KINO  
No filmas “No Direction Home” preses materiāliem

Mārtina Skorsēzes otrā mīlestība. 3. daļa 1

Klāss Vāvere
26/01/2012

No Direction Home, 2005 

“Biju piedzimis tālu no vietas, kur man jābūt, un nu devos mājup. [..] Klausoties vecu kantrī mūzikas plati, mani pārņēma sajūta, ka es esmu kāds cits. Varbūt es neesmu piedzimis pareizajiem vecākiem,” – ar šiem, šķiet, ik skatītājā kādu personīgu pieredzi atbalsojošiem protagonista vārdiem sākas filma par sevis meklējumiem, kas tādā vai citādā formā ir katra mākslinieka – un ne tikai – esības pamats.

Īsi sakot, šī trīsarpus stundu garā dokumentālā filma ir pagaidām vērtīgākais Boba Dilana kino portrets. Tās mugurkauls ir apjomīga Dilana intervija (tās laikā viņš pat smaida – tiesa, ne vienmēr ir skaidrs, vai tā Bobs pauž prieku, nožēlu vai varbūt vainas apziņu), kas veltīta viņa dzīves un karjeras agrīnajam periodam, kurš sākas, viņam atstājot vecāku māju un dodoties uz Ņujorku, lai ļautos pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā Grīničvilidžas kafejnīcās zeļošajai folka epidēmijai. Kā sava laika progresīvākā mūzikas subkultūra, tā ir cieši saistīta ar Amerikas cilvēktiesību kustības uzplūdiem un jaunās paaudzes sociālpolitisko atmodu, ko jau pēc dažiem gadiem tik spilgti personificē Dilana dziesmas.

Filmā netrūkst arī viņa laika un cīņu biedru interviju. Cits par citu kolorītāki, tie ir gan naktsmāju un muzicēšanas iespēju meklējumos iepazīti paziņas, gan draudzenes un dzīves skolotājas (Boba pirmā īstā Ņujorkas mūza Sūzana Rotolo, kas redzama slavenajā bildē uz albuma The Freewheelin’ Bob Dylan vāka un folka karaliene Džouna Baeza, ar ko viņu saista plaši tiražēts mīlas stāsts), gan joprojām leģendāri, gan sen aizmirsti mūziķi un dzejnieki. Vienam pēc Dilana apmeklējuma pazudusi kaudze vērtīgu skaņuplašu, otram klasiķu grāmatas, citam smeldz savstarpēji nesadalīti House of the Rising Sun pirmatklājēja lauri, bet vēl kāds, Bobam pirmoreiz paņemot elektrisko ģitāru, dusmās gribējis pārcirst strāvas vadu. Taču nu, kad pagājušas daudzas desmitgades un liktenis (?) katram ierādījis savu vietu, visi ir no sirds priecīgi par “mūsu Bobiju”. Ilustrētas ar trāpīgiem kinohroniku kadriem, šīs atmiņas nepārvēršas nostalģiski gaudenā sirmu runājošo galvu parādē, bet saaužas dzīvā un aizraujošā vēstījumā ne vien par konkrētu cilvēku (kādā brīdī jau sāk likties, ka nemaz nav svarīgi, kas ir šis cilvēks), bet gan laikmetu un vietu. Ne vien par Dilana, bet arī par Džona Kenedija, Martina Lutera Kinga, Džeka Keruaka, Alena Ginsberga un Kubas krīzes laika Ameriku.

“House of the Rising Sun” intriga:

“Mūsu Bobija” odiseja te apskatīta līdz folka karognesēja skandalozajam demaršam un pārejai rokenrola (vai – pēc “piesmieto un pamesto” folkeru domām – naudas un komercijas) ierakumos. Līdz brīdim, kad vienu Dilanu nomaina nākamais, kā izrādīsies vēlāk – radoši vēl iespaidīgāks, eksotiskāks un nozīmīgāks. Taču tas jau ir cits stāsts citai filmai, ko varbūt vēl piedzīvosim. Šajā stāstītais noslēdzas ar intensīvi mitoloģizētu mirkli populārās kultūras vēsturē. Nē, tas nav Gagas kundzes defilē gaļas kostīmā. Tas ir 1966. gada pavasarī notikušais Boba koncerts Mančestrā, kura fragmentus Skorsēze izmanto kā vēl vienu filmas caurviju motīvu. Ar atsvešinātu skatienu vērdamies izplatījumā, Dilans vispirms spēlē akustiskas folkdziesmas, kas viņu padarījušas par savas paaudzes slavenāko dzejnieku. Viss rit gludi līdz viņam pievienojas bohēmiska kompānija ar elektriskām ģitārām un arī pats Dilans apbruņojas ar mirdzošu Fender Telecaster, kas viņa rokās vairāk atgādina kulta priekšmetu, ne mūzikas instrumentu vai darbarīku. Visi kopā viņi ar nepārprotamu misijas apziņu atskaņo Boba līdzšinējā kanonā neiederīgi skaļu un trokšņainu mūziku, kas audzē spriedzi gan zālē, gan uz skatuves, līdz publikā atskan kliedziens: “Judas!”. Dilans šai anonīmajai apsūdzībai atbild ar vārdiem “I don’t believe you”. Un pēc mirkļa piebilst “You’re a liar”. Tad viņš pagriežas pret saviem elektriskajiem mācekļiem (The Hawks, vēlāk zināmi kā The Band) un dod tā vakara pēdējo rīkojumu: “Play it fucking loud.” Nākamajā brīdī atskan šāvienam līdzīgais bungu rībiens, kas ievada vienu no viņa turpmāk visleģendārākajām dziesmām Like a Rolling Stone. Dziesmu, no kuras pēc nepilniem 40 gadiem Skorsēze aizgūs šīs filmas nosaukumu… Jo, iespējams, tieši šajā mirklī Bobu skāra atklāsme, ka atceļa vairs nav. Ka īstam meklētājam māju nav un nevar būt. Jo viņš ir nolemts nebeidzamam ceļam, lai caur šo mūžīgā bezpajumtnieka diagnozi sniegtu piederības un kopības izjūtu citiem. Arī tiem, kas visu zina labāk.

Jūdas epizode:

Arhīvā lasi:
18/01/2012 - Kino :: Klāss Vāvere – Skorsēzes otrā mīlestība 2
12/01/2012 - Kino :: Klāss Vāvere – Skorsēzes otrā mīlestība
20/12/2011 - Blogi :: Klāss Vāvere – Nīla Janga “The Bridge School
29/11/2011 - Kino :: Klāss Vāvare – Mūziķu dzīvesstāstu ekranizācijas

01/11/2011 - Blogi :: Klāss Vāvere – Vecais kapteinis Bobs Dilan

Andrejs Zars - 26.01.2012 17:57
Bobs smaida? Hm. Ar steigu jānoskatās.