KINO  
Kadrs no Pola Verhovena filmas “Viņa”

Atklāti un bez aizspriedumiem 0

Recenzija par Pola Verhovena filmu “Viņa” 

Aleksandra Rosa
21/02/2017

Psiholoģisks trilleris, melnā komēdija, izvarošanas drāma, dziļi traumatisks atriebības stāsts, pārtikušas uzņēmējas izvirtību demonstrācija. Lasot atsauksmes par filmu “Viņa” (Elle, 2016), rodas sajūta, ka Pols Verhovens ir saražojis vismaz trīs atšķirīgas “Viņas”. Filma tik tiešām balansē kaut kur starp žanriem un kategorijām, aizņemoties pa elementam no katra. Divi kino meistari: Verhovens, Holivudas kases grāvēju Showgirls, Basic Instinct un Robocop režisors, un Izabella Ipēra, franču kino dīva. Viņu sadarbība nespēja iztikt bez provokācijām. Filma šokēs tos, kuri vēlēsies tikt šokēti, taču to ir vērts izvērtēt kā personības pētījumu, kurā nav vietas aizspriedumiem un viegliem šoka paņēmieniem. Galvenās varones samezglotā dzīve līdz ar mulsinoši izaicinošo ikdienas uzvedību un tās pamatā esošo, maigi sakot, netipisko ģimenes vēsturi liks aizrautīgi sekot līdzi šīs personības dzīves peripetijām. Stāsts ir neprognozējams un ar to arī valdzinošs.


Kadrs no filmas “Viņa”. Foto: Sony Pictures Classics

Sieviete, kurai ir viss

Izabellas Ipēras tēlotā Viņa ir pusmūža sieviete Mišela Leblāna, ienesīga datorspēļu biznesa īpašniece, kas dzīvo privātmājā elitārā rajonā un par savu materiālo stāvokli nevar sūdzēties. Arī ģimenē viss, kā no sākuma šķiet, ir kārtībā – pieaugušais dēls ir saticis savu dzīves mīlu un gaida ģimenes papildinājumu, Mišelas māte, neskatoties uz vecumu, ir enerģijas pārpilna. Pati varone ir šķīrusies, taču par to īpaši neskumst un izbauda apkārtējo vīriešu uzmanību. Pašpārliecināta, valdonīga, nelaužama, viņa iemieso visus stiprās un mūsdienīgās sievietes ideālus, kuru klātbūtne liek domāt par filmas feministisko nokrāsu. Tikai Verhovena nolūks ir atšķirīgs, viņam rūp tikai un vienīgi Mišela, viņas īpatnējā domāšana un attieksme pret dzīvi, kā arī personīgie problēmu risināšanas (vai nerisināšanas) paņēmieni. Mišela Leblāna ir fantāzija, iedomāta skice, kuru Verhovens ievieto visdīvainākajos apstākļos un ar kuru eksperimentē pēc saviem ieskatiem.

Tā nu ar laiku izrādās, ka šīs veiksminieces biznesa pamatā ir vardarbīgas hentai[1] datorspēles, kuru izstrādē Mišela lielāko uzmanību pievērš lietotāja “pilnīgai” vardarbības un izvarošanas aktu pieredzei. Atklāti un bez aizspriedumiem viņa liek saviem darbiniekiem uzlabot spēļu modeļus ar izmisušākiem upuriem un baismīgākiem monstriem–izvarotājiem. Nekā pārlieku provokatīva Verhovens Mišelas darbā nesaskata, galu galā viņa darbojas kapitālistiskā, uz pieprasījumu balstītā vidē. Arī Mišelas ģimenē viss nemaz nav tik gludi. Dēlam negaidīti piedzimst tumšādains bērns, bet māte plāno precēt kādu izveicīgu žigolo. Mišela pati mēdz pārgulēt ar precētu darba kolēģi, par ko ne mirkli nejūtas vainīga. Un tad vēl tā izvarošana, kuru daudzi uzskata par galveno filmu virzošo elementu. Pēkšņais anonīmā izvarotāja iebrukums Mišelas mājā un viņas mierīgā reakcija uz šo, bez šaubām, ārkārtējo situāciju parāda vien to, ka šai sievietei ir savi priekšstati par normām un morāli. “Mani laikam izvaroja,” viņa pēkšņi paziņo pie vakariņu galda, neizrādot ne mazāko satricinājuma devu.  


Kadrs no filmas “Viņa”

Rāmji un ārpus tiem

Normu pārkāpšanas tematika netiek adresēta tieši, taču caurauž visu filmu. Kā būtu jāuzvedas sievietei pēc brutālas izvarošanas savās mājās? Kādai jābūt viņas attieksmei pret savas ģimenes vecāko un jaunāko paaudzi? Kādas ir pareizas darba attiecības un vai tās pieļauj seksu? Visas atbildes ir skaidras, un nepakļaušanās šiem elementārajiem likumiem ir sava veida anormalitāte. Mišelas Leblānas īpatnība ir tajā, ka viņai pat prātā neienāk likt sevi šajos rāmjos.  

Izrādās, ka par izvarošanu var garāmejot ieminēties restorānā. Mišelas prāt, gluži normāla reakcija, jo viņa nejūtas kā upuris un neplāno par tādu kļūt citu acīs. Varoni pat aizrauj doma par to, ka kāds ielaužas viņas personīgajā telpā un liek viņai ciest. Mišela, protams, nopērk piparu gāzi, taču vakaros vēro ielas, it kā gaidot nākamo tikšanos ar uzbrucēju. Darba laikā varones loģika strādā līdzīgi. Kad viņa atrod darbinieku, kurš padarījis Mišelu par datorspēles varoni un izplatījis pazemojošo video visā birojā, viņam tiek sniegta izvēle: izģērbties vai tikt atlaistam no darba. Pazemojums pret pazemojumu? Vai Mišelas personīgās intereses un iekāres? Vai darba ētikas pārkāpums? 

“Viņa” ir šādu epizožu kopums – ikdienišķas, pārsteidzošas, baisas, groteskas. Tā ir filma, kura par savu absolūto mērķi izvirza savu varoni. Pasludināt Mišelu par dīvainu ir elementāri, taču interesantāk ir izprast viņas motivācijas. Tām, kā rāda filmas attīstība, ir liela saistība ar varones bērnību. Verhovena filma ir aizraujoša, ja tiek pieņemti Verhovena paša spēles noteikumi, ja brīvi ļaujas filmas gaitai un nesamulst provokāciju priekšā. 


Kadrs no filmas “Viņa”. Foto: Sony Pictures Classics

Ipēras sievietes

Pirmais iespaids par Izabellas Ipēras lomu – “Viņa” kā Verhovena veltījums ģeniālajai aktrisei un visai viņas filmogrāfijai, kurā uzskaitāmas vairāk kā simts lomas. Ipēra piešķir savai varonei šarmu, viņas aktierspēle ir tik brīva un ar lieku piepūli neapgrūtināta, ka noticēt Mišelas varonei ir pavisam vienkārši. Ipēra ir Verhovena galvenais trumpis, bez kura darbs būtu gaužām pliekans. Neliela vilšanās pāršalc, uzzinot, ka “Viņas” scenārijs nemaz netika veidots ar domu par Ipēru. Verhovens esot uzrunājis vairākas amerikāņu aktrises pirms pievēršanās Eiropas zvaigznēm, taču tās visas piedāvājumu noraidīja. Režisors vēlāk ar nožēlu apgalvojis, ka amerikāņu dīvas nespēj ļauties izaicinājumam, viņām trūkst bezkaunības, lai pieņemtu viņa provokatīvo materiālu. 

Ipērai turpretī kauna nav. Nekad arī nav bijis. Konservatīva pasniedzēja ar mazohistiskiem sapņiem, kas aizraujas ar seksšopu apmeklējumiem un vēlas, lai viņu izvaro viņas pašas students – Mihaela Hanekes “Klavierskolotāja” ar Ipēru galvenajā lomā ir pirmais, kas nāk prātā pēc Verhovena filmas noskatīšanās. Neaizmirstama ir Ipēra kā kašķīgā tante Augustīne Fransuā Ozona darbā “8 sievietes”. Tāpat arī Ipēra kā iedomīga augstās sabiedrības dāma, galerijas īpašniece, kuras dzīvē ielaužas kāds “vienkāršais cilvēks”, strādnieks bez jebkāda priekšstata par augsto kultūru; tas bija filmā “Mans trakākais murgs”. Ipēras varones – vienmēr augstprātīgas, pašpārliecinātas un mūžam ekscentriskas. Un Mišela Leblāna ir lielisks papildinājums šim sarakstam, Ipēras spilgtāko lomu kompilācija vienā varonē.