KINO  
Kinorežisors Juris Poškus

Jura Poškus kadrā – Kanāda 0

Intervē Agnese Čivle
10/01/2012 

Kamēr vēl mutoļo karstu sarunu katls par un ap nesen pirmizrādīto spēlfilmu “Kolka Cool”, producējošās kompānijas FA Filma mājas lapā režisora Jura Poškus vārds jau ierakstīts iepretim režisora un scenārista ailītēm – jaunā filmprojektā. Tas nozīmē, ka līdz ar “Kolka Cool” nonākšanu uz kino ekrāniem nebūt nav sācies “ko darīt, ja nav ko darīt” periods, un Arterritory.com režisoru Juri Poškus iztaujā par nākotnes plāniem – par projektu, kurā Poškus realitātes novērotāja skats no Kurzemes piekrastes pārvirzīsies uz pašu Ziemeļpolu. Uz polāro apgabalu režisors dosies starpnacionālā filmavantūristu sastāvā, kuru jau devies meklēt uz Kanādu – uz Ontario, Toronto filmu festivāla mājvietu.

radošā gada kopsavilkums un noslēguma kulminācija pirmizrādi piedzīvoja modernā komēdija “Kolka Cool. Vai šajā gadā tapušas arī kādas iestrādes un meti darbam turpmāk?

Šeit jāmin dalība International Financing Forum (IFF) programmā, kas notika Toronto filmu festivāla ietvaros – septembrī. IFF būtībā ir biznesa platforma, kurā tiek dibināta starpnacionāla filmveidošanas partnerība. Foruma ietvaros finansētāji, izplatītāji, producenti, aģenti un cita kino industrijas elite lūko atrast jaunas sadarbības iespējas, svaigu projektu potenciālu. Konkursa kārtībā IFF tiek kvalificēti divpadsmit uz angļu valodu bāzēti filmu projekti. Trīs dienu garumā IFF “deju zālē tiek nodejotas divpadsmit dejas” – izlemti divpadsmit jauno projektu likteņi. Industrijas lietpratēji grafika kārtībā uz “deju” jeb sarunām aicina sev interesējošu projektu autorus, lai pārrunātu kopprodukcijas līgumu slēgšanas iespējamību. Kopprodukcijas līgums ir kas līdzīgs laulībām, kas nebūt nebalstās tikai uz projekta kvalitātēm un veiksmes potenciālu, tik pat noteicošs iespējamās sadarbības aspekts ir arī cilvēku psiholoģiskā saderība – jo, lai vai kā, veiksmīgākās filmas veido tādi cilvēki, kuriem ir patīkami kopā iedzert arī glāzi vīna.

Kā raksturojat forumā sastaptās personības un “deju zālē” valdošo atmosfēru?

Jāsaka, ka ekscentrisku cilvēku un cieto riekstu netrūkst. Netrūkst tādu, kas bārstās ar spožo aktieru un režisoru vārdiem no sava klientu saraksta. Pārsvarā tā ir studiju īpašnieku, direktoru – jaunu un ambiciozu cilvēku ar augstu enerģiju – agresīva pašprezentācija. Ar uzbrūkošu, augstprātīgu un amerikānisku pašprezentācijas formu viņi demonstrē noteiktās pakalpojuma maksas adekvātumu. Starp citu, Amerikā agresīva pašprezentācijas forma tiek vērtēta ar pozitīvu zīmi – ja māki sevi šādā veidā aizstāvēt, tas nozīmē, ka esi stiprs, uz tevi var paļauties, un tu vilksi cauri ne tikai sevi, bet arī pārējos.

Tiekoties ar šiem cilvēkiem, jebkuram filmu producentam no Eiropas rodas dziļāka izpratne par spēles laukumu, tā galējībām un to, ka ne vienmēr šāda agresīva fasāde nozīmē sadarbības neiespējamību.

Filmu industrijas pasaule ir visai maza. Braukājot pa pasauli, nākas sastapt vienu un to pašu tūkstoti kinoindustrijas cilvēku – Berlīnē, Kannās un citur. Taču no tiem ir tikai aptuveni desmit izplatītāji, kas fokusējās uz tādām filmām, ko radām mēs.

Tātad, kas ir projekts, ar kuru kvalificējāties IFF?

Lai gan būtībā Toronto filmu festivāls un IFF ir starta platforma Eiropas filmām uz Amerikas tirgu, bijām vienīgie ar projektu no Latvijas un vieni no diviem – no Eiropas. Latvijai ar Kanādu jau piecpadsmit gadus ir kopprodukcijas līgums, kas ne reizi nav izmantots. Līdz šim nav bijis neviens projekts, kas būtu bijis savstarpēji interesants. Šādam projektam jābūt ar starptautisku saturu, ar kādu starpnacionālu saistvielu, kas nodrošinātu starptautisku auditoriju.

Mūsu gadījumā šī saistviela ir Arktika – Arktika, kas ir Kanādas nacionālā identitāte. Plānotais Latvijas, Norvēģijas, Vācijas, Kanādas, un, iespējams, Amerikas kopdarbs – filma “Saule spīd 24 stundas” ir stāsts par uzņēmēju, kurš tikko atbrīvojies no sava biznesa, izlēmis doties uz Ziemeļpolu, lai iegūtu jaunu nozīmi panākumiem, uzstādītu un sasniegtu jaunus mērķus. Ceļojuma laikā viņš sastopas ar raibu, internacionālu tūristu grupu, kuri ekspedīcijā dodas līdzīgu ambīciju vadīti. Un tieši šie cilvēki no dažādām pasaules malām ir tas, kas filmu padara interesantu kā kopprodukciju un piesaista dažādu nacionalitāšu aktieru sastāvu.

(Kā vēl viens saturiskais potenciāls varētu būt latviešu diaspora Kanādā, kas ir lielākā latviešu kopiena pasaulē ar visu savu izklaides klubu, kas tapis pēc Rīgas “Pulkvedim neviens neraksta...” prototipa.)

Kāda ir šīs filmas tapšanas finansiālā stratēģija?

Mūsu plāns ir projektam piesaistīt hard money vai soft money shēmu. Hard money nozīmē – piesaistot privāto finansējumu, filmu veidot ar amerikāņu aktieriem kā tīru amerikāņu filmu. Soft money ir subsīdijās balstīts skandināvu variants. Skandināvu tīklā finansējumu iespējams pacelt par 58–60%, no Latvijas piesaistot kādus 10% procentus, bet no Eiropas filmu fonda Eurimages – 20%.

Šīs ir divas atšķirīgas shēmas – hard money koncepcijā visu nosaka kāds labi atpazīstams aktieris, kam līdzi pievelkas visas finanses, savukārt soft money ir sarežģīta subsīdiju bāze, kurā iesaistās mediji, Eurimages, reģionālie skandināvu fondi kopā ar Latvijas Nacionālo Kino centru.

Šobrīd vairāk sliecamies uz pirmo variantu. Nacionālais saturs šādai kopprodukcijai vairs nav nepieciešams. Brīvā satura projekts var kvalificēties arī uz subsidētā projekta statusu, taču lai dotos filmēt sniegos – norvēģu, krievu vai Kanādas Arktikā, vispirms ir jāsavāc 10% mūsu pašu nacionālā finansējuma, jo bez tā nav iespējams kvalificēties kā kopprodukcijas projektam.

Starp citu, finansējumu iespējams piesaistīt arī no konkrētā reģiona, kur Arktikā filma tiktu uzņemta. Ziemeļpols tomēr ir kā tīra, balta lapa un arhetipisks simbols.

Pieredzējis Holivudas producents gan ieteica citu asprātīgu shēmu – kādam slavena aktiera aģentam pierādīt, ka par sniegumu mūsu filmā aktieri pavisam droši sagaida Oskars. Jāliek noprast, ka filma būs līdzīga “Par Šmitu” (“About Schmidt”, 2002), kurā Džeks Nikolsons saņēma Oskaru. Vislabāk, lai aktieris tiktu piesaistīts projektam, pirms vēl ir apstiprināts filmas budžets – tikai uz scenārija bāzes, un ar šī aktiera palīdzību saņemot vēl papildus finansējumu kā filmai ar zvaigžņu elementu.

Kādas stratēģijas iespējams izmantot Latvijas kino finansēšanas apstākļos?

Mūsu valsts ir ar ļoti mazu audiovizuālo kapacitāti, mazu komercialitāti – maza ir auditorija, līdz ar to filmas ir ļoti dārgas. Ja filmu noskatās 20 000 – 50 000 skatītāju, tad katrā skatītāja tiek investēts ļoti daudz.

Mērķis ir iet starptautisko ceļu, lai, filmu izlaižot, no biznesa viedokļa varētu arī pelnīt. Palaižot filmu Amerikā, tai nav nacionālas skatītāju robežas, un skatītājā netiek investēts, bet no viņa tiek pelnīts – nevis iztērēti 100 lati, atpakaļ atgūstot 3 latus no pārdotās biļetes, bet investēti 10 santīmi, atpakaļ saņemot 5 latus. Šī laušanās starptautiskajā kino tirgū ir vienīgā producentu, kino ražošanas kompāniju izaugsmes iespēja subsīdiju apstākļos. Šī ir iespēja nebūt mūžīgi atkarīgiem no subsīdijām, no konkursiem, kuru iznākums ir neprognozējams. Tāds hibrīds kā subsidētais kino, kas sapludināts ar investīciju kino bāzi, kā dinamisks modelis, mūs ļoti interesē.

Vai Kanādas, ASV un Eiropas kultūras atšķirībās nesaskatāt apgrūtinājumus filmveidošanas darbā?

Latvijai ar Kanādu ir vienojošs paradokss – tāpat kā latvieši neskatās latviešu filmas, kanādieši neskatās savējās. Arī tas savā ziņā motivē veidot starptautisku projektu.

Kanāda ir interesanta ar to, ka tā ir eiropeiskā un amerikāniskā domāšanas veida hibrīds. Kanādā pastāv sava veida postsociālisms kā Eiropā, bet tajā paša laikā tiek lolotas Amerikas tradīcijas un spēles noteikumi – metriskā sistēma ir kā Eiropā, bet valodas kultūra ir kā Amerikā. Un vēl, Kanādā ir vienīgais aktieris – trenētais baltais lācis.

Kādus augļus līdz šim nesusi Kanādas un Eiropas kinosadarbība?

Šeit interesanti būtu minēt pirmo Kanādas un Latvijas sadarbību kino. Pirmais kanādiešu projekts Latvijā bija 1993. gada filma “Red Hot” par 20. gs. 50. gadiem Krievijā – rokenrolu un padomju laika cenzūru. Filma ir par puisi, kas aizraujas ar tālaika populāro, bet Padomju Savienībā aizliegto mūziku, iemīlas VDK ģenerāļa meitā, un dzimst kas līdzīgs Monteki un Kapuleti stāstam. Līdz ar šo filmu, kas pilnībā tika filmēta Rīgā, Latvijā nokļuva tādi cilvēki kā Elmārs Tannis un Mārtiņš Rītiņš, kas tolaik rūpējās par filmēšanas grupas ēdināšanu.

Filmas režisors ir slavenais Pols Hagiss (Paul Haggis), kurš ar šo filmu izrāvās no televīzijas, iegāja kino un saņēma Oskaru par režiju 2004. gada filmu “Crash. “Red Hot” filmējās Baltazars Getijs (Balthazar Getty) – slavenās naftas magnātu dinastijas atvase, un Donalds Sazerlands (Donald Sutherland) – Džakomo lomas atveidotājs filmā “Fellini’s Casanova” (1976). Filmēšanas grupu sastādīja puse latviešu, tostarp cilvēki ar atbilstošām valodas zināšanām un kultūras pieredzi, piemēram, pie kostīmiem strādāja Māra Rāviņa, kura dzimusi Toronto latviešu emigrantu ģimenē, bet kopš 1988. gada strādā Kanādas kino industrijā, kā arī daudzi aktieri no Latvijas puses un filmas māksliniece Ieva Romanova.

Filma bija diezgan dīvaina un nesa zaudējumus, kompānija SC Entertainment pēc tās drīz vien bankrotēja. Investoriem tolaik tika pierādīts, ka Latvija ir izdevīgs filmēšanas laukums, kurā vēl nedarbojas nodokļu uzskaites sistēma. Čeki tika izrakstīti ar roku, investoriem izdevumus varēja pierādīt, taču patiesībā tie tika piesavināti. Investori tika “uzmesti”, kompānija legāli bankrotēja. Filmas komanda dzīvoja viesnīcā “Latvija”, kur sataisījuši visai lielu rēķinu, to tā arī neapmaksāja, – līdz ar to šai filmai arī Rīgā nebija sevišķi laba slava.

Filmas veidošanā tika izmantots, tā saucamais, high concept, kad filmas pamatā ir nevis dramaturģija, stāsts, bet gan elements, ar ko veikli iespējams piesaistīt skatītāju. High concept filma ir, piemēram, “Coyote Ugly” (2000), pirms kuras veidošanas jau skaidri bija zināms, ka uz bāra letes dejojošas meitenes noturīgi piesaistīs publiku. “Red Hot” gadījumā publika tika “uzsēdināta” uz tādiem atslēgas vārdiem kā “KGB”, “cenzūra”, kas ik dienu izskanēja medijos – laikā, kad bruka Padomju varas iekārta. Visu pasauli tolaik interesēja austrumos notiekošie procesi, un filmā, neko nesarežģījot, tika vienkārši atrādīta romantiska jauniešu cīņa pret tādu varas mehānismu kā VDK un tās kultūras politika.

Kino bizness dažkārt ir pielīdzināms kazino, kurā ir tikpat lielas iespējas vinnēt kā zaudēt. Taču atšķirībā no kazino spēlmaņiem, kinokazino spēlētāji, proti, producenti nekad neriskē ar savu naudu. Tas ir viens no lielākajiem tabu.