KINO  
Mērija Grīnberga (1909—1975). Filmas “Mērijas ceļojums” publicitātes attēls

Kas notika ar Mēriju? 0

Saruna ar režisori Kristīni Želvi par topošo dokumentālo filmu “Mērijas ceļojums”

Monta Gāgane
18/04/2017

Straujiem soļiem tuvojoties Latvijas simtgadei, arī gatavošanās darbi tās atzīmēšanai kļūst aizvien intensīvāki. Kā viens no lielākajiem kultūras notikumiem gaidāma plaša, žanru ziņā atšķirīgu un nācijai nozīmīgu tēmu aptveroša filmu pirmizrāžu programma. Šobrīd ar Nacionālā Kino centra palīdzību uzsākta ražošana sešām spēles, divām animācijas un astoņām dokumentālajām pilnmetrāžas filmām. Viens no dokumentālajiem stāstiem veltīts arī latviešu muzejniecei un arhivārei Mērijai Grīnbergai (1909—1975) Kristīnes Želves pirmajā pilnās metrāžas kinodarbā “Mērijas ceļojums”.

Filma vēstīs par sievieti, kura Otrā pasaules kara laikā izglābusi lielu daļu Latvijas muzeju kolekciju. Darbs būs veidots gan no apjomīga inscenētā, gan dokumentālā materiāla, un to autore filmā plāno procentuāli samērot gandrīz vienādās daļās, dokumentālajai daļai provizoriski piešķirot 54% filmas laika, bet inscenējumiem – 46%. Šobrīd projektā pabeigti gandrīz visi filmēšanas darbi, kuros veikti vēsturiski inscenējumi par laika posmu no 1907. līdz 1972. gadam, kas aptver gandrīz visu filmas galvenās varones dzīves gājumu. Mērijas lomu filmā spēlē Nacionālā teātra aktrise Daiga Kažociņa, bet viņas māti, Mēriju vecāko atveido Dailes teātra aktrise Marīna Janaus.


Jāzeps Grosvalds. “Mērijas Grīnbergas portrets.” 1913. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija

Mērija Grīnberga dzimusi 1909. gada 24. maijā Pēterburgā Jēzus luterāņu draudzes mācītāja un Krievijas latviešu luterāņu draudžu bīskapa Jāņa Grīnberga un Mērijas, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka Frīdriha Grosvalda meitas, ģimenē, kas Latvijas vēsturē sakņojusies kā ievērojama dzimta. Mērijas māte bijusi latviešu tautas daiļamatniecības pētniece un tautastērpu popularizētāja, savukārt onkuļi Jāzeps Grosvalds – slavens gleznotājs un klasiskā modernisma aizsācējs latviešu mākslā, bet Oļģerds Grosvalds – mākslas kritiķis, diplomāts un Latvijas sūtnis Francijā. 

Pēc tēva nāves 20. gadu sākumā Mērija kopā ar māti un jaunāko brāli Emanuelu Grīnbergu pārceļas uz dzīvi Latvijā. Drīz vien Mērija vecākā zem sava dzīvokļa, Aspazijas bulvārī 20 atver lietišķās mākslas veikaliņu. Absolvējusi ģimnāziju Rīgā un studējot Latvijas Universitātē un Lauksaimniecības tautas universitātē, Mērija palīdz mātei veikala darbos. Abas piedalās ekspozīcijas iekārtošanā starptautiskajās tautas mākslas izstādēs Parīzē, Helsinkos, Leipcigā un Budapeštā, bet 1936. gadā Mērija sāk strādāt par arhivāri Valsts vēsturiskajā muzejā.


Dokumentālās filmas “Mērijas ceļojums” demo

Pēc astoņiem gadiem sākas Mērijas dzīves nozīmīgākais ceļojums. Otrā pasaules kara laikā, vācu spēkiem jau atkāpjoties, viņa kā brīvprātīga kravas pavadone kopā ar citiem Rīgas pilsētas mākslas muzeja, Valsts vēsturiskā muzeja un tā filiāles Doma muzeja darbiniekiem, vācu armiju un muzeju vērtībām septiņsimt kastu apmērā ar kuģi Ludwigshafen no Latvijas dodas uz Kēnigsbergu, bet pēc tam uz Sudetiju. Mākslas darbu kravas pēc kara beigām pārņemot Sarkanās armijas pārstāvjiem, Mērija ir vienīgā, kura paliek tās uzraudzīt, un caur Minheni, Vīni, Budapeštu, Kijevu un Ļvovu dodas atpakaļ uz mājām. Atceļā piedzīvojot vairākas apzagšanas, 1946. gada 10. februārī Mērija Rīgā pārved vienpadsmit vagonus ar vairāk nekā četrsimt kastēm muzeju dārgumu. 

Dzīvi nu jau Padomju Latvijā muzejniece turpina kopā ar māti tajā pašā dzīvoklī, kas pirms kara piederēja ģimenei, bet tobrīd jau ir komunālais. Viņai nemitīgi jāsniedz atskaites varas iestādēm par piedzīvoto braucienu. Lai gan Mērija atsāk darbu Valsts vēsturiskajā muzejā un tiek iecelta par Etnogrāfijas nodaļas vadītāja pagaidu vietas izpildītāju, pēc dažiem gadiem viņa tiek atlaista. Darbs tiek turpināts Rīgas elektroarmatūras rūpnīcā, strādājot par produkcijas kvalitātes kontrolieri, bet vēlāk, pēc Staļina nāves, viņa iegūst bibliotekāres darbu Valsts latviešu un krievu mākslas, šobrīd Nacionālajā mākslas muzejā, kur strādā līdz savām mūža beigām. 

Lai noskaidrotu, kā filmas izveides procesā tiek restaurēts Mērijas stāsts un kādi avoti izpētīti, lai izdibinātu, ko Mērija šajā ceļojumā piedzīvojusi, uz sarunuaicinājām „Mērijas ceļojuma” režisori un scenārija autori Kristīni Želvi.


Režisore Kristīne Želve ar Mērijas Grīnbergas Pērkones vaiņagu. Foto: Agnese Zeltiņa

Kādi ir sekojošie filmas izveides darbi?

Lai gan galvenie filmēšanas darbi jau paveikti, maijā paredzēta vēl vienas epizodes filmēšana. Tajā Mērija ar muzeja mantām atrodas Čehijā, Sudetijas apgabalā, Trpistas pilī, tā laika Vācijas teritorijā, un sagaida Otrā pasaules kara beigas. Toties vasarā plānots uzsākt filmas montāžu, pēcapstrādi, darbu ar skaņu un mūziku. Darāmā priekšā ļoti daudz, jo pirms tam jāstrādā vēl ar arhīva materiāliem. Daļa no tiem jau ir atlasīta, bet daļa vēl jāizskata un jādabū no ārzemju arhīviem. Filmas pirmizrāde paredzēta 2018. gada 4. maijā, Latvijas filmu maratona ietvaros.

Filmas producente Elvita Ruka minējusi, ka atlikušās epizodes filmēšana, iespējams, notiks Čehijā Trpistas pilī. 

Lai arī cik interesanti tas nešķistu, šis jautājums vēl ir atvērts, un par gala atbildi vēl neesam izšķīrušies. Ir daudzi “par” un “pret”.Galvenokārt tas ir finanšu jautājums, kas šobrīd tiek svērts un salīdzināts. Tomēr šī ir viena no nedaudzajām vēsturiskajām vietām, kas no Mērijas laikiem ir kaut cik autentiski saglabājusies. Vēsturiskais astoņu istabu dzīvoklis, kur savulaik dzīvoja Grosvaldu ģimene un abas Mērijas ir pārdots, tajā iekārtoti ofisi. Arī vasarnīca Edinburgā, Jūrmalā, kur Mērija bērnībā daudz pavadījusi laiku, vairs nav saglabājusies. Vienīgā vieta, kur līdz šim esam varējuši uzfilmēt oriģināli vēsturiskas, dokumentālas epizodes, ir šī brīža Nacionālās mākslas muzeja bibliotēkā, kur Mērija strādāja savus pēdējos mūža gadus. Čehija varētu būt vēl viena no autentiskajām vietām filmā, pat ja šo pili jau uzsākts renovēt. Lai gan tai nomainīts jumts, laimīgā kārtā tās fasāde vēl nav restaurēta un ir piemērota filmēšanai. 


Filmas uzņemšanas laukumā. Foto: Agnese Zeltiņa

Uz ko koncentrējies strādājot ar ārzemju arhīvu materiālu?

Tajos vairāk meklējām informāciju par pašu mākslas darbu izvešanas faktu, jo Latvijas arhīvā tas nav dokumentēts. Šeit, pašmājās ir interesants materiāls par to, kā darbi atgriežas, kā tie izpakoti toreizējā Rīgas Doma muzejā un, kā tiek iekārtota izstāde, neminot Mērijas Grīnbergas vārdu. Viņas ceļojums nav ne vizuāli, ne rakstiski dokumentēts, tāpēc ir ļoti maz liecību par to, kas ar Mēriju notika un, kādus piedzīvojumus vai emocionālos stāvokļus viņa piedzīvojusi šajā braucienā. Tomēr ir atrodami fakti par to, kur Mērija ar šīm kravām apstājusies, cik ilgi stāvējusi utt. Lai pietuvinātos viņas piedzīvotajam, attiecīgi ārzemju arhīvos meklējam arī ainas par to, kādu Eiropu pēc kara Mērija varētu būt apmeklētajās vietās redzējusi, piemēram, stāvot stacijās vai veroties pa vilciena logu.

Vēl ceram iegūt ļoti interesantu, bet ne lētu arhīva materiālu par 1937. gada mākslas un tehnikas sasniegumu izstādi Parīzē, kur abas Mērijas piedalījušās. Tā kā Oļģerds Grosvalds tolaik bija pēdējais Latvijas vēstnieks Francijā, viņas vairākkārt tur darbojušās Latvijas mākslas izstāžu iekārtošanā. Konkrēti par šo izstādi saglabājies visaizraujošākais materiāls, jo togad tajā visām Baltijas valstīm bija kopīgs paviljons, kas mērojās spēkiem ar Padomju Savienības milzīgo ekspozīciju, Veras Muhinas skulptūrām un vācu paviljonu ar nacistisko simboliku. Tam visam esot pa vidu, Mērijas māte togad dabūja diplomu un zelta medaļu par Latvijas paviljona etnogrāfiskās daļas iekārtošanu. 

Arī šāda veida materiālus gribētos iekļaut filmā, lai būtu jūtams abu Mēriju darbības mērogs un viņu dzīves atšķirība pirms Mērijas brauciena ar mākslas darbiem uz Eiropu un pēc tā. Vēl filmā būtisku lomu vēlos piešķirt šīs dzimtas spēkam ar tās latviešu kultūrslāni, etnogrāfiju, tradīcijām un morāles kodeksu, kas arī noteikti ietekmējis viņas izvēles.


Filmas uzņemšanas laukumā. Foto: Agnese Zeltiņa

Bet ar ko šī visa interese un izpētes process sākās?

Mērijas stāstu pirmo reizi dzirdēju 2014. gada vasarā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, un Stūra mājā bija iekārtotas vairākas izstādes. Vienu no tām pārstāvēja Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, kura darbinieki bija izmantojuši viņu rīcībā esošo Mērijas Grīnbergas fondu – viņas zābakus, pierakstus un dzimtas fotogrāfijas. Par Mērijas stāstu sāku interesēties vairāk un sapratu, ka ar to būtu kaut kas jādara. Muzeju un akadēmiskajās aprindās par viņu bija veikti jau vairāki pētījumi, un šajā vidē Mērija ir atpazīstama, tomēr plašākai sabiedrībai par viņu īpaši nekas nebija zināms. Šķita, ka filma varētu būt labs medijs, kā stāsts par Mēriju varētu sasniegt plašāku auditoriju. 

Pētīšana, darbs ar arhīvu, tikšanās ar cilvēkiem un interviju vākšana paralēli filmēšanai notiek apmēram jau divus gadus. Līdz ar to apgūtais apjoms šobrīd jau ir daudz lielāks, nekā to iespējams ielikt filmā. Izpēti sāku ar Mērijas mātes pēckara dienasgrāmatām vairāk nekā desmit burtnīcu apmērā. Tajās viņa rakstījusi gandrīz katru dienu fiksējot, kas notiek, kāda ir viņas un meitas sadzīve, kā abas jūtas, ko ēd, kā tiek svinēti gan latviešu tradicionālie, gan valstiskie svētki. Paralēli tam Mērija vecākā rakstījusi arī atmiņas par savu bērnību Latvijā, jaunības gadiem un meitas bērnību Pēterburgā kopā ar tēvu. Vēl Mērijas mamma daudz atceras par Grosvaldu dzimtu, kāds viņiem bērnībā bijis dzīvoklis un dzīve vasarnīcā Edinburgā. 

Protams, paralēli es strādāju arī ar citiem avotiem, jo Mērijas māte visu galvenokārt aprakstījusi no sava viedokļa. Meklēju arī muzeju darbinieku gan publicētās, gan nepublicētās atmiņas, par to, kas noticis mākslas darbu pārvešanas brauciena laikā, gan muzeju līdzstrādnieku pierakstus par mantu pakošanu un izvešanu, kur no malas skatīta arī Mērija. Parādījās arī daudzi citi interesanti materiāli. Cilvēki, kuri bija izdzirdējuši, ka top šāda filma, vēlējās palīdzēt. Piemēram, kāda kundze piedāvāja izlasīt dažas vēstules, ko Mērija jaunībā bija rakstījusi viņas tēvam, un kur viņa vienā no retajām reizēm pati piemin savu ceļojumu un apraksta, kā tajā ir jutusies. 

Sākotnēji šķita, ka filma tiks veidota no Mērijas mātes skatu punkta, un viss tiks aprakstīts no tā, ko viņa pieminējusi savās dienasgrāmatās. Tomēr tad, kad atradās šīs vēstules, sapratu, ka filmā nepieciešams ieviest arī pašas Mērijas balsi. Ja būs tāda iespēja, es labprāt šo izpētes darbu turpinātu un labprāt izveidotu kādu rakstiskas formas projektu par visu Grosvaldu dzimtu.


Filmas uzņemšanas laukumā. Janis Rozentāls un Elija Forsele-Rozentāle. Foto: Agnese Zeltiņa

Uz kāda pamata tolaik bija balstīta šī mākslas darbu izvešana?

1944. gada vasarā jau bija nojaušams, kā beigsies karš un ka Vācija zaudēs. Tā kā tobrīd daudzi muzeji atradās vācu armijas pārvaldībā, tā sāka gatavot to eksponātus izvešanai līdzi uz vācu teritoriju ar pamatojumu, ka šeit mākslas darbiem var draudēt bombardēšanas vai ugunsgrēku briesmas. Nezinu, kādi bija šīs izvešanas tālākie plāni, vai gleznas bija paredzēts atstāt Vācijā, vai kādreiz to visu nogādāt atpakaļ. Izvešanā līdzi tika norīkoti arī muzeju darbinieki, kuri darbus pavadītu un uzmanītu. Procesam bija pieslēgti arī nacistu partijas NSDAP pārstāvji, kuri visus iekraušanas un pārvešanas darbus vadīja. 

Kad mākslas darbu vagoni ar Mēriju, citiem muzeju darbiniekiem un vāciešiem bija nokļuvuši Sudetijā, kara beigās, 1945. gada maijā vācu armija un partijas pārstāvji aizbēga un atstāja latviešu un citu okupēto valstu muzeju un arhīvu darbiniekus vienus. Ienākot Sabiedroto armijai, visi līdzi nozīmētie muzeja darbinieki lūdza patvērumu rietumu zonā un devās uz bēgļu nometnēm. Mērija bija vienīgā, kura izlēma braukt atpakaļ uz mājām un atgriezt muzejiem šīs vērtības. Viņai bija labas krievu valodas zināšanas, kas šajā procesā ļoti palīdzēja. Citu muzeju darbinieku atmiņās atklāju, ka daudzi domājuši, ka šo zināšanu dēļ Mērija gan jau esot bijusi sarkanā, un tas ir iemesls, kādēļ viņa gribējusi ar krieviem atgriezties Latvijā.


Filmas uzņemšanas laukumā. Anna Brigadere un Rūdolfs Blaumanis. Foto: Agnese Zeltiņa

Ir vērts būt lepniem par Mērijas veikumu, bet kā filmā izvairīties no pārspīlētas cildināšanas un parādīt viņu kā cilvēku, kam bijuši arī savi trūkumi?

Ļoti cenšos, lai šāda patosa filmā nebūtu. Šodien mēs sakām, ka tas ir varoņdarbs, un tā tas arī ir. Tomēr Mērija pati tolaik nedomāja, ka veic kaut ko tik drosmīgu. Viņai kā cilvēkam, kas audzis ģimenē ar attiecīgām vērtībām un tradīcijām, tā likās pilnīgi pašsaprotama un normāla rīcība un, ka tā būtu jādara ikvienam muzejniekam. Lai arī kā Mērijai pēc tam klājās, manuprāt, viņa nekad nenožēloja, ka ir atgriezusies. Tāpēc ļoti ceru, ka Mērijas tēlu filmā veidojam cilvēcīgu, bez patosa. Tāpat, lai gan stāsts ir samērā drūms un skarbs, piedomājam to nepadarīt arī pārāk depresīvu, bet drīzāk dzīvi apliecinošu.

Kādi bijuši interesantākie piedzīvojumi filmēšanas laikā?

Pirmajā filmēšanas dienā Nacionālās mākslas muzejā, kad vēlējāmies nofilmēt Grosvalda gleznoto mazo Mēriju, pēkšņi nedarbojās elektronika. Šķita, ka varbūt Mērija nevēlas, lai filmējam. Drīz vien problēmu atrisinājām, un vēlāk viņa bija labvēlīga. Tomēr man pašai aizraujošāk šķiet, kā, piemēram, uzbūvējām Mērijas dzīvokli Vāgnera zālē. Bija jāiegulda ļoti liels darbs, kas tika balstīts uz fotogrāfijām, vēsturiskām liecībām un Mērijas mātes atmiņām. Viens no interesantākajiem darbiem bija restaurēt Jūlija Madernieka sienas gleznojumu, kas kādreiz bijis Grosvaldu dzīvoklī uz sienas. Tik pat interesanti bija rekonstruēt pašas situācijas un skatīties uz otrā plāna lomu aktieriem, kā viņi iejutās šajos tēlos un pasaulē. 

Vēsturiskā rekonstrukcija kopumā man šķiet ļoti grūts darba žanrs, jo viegli iekrist virspusējā atrādīšanā vai atdarināšanā. Savu iespēju robežās pamatīgi pētījām, kā cilvēki tolaik izskatījās, ko vilka mugurā, kādi bija trauki. Lai situācijas precīzi attēlotu, jāpieņem tūkstošiem lēmumi. Piemēram, scenārijā kāzu ainā ir rakstīts, ka divi oficianti viesiem piedāvā šampanieti. Var būt daudz maz skaidrs, kā viņi ir ģērbušies, kāds ir interjers, kādas glāzes tiek lietotas, bet pēkšņi parādās jautājums, kā viņi tolaik turēja paplātes? Vai viņi tās nesa abās rokās vai uz vienas rokas pirkstu galiem? Rezultātā atkal jāsāk meklēt fotogrāfijas un skatīties informāciju arhīvos, lai atrisinātu šo jautājumu.


Filmas uzņemšanas laukumā. Kāzu aina ar Mēriju Grosvaldi un Jāni Grīnbergu. Foto: Agnese Zeltiņa

Lai gan šobrīd vairāk esi aizrāvusies ar dokumentālo žanru, vai strādājot ar inscenējumiem „Mērijas ceļojumā” ir radusies interese nākotnē veidot arī spēles kino?

Šī ir mana pirmā šāda veida pieredze darbā ar aktieriem un inscenējumiem. Tas ir krietni citādāk, nekā strādāt ar tīri dokumentāliem varoņiem, kuriem vienkārši seko un neliec speciāli kaut ko darīt. Darbs ar aktieriem man noteikti šķiet interesants, tomēr šobrīd ir grūti pateikt, vai nākošais projekts būs spēles žanrā. Tas ir pietekoši smags un intensīvs darbs. 

Ar jaunu komandu esam sākuši darbu pie projekta par citu personību – dzejnieci Mirdzu Ķempi, pat ja pēc savas iepriekšējās filmas par somu kino režisoru Teuvo Tulio man šķita, ka vairs nekad netaisīšu filmas par reālām personībām, kuras jau ir mirušas. Tomēr, acīmredzot, manī ir kaut kāda vēlme padzīvot kādu laiku kāda cita cilvēka dzīvē, iejusties viņa pasaulē, iztēloties, kā viņš ir dzīvojis, kā viņš ir staigājis pa pilsētu un skatījies uz lietām. 

Strādājot ar jaudīgu materiālu par spēcīgu personību, kaut kādā brīdī neapzināti vari sākt identificēties ar šo varoni. Piemēram, kad eju gar veco Mērijas māju, vienmēr apstājos un iedomājos, ka viņa tur dzīvojusi. Tāpat piedomāju arī par gājēju posmu no Aspazijas bulvāra uz mākslas muzeju – tā ir Mērijas Rīga un ceļš, ko viņa bieži mērojusi. Kad ar kostīmu mākslinieci Mērijai izvēlējāmies tērpus, sevi pieķēru, ka šad tad nepiekritu kādai mākslinieces idejai, jo man šķita, ka, piemēram, tādu halātu Mērija noteikti nevilktu. Biju jau aizdomājusies, kā viņa ģērbtos vai neģērbtos, un tajā nav nekāda sakara ar to, vai esmu tādu halātu redzējusi viņas fotogrāfijās, vai nē.


Filmas uzņemšanas laukumā. Foto: Agnese Zeltiņa

Vai tavu filmu varoņiem, tavuprāt, ir kādas līdzīgas iezīmes, kuru dēļ esi izvēlējusies runāt tieši par viņiem?

Kaut kam tādam noteikti jābūt, bet man pašai šobrīd grūti to noformulēt. Visticamāk atbildi šim jautājumam varēšu rast tikai pēc laika. Piemēram, es jūtu, ka Mērija varētu būt mans cilvēks. Mani piesaista viņas dziļums, uz iekšu vērstais raksturs un, ka viņa nekad neplātījās ar to, ko ir izdarījusi. Mērija neizjuta rūgtumu, ka netika par muzeja priekšmetu pārvešanu novērtēta. Savukārt, Tulio mani piesaistīja ar savu arhetipisko mākslinieka likteni. Viņa stāsts ir par jaunu cilvēku, kurš ienāk mākslā ar lielām ambīcijām un sāk savu karjeru kā ekstraverts ballīšu karalis, bet ar gadiem arvien vairāk ieiet sevī un kļūst par intravertu personu, kuram visa dzīve grozās tikai ap viņu pašu, filmām un dažiem tuvākajiem draugiem. 

Un kā izdodas apvienot darbošanos kino režijas un literatūras laukā?

Protams, tie ir specifiski atšķirīgi virzieni, un to izteiksmes līdzekļi ir ļoti dažādi. Ja rakstīšanā galvenokārt esi viens, savā iekšējā pasaulē, tad kino, it īpaši aktierkino, jāstrādā diezgan lielā komandā, ar to visu laiku jābūt kontaktā, jābūt līderim, jāzina atbildes gandrīz uz visiem jautājumiem un jādemonstrē pavisam citādākas īpašības. Turklāt pat, ja to negribi, esi spiests uz laukuma to darīt, lai procesu novestu līdz galam. 

Starp šīm abām sfērām ir grūti pārslēgties, jo abi virzieni pieprasa pavisam citādāku domāšanu. Esmu pamanījusi, ka, strādājot kino, man tomēr dominē literārā domāšana, kas ne vienmēr ir labi. Ja citi filmās sāk ar vizuālo, tad es vispirms pievēršos stāstam un nebaidos tajā likt tekstus, jo man pašai patīk tos klausīties un mierīgi varu izbaudīt arī runājošās filmas. Gan kino, gan literatūra prasa laiku. Domāju, ka agri vai vēlu man būs jāizšķiras par vienu no šiem virzieniem, jo ir nepieciešama arī izaugsme un attīstība, ko var panākt vairāk koncentrējoties tikai uz vienu no tiem. Tomēr pagaidām, manuprāt, abi virzieni viens otru manā darbībā vairāk bagātina, nekā traucē. 


Dokumentālās filmas “Mērijas ceļojums” demo

facebook.com/Mērijas-ceļojums