KINO  
Ekrānšāviņš no filmas "Cold War" treilera

Kannu ietekmes zonā 0

Kuras no Kannu festivālā rādītajām filmām var gaidīt Latvijā

Dita Rietuma
22/06/2018

Kaut kopš Kannu festivāla pagājis jau mēnesis, no šī festivāla “ietekmes zonas” neiziesim vēl ilgi. Kannu festivāls – vērienīgākais un svarīgākais kino dzīves notikums gada griezumā – turpina ietekmēt. Un filmas, kas tika izrādītas Kannu festivāla oficiālajā skatē, tagad tikai uzsāk savu ceļu pa citiem starptautiskiem kinofestivāliem. Piemēram, jūnija beigās notiekošajā Starptautiskā Šanhajas festivāla programmā ir vairākas no Kannu festivālā pirmizrādītajām filmām. Jūlija sākumā daudzas no Kannu festivāla skatēs demonstrētajām filmām rādīs Karlovi Varu Starptautiskais festivāls, kurš gluži tāpat kā Šanhajas festivāls lepojas ar augtāko – A – kategoriju. Un tā tālāk. Festivālu ritenis turpinās, un filmas, kas pamanītas Kannu festivālā, turpinās ceļot vismaz vēl gadu. 

Lūk, šis arī ir viens no Kannu festivāla efektiem –  vairums no filmām, kas izturējušas konkurenci un tikušas iekļautas Kannu festivāla oficiālajās skatēs, pamatā divās konkursa programmās, ceļo intensīvi un pārliecinoši. Kannu festivāls ir nodrošinājis šīm filmām pamatīgu publicitāti un atpazīstamību. Gan galvenajā konkursa skatē, gan programmā Un Certain Regard (Īpašais skatiens) kopā tiek parādītas aptuveni 40 filmas. Oficiālajā izlasē ietilps arī Kannu klasikas programma, kur šogad tik rādīta arī Rolanda Kalniņa “Četri balti krekli”. Ticiet man, jebkura no šīm filmām, kas izrādītas Kannu festivāla oficiālajā programmā, savā turpmākajā dzīves ciklā izmantos Kannu festivāla logo – smalka ovāla ieskauto palmas zaru un uzrakstu Festival de Cannes. Šī zīme būs uz Kannās pabijušo filmu plakātiem, tā tiks iekļauta arī pašu filmu ievadtitros. Un pat ja filma Kannu festivālā nav saņēmusi balvu, filmas klātesamība šī festivāla oficiālajā izlasē jau uzskatāma par īpašu kvalitātes zīmi, kam piemīt arī mārketinga spēks. (Nenoliedzami, vēl spēcīgāk ovālā ietvertais zars nospēlē, ja grafisko zīmi papildina informācija par filmas saņemto balvu.)

Akceptēju iebildumus, ka Kannu zars “nestrādā” uz masu auditoriju, kas pamatā patērē  Holivudas komercproduktus. Tomēr elegantā grafiskā zīme  – ovāls ar palmas zaru – darbojas gan filmu izplatītāju, gan art house filmu izrādītāju, gan festivālu programmētāju vidū, tā ietekmē arī auditoriju, kas interesējas par pasaules kino procesiem.

Nav noslēpums, ka mūsdienu internetizētajā, globalizētajā pasaulē nav pat īpaši jācenšas nokļūt Kannu festivālā, jāmaksā zvēra nauda par mazu paksīti kino ļaužu pārbāztajā pilsētiņā pie Vidusjūras, nav īpaši jāmokās, stāvot rindās uz filmu seansiem. Pietiek paņemt Kannu festivāla programmu un izvēlēties filmas savam festivālam. Jā, tā nav laba prakse – pirkt “pēc programmiņas”, taču neviens vien lokāls (vietējas nozīmes) festivāls vai, precīzāk, šādu festivālu organizētāji tā arī dara. Piefiksē Kannu festivāla līderus un uzrunā šo filmu producentus vai tiesību īpašniekus, piedāvājot nopirkt konkrētās filmas izrādīšanas tiesības uz pāris seansiem savā lokālajā festivālā. Pēc šādas shēmas ierasti darbojas arī viens no Latvijas vietējiem festivāliem “Baltijas pērle”, kas agrā rudenī (šogad septembrī) parasti piedāvā krietnu buķeti no Kannu festivāla oficiālās skates filmām. Nenoliedzami, Kannu faktors ir tik stiprs, ka var “zirgam arī zobos neskatīties” un filmas izrādīšanas tiesības pirkt, tās neredzot. Tomēr šāda prakse ir ekstravagants izņēmums, nevis norma.  

Filmas, kas tiek rādītas Kannās, piedalās ne tikai konkursā, ko vērtē smalkas žūrijas, tās ir arī “gatavas pārdošanai”, un parasti tieši pēc festivāla skatēm tiek nopirktas to izplatīšanas tiesības dažādās teritorijās/valstīs. (Eiropas filmu – ar un bez Kannu palmas zara – izplatīšana nav viegls bizness, un, iespējams, šajā biznesā esošie varētu uzsākt diskusiju, vai tas vispār ir bizness.)

Jāpiebilst, ka  “zvaigžņu” – Eiropas autorkino slavenību – režisēto filmu tiesības izplatīšanai konkrētās teritorijās tiek nopirktas nereti jau filmas scenārija stadijā. Šāda prakse, piemēram, attiecas uz skandalozā dāņu režisora Larsa fon Trīra darbiem, tos pērk, ticot uzvārdam un klasiķa reputācijai, un gaida vairākus gadus, kamēr filma ir gatava. (Larsa fon Trīra jaunākā – Kannās skandālu izraisījušā darba The House That Jack Built (“Māja, kuru uzcēla Džeks”) tiesību īpašnieki visdrīzāk nav laimīgi par savu pirkumu, jo to izrādīt publikai būs ārkārtīgi sarežģīti. Maniakālā slepkavas, ko spēlē labs amerikāņu aktieris Mets Dilons, piedzīvojumi Larsa fon Trīra interpretācijā ir pārtapuši pretenciozā traģikomēdijā, kas piesātināta ar perversām slepkavību ainām. Iespaidu diemžēl neglābj ne filmas vizuālais stils, ne arī ironija.)


Filmas Shoplifters treileris

Kannu festivālā rādīto filmu izlase, raugoties ar nelielu laika distanci, varētu būt saistoša no visai utilitāra – pieejamības – aspekta. Kad, kur un ko varēs redzēt – civilizēti, legāli, uz lielā ekrāna, nevis torentos un vados?  (Kinoteātri, nevis interneta platformas, kino biznesam joprojām ir svarīgākā kino izrādīšanas vieta, kas tam ģenerē lielākos ieņēmumus.) Atbildēt uz šo jautājumu nav vienkārši, un visdrīzāk daļu no festivālā uzvarējušajām filmām kinoteātros neredzēsim. Lai cik būtu spēcīgs Kannu festivāla zīmols, ir jāņem vērā arī dažādu “teritoriju”, dažādu valstu tradīcijas, arī skatītāju ieinteresētība, kultūrpieredze vai to neesamība. Ko es te “caur puķēm” gribu teikt? Tikai to, ka ļoti šaubos, ka šīgada Kannu festivāla uzvarētāja – japāņu filma Shoplifters (“Zaglēni”, rež. Kore-eda Hirokazu) nokļūs Latvijā. Vienīgā cerība uz seansu vienā no diviem Rīgas rudens festivāliem. Iemesli? Auditorijas ierobežotība, atšķirīgas kultūrpieredzes... Vai mēs ko būtisku būsim zaudējuši, ja līdz LV nenonāks japāņu filma, kurai šogad aktrises Keitas Blānšetas žūrija (daudziem par pārsteigumu) piešķīra Zelta palmas zaru? 

Jā, būsim zaudējuši kvalitatīvu filmu, kas var kalpot arī kā rosinājums diskusijai par tēmu, kas tad mūsdienās ir “ģimene”? Filmas centrā ir nabadzīga, bet šķietami jauka ģimene – tēvs, māte, dēls, vecmāmiņa, kuri ir gatavi pieņemt (vai nočiept) no sveša balkona puspamestu bērneli un ņemt savā apgādībā. Arī viņu nodarbes – sīkas zādzības –  nevienam, izņemot lielveikalus, postu nenodara. Tikai pēcāk izrādīsies, ka tā ir vien ilūzija – jaukā ģimene būtībā ir sveši, vientuļi cilvēki, kuri uz īsu brīdi ir radījuši projektu “ģimene”, ko īsteno sirsnīgi un pārliecinoši. Kālab ne? Filmas režisors Kore-eda Hirokazu ir Japānā pazīstams, pieredzējis profesionālis. Pati filma – labs mūsdienu japāņu kino piemērs. Vai tai būs lemts “ieiet pasaules kino vēsturē” līdzīgi kā vairumam filmu, kas uzvarējušas Kannu festivālā kopš 20. gadsimta vidus? Diez vai, bet Japānas kino vēsturē tai sava vietiņa atradīsies.


Filmas Capharnaüm treileris

Līdzīgi varētu teikt arī par vairākām citām Kannu festivālā apbalvotajām filmām, kas tapušas ārpus Eiropas. Piemēram, Libānas režisores Nadīnes Labaki filma Capharnaüm (Kaparnauma), kas ieguva žūrijas balvu – Prix du Jury  eksaltēts, bet nenoliedzami spēcīgs darbs jau atkal par ģimeniskuma un humānisma krīzi. Filmas nosaukumā izmantots jau Bībelē minētas pilsētas vārds – pilsētas, kurā laiks, cilvēku attiecības un vērtības ir “izgāzušās no eņģēm”. Filmā izmantoti tipāži un neprofesionāli aktieri, ar kuru palīdzību režisore ir panākusi maksimālu autentiskuma un reālisma sajūtu. Pašā filmas sākumā mazs puika stājas tiesas priekšā – viņš apsūdz savus vecākus par to, ka tie viņam ir devuši dzīvību, bet nav devuši mīlestību. Viņš savā dzīvē jau ir pieredzējis elli, ko režisore Nadīne Labaki arī inscenē, retrospektīvi rādot no mājām aizbēgušā puikas vientuļos klejojumus. To laikā viņam nācies cīnīties ne tikai par savu, bet arī sveša, pamesta mazuļa dzīvību. Vai filma parādīsies Latvijā? Nē, iemeslus neuzskatīšu. Vienīgā cerība ir kāds festivāls, ja to programmētāji pievērsīs uzmanību nu jau starptautiski atzītai režisorei Nadīnei Labaki. 


Filmas 3 faces treileris

Stāstu par labām filmām, kas līdz Rīgai visdrīzāk nenonāks kultūrtradīciju atšķirību dēļ, varētu turpināt gan ar irāņu režisora Džafara Panahi filmu 3 faces (“Trīs sejas”) – balva par labāko scenāriju –, gan ar korejiešu režisora Čanga Donga Lī (Chang-dong Lee) filmu Burning (“Degošais”) – niansētu japāņu rakstnieka Haruki Murakami stāsta ekranizāciju. Šai filmai, kuru daudzi uzskatīja par izcilāko konkursa programmas darbu, tika “vien” neoficiālā kritiķu balva.

Un tomēr, ko tad redzēsim drīzumā – bez kultūrtradīciju atšķirību “bremzēm”? 

Vispirms jau Kirila Serebreņņikova filmu Leto (“Vasara”), ar ko 19. septembrī tiks atklāts festivāls “Baltijas pērle”. Šī joprojām mājas arestā esošā krievu režisora darbs bija viens no smeldzīgākajiem un stilistiski perfektākajiem Kannu konkursa programmas piedāvājumiem, kas diemžēl neizpelnījās žūrijas uzmanību. Šis fakts gan diez vai ietekmēs filmas pamatotās izredzes uz skatītāju uzmanību tajās teritorijās, kur rezonē Viktora Coja vārds un mūzika. Filma noteikti uzrunās to paaudzi, kuri bija jauni un neprātīgi 20. gadsimta 80. gados. Vizuāli izsmalcinātajā melnbaltajā filmā ir panākta gan vides, gan faktūru ticamība, arī filmas Viktors Cojs vizuāli ir ļoti līdzīgs reālajam Cojam (lomā korejiešu aktieris Teo Jū). Serebreņņikovam “Vasarā” izdodas arī izspēlēt efektīgas atsauces uz vienu no 80. gadu populārākajiem kino darbiem – Sergeja Solovjova “Assu”, iekļaujot “Vasarā” dauzonīgus, animētus muzikālus klipiņus, kas laiku pa laikam pārvērš (filmas) realitāti naivā, draiskā spēlē. Serebreņņikova “Vasarai” kopumā piemīt vārdos grūti formulējums naivums un nevainība, kas sasaucas ar filmas galveno varoņu – Viktora Coja, viņa mentora Maika Naumenko (Roma Zvers) un viņa sievas Natašas (Irina Strašenbauma) trauslajām attiecībām.  Filmas sižeta pamatā ir šīs pašas Natašas – Natālijas Naumenko – memuāri.


Filmas Cold War treileris

Kannu konkursā bija vēl viena izcila melnbalta filma – poļu režisora Pāvela Pavļikovska veidotais Cold War (“Aukstais karš”). Pavļikovskim starptautisku slavu un balvas sagādāja filma “Ida” (2014). “Aukstais karš” ir viena no tām filmām, kuru skatoties gribas bubināt: “Nu, kāpēc mēs tā nevaram?” Kāpēc nevaram uztaisīt filmu, kas rezonē gan lokāli, gan starptautiski. “Aukstā kara” sižets sakņojas atpazīstamā pieredzē – padomijas mantojumā. Tās galvenie varoņi ir tautas deju kolektīva vadītājs 20. gadsimta 50. gadu Polijā, kurš pēcāk bēg no dzimtenes, un viņa audzēkne – viena no dejotājām. Mīlnieki starp divām aukstā kara zonām – austrumiem un rietumiem, kuru likteņus saposta ne tikai pašu raksturi, bet arī “vēsturiskā konfrontācija” starp komunisma ietekmes zonu un rietumiem. Filma Kannās ieguva balvu par labāko režiju.

Cerams, ka arī “Aukstais karš” parādīsies Latvijā vispirms kādā no rudens festivāliem, pēcāk arī kinoteātros (vai vismaz dažos Rīgas art house kinoteātros).


Filmas Dogman treileris

Un vēl ir pāris filmu, par kurām var droši teikt, ka tās tiks rādīts vismaz vienā Rīgas art house kinoteātrī. (Šo filmu izrādīšanas tiesības ir iegādājusies kompānija A-One film, kas regulāri sastrādājas ar kinoteātri Splendid Palace.) No Kannu konkursa programmas ir “izraudzīta” filma Dogman (“Suņu vīrs”) itāļu režisora Mateo Garrones darbs. Garrone jau labu laiku, kopš savas slavenās filmas “Gomorra” tiek uzskatīts par Itālijas mafijas speciālistu. Arī viņa jaunajā darbā izmantota kolorīta, brutāla vide un vairums no filmas varoņiem ir saistīti ar kriminālām nodarbēm. Filmas galvenā varoņa nodarbošanās gan ir pavisam legāla – viņš ir suņu frizieris, kurš suņus ne tikai frizē, bet arī mīl. Taču viņam ir aprobežots, brutāls draugs, kurš suņu frizieri padara par līdzatbildīgu noziegumā. Būtībā Garrones filma ir kolorīta rakstura studija – cilvēka nobriešanas, iniciācijas drāma, kuras rezultātā tās galvenais varonis no “nīkuļa” (pēc vides standartiem) tiek padarīts par “īstu vīru”. Lielā mērā filmas trumpis ir tās galvenās lomas atveidotājs Marčello Fonte, kurš saņēma Kannu balvu kā labākais aktieris.


Filmas Grans treileris

Un vēl viens pienesums no Kannu festivāla otrā konkursa programmas Un Certain Regard, kurā  sacenšas formas un satura ziņā netradicionālākas filmas, arī mazāk pazīstamu, jaunu režisoru filmas. Tā ir Dānijas un Zviedrijas kopražojuma filma Grans (“Robeža”)

Arī šīs filmas izrādīšanas tiesības Latvijā jau ir nopirktas. Režisora Ali Abasi filmas galvenā varone ir ar ļoti smalku ožu apveltīta, vīrišķīga, smagnēja robežsardzes darbiniece Tīna, kurai ir īpašas dotības alkohola kontrabandistu un seksuālu pervertu atmaskošanā. Lai neizpostītu filmas pārsteidzošo sižeta pavērsienu un nesagandētu šīs filmas skatīšanās prieku, varu vien piebilst, ka vīrišķīgās muitnieces īstā identitāte filmas laikā kļūst par pārsteigumu gan viņai pašai, gan skatītājiem. Zem pārliecinošā, apzināti vaibstus kropļojošā galvenās varones grima slēpjas simpātiska zviedru aktrise Eva Melandere, kura, saņemot Un Certain Regard skates galveno balvu, virpuļoja smalkā zīda tērpā un nekādi neasociējās ar brutālo, bet dvēselē smalko radījumu – filmas “Robeža” galveno varoni. “Robeža” noteikti būs provokācija arī Latvijā – jau atkal vispirms kādā no rudens festivāliem un pēcāk arī kādā Rīgas art house kinoteātrī.


Filmas Blackkklansman treileris

Lai aina neizskatītos pavisam bēdīga, dažas ziņas no citām filmu izplatīšanas kompānijām. Amerikāņu režisora Spaika Lī ironiskā, sociālkritiskā filma Blackkklansman (“Melnādainais kukluksklanietis”), domājams, tiks izrādīta Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā (oktobrī). Filma Kannās ieguva Grand Prix, kaut daudzi to uzskatīja par labās gribas žestu atbalstīt teju vienīgo ASV filmu konkursa programmā. Iespējams, tiks rādīta arī vēl viena žanriski orientēta amerikāņu filma no Kannu oficiālās skates – Under The Silver Lake (“Pie sudraba ezera”, rež. Deivids Mitčels). Par provokatora Larsa fon Trīra jau pieminētās asiņainās (un Kannās ārpuskonkursa programmā demonstrētās) filmas “Māja, kuru uzcēla Džeks” iespējamām gaitām Latvijā ziņu nav.