KINO  
No kreisās: Mārtins Skorsēze un Robijs Robertsons Kannu kinofestivālā. 1978

Mārtina Skorsēzes otrā mīlestība 0

Klāss Vāvere, šūpuļdziesmu kolekcionārs
12/01/2012

Visi zina, ka Mārtins Skorsēze (Martin Scorsese, 1942) – amerikāņu kino lielmeistars, industrijas balvu laureāts un kaislīgs filmu vēstures pētnieks – ir uz mūžu salaulāts ar kino. Taču viņam jau gadu desmitiem ir arī ir mīļākā – mūzika.

Droši vien tā nebija nejaušība, ka karjeras agrīnajā periodā Mārtins bija viens no epohālajam hipiju festivālam veltītās filmas Woodstock montāžas asistentiem. Savukārt viņa vēlākajās spēlfilmās aizkadra mūzika un katra skaņdarba vēsturiskais konteksts nereti veido pastāvīgu “stāstu”, kas lentes pamatsižetu bagātina ar vien zinātājiem uztveramu papildslāni. Tādēļ Skorsēzes filmu skaņu celiņus – visbiežāk tos veido stilistiski eklektiski pagājušā gadsimta 50.–70. gadu ieraksti – ir interesanti un izglītojoši klausīties arī “bez bildes”. Te varam minēt tādus filmu un CD nosaukumus kā Raging Bull, Casino, Gangs of New York, The Departed, arī The Last Temptation of Christ ar Pītera Geibriela ģeniālo skaņu partitūru un neseno Shutter Island ar 20. gs. akadēmisko “šausmu” mūziku.

Taču mazais Mārtijs tik intensīvi kā neviens cits no lielajiem metriem ir strādājis arī ar dokumentālām filmām, kuru galvenie varoņi ir mūziķi – The Band, Bobs Dilans, The Rolling Stones... Arī viņa jaunākais darbs ir trīsarpus stundu ilgs eksbītla Džordža Harisona portretējums. Šajā un nākamajās reizēs – Mārtina Skorsēzes aizraujošie sānsoļi mūzikas pasaulē.

The Last Waltz, 1978

Latvijā nosaukumam The Band ir tukša skaņa, bet amerikāņu mūzikas vēsturē tam ir klasikas aura. Vispirms kā pavadītāji palīdzējuši Bobam Dilanam veikt pāreju uz elektrisko rokenrolu, vēlāk viņi pārtapa vienā no sava laika lieliskākajām grupām. Filmas pamatā ir atvadu koncerts (to caurvij Skorsēzes intervijas ar grupu), ar ko The Band pēc 16 piesātinātiem gadiem beidz kopīgās gaitas. Uz skatuves ir arī viņu draugi un līdzgaitnieki Neil Young, Joni Mitchell, Eric Clapton, Ronnie Hawkins, Van Morrison, Dr. John, Ringo Starr, Neil Diamond, arī Dilans u.c.

Ierobežotais budžets liek taupīt pat uz filmlentes rēķina (blūza leģendas Muddy Waters uzstāšanās fiksēta ar vienu kameru un arī tikai tādēļ, ka operators nesaklausīja komandu “stop”) un filmēšanu neatvieglo arī uz ekrāna neredzamās, bet aizkulisēs trakojošās dzīres (post production fāzē bijis pamatīgi jānopūlas, lai uzņemtajā materiālā Nīlam Jangam no degungala nokasītu kokaīnu), turklāt pārējie The Band dalībnieki vēlāk Skorsēzi lamā par neadekvāti lielas uzmanības veltīšanu grupas nosacītajam līderim – cita starpā arī ilggadējam režisora draugam un filmu mūzikas konsultantam – Robbie Robertson.


The Last Waltz rullītis

Tik un tā šī ir fantastiska koncertfilma, ko žurnāls Rolling Stone vēl pirms dažiem gadiem atzina par “greatest rock’n’roll movie ever”. Atvadu mirklī iekodētā nostalģijas deva starplaikā ir ieguvusi vēl izteiktāku garšu (jo vairāk tādēļ, ka divu The Band dalībnieku jau sen vairs nav šajā pasaulē), taču tai pāri klājas muzikantu brālības un svētku gars, kas atklājas žestos, skatienos un dabiskumā, ar kādu šie ārēji robustie vīri ik dziesmā vienojas kā maģiskā pasaules radīšanas aktā. Ir skaidrs, ka muzicēšana viņiem nav darbs vai pašapliecināšanās, bet gan ik reizi no jauna piedzīvota šķīstīšanās un telepātiska pieredze, kas īstu muzikantu (varbūt “mākslinieks” šoreiz būtu precīzāks vārds) vienmēr atšķir no citiem ļaudīm. Un labākais joks ir tas, ka šis skaidri nojaušamais izredzētības nimbs virs viņu galvām skatītājā nevairo mazvērtības kompleksu, bet gan ļauj tam justies drusku laimīgam. Nudien grūti iedomāties citu “mūzikas” filmu, kas šo atklāsmi skatītājam nodod tik dzīvā un skaidrā veidā.

…Mazliet mistiski, bet dienu pirms šīm pārdomām sen neatšķirtā bloknotā uzgāju jau piemirstas dzejnieka un tulkotāja Jura Kronberga rindas. Par šo pašu kino un to pašu sajūtu:

“Bet filmas noslēgumā
visi tie mani toreizējie varoņi dziedāja
barveža Roberta dziesmu kas vēstīja ka
any day now any way now I shall be released

Ko tas nozīmē? Es īsti nezinu
Varbūt tikai to ka laiks iet un beigu beigās
Viss Būs Labi
Laikam”


The Last Waltz fināldziesma

Nākamreiz – Mārtina Skorsēzes dokumentālā filma Shine a Light (2008) par rokgrupu The Rolling Stones.

Arhīvā lasi:
20/12/2011 - Blogi :: Klāss Vāvere – Nīla Janga The Bridge School
29/11/2011 - Kino :: Klāss Vāvare – Mūziķu dzīvesstāstu ekranizācijas

01/11/2011 - Blogi :: Klāss Vāvere – Vecais kapteinis Bobs Dilans