Foto

Mārtina Skorsēzes otrā mīlestība, 4. daļa

Klāss Vāvere


03/02/2012 

Living in the Material World, 2011

Džordžs Harisons, jaunākais no bītliem, šo pasauli atstāja 2001. gada nogalē, 58 gadu vecumā slimības pieveikts, bet nesalauzts. Viņa dzīves izskaņā radītais albums Brainwashed ir gaišs un optimistisks, netieši apliecinot Džordža sacīto, ka viņš ir gatavs aiziešanai, un, atskaitot savu dēlu, kurš paliks bez tēva, neredz daudz iemeslu, lai te uzkavētos ilgāk. Savukārt Skorsēzes filma klajā nāca Harisona nāves desmitajā gadskārtā un visnotaļ apstiprina izplatīto priekšstatu par viņu kā cilvēku, kurš, būdams slavas virsotnē, mēģināja distancēties no pašrocīgi detonētā popkultūras sprādziena un jezgas, ko pieņemts dēvēt par rietumniecisko dzīvesveidu.

Skorsēze necenšas rezumēt Harisona muzikālo darbību, skatot to vien kā vēl vienu pieturu viņa ceļojumā. Bērnība pēckara Liverpūles strādnieku ģimenē, Beatles mācekļu gadi Hamburgas sarkano lukturu rajonā, pasaules slava, LSD sniegtā garīgā atmoda, vilšanās slavā, bītlos un narkotikās, meditācija, iepazīšanās ar sītaras virtuozu Ravi Šankaru un indiešu garīgajām mācībām, ģimene, daba, bezgalība... tādu viņš rāda Džordža ceļu šajā saulē. 

Mārtins Skorsēze par filmu:

Īpaši filma pievēršas dualitātei, ko diktē vienlaicīga esība materiālajā un garīgajā sfērā, jautājumam, par ko pats Džordžs daudz runājis un domājis – arī lentes nosaukums ir aizgūts no viņa dziesmas. Tikpat zīmīgi saucas arī tās muzikālā pamattēma, Džordža pirmā solo albuma tituldziesma – All Things Must Pass. Apzinoties pasaulīgo kategoriju mirklīgumu, viņš jau laikus gatavojies pāriešanai citā līmenī, tomēr nav vairījies arī no zemes priekiem. Allaž diplomātiskais Pols Makartnijs šo drauga dilemmu piesaka šādi: “Viņš bija veselīgs vīrietis un viņam patika lietas, kas jau nu vīriešiem patīk.” Olīvija Harisone pēc gandrīz 30 kopīgiem gadiem ir atklātāka: “Džordžam patika sievietes… un sievietēm patika viņš.” Tikpat pārliecinošs ir Olīvijas stāstītais, kā Džordžs pārdzīvojis, ka noslepkavotā Džona Lenona dvēselei tikusi laupīta pienācīga iespēja atstāt ķermeni. Un, kad nepilnu gadu pirms nāves arī pašam nācās piedzīvot maniaka uzbrukumu (šoreiz slepkavas nolūks neīstenojās, taču nav šaubu, ka šis incidents ievērojami paātrināja jau smagi slimā eksbītla aiziešanu), viņš neesot saucis pēc palīdzības, bet, gatavodamies izšķirošajam brīdim, skandējis savu mantru.  

Džordžs Harisons un Ravi Šankars:

Filmas pirmā puse ir veltīta obligātajai, taču jau agrāk daudz dokumentētajai Beatles vēsturei, un ar otro knapi pietiek, lai ātri uzskaitītu – bet ne atklātu – daudzās tēmas un notikumus galvenā varoņa “dzīvē pēc bītliem”. Nenoliedzami, tas ir iespaidīgs saraksts: indiešu mūzika un garīgās prakses, labdarība, turnejas, mīlas trijstūris ar Patiju Boidu un Ēriku Kleptonu, autosacīkstes (Džordžs bija aktīvs F1 fans), kino bizness (viņa kompānija Handmade Films producējusi vairākas ievērojamas britu filmas), muzikālā atdzimšana sirmo rokzvaigžņu projektā Traveling Wilburys… Visbeidzot Džordžs vairs nav pierunājams uz slavenību tusiņiem un balvām “par mūža ieguldījumu”, priekšroku dodot Fidži un Havaju dabas idillei, Indijas tempļu apceļošanai, vai Fraiārparkam – savam materiālās pasaules patvērumam vecajā Anglijā – sirreāli monstrozai neogotikas celtnei ar 120 istabām un milzīgu ainavdārzu, kura iekopšanai viņš lielā mērā velta mūža pēdējās desmitgades. Starp citu, dārznieka identitāte ir tā, ko pēdējos gados Džordžs pieņem vislabprātāk. 

Tikpat bezgalīgs ir intervēto personu saraksts – Pols un Ringo, Patija un Ēriks, mūzikas un kino slavenības, F1 čempions Džekijs Stjuarts, Monty Python komiķi un krišnaīts, Harisona ģimenes locekļi u.c. Tomēr vislabāk savu ceļu un personību iezīmē pats Džordžs. Piemēram, brīdī, kad viņš saka: “Mēs [Beatles] jau agrā vecumā tikām pie naudas, un tas bija labi, jo mēs ātri sapratām, ka nauda nav tas, kas vajadzīgs.” Vai sīkā un spontānā epizodē, kad, nopētījis ilggadējā dzīvnieku aizstāvja Makartnija apģērbu, nevainīgi apjautājas: “Veģetāra ādas jaka?”

Lai arī centieni šajā pārbagātībā uztaustīt Džordža pieredzes izšķirošo robežšķirtni ir skaidri nojaušami, filma ir pieblīvēta ar iepriekš zināmu un ne vienmēr būtisku informāciju, kas, izpaliekot principiāli jaunam skatu punktam, tā arī paliek tikai informācija, bet ne likteņstāsts. Kompilācija, ko veicis kompetents arhīvu pētnieks, bet ne režisors un brīnumdaris. Protams, būtu naivi domāt, ka Skorsēze ir cerējis par savu varoni pateikt “visu”. Tik un tā nepamet sajūta, ka šī visnotaļ jaukā filma ir tieši šāds mēģinājums pa gabaliņam vien savākt visu, ko mēs par Džordžu esam dzirdējuši, lai no šīm driskām salipinātu tēlu, ko ielikt stikla burkā un iebalzamēt – ja nu kādreiz sagribas apskatīt trauku, kur gandrīz kā dzīvs peld bītls, ko dzīves laikā nezkādēļ dēvēja par “kluso”. Protams, tas nav maz. Un šis nav slikts kino, gluži otrādi. Tik vien tā mulsuma, ka Skorsēze tomēr šķiet tas vīrs un cilvēku pazinējs, no kā varētu gaidīt ko interesantāku un mazāk “materiālu” par šādu konservu un fotorobotu. Jo Džordža stāsts šādu iespēju piedāvā – vismaz tas pēc šīm trīsarpus stundām ir pilnīgi skaidrs.