KINO  
Matīss Kaža saņemot Tempo Documentary Festival balvu Stokholmā. 2017. Foto: Katriina Makinen

Kamēr neuztaisīšu vesternu, es nedrīkstu nomirt 0

Saruna ar filmas “Vienu biļeti, lūdzu!” režisoru Matīsu Kažu

Aleksandra Rosa
21/03/2017

Uz interviju ar jauno režisoru Matīsu Kažu, kurš Latvijas skatītājiem piedāvā debijas dokumentālo filmu “Vienu biļeti, lūdzu!”, es devos, lai runātu ne tikai par kino. Sauksim to par tête-à-tête ar bijušo klasesbiedru. 

Matīss Kaža ir dzimis Zviedrijā, audzis Rīgā, un pēc 12 mācību gadiem Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā devies uz Ņujorku, lai studētu kino režiju Ņujorkas Universitātes Tiša Mākslas skolā. Šobrīd aprit trešais gads, kopš Matīss ir Ņujorkā. Uz Rīgu viņš ir ieradies, lai iepazīstinātu vietējo auditoriju ar vienu no kolorītākajām Ņujorkas teātru apmeklētājām. Filmā “Vienu biļeti, lūdzu!” Matīss stāsta par Nikiju Kokrenu, teātra kvēlāko fani, kura apmeklē izrādes ik dienu un vietējās aprindās ir bēdīgi slavena ar savu kašķīgo raksturu. Pie viena jaunais režisors ieskicē arī savas gaitas pēdējo gadu laikā: apmeklēti daudzi desmiti izrāžu, aizsākta Latvijas-Amerikas sadarbība, savākti filmai nepieciešamie līdzekļi Kickstarter kampaņā, uzfilmētas 20 stundas materiāla, rezultāts aizvests uz vairākiem festivāliem un tagad atrādīts arī Latvijā.

Jau pirmajos sarunas brīžos Matīss man izklāsta visus jaunumus par klasesbiedru gaitām pasaulē un piemet arī dažas idejas par to, ka varētu uzfilmēt kādu kolāžveidīgu filmu par visiem pa pasauli izmētātajiem skolas biedriem. Re, arī mūsu klases audzinātāja Matīsam pēc pirmizrādes esot ieteikusi nākamajā filmā iekļaut klases jauniešus! Jaunais režisors vienīgi piebilst, ka detaļas viņš paturēs pie sevis. “Es nerunāju nekad par filmām, ja nezinu, ka tās 100% būs izveidotas. Man ir tādi noteikumi.” Mēs mazliet papļāpājam par dzīves jaunumiem un drīz vien ķeramies klāt jaunajai filmai, kas Rīgā jau raisījusi pamatīgu skatītāju interesi.


Ilustrācija filmas “Vienu biļeti, lūdzu!” plakātam. Foto:
Deep Sea Studios LV

Mans pirmais iespaids par “Vienu biļeti, lūdzu!” – tā ir portretfilma, kurā tu virzies no Nikijas Kokrenas kā ar teātri apsēstas trakas tantes līdz daudzpusīgam biogrāfiskam pētījumam par viņas pagātni, ģimenes problēmām un filozofiskiem priekšstatiem. Šāda pāreja nav gluži tas, kas tiek solīts filmas treilerī. Vai tu jau sākotnēji iedomājies šādu filmas struktūru?

Jā, nodoms tāds bija, bet es nepiekrītu tiem cilvēkiem, kas saka, ka filma pārtop tikai par biogrāfiju. Visās sarunās, kas risinās filmā, teātris vienmēr ir klātesošs. Saruna ar dēlu – par teātri. Saruna ar meitu – par to, ko māte neizdarīja teātra dēļ. Teātris tāpat ir fonā un saka “čau!” skatītājiem. Ja filma būtu tikai par to, kā Nikija laužas teātros, kas, protams, arī filmā notiek kādas trīs reizes, to būtu garlaicīgi skatīties. Laušanās teātrī arvien atkārtotos, un mēs paliktu pie iespaida, ka viņa ir diezgan nepatīkama tante, kura kaitina teātra apmeklētājus. Vēl pa vidu varētu ielikt teātra darbinieku bļaustīšanos par to, cik viņa ir briesmīga, un ar tādu iespaidu skatītājs arī aizietu prom no kinozāles. Tas būtu īsāks darbs, kurā būtu zaudēta cilvēcība. 

Runājot par mārketinga tekstiem, tie ir veidoti, lai skatītāju dabūtu uz kino. Ar eksistenciālu drāmu par cilvēku un viņa attiecībām ar mākslu un to ietekmi uz attiecībām ar ģimeni un bērniem es piesaistītu trīs cilvēkus. 

Tev cilvēcīgais aspekts ir būtiskāks par izklaidējošiem un šoka elementiem?

Šokēt ir ārkārtīgi viegli. Likt domāt nav viegli. Es to šoka elementu apzināti reducēju, jo nofilmējām arī tādas lietas, ko es nolēmu neiekļaut. Piemēram, meita kameras priekšā runāja par māti tā, ka kopā ar Nikiju norunājām to nerādīt publikai. 

Kā veidojās tava sadarbība ar Nikiju? Cik ilgi viņu pazini, kad saprati, ka šīs teātra fanes dzīvesstāsts ir pilnmetrāžas kino vērts?

Pazinu viņu 4 vai 5 mēnešus. Precīzi neatceros brīdi, kad izdomāju, ka jāfilmē. Mēs pirmoreiz tikāmies teātrī, sākām runāt, tad sākām apmeklēt izrādes kopā. Es biju ar mieru, jo tā man bija pirmā sezona, turklāt mani interesēja, cik daudzveidīgi ir Ņujorkas teātri. Nikija man arī kādreiz dabūja lētāku biļeti vai brīvbiļeti. Vienreiz viņa pat notirgoja man brīvbiļeti! Vai nav nešpetni!


Kadrs no filmas “Vienu biļeti, lūdzu!”. Foto:
Deep Sea Studios LV

Nikija ir kolorīts personāžs gan savā uzvedībā, gan izskatā. Pat uz “Kino Bizi” viņa ieradās ar kuli rokā!

Kule ir viņas rekvizīts, tāpat kā cepurīte. Visiem ikoniskiem kino varoņiem ir kaut kāds rekvizīts: Indiana Džonsam ir viņa krutā cepure, Back to the Future Mārtijam un trakajam profesoram ir mašīna DeLorean, Džeimsam Bondam ir Martini

Intervijās esi minējis, ka kopīgi apmeklējāt apmēram 50 izrādes. Vai atradi kaut ko kopīgu savā un Nikijas raksturā un attieksmē pret dzīvi?

Kopīgs ir tas, ka es neciešu barjeras, ko dažādas struktūras cenšas uzlikt cilvēku radošumam. Tāpēc viņa mani fascinē kā varonis. Jebkurā situācijā Nikija uzvedīsies pretēji tam, kā uzvestos normāls cilvēks. Viņā ir pārsteiguma elements, viņa ir ārprātīgi dzīva visās savās izpausmēs. Kopīga mums ir arī mīlestība pret mākslu, taču man tā izpaužas citādāk. Piemēram, par izrādēm mums bieži vien viedoklis dramatiski atšķiras. Arī respekts pret intelektuālām vērtībām. Es piekrītu Nikijai, ka teātris spēj uzrunāt dažādos veidos: ir teātris, kas uzrunā emocionāli, ir tāds, kas uzrunā intelektuāli vai rosina pārmaiņas sabiedrībā. 

Paralēle mūsu dzīvesveidos ir tāda, ka es katru vakaru cenšos iet uz kino. Ņujorkā var skatīties visdažādākās vecās filmas, kas filmētas uz 35 mm kinolentes. Tās ir divas stundas, ko es varētu pavadīt, lasot muļķības Facebook, tāpēc es labprātāk aizeju uz kino, lai redzētu kaut ko patiešām labu.

Paturpināsim par Nikijas pretrunīgajiem uzskatiem. Diskusijā par teātri, ko nupat rīkoji Ģertrūdes ielas teātrī, viņa apgalvo, ka, no vienas puses, teātris var glābt no depresijas un pašnāvības. No otras puses, viņa sūdzas par šausmīgām izrādēm, apgalvojot, ka egoistiskie režisori “sagroza, izkropļo un kanibalizē” klasiskus tekstus. Kāds ir tavs skatījums?

Es tur nesaskatu pretrunu. Ir tādas izrādes, ko sauc par masturbatīvo teātri. Tajās režisors rāda, cik viņš ir kruts, un liek sevi apbrīnot. Tāds teātris uzrunās viņa grūpijus, grūpiju viedokļu piekritējus un viss! Ir cilvēki, kuri piekrīt vispārējam viedoklim, ko tiem iegalvo viena autoritāte, tāpēc šāda veida izrādes mēdz būt populāras un atzītas. Savukārt ir arī tāds teātris, kas spēj mainīt cilvēku dzīves, un tas noteikti nav vērsts tikai uz režisora personīgo ego. Tas ir teātris, kurš cenšas atrast patiesību.

Kāds ir Nikijas viedoklis par tavu kino?

Šī filma viņu ļoti interesē. Viņa ir skatījusies to no jauna katru reizi, kad piedalījās jautājumu un atbilžu sesijās pēc filmas izrādīšanas. 

Cik ilgi tu ar filmēšanas grupu skraidīji pakaļ Nikijai pa Ņujorkas ielām un teātriem?

Dažkārt filmējām pa 20 stundām dienā, turklāt grūtos apstākļos, tāpēc mums bija divi operatori. Filmēšana no sākuma līdz beigām aizņēma astoņus mēnešus, bet filmēšanu iedalījām periodos un starp tiem bija vairāki tukši mēneši. 


Filmas “Vienu biļeti, lūdzu!” treileris

Esi izrādījis filmu Gēteborgas un Stokholmas kinofestivālos. Kādi ir bijuši panākumi?

Stokholmā guvu balvu par debijas dokumentālo filmu. Šī balva ir gan pagodinājums, gan arī naudiņa nākamo projektu realizācijai, jo kino veidot bezbudžeta apstākļos ir sāpīgi. Nav runa tikai par tehnisko risinājumu, kas noteikti sanāktu trešīgs. Cilvēkiem ir priekšstats, ka kino aktieriem, režisoram, producentam un visai komandai nav jāmaksā. Es tam nepiekrītu un atsakos iesaistīties projektos, kuri balstās uz tīra azarta, izņemot studiju darbus. Līdz ar to uz jautājumu, vai man vajadzīga nauda, es vienmēr atbildu – jā!

Un ko tu domā par filmas apmeklējumu Latvijā?

Parasti pēc filmām, kad tiek rīkotas jautājumu un atbilžu sesijas ar to veidotājiem, no zāles izskan tikai pāris jautājumi, pārējos uzdod moderators. Mums visu laiku zālē ir paceltas rokas, vienmēr ir jautājumi. Pat tad, kad Nikija nebija klāt, es atbildēju vismaz uz 10 jautājumiem. Līdz ar to es esmu ļoti priecīgs, ka filma rosina diskusiju un vēlmi runāt. Tas ir pārsteidzoši! Šobrīd filma jau ir ieinteresējusi plašu auditoriju, ņemot vērā to, ka tā ir dokumentāla. Ja tā būtu spēlfilma, tad apmeklējums būtu mazs, bet, ņemot vērā, ka tā ir dokumentālā filma, rezultāts ir labs. 

Mani priecē tas, ka pēc pirmizrādes, kuru apmeklēja arī mūsu klasesbiedri un skolotāji, ap Nikiju bija vesels bars ar cilvēkiem un uzdeva viņai dažādus jautājumus. Kāds pat teica, ka filma ir palīdzējusi izprast personīgās attiecības ar māti. Tas ir ļoti aizkustinoši. Ja filma kaut vienam cilvēkam var palīdzēt, tad ir vērts to veidot!

Vai “Vienu biļeti, lūdzu!” ir saistīta ar tavām studijām Ņujorkas Universitātes Tiša Mākslas skolā? Kādas bija pasniedzēju atsauksmes?

No sākuma biju iecerējis to kā 10–20 minūtes garu īsfilmu dokumentālā kino kursā otrajā studiju gadā. Šāds formāts tomēr nebija stāstam atbilstošs; 20 minūtēs var ietilpināt tikai ievadu par Nikiju, cīņu par biļetēm un gājienu pa kasēm. Es sapratu, ka stāsts ir daudz vērienīgāks, tas varēja skatītājā radīt līdzpārdzīvojumu, nevis tikai izteikti naidīgu, moralizējošu viedokli. Kursam sagatavoju citu materiālu, kurā neatkārtojas neviens kadrs no pilnmetrāžas filmas, un “Vienu biļeti, lūdzu!” tapa ārpus studiju grafika. Pasniedzējam sūtīju melno montāžu un saņēmu ieteikumus par to, ko vajadzētu pakoriģēt.

Tiša skolā studē jau trešo gadu. Kāda ir līdz šim bijusi studiju pieredze?

Studijas ir okei. Tās noteikti nav 75 tūkstošus dolāru gadā vērtas; kvalitāte kopumā ir laba, ne izcila. Ļoti iedvesmojoša ir pati pilsēta. Kultūras notikumi, kas tajā ir pieejami katru dienu, paver jaunus skatupunktus uz dzīvi. Uz Ņujorku devos arī kino industrijas dēļ, tur ir pieejamas prakses iespējas lielajās kino un televīzijas studijās, kā arī kontakti. Universitātē ir studenti no daudzām pasaules valstīm, un, ja vajag kaut kur braukt un filmēt, uzreiz zini pareizos cilvēkus, kuriem var uzticēties. Tu ar viņiem esi mācījies un zini, kas viņi ir. 

Jau skolas laikā tu veidoji īsfilmas. Pastāsti par tām!

Tu taču arī biji tajās īsfilmās! Veidojām Ziemassvētku mūzikas video angļu valodas stundām un citus joku projektus. Pats veidoju arī stop motion animācijas. Bet pusaudža gados es kino industrijā darbojos arī pie lielākiem projektiem, piemēram, dokumentālām filmām.

Vai joprojām interesējies par vesternu žanru?

Jā, protams. Kamēr neuztaisīšu vesternu, es nedrīkstu nomirt. Esmu ieplānojis, ka tādam ir jābūt, un varbūt tas pat būt īsterns. Īsterns ir, piemēram, krievu filma “Белое солнце пустыни”. Pēc būtības tas ir vesterns, tikai citā vidē.

Kurp tālāk dosies kino stāstu meklējumos?

Visur kur var filmēt! Kino ir tā māksla, kurā nepastāv ģeogrāfiskās robežas. Konkrēti par Latviju būtu racionāli domāt tāpēc, ka esmu šeit audzis. Kultūrkonteksts man ir ļoti saprotams, un es te varu atrast stāstus, kas man būtu ļoti personīgi. 

Mani īpaši interesē žanra kino, kā vesterns, detektīvi, zinātniskā fantastika, un šie žanri ir universāli jebkur. Ar beduīniem tuksnesī var taisīt detektīvu. Kino nav valodas barjeras, jo pastāv subtitri, turklāt ar stāstiem un cilvēkiem ir viegli asociēties. Cilvēka psiholoģija ir interesanta ar to, ka mēs varam izjust empātiju pret varoņiem neatkarīgi no viņu rases, etniskās piederības vai dzimuma. Tas gan notiek tikai tad, ja stāsts ir veiksmīgi pastāstīts un režisors nav, kā Nikija teiktu, filmā projicējis tikai savu ego.

Filma “Vienu biļeti, lūdzu!” no 13. marta skatāma kinoteātros “Splendid Palace”,“Kino Bize”, “K. Suns”, “Kino Citadele” Rīgā, kā arī seansi notiks Cēsīs, Rēzeknē, Daugavpilī, Ventspilī, Liepājā un Valmierā.