantiem.

Es nekādā ziņā neesmu par padomju pagātni. Es esmu antisovjetiski noskaņots. Bet man bija svarīgi saprast ne tik daudz valsti caur saviem varoņiem, bet pārraidīt laikmeta atmosfēru. Es ceru, ka tas arī ir izdevies. Parādīt to gaisu virs viņiem. Lai filma nebūtu tikai par diviem cilvēkiem, bet par veselu ļaužu plejādi. Man gribējās uzzināt ne tik daudz par politiku, kaut gan man par to ir priekšstats, bet par cilvēkiem, kas tolaik bija margināli. Ja runā par kontrkultūru, tad tur bija arī Ēriks Bulatovs, Oļegs Vasiļjevs un Eduards Šteinbergs… viņi visi bija pretpadomju. Mani interesē nevis par, bet pret. Mani interesē, kā cilvēki dzīvoja noteiktā režīmā – nevis vienkārši izdzīvoja, bet vēl arī spēja pēc tam kļūt pazīstami un iegūt klasiķu statusu. Šajā ziņā Kabakovs, protams, ir no tiem, kuri kļuvuši par pasaules ieguvumu. Kā cilvēks, kas no visa kā baidījās un zināja, ka viņu visu laiku novēro, atrada spēku realizēties? Kā spēja mainīt visu savu dzīvi un nevis vienkārši aizbraukt, bet ar mērķi? Filma nav par Padomju Savienību, bet par gribasspēku. Man gribējās uzņemt filmu par pašcieņu. Iļjas un Emīlijas stāsts ir tieši par to. Šie cilvēki nekļuva ļauni pēc visiem pārbaudījumiem, bet palika mākslinieki.