KINO  
Paulo Davanco un Līsa Marra. Foto no personīgā arhīva

Filma var izmainīt tavu dzīvi! 0

Intervija ar īstiem stāstniekiem – Līsu Marru un Paulo Davanco no Echo Park Film Center 

Odrija Fišere
21/07/2017

“Skaņa, ko redzam: Rīga” – tāds nosaukums dots audiovizuālam projektam, pie kura jau otro nedēļu Rīgā strādā divdesmit četras spilgtas radošas personības no Latvijas, tostarp mākslinieki, režisori, mūziķi, dizaineri, dzejnieki. Kopā viņi veido melnbaltu filmu par šodienas Rīgu 16 mm formātā; tās publiskā pirmizrāde tiek plānota Rīgas Starptautiskā kino festivāla Riga IFF atklāšanā. Projektu organizē kultūras un mākslas portāls Arterritory.com sadarbībā ar Losandželosas mediju mākslas organizāciju Echo Park Film Center, kura veidotāji ir Paulo Davanco (Paolo Davanzo) un Līsa Marra (Lisa Marr). Pirms septiņiem gadiem viņiem radās ideja savest kopā dažādu sabiedrības slāņu jauniešus, lai meistarklašu formātā kopīgi apgūtu 16 mm kino tehniku un iemūžinātu savu pilsētu – Losandželosu – vienas diennakts garumā. Kopš tā laika Līsas un Paulo projekts The Sound We See (Skaņa, ko redzam) realizēts Roterdamā, Londonā, Hanojā, Berlīnē, Mehiko, Tokijā, Vankūverā, savedot kopā visdažādākās cilvēku grupas – filmas veidojuši bērni, studenti, pensionāri, bezpajumtnieki, mākslinieki, indiāņi u.c. – apliecinot, ka kino var veidot ikviens. 

Ar Līsu un Paulo tiekamies uz sarunu īsi pēc pirmās projekta The Sound We See: Riga kopsapulces. Abi ir prieka un entuziasma pilni, un ir skaidrs, ka par savu lietu viņi deg un ir gatavi dalīties šajā aizrautībā arī ar citiem. Līsa vairākkārt uzsver: “Mēģinām kino padarīt pieejamu cilvēkiem, kurus interesē uzņemt filmas. Mēs uzskatām, ka ikvienam ir kāds stāsts, ko izstāstīt. Turklāt filmas ir labs veids, kā savest kopā cilvēkus no dažādiem sociālajiem slāņiem, ar dažādām pieredzēm,” un Paulo piemetina: “Mums ir ļoti svarīgi, ka visi strādājam kopā kā ģimene – kā itāļu famiglia!” 


The Sound We See: Riga

Pastāstiet lūdzu par sevi – kāda ir jūsu iepriekšējā pieredze un kā radās organizācija Echo Park Center?

Paulo: Man ir itāļu saknes, bet esmu uzaudzis Savienotajās Valstīs. Kad biju bērns, mana ģimene pārvācās uz dzīvi Losandželosā. Es sāku mācīties politikas zinātni universitātē – domāju, ka varētu mainīt pasauli, esot sabiedriski aktīvs un cīnoties par sociālo taisnīgumu. Abi mani vecāki gāja bojā, kad biju divdesmitgadnieks (tagad man ir 46 gadi). Echo Park Film Center atvēru, godinot savu vecāku aktīvo garu – viņi vienmēr palīdzēja tiem, kam šajā dzīvē ir mazāk veicies. Esmu izglītojis, esmu veidojis filmas, esmu sabiedriski aktīvs. Nolēmu, ka šīs lietas – kino izglītību un aktīvismu – apvienošu vienā.

Līsa: Es nāku no Vankūveras Kanādā, bet jau divdesmit gadus dzīvoju Losandželosā. Esmu spēlējusi pankroka grupā, un mana pieredze galvenokārt balstās DIY (dari to pats) principā – gan rakstīšana, gan fotografēšana, gan mūzika. Sāku filmēt, kad kādā labdarības veikalā atradu Super 8 kameru. Pirms 16 gadiem gadījās tā, ka iegriezos Echo Park kino centrā tieši tā atklāšanas dienā. Mani sagaidīja šis puisis ar garu bārdu un matiem un teica: “Ziniet, šodien ir šī kino centra atklāšana! Laipni lūgti!” Mana dzīve patiešām mainījās brīdī, kad ienācu pa tām durvīm. Man patika viss, kas saistījās ar šo kino centru! Ka tas bija paredzēts visiem cilvēkiem. Esam izrādījuši daudz eksperimentālu darbu visiem tuvējās apkaimes iedzīvotājiem. Un Losandželosā nav otras tādas vietas.

Es mēdzu teikt, ka vispirms iemīlējos kino centrā un tad – iemīlēju Paulo. Jo tā bija vieta, kur es vienkārši vēlējos būt. Zināju, ka gribu savu dzīvi pavadīt šajā vietā un kopā ar šo cilvēku – daloties tajā priekā un sajūsmā, ko izjutu, pirmoreiz tur ienākot. Filma var izmainīt tavu dzīvi!


Foto no Paulo un Līsas personīgā arhīva

Ar ko Echo Park Film Center  nodarbojas?

Paulo: Jau sešpadsmit gadus mums ir kino skola un mākslinieku rezidenču programma. Kino centrs atrodas Ehopārkas (Echo Park) rajonā Losandželosā, kur tradicionāli dzīvo strādnieku šķira. Pirms divdesmit gadiem laikraksts The New York Times to nosauca par Amerikas bīstamāko rajonu, savukārt pagājušajā gadā šis pats izdevums rakstīja, ka tas ir modīgākais rajons Amerikā. Tajā vēl aizvien dzīvo daudz strādnieku; kultūras ziņā tas ir ļoti daudzveidīgs.

Pie mums ceturtdienu, piektdienu un sestdienu vakaros notiek kino seansi, kuros mēs rādām visu, izņemot Holivudas filmas. Cenšamies parādīt citādākus veidus, kā stāstīt stāstus – demonstrējam dokumentālo kino par cilvēktiesībām, eksperimentālās filmas, mākslas kino, filmas spāņu valodā (lielākā daļa vietējās apkaimes iedzīvotāju ir emigranti no Latīņamerikas valstīm – O. F.), geju un lesbiešu filmas. To visu organizējam kopā ar vietējiem iedzīvotājiem.

Līsa: Gada laikā pie mums notiek aptuveni 200 pasākumu – izrādām gan zināmu režisoru filmas, gan arī dažādu autoru pirmās filmas. Mums pilnīgi noteikti ir visdaudzveidīgākā programma Losandželosā. 

Pie mums var arī izīrēt kino tehniku – cilvēkus iedvesmo tas, ko viņi ir redzējuši, tāpēc ir svarīgi, lai viņiem būtu piekļuve kino aprīkojumam, tostarp arī analogajai tehnikai, kuru nekur citur Losandželosā nevar atrast.

Pie mums notiek nodarbības visās vecuma grupās. Pusaudžiem un tiem, kam pāri 60, tās vienmēr ir bezmaksas, arī pārējiem mēs neprasām augstu samaksu. Katrā grupā tiek apgūts cits priekšmets – 16 mm projekti vai digitālie projekti, dažreiz organizējam arī izstādes. Mēs strādājam ar visdažādākajiem bērniem – bagātiem, nabagiem, ar visām etniskajām grupām. Mēs radām vietu, kur visi var pulcēties.

Paulo: Un mums arī ir mākslinieku rezidence!

Līsa: Katru gadu augustā pie mums notiek starptautiska rezidence. Viesmāksliniekiem mēs maksājam stipendiju, nodrošinām dzīvokli, dodam divriteni. Viņi rada darbu, kā arī pasniedz pie mums. Mums ir arī divu mēnešu rezidences vietējiem māksliniekiem.


 Paulo Davanco un Līsa Marra. Foto no personīgā arhīva

Un šobrīd jūs organizējat kino darbnīcas Rīgā. Kā šeit nokļuvāt?

Paulo: Līsa un es – mēs esam klejotāju dvēseles un pēdējos divdesmit gadus esam ceļojuši pa pasauli. Es ceļoju ar filmām, Līsa – ar rokgrupu. Tad nolēmām savienot Līsas pankroka mūziku ar manām filmām. Vai neizklausās lieliski, ko?!

Līsa: Jā! Apbrīnojami!

Paulo: Un teicām – ceļojam apkārt pasaulei kopā. Pirms desmit gadiem iegādājāmies mazu busiņu, uzlikām tam uz jumta saules baterijas un apbraukājām visu Meksiku, Savienotās Valstis un Kanādu, piedāvājot apmeklēt bezmaksas darbnīcas un spēlējot mūziku. Tad nolēmām, ka ideja jāattīsta un jāceļo uz tālākām pasaules vietām. Tā nu mēs tagad Latvijā organizējam projektu The Sound We See (Skaņa, ko redzam).


The Sound We See: A Los Angeles City Symphony

Iepriekš The Sound We See projekts ir pabijis vairākās citās pasaules vietās. Pastāstiet lūdzu par to!

Līsa: The Sound We See projekts sākās 2010. gada rudenī. Mums radās doma paņemt pilsētas simfonijas žanru un pārradīt to no jauna 21. gadsimtā, pamatā izmantojot tos pašus tehniskos līdzekļus, ko kinorežisori pielietoja gandrīz pirms simts gadiem. Lielākā daļa cilvēku ir redzējuši filmu “Berlīne: lielpilsētas simfonija”, kura filmēta 20. gadsimta 20. gados Berlīnē. Tas bija laiks, kad kino kā tāds bija vēl diezgan jauns fenomens un pilsētās kūsāja dzīvība. “Berlīne” ir ļoti dinamiska, ļoti eksperimentāla filma, kas rāda vienu dienu pilsētas dzīvē, savukārt Dzigas Vertova filma “Cilvēks ar kinokameru” slavina strādnieku.

Nolēmām, ka šāds varētu būt pirmās darbnīcas ietvars Losandželosā. Tajā piedalījās 37 jaunieši (jaunākais bija 11 gadus vecs), neviens no viņiem līdz tam nebija turējis rokās 16 mm kameru. Rezultāts bija pārsteidzošs! Neviens no mums neko tādu nebija pat iedomājies, turklāt vēlāk, runājot ar jauniešiem, uzzināju, ka filmas veidošanas process pilnībā izmainījis viņu sajūtu par sevi – gan mākslinieciski, gan pilsoniski.

Paulo: Filmu sāka izrādīt festivālos visā pasaulē, turklāt programmās, kurās netika norādīts filmas veidotāju vecums – nebija tā, ka mēs to iesniedzām jauniešu filmu festivālos. Cilvēkus šī filma aizrāva, un mēs tikām ielūgti piedalīties Roterdamas Starptautiskajā kinofestivālā. Vēlāk tur atgriezāmies, kad tikām ielūgti nolasīt vieslekcijas Pita Svarta institūtā (Piet Zwart Institute) un arī Vilema de Kūninga akadēmijā. Kopā ar kultūras centra WORM kino laboratoriju Filmwerkplaats uzfilmējām The Sound We See Roterdamā. Tas vēl aizvien bija jauniešu projekts, bet sadarbībā ar mākslas skolām – filmu veidoja mākslas studenti un bērni no tuvējās apkaimes.

Kas ir pamatā projekta The Sound We See nosaukumam?

Līsa: Tā kā projekts balstās pilsētas simfonijas žanrā, pamatideja ir, ka filma ir vizuāla mūzika. Attēli savā ziņā kļūst par skaņu, ko redzam uz ekrāna, – mēs sajūtam ritmu, laiku un vietu.


The Sound We See
Indijā

Kāpēc izvēlaties tieši analogo formātu?

Paulo: Man šķiet, mums patīk viss, kas saistīts ar DIY kultūru – mēs nodibinājām savu mūzikas grupu, mēs sietspiedē apdrukājām savus T-kreklus, esam veidojuši savus zīnus. Nav nepieciešama milzīga publikācija ziņās, lai apliecinātos.

Pirmsinterneta laikmetā viss bija fizisks. Analogā filma ir vien šī fiziskuma pagarinājums – pieskaršanās, sajušana un tempa samazināšana. Mēs, protams, filmējam arī video un uzņemam attēlus ar telefoniem, mēs saprotam šo tūlītējības faktoru, tomēr analogo lietu lēnums un skaistums vēl aizvien mums šķiet pievilcīgs.

Līsa: Man patīk analogās filmas tāpēc, ka mēs visi varam iemācīties, kā tās uzņemt, un rezultāts būs skaists un maģisks. Un tas sasaucas ar DIY garu, ko es tik ļoti mīlu! Tāpat analogās tehnikas kultūra ir lielisks veids, kā veidot sabiedrību – satuvināt cilvēkus, iesaistīt cilvēkus ar dažādām pieredzēm, satikties – gluži kā kopā vārīt zupu, kad visi piedalās tās gatavošanā – maisa, salej šķīvjos un kopīgi izbauda – tas mūs patiešām saista. Filma ir tikai veids, kā to realizēt.

Vēl viena jauka lieta saistībā ar analogo kultūru ir tā, ka visi dalās visā – tu vari jebkurā diennakts laikā ieiet internetā, uzdot kādam jautājumu un dabūt atbildi un palīdzību.

Jebkurā gadījumā lielākā daļa cilvēku šīs analogā filmas redzēs digitālā formātā – datoros vai kā digitālas projekcijas festivālos. Tas ir ok. Mēs šai lietai nepieejam tik strikti – visu vai neko.


The Sound We See
Rīgā. Kristians Brekte. Foto: Paula Lūse

Kino seansi, darbnīcas, mākslinieku rezidence – vai ar to nodarbojaties tikai tāpēc, ka jums tas patīk, vai sajūtat tajā arī kādu misiju?

Līsa: Manuprāt – abas šīs lietas. Darbošanās šādā veidā cilvēkiem rada daudz prieka, un bieži vien cilvēki to pat neapzinās. Lielākā daļa no kino centra studentiem ir dzimuši pēc digitālā laikmeta sākuma. Atklājot, ka ir iespējams savādāks darbošanās veids, savādāka pieeja, tas aizrauj. Man tas patīk, un es vēlos, lai pēc iespējas vairāk cilvēku pieredzētu šīs sajūtas, pirms šis medijs aiziet nebūtībā. Kinolente ir sataustāms formāts, unikāla lieta. Tai piemīt īpaša maģija – gluži kā lūkoties ugunī un kādā mirklī saprast, ka esi tai pielipis ar skatienu… Es vēlos, lai ikkatrs sajustu šo maģiju.


The Sound We See
Rīgā. Gunārs Binde. Foto: Paula Lūse

Kā tas ir – ar šo tik ļoti atšķirīgo projektu un ideālistisko dzīves pieeju būt Losandželosā, kur viss ir vērsts uz komerciju? Vai jūtaties kā baltie zvirbuļi?

Paulo: Jā, savā ziņā mēs esam Holivudas briesmoņa, par kuru vienmēr runājam, pretmets, bet mēs varam izdzīvot, jo atrodamies Holivudas briesmonī. Katru dienu pie mums ienāk kāds un saka – lūk, te ir kamera, kas piederēja manam tēvam, viņš ir miris, lietojiet tagad to jūs! Kāds cits atkal piedāvā savas vecmāmiņas filmas, kuras viņa filmējusi 50. gados. Ja mēs atrastos kādā mazpilsētā valsts Vidējos Rietumos, nekas tāds nevarētu notikt.

Mums ikviens, kas ienāk centrā, ir skaists, īpašs un svarīgs – tas ir pretēji tam, ko personificē Losandželosa, kur svarīgākās lietas ir skaistums, slava, veiksme un limuzīni. Mēs esam šī Holivudas mīta pretmets. Mēs esam īstie stāstnieki.

Līsa: Un mēs esam vieta, kur cilvēkiem atklāt, ka viņi ir īstie stāstnieki. Lielā mērā mēs radām vietu, kur saprast, ka katra cilvēka personīgais stāsts ir daudz interesantāks par to, ko var redzēt Holivudas ekrānos. Sākumā cilvēki tam netic! Bet, kad viņi sāk filmēt, tad saprot – o, man ir ko pastāstīt! Es domāju, ka tas arī ir Echo Park Film Center lielākais kapitāls.


The Sound We See: An Old Crow Village Symphony

Kura jums bijusi visaizraujošākā pieredze The Sound We See projekta ietvaros?

Paulo: Latvieši! Tas, kas notiks šeit, būs visskaistākā lieta!

Līsa: (Smejas.) Un tā ir patiesība! Var izklausīties muļķīgi, bet projekts, ar ko tu strādā šobrīd, vienmēr ir vislabākais. Kad cilvēki veido šīs filmas, viņi patiesi tic – un nekļūdās –, ka viņu filma ir vislabākā. Jo viņi to ir radījuši! 

Katra grupa ir bijusi lieliska, un no visām mēs katrs esam ko iemācījušies. Piemēram, Roterdamas bērniem bija svarīgi iefilmēties pašiem, kamēr Losandželosas jauniešiem tas nepavisam nebija svarīgi. Indijas bērni – viņiem vienkārši patika filmēt – viņi bija redzējuši daudzas Bolivudas filmas, taču nekad nebija sastapušies ar to, kas ir ārpus šīs sistēmas.

Hanojā šis projekts bija par individualitāti. Parasti, kad veidojam šo filmu, mēs mēģinām visus apvienot, bet Vjetnamā, rīkojoties pretēji komunistu sistēmai, mērķis bija palīdzēt katram atrast savu individuālo stilu un pastāvēt par to, kam viņi tic.

Amerikas pirmiedzīvotāju kopiena Kanādā aiz polārā loka – tikšanās ar šiem cilvēkiem bija tik pazemību mācoša! Šajā kopienā dzīvo vien 250 cilvēki. Viņi piekopj tradicionālo dzīvesveidu – medī, lasa ogas. Viņiem filma bija veids, kā godināt savu kultūru. Ne vien ar vizuālo materiālu, bet arī ar filmas skaņu. Parasti filmas skaņu celiņš ir mūziķu radīta ambientā mūzika. Šajā reizē skaņu veidoja valoda. Līdzīgi kā daudzas citas indiāņu kopienas, viņi baidās, ka viņu valoda izzudīs. Tāpēc viņi atvēlēja laiku no savas dzīves, lai kopā ar mums radītu šo filmu. Tas ir brīnišķīgi! Un patiešām liek izjust pazemību.

Katrā gadījumā šī projekta ideja nav vienkārši atnākt, uzfilmēt un aizbraukt. Mēs atstājam tehniku un materiālus katrai dalībnieku grupai, lai tā var turpināt strādāt ar filmu. Šeit Rīgā jums ir Baltic Analog Lab, līdz ar to mēs ceram, ka daži no dalībniekiem ar to aizrausies un turpinās darboties šajā jomā.


The Sound We See
Hanojā

Kā jūs izvēlaties dalībniekus?

Paulo: Jau no paša sākuma ir bijis tā, ka mūs uzaicina – cilvēkus aizrauj tas, ko mēs darām. Parasti viņi mūs atrod. Un mēs nekad neatsakām – ir bijuši ļoti labi finansēti projekti, un ir bijuši tādi, kuriem finansējums ir nulle. Taču mēs tāpat tajos piedalījāmies, lai arī bija jāiegulda savi līdzekļi.

Vai jau zināt, kur tālāk ar šo projektu dosities?

Līsa: Nākamgad būsim Spānijā kādā festivālā, tad sekos Buenosairesa, nākamajā pavasarī – Montevideo, arī Filadelfija.

Paulo: Ņujorka.

Līsa: Mums vienmēr ir ieplānota kāda darbnīca. Es izjūtu to, kā savas dzīves sūtību, es varētu ar to nodarboties līdz pat savai pēdējai dzīves stundai. Es izbaudu katru minūti, jo projekts katru reizi ir atšķirīgs, lai arī tā ietvars ir viens un tas pats, – dinamika ir cita, darba apstākļi ir citi, gadalaiks ir cits, katrai pilsētai ir sava īpaša seja. Tas nebeidz mani aizraut!

Vai ir kāda vieta, kur jūs noteikti vēlētos nokļūt ar šo projektu?

Līsa: Neesam vēl bijuši Āfrikā.

Paulo: Jā, Āfrika! 

ARHĪVS:
Top 16 mm īsfilma “Skaņa, ko redzam: Rīga”
Skaņa, ko redzam. Latvijas radošie cilvēki veido 16 mm filmu par šodienas Rīgu

echoparkfilmcenter.org
sellyourtvandcometothecinema.org