KINO  
Kinorežisors Mārtins Skorsēze un The Rolling Stones četrotne

Mārtina Skorsēzes otrā mīlestība. 2. daļa 0

Klāss Vāvere
18/01/2012

Visi zina, ka Mārtins Skorsēze (Martin Scorsese, 1942) – amerikāņu kino lielmeistars, industrijas balvu laureāts un kaislīgs filmu vēstures pētnieks – ir uz mūžu salaulāts ar kino. Taču viņam jau gadu desmitiem ir arī ir mīļākā – mūzika.  Šajā un nākamajās reizēs – kinorežisora aizraujošie sānsoļi mūzikas pasaulē. 

Lasi arī iepriekšējo rakstu par Mārtina Skorsēzes 1978. gada filmu The Last Waltz

Shine a Light, 2008

Vai šī ir atvadu filma, uzzināsim, kad noskaidrosies, vai spekulācijas par šovasar it kā gaidāmo ir The Rolling Stones apvienošanos kolektīvās piecdesmitgades atzīmēšanai ir bijušas pamatotas, vai tomēr nē. Šobrīd šķiet, ka Shine a Light var saukt arī par The Last Waltz 2 – ar 30 gadu nobīdi un Stones galvenajās lomās.

Filma ietver īsus aizkulišu dialogus un asprātīgi atlasītus arhīva materiālus no grupas nebeidzamās vēstures, taču galvenais fokuss ir uz viņu pagaidām pēdējās turnejas koncertu salīdzinoši nelielā Manhetenas Beacon Theatre zālē 2006. gadā. Arī šeit netrūkst dažādas reputācijas viesu (Buddy Guy, Jack White, Christina Aguilera un Klintonu ģimene ar tantēm un radu bērniem), bet galvenās zvaigznes ir paši Stones, kas sevi tēlo ar ierasto rutīnu – lādzīgi pirātiskais patriarhs Kīts, neiedragājami flegmatiskais sirmgalvis Čārlijs un mūžīgais jautrītis, “lūdzu, skolotāj, man suns apēda mājasdarbu” – vectētiņš Ronijs. Lieki piebilst, ka absurdi jauneklīgais un sportiskais gumijas opis Miks izskatās vismuļķīgāk – nelīdz pat elegantais lucifera mētelītis Sympathy for the Devil iznācienā.

Koncerts ir lieliski nofilmēts un samontēts, taču pie stadionu plašumiem radušie Stones kameru tuvplānos tā arī nespēj pārslēgties iekšēji intensīvākā režīmā. Tādēļ filma aprobežojas ar izteiksmīgu, dzīves un rokenrola izvagotu portretu galeriju un slavenu dziesmu virteni, īsti neuzburot ne radīšanas mirkļa maģiju, kas kādreiz Skorsēzem izdevās ar The Band, ne izaicinoši provokatīvo enerģiju, kas savulaik bija Stones ikdiena. Iespējams, tas arī nav bijis režisora nolūks.


The Rolling Stones un Jack White filmā Shine a Light

Tāpat iespējams, ka filmas atslēga ir kāds personāžs it kā no pavisam citas “operas”. Bils Klintons. Cilvēks, kurš savulaik tika sveikts kā “pirmais ASV prezidents, kas jaunāks par Miku Džegeru” un viens no aukstā kara uzvarētājiem, cilvēks, kurš varas virsotnēs simbolizēja Stones paaudzes vērtības, prezidents, kurš tika ievēlēts uz diviem termiņiem un ar roku uz bībeles piesmēja gan savu nāciju, gan t.s. “pasaules elites” jēdzienu. Uz ekrāna būdams vien īsu brīdi, Klintons arī te nospēlē svarīgu lomu. Jo viņa ievadvārdi koncerta sākumā un sirsnīgi brālīgā apskaušanās ar grupu, kuras reputācija tik ļoti saistīta ar dumpīguma un nepakļāvības ilūziju, nesaudzīgi skaidrā gaismā parāda attālumu, ko šajos 50 gados nogājusi gan rokenrola kultūra, gan sabiedrība, kas to radījusi. Attālums ir liels, bet virziens – aplams. Tādēļ šodien mēs vairs neticam ne politiķiem, ne rokzvaigznēm, ne citiem ceļvežiem, un izmisīgi spļaujam purva rāvu, kas arvien straujāk smeļas mutē. Kā smejies, ne velti filma saucas tāpat kā veca dziesma – Shine a Light.

The Blues. Feel Like Going Home, 2003 

Ņemot vērā Skorsēzes interesi par amerikāņu kultūras un dzīvesveida izcelsmi, viņa tikšanās ar blūzu – džeza, roka, soula un hiphopa pirmžanru – bija nenovēršama. Tā izzināšanu režisors sāka vairākos TV projektos, taču šā gadsimta sākumā viņš, pieaicinot vēl sešus amata brāļus ar līdzīgām “novirzēm” (Vims Venderss, Ričards Pīrss, Čārlzs Bērnets, Marks Levins, Maiks Figiss, Klints Īstvuds), īstenoja īpaši vērienīgu ieceri – septiņu filmu seriālu The Blues. To ievada paša Skorsēzes Feel Like Going Home, kurā veikts ceļojums no Misisipi deltas līdz Mali, mēģinot iezīmēt blūza virzību no rietumafrikāņu rituālās mūzikas līdz afroamerikāņu kokvilnas lauku dziesmām (kā filmā saka Mali mūzikas prominence Ali Farka Toure: “Mūs šķir tikai attālums un pilsētas. Mūsu dvēsele un gars ir tas pats.”) 

Skorsēzes laimīgais atradums ir blūza cienītājiem labi zināmais mūziķis Corey Harris. Tieši viņš kameru priekšā veic ekskursu šīs mūzikas vēsturiskajā un ģeogrāfiskajā telpā, iztaujā dzīvos blūzmeņus, piemin mirušos un kā līdzvērtīgs partneris saspēlējas gan ar slavenībām Taj Mahal un Keb’ Mo’, gan sirmiem vīriem, kas gadiem muzicējuši uz savas mājas lieveņa. Lente ir piesātināta ar intervijām, blūza attīstības interpretācijām, dižo pionieru dzīvesstāstiem un unikālām arhīvu liecībām.


Filmas ievadkadri

Nav šaubu, ka Feel Like Going Home ir mīlestības darbs, taču dīvainā kārtā tā atstāj formālu un distancētu iespaidu, kas kaut kādā mērā piemīt arī pārējām The Blues sērijām. Iespējams, problēma ir plašais atvēziens un materiāla pārpilnība – filmā daudz kas tiek pieminēts, bet maz kas pateikts “līdz galam”, radot steidzīgu un virspusēju iespaidu, ko īsti nekompensē pat mūzika, kuras te it kā ir pārpārēm. Diemžēl gan pagātnes, gan šodienas blūzmeņi visbiežāk ir pamatīgi īsināti, tā vietā, lai ļautu dziesmām pašām stāstīt savu stāstu, padarot tās vien par izplūduša un sadrumstalota vēstījuma ilustrāciju. Taču visus trūkumus atsver, piemēram, 50. gadu sākumā filmēti kadri, kuros leģendārais Son House vispirms sniedz kodolīgu blūza definīciju (“Ir tikai viena veida blūzs. Tas, kas notiek starp iemīlējušos sievieti un vīrieti. Un tā kā esmu precējies piecas reizes, tad zinu, ko runāju.”) un tad savu kvalifikāciju apliecina ar asinis stindzinošuDeath Letter Blues izpildījumu.


Othar Turner un Corey Harris filmā Feel Like Going Home

Arhīvā lasi:
12/01/2012 - Kino :: Klāss Vāvere – Mārtina Skorsēzes otrā mīlestība
20/12/2011 - Blogi :: Klāss Vāvere – Nīla Janga “The Bridge School
29/11/2011 - Kino :: Klāss Vāvare – Mūziķu dzīvesstāstu ekranizācijas

01/11/2011 - Blogi :: Klāss Vāvere – Vecais kapteinis Bobs Dilans