Dolce mitra
Vadims Agapovs
15/02/2017
Vai dzirdējāt? Jaunajā seriālā Romas pāvests smēķē! Protams, dzirdējāt.
Parādiet man rakstu, blogu vai Facebook postu, kur tas nebūtu pieminēts. Pāvests smēķē – tas taču ir tik neparasti. Patiešām? Nē, protams.
Vien pirms gada mums parādīja seriālu “Tu, es un apokalipse”, kurā kardināls (arī skaistulis, arī amerikānis) Vatikānā ne tikai smēķēja, bet arī gan dzēra, gan runāja jēlības, gan iemīlināja sevī lētticīgas mūķenes. Un tomēr mēs piedodam Sorentīno vieglo plaģiātu, jo viņš prot mums sagādāt baudījumu – skaisti izbūvēt kadru, piemeklēt patīkamu mūziku. Tabakas dūmi ir efektīgi. Aiz to fotogēniskajām strūkliņām rēgojas kinokultūras desmitgades no noir līdz vesterniem, par kuriem tik tīkami atcerēties.
Pāvests smēķē. Bet no kādām šķiltavām aizsmēķē? Parādiet man rakstu, blogu vai Facebook postu, kur tas nebūtu pieminēts. Varbūt tas nav svarīgi?
Paolo Sorentīno seriāla “Jaunais pāvests” uzņemšanas laikā
Tad kādēļ gan Pāvests tik bieži čirkstina šķiltavas tieši mūsu degunpriekšā? Un kādēļ, neskatoties uz uzmācīgo pieminēšanu, šī detaļa tīko pagaist no mūsu atmiņas? Tāpēc ka nekā forša un stilīga Pāvesta šķiltavās nav. Tās ir visparastākās, banālas, lunīgas. Aiz tām, cik nelūkojies, neatrast leģendām apvītas kinematogrāfiskās tradīcijas. Vienīgais, kas aiz tām rēgojas, – mūsu pašu neveiklās atmiņas par kārtējo tūrisma braucienu. Tieši šādas pašas šķiltavas esam redzējuši vai nu Venēcijā, vai nu vēl kaut kur. Kāda atšķirība? Lai kur mēs nenonāktu, it visur ir pa pilnam lētu bodīšu tūristiem, kur mēs iepērkam Ķīnas ražojuma plaša patēriņa suvenīrus radiniekiem. Kādēļ kadrā šīs drazas? Un kur likusies Sorentīno prasme skaisti izkārtot attēlu un piepildīt to detaļām, kas stāsta par augstās kultūras gadsimtiem?
Bet ja nu nekas nekur nav licies? Ja nu Sorentīno prot ne tikai uztaisīt, lai ir skaisti, bet arī kaut ko vēl? “Par ko mēs esam aizmirsuši?” lūk, pirmie seriāla un Pāvesta vārdi pēc sveicieniem, kas neko nenozīmē. Visas pārējās desmit sērijas ir tuvošanās atbildei. Lēna, uzmanīga un rūpīga. Jo atbilde var izrādīties tik banāla, ka tūlīt pat pagaisīs no atmiņas. Kā lētās šķiltavas. Acīmredzot pastāv banalitātes, kurām Sorentīno piešķir milzīgu nozīmi. Un uzskata, ka kino uzdevums ir pavēstīt šo nozīmi mums.
Dižais tukšums
Gandrīz tūlīt pēc “Dievišķā” Sorentīno pasludināja par itāļu kino cerību un uz karstām pēdām pasāka birt apsūdzības banalitātē. Kad pēc “Dižā skaistuma” un “Jaunības” viņu jau sāka saukt par visa Eiropas kino cerību, balsis par viņa formāli pārdomāto filmu tukšumu ieskanējās vēl skaļāk.
Liktos, “Jaunais pāvests” radīts īpaši tādēļ, lai pakauninātu skeptiķus. Pāvests – tas ir “Dievišķais”, “Dižais skaistums” un “Jaunība” vienā iepakojumā, bet Vatikāna intrigas un desmit stundu formāts dod iespēju nesteidzīgi un jēgpilni padiskutēt par dziļākajām Eiropas domas atskārsmēm par Dieva dabu, varu un personības lomu vēsturē.
Un kā nu gājis? Pirmajā sērijā jaunievēlētajam Pāvestam jāuzstājas ar runu, taču viņš piesaka taimautu – sižeta paņēmiens, kas pazīstams pēc Nanni Moreti “Mums ir pāvests”. Jaunās atklāsmes gaidu saspenss ilgs desmit sērijas, kuru laikā Pāvests slēpsies no draudzes, griezīs tai muguru un pīs intrigas ar pašiem tuvākajiem un uzticamākajiem cilvēkiem, lai finālā mūs samulsinātu ar padomu: “Smaidiet!”
Kaut kur mēs to jau esam dzirdējuši. Kāds – no barona Minhauzena mutes (“Smaidiet, kungi! Gudra seja vēl nav gudrības pazīme. It visas pasaules muļķības tiek paveiktas tieši ar šādu izteiksmi sejā.”), kāds no jokdara Kevina Smita, kurš “Dogmā” piedāvāja jaunu Jēzus imidžu – Buddy Christ. Kāds sen izlasījis maksimu “Uzsmaidi un pasaule atbildēs tev ar smaidu, raudi un raudāsi vientulībā!” kādā no personības pašattīstīšanas dižpārdokļiem. Savukārt tie, kuru bērnība pagājusi padomju bērnudārzos, uzsūkuši šo patiesību kopā ar “Dziesmiņu par draudzību” no multenes “Mazais jenots”.
Vai patiešām, neskatoties uz acij tīkamo bildīti, tomēr velti esam uz to blenzuši desmit stundas?
Neokonservatīvisma pilnvarotais
Pirms ķerties pie jēgas dziļumu meklējumiem “Jaunajā pavestā”, būtu vietā uzdot jautājumu “Bet vai vajag?”
Patiešām, vai tad “Eiropas kino cerība” agrāk kaut reizi būtu mūs aplaimojis ar jaunu saturu? Par ko, piemēram, ir “Dižais skaistums”? Par radošo krīzi, kas it nemaz netraucē viena vienīga bestsellera autoram jautri dzīvot dzīvi tādu pašu “slavenību, kas slavenas tikai un vienīgi ar savu slavu,” kompānijā. Kādreiz sen, sen cilvēki nokļuvuši ziņu veidotāju uzmanības lokā un tagad turpina aiz ziņu neesamības uzdot par tādām baumas par sev mīļajiem. Šo purvāju izkustināt cenšas mākslas radikāļi, tomēr Sorentīno viņu eskapādes uztver kā frīkšova turpinājumu, nevis revolūciju. Arī svēto atklāsmes izvēršas par banalitāti. Konstatēdams pagrimumu, Sorentīno nepiedāvā nekādas receptes. Teju to pašu var teikt par “Jaunību”, ja nu vienīgi tajā radošajā dīkstāvē jau ir divi cienījami pensionāri, turklāt viens no viņiem bezdarbību uzdod par aiziešanu pelnītā atpūtā. Tajā pašā “Jaunībā” Džeina Fonda izsaka domu, ka kino režijai laiks mest mieru un jāpārslēdzas uz seriālu ražošanu. Tā Sorentīno arī rīkojās. Un kādēļ gan viņam meklēt kaut kādus risinājumus, ja seriālu skatītājs pirmām kārtām vēlas atslābināties un uzņemt nedaudz pozitīvisma?
Pilnībā attaisnojama reakcija uz krīzi. Eiropas Savienība brūk kopā, migrantu pūļi steidzas pievienoties Eiropas komforta līmenim, īpaši neiedziļinādamies Eiropas kultūras mantojumā, digitālās tehnoloģijas bendē veselas nozares – vispirms failapmaiņas tīkli iznīcināja mūzikas CD ražošanu, tagad torenti nogalina kinofilmu izplatīšanu un centralizēto televīziju, podkāsti arvien vairāk ieņem radio vietu, blogi – žurnālistikas, selfiju filtri padara veltus fotomākslinieku pūliņus. Kuras profesijas ir nākamās rindā uz izmiršanu? Navigatori un Vikipēdija jau tagad ļauj iztikt bez gidiem. Ļoti ticams, ka internetpiegāde iznīcinās lielveikalus, blokķēdes – arhivāru un notāru pakalpojumus, virtuālās valūtas – vajadzību pēc bankām, printeri iemācīsies adīt un nogalēs modes industriju. Augošas nenoteiktības apstākļos cilvēkiem raksturīgi nostalģiski pievērsties pagātnei, nopūsties par bijušo varenību, adīt dūraiņus ar tautiskiem rakstiem un lolot cerības, ka muzeji un arhitektūras pieminekļi piesaistīs dzimtajai ieliņai tūristu pūļus un ļaus trīsreiz dārgāk pārdot uzpirksteni kafijas. Bet ja apmali apkarina ar lampiņām un nosauc to par gaismas festivālu, tad spekulāciju ar kafiju var turpināt arī naktī.
Kinematogrāfā “lampiņu karināšana” turpinās jau sen. Ik gadu tiek uzņemts desmitiem filmu par iebraukātām tēmām ar cēliem ieganstiem “vēl reizi atgādināt par” (ja recenzijā sastopaties ar šo frāzi bez pēdiņām – šai filmai netērējiet laiku). Liktos, Paolo Sorentīno ir īstā vieta konservatīvo budžeta apguvēju “atgādinātāju” rindās – skaistu bildīti uztaisīt māk, ar ideju oriģinalitāti neizceļas. Vai tas nebija viņš, kurš “Jaunībā” godīgi atzina, ka augstās kultūras radītāji ir laimīgi norobežojušies no apkārtējās pasaules elitārās sanatorijās, kur plāno pieārstēties mūžīgi, un jau sen atdevuši savas pozīcijas sporta šoviem un skaistumkonkursiem?
Kadrs no filmas “Jaunība”
Kuram gan, ja ne viņam, uzfilmēt kaut ko ainavisku un greznu par dižo Eiropas mantojumu – ar sentimentālām pieskaņām, viegliem sirreālistiskiem jociņiem, morāli, kas nekrīt uz nerviem, un jauktu skaņu celiņu no klasikas un popmūzikas hitiem? Un ar kaut kādiem mīlīgiem zvēriņiem, lai skatītāji nepārslēgtu kanālu uz Animal Planet.
Jā, “Jaunajā pāvestā” ir viss, kas seriālu var pārvērst par relaksējošu video tapeti, – Sv. Pētera katedrāles panorāmskati, nomierinoši interjeri, skaista mūzika, skaistais Džuda Lovs, kurš izjusti ielūkojas ķengura bezgaldziļajās acīs, Brodska citāti, prātam neaptverami dārgas kurpes, ko šeit bez sirdsapziņas pārmetumiem varētu nobučot, akurāti apcirpts parka labirints pastaigām un apmaiņa ar izsmalcinātiem paradoksiem. Lūk, te tā ir – Eiropa visā savā diženumā, nesatricināma mūsdienu vētru un kataklizmu ielokā.
Pat labāk – te ne vien iztrūkst kaitinošie autora eksperimenti ar stilu, te vēl arī galvenais varonis ir konservators. Bet tas nozīmē, ka viņa vārdā var nodot pa gejiem, feministēm un citām liberālām vērtībām, pret kurām pieklājīgas sabiedrības aprindās ierunāties nav pieņemts (lai gan daudziem gribas). Seriāla galvenais intrigants kardināls Voiello Pāvestam saka: “Ja nu jūsu hipiju vecāki nesazinās ar jums, tāpēc ka visa jūsu programma ir tieši pretēja viņu uzskatiem?” Un patiešām pašās beigās Pāvests rotaļu tālskatī redz savus vecākus. Viņi neatbild viņa aicinājumam smaidīt un, saglabādami skarbu nopietnību, aizgriežas un aiziet. Kas gan varētu būt vēl daiļrunīgāks?
Kam ar to nav gana, var vērsties pie bagātās kino un literatūras tradīcijas. Vai tad maz ir grāmatu un filmu par to, kā lielas organizācijas vai pat valsts vadītāja krēslā nonāk pilnīgs muļķītis? Tās visas, sākot ar pasaku par zelta zivtiņu, beidzot ar “Princi un ubagu zēnu”, apkalpo divnieku karaļu fundamentālo fantāziju “Tiktu es priekšniekos”, vairums no tām beidzas ar to varoņu krahu un iepriekšējās kārtības atjaunošanu.
Viss it kā ir tieši tāpat. Un tomēr ir seriālā kas tāds, kas no tajā rādītā konservatīvisma ne akmeni uz akmens neatstāj. Un arī sižetos par banalitātes bārstošiem muļķīšiem tronī gadās interesantas nobīdes. Tā brāļu Koenu “Pilnvarotajā” (The Hudsucker Proxy) muļķītis, nosēdināts korporācijas vadītāja krēslā, lai to ticamāk novestu līdz sabrukumam, beigās noveda to pie uzplaukuma, pateicoties elementāram izgudrojumam – vingrošanas riņķim. Hela Ešbija “Esot tur” banalitātes bārstošais dārznieks filmas beigās izrādījās esam svētais, bet Forestam Gampam svaigu ideju trūkums un trula sekošana klišejiskām dogmām it nemaz netraucēja sasniegt uzplaukumu un laimi. Tiesa, visos šajos gadījumos autoru pozīcijām cauri vīdēja zināma ironijas deva. Ko nevar teikt par Sorentīno – seriāla gaitā Pāvests var atļauties jokot, tomēr ne tuvu ne par visu. Kad Voiello joko, ka pāvesta enciklikas – tāpat kā Prustu – citē visi, bet nelasa neviens, Pāvests noturas esam cik vien iespējams nopietns. Desmitās sērijas finālu, neskatoties uz humora devu un aicinājumiem smaidīt, caurstrāvo traģiska sajūta. Ne ar mērķi paironizēt par reliģiju tas filmēts. Taču arī ne tādēļ, lai tajā gūtu mierinājumu. Kā arī ne tādēļ, lai pabikstītu kāda slimo sirdsapziņu, kādu kritizētu vai apgaismotu. Izprazdams šāda veida kinematogrāfa ierobežotību un nolemtību, Sorentīno meklē īpašu pieeju skatītājam.
Da Vinči puzles
Par to, ka gleznas filmā piekarinātas pie sienām nevis vienkārši ar mērķi “vēl reizi atgādināt par” (diženumu, bagātību, garīgumu u.tml.), brīdina titri. Tiesa, brīdina, vien sākot ar trešo sēriju. Pirmajās divās sērijās titri tiek rādīti pāri epizodēm, kurās sižets piebremzē, kamera klejo, skanot satraukti meditatīvai mūzikai, iezīmējot mūsu priekšā vidi ap Pāvestu. Abās sērijās titru pavadītās epizodes atšķiras viena no otras. Liekas, tā būs arī turpmāk. Tomēr trešajā sērijā titri netiek rādīti pāri sadzīves ieskicējumam, bet simbolisma pilniem kadriem. Un tie caurvij titrus visās sekojošajās sērijās, izņemot devīto (kurā zem titriem noris interesants strīds par abortiem – būtībā par dzīves prieku, kas Pāvestam – un te viņš pamatojas zinātnē – nav obligāts). Kas gan šajos kadros ir tik ļoti pelnījis uzmanību?
“Atslēgu nodošana apustulim Pēterim” – Pjetro Perudžino freska, gleznota ap 1482. gadu. Atrodas Siksta kapelā Vatikānā.
Titru laikā Pāvests paiet garām desmit dažādu laikmetu mākslas darbiem par reliģijas tēmu. Tikai viens no tiem – Pjetro Perudžino “Atslēgu nodošana apustulim Pēterim” – atrodas Vatikānā, tomēr tie visi tā vai citādi attiecas uz seriāla notikumiem. Pāvesta kustību garām darbiem pavada animēta zvaigzne. Sākumā to vēl var noturēt par Bētlemes zvaigzni vai tai līdzīgu labvēlīgu zīmi, tomēr, jo tālāk, jo vairāk tā atgādina nelaimes vēstnesi – komētu vai atmosfēras augšējos slāņos kvēlojošo meteorītu. Ja pie pirmajiem darbiem zvaigzne vien slīd līdzīgi atspulgam stiklā, tad pakāpeniski tā sāk iejaukties gleznu sižetos. Tā gleznā “Mikelandželo rāda pāvestam Pijam Sv. Pētera katedrāles modeli” tā izdedzina caurumu Pija lietussargā, bet tai sekojošajā Fransuā Dibuā “Bērtuļa naktī” tā aizdedzina veselas ēkas. Tieši “Bērtuļa nakts” fonā Pāvests pamirkšķina kamerai ar aci (un tātad arī mums, skatītājiem). Pēc tam ugunīgā bumba izlido ārpus gleznām, lai saspiestu Jāņa Pāvila II vaska figūru un šādi atkārtotu Mauricio Katelana instalāciju “Devītā stunda”. Kā tas viss būtu jāsaprot? Kā Pija XIII vārdu pieņēmušā Lenija Belardo ambivalentās dabas simbolisks atspoguļojums? Kā norāde uz viņa rīcības postu baznīcai? Vai kā attīrošās uguns zīme, kurā ticībai jāatjaunojas un jākļūst stiprākai? Kādēļ kadru virknē iekļauta Džentiles da Fabriano glezna “Sv. Franciska stigmatizācija”? Lai uzsvērtu amerikāņu pāvesta līdzību ar Franciska radikālo atgriešanos pie Rakstu burta? Vai arī, tieši otrādi, atgādinājums par to, ka Pāvesta reformas nedrīkst jaukt ar Franciska rīcību, tā kā basos franciskāņus viņš rupji padzen aiz apkakles, piedraudēdams atņemt tiem pēdējo, bet par vienīgo personāžu, ko seriālā iezīmējušas stigmas, izsmējīgi pajoko? Bet varbūt glezna iekļauta kā ironisks komentārs par itāļu kino pagrimumu, kurā – atminēsimies Lilianas Kavani filmu ar Mikiju Rurku – svēto lomām nākas aizlienēt Holivudas zvaigznes? Minēt jūs varat ilgi, taču diez vai nonāksiet pie viennozīmīga atrisinājuma. Tēlu galerija nesavienojas vienotā formulā kaut vai tādēļ, ka to noslēdz instalācija ar iecerēti izplūdušu jēgu. “Devītā stunda” ir garantija pret noteiktību. Neticat, izlasiet interviju ar Katelanu.
Mauricio Katelans. “Devītā stunda.” 1999. Darbs tika izstādīts 2000. gadā Londonas Karaliskajā akadēmijā izstādē “Apokalipse: Skaistums un šausmas laikmetīgajā mākslā”, bet pēc tam pārdots izsolē par 886 tūkstošiem dolāru. Fotogrāfijā – 2014. gada ekspozīcija “Brīvi!” Francijas pilsētas Rennas Mākslas muzejā.
Kādēļ gan tādā gadījumā Sorentīno jauc mums prātu un mēģina iemānīt mākslas puzles? Iespējams, viņš vienkārši saprot, ar ko viņam darīšana. Viņš zina, ka uzņemt filmu par pāvestu un neparādīt kadrā nevienu šedevru nav iespējams. Bet, tā kā kadrā pavīdēs šedevri, tad noteikti atradīsies to slēpto nozīmju skaidrotāji, kas sastādīs ceļvedi par glezniecību seriālā un darīs visu iespējamo, lai šādi to pārvērstu par vēl vienu “Da Vinči kodu”, pēc kā pār režisoru, protams gan, sāks birt apvainojumi par vulgarizāciju, banalizāciju un profanizēšanu.
Vai tas nozīmē, ka gleznām vispār nav jēgas pievērst uzmanību? Protams taču, ka nē. Tās pilda svarīgu funkciju, vien to nav iespējams reducēt līdz nozīmju rezumēšanai. Situācija kaut kādā ziņā atgādina brāļu Koenu “Nopietno cilvēku”, ar viņiem Sorentīno ir daudz kopīga. Ja atminaties, filmas sākumā fizikas pasniedzējs Larijs Gopniks parāda studentiem virkni sarežģītu formulu, bet pēc tam uzvaroši rezumē: “Tādējādi – fizika nevar viennozīmīgi pateikt, vai kaķis Šrēdingera kamerā ir dzīvs vai miris.” Mēs varam skeptiski pasmaidīt par tik niecīgu rezultātu, tomēr svarīgs nav tas, bet ceļš, kas paveikts tam pretī. Par ko Larijs Gopniks arī atgādina studentam, kurš grib nolikt ieskaiti, vienkārši atkārtodams galējo secinājumu, neparūpēdamies uzrādīt visas pie tā vedošās darbības. Gopnikam nekādi neizdodas iedvest studentam, ka kaķis ir vien ilustrācija, attēls, kam pašam par sevi nav vērtības. Diemžēl pie šāda veida “ilustratīvām” zināšanām mēs bieži vien nonākam muzejos, vēl biežāk – kino. Seriāla forma ļauj autoriem “atlikt” fināla ilustrāciju un koncentrēties uz formulas uzrādīšanu, novest skatītājus pie secinājuma tik akurāti, cik kinozālē nekad nepietiktu laika. Protams, scenāristi seriālu dāvāto priekšrocību saprot daudz labāk par režisoriem, jo par atslēgas figūrām televīzijā mūsu acu priekšā kļūst nevis režisors, bet seriāla izpildproducents-scenārists. Par laimi, Paolo Sorentīno ir ne tikai režisors, bet arī scenārists. Un uz “Jaunā pāvesta” piemēra lieliski redzams, kā, ieguvis papildu laiku, viņš prot radīt pats savus simbolus, bet pēc tam likt tiem strādāt – piesātināt ar jēgu pat visbanālākos vārdus un darbības. Jūs domājat, ka pirmajā sērijā Pāvests pieprasa brokastīs kolu vien aiz tīras epatāžas? Bet varbūt visa lieta tajā, ka kopš Vorhola laikiem kola vai banāns (ko Pāvests arī kadrā ēd) ir ne tikai kļuvuši par popbanalitātes simboliem, bet it nemaz netraucē māksliniekiem runāt par nopietnām lietām? Vispirms Vorhols iztiražēja kolas attēlu, pēc tam – banāna, bet vēlāk šajā pašā tehnikā – Leonardo “Svēto vakarēdienu”. Tieši tāpat, iespējams, arī Sorentīno reliģiskā atribūtika ir ne vairāk svarīga par kolu? Tomēr arī ne mazāk. Krusti, cigaretes, tiāras un ķenguri svarīgi vien tik, cik tie ļauj parunāt par lietām, kas ir daudz svarīgākās nekā Eiropas likteņi vai reliģiskās dogmas. Iespējams, ir svarīgāk pievērst uzmanību tiem simboliem, ko Sorentīno centīgi izstrādājis patstāvīgi. Iespējams, tie ietekmē svešu simbolu jēgu, no kuriem nekur nedēties nedz režisoram, nedz mums?
Epistolārā bumba
Cik krasi Sorentīno prot izmainīt jēgu saknē, lieliski redzams vēstuļu piemērā, ar kurām arhibīskaps Kertvels plānoja šantažēt Pāvestu. No slepenā seifa izdabūjis Pāvesta mīlas vēstules, viņš zvana ietekmīgam avīžniekam: “Man jums ir informācija, kas var kļūt par bumbu ar laika degli.” Kertvels nav vienīgais seriāla personāžs, kas pat nenojauš, cik ļoti viņam izrādīsies taisnība. Avīžnieks gan ātri liek Kertvelam vilties: “Bez aploksnēm un pastmarkām mīlas vēstuļu kaudzīte nav ne bumba un pat ne ziņas, bet vien literatūra.” Tā iekārtota masu mediju pasaule: pastmarka, lēts nieciņš, derīgs vien tam, lai apmaksātu vēsts piegādi, izrādās svarīgāks par pašām vēstīm, lai arī cik dziļas un izjustas tās nebūtu.
Un tomēr Pāvesta vēstules nonāks līdz adresātam. Tās publicēs kā avīzes pielikumu un tās raisīs furoru, uz kādu Pāvests arī cerējis. Pat piezogas aizdomas, ka Lenijs reiz ar nodomu atstājis vēstuļu sainīti uz galda, lai pēctecis Kertvels tās noturētu par kompromātu. Vien šādi – skandāla oreolā – mīlas vēstulēm bijušas izredzes tikt publicētām un izlasītām nākotnē. Bez skandāla piegaršas, bez dzeltenuma pieskaņas tās tā arī paliktu nevienam nevajadzīga augstā literatūra – kaut kas līdzīgs enciklikām vai Prustam.
Sorentīno izmanto šo paņēmienu nemitīgi: svarīgi nav tik daudz vārdi, svarīgas ir detaļas, kas tos pavada, kā arī tas, kas šos vārdus saka, kas tos dzird un kas pievieno detaļas, kas maina to jēgu.
Piemēram, savam biktstēvam Pāvests atzīstas, ka netic Dievam. Bet pēc kāda laika ateistiski noskaņotajam premjerministram sniedz pārliecinošu Dieva esamības pierādījumu. Lai vēl pēc dažām sērijām atzītos preses atašejam, ka tas nemaz nav bijis pierādījums, bet spiediena izdarīšanas forma (“Jūs nevarat iedomāties, ko iespējams panākt, pazemojot tuvāko. Tomēr, to darot, ir svarīgi, ka pazemotais nesaprot, ka ir pazemots.”)
Ir pat svarīgi, kā, izsakot vārdus, krīt gaisma. Jo vienā no pirmajām sērijām Pāvests saka, ka vēlas, lai draudze meklētu Dievu nevis saulrieta staros, kad ar viņu izlīgt ir visvieglāk, bet gan dziļākajā nakts tumsā un aukstumā. Vai pēc tam vēl vajadzīgs atgādināt, ka seriālā būs daudz greznu kadru rieta gammā, kuru laikā izskanēs vārdi, kas nebūt nenoskaņo uz izlīgšanu ar Dievu. Un otrādi – nakts ainās būs daudz mierinošā, nerunājot nemaz par skaistumu salā no Brodska dzejoļa. Īsāk sakot, vārdi, cilvēki un lietas filmā ietekmē cits citu diezgan negaidītos veidos. Pāvesta pēdējo vārdu “Smaidiet” jēgu pamatīgi ietekmē spēļu tālskatis, ko viņš tur rokās. Kā arī tas fakts, ka šo tālskati Pāvestam uzdāvinājis kardināls Gutjeress, kurš uz Pāvestu saniknojies geju vajāšanas dēļ. Taču par to vēlāk, jo visas Pāvesta mīlas vēstules nozīmes nianses vēl nav noskaidrotas, bet Pāvesta pēdējā runa ir atkarīga arī no tām.
Turklāt Sorentīno mums parādīs to, ko ārkārtīgi vērīgais Pāvests nekad tā arī neuzzinās, – kā viņa vēstules izlasīs tā pati meitene, kurai viņš tās veltījis. Šis brīdis nav iekļauts vienkārši melodramatisma labad. Ar to noslēdzas 9. sērija, bet tas nozīmē, ka uz epizodi likts nozīmes papildakcents – tas ir sava veida starpkopsavilkums. Un tātad, ko dara sieviete, izlasījusi Pāvesta mīlas vēstules un tajās atpazinusi sevi? Viņa sarīko saviem bērniem nelielu šovu – žonglē ar apelsīniem. Kādēļ šī padumjā ņemšanās ar bērniem ir tik svarīga? Pirmkārt, tā pilda sižetisku funkciju – savieno divas tālu vienu no otras esošas epizodes. Mums nāksies sakoncentrēt atmiņu vai patīt seriālu dažas sērijas atpakaļ, lai atminētos, kā Pāvests Gutjeresam stāsta par to vienīgo satikšanos pludmalē. Viņš atzīstas, ka meitene bijusi vienkārša vientiesīte un ka savaldzināt viņu nenācās grūti – pietika žonglēšanas ar trijiem apelsīniem. Šādā veidā režisors bez liekiem vārdiem liek mums saprast, ka sieviete, kas izlasījusi Pāvesta mīlas vēstules, arī ir tā pati meitene pludmalē – viņa viņu atminējās un aiz prieka atkārtoja viņa triku saviem bērniem. Otrkārt, svarīgi, ka Pāvests tā arī nekad neuzzinās par šīs sievietes likteni atšķirībā no mums, skatītājiem. Uz mirkli režisors padara mūs, skatītājus, informētākus par viszinošo Pāvestu. Un to viņš dara ne tikai tādēļ, lai apmierinātu mūsu patmīlību, bet lai mēs saprastu – Pāvests ar visu savu pieredzi un prasmi pīt intrigas vairākus gadus uz priekšu pavisam nav patiesība pēdējā instancē. Atgādināt par Pāvesta ierobežotību režisoram ir ārkārtīgi svarīgi tieši šajā epizodē, jo, treškārt, sievietes rotaļāšanās ar apelsīniem daudz paskaidro par to, kādu lomu seriālā pilda banalitātes kopumā un laika kavēšana ar citrusaugiem konkrēti.
Mandarīnzāles pasažieri
Un tātad, reiz pašas maigās jaunības laikos nākamais Pāvests pludmalē satika meiteni, uzrīkoja viņai šovu ar trim apelsīniem un kā atbildi saņēma no viņas atļauju pieskarties viņas kājām. Pēc daudziem gadiem, stāstīdams par šo gadījumu Gutjeresam, viņš atzinās, ka guvis varu pār meiteni un ka viņam viņa likās esam vientiesīte, ja jau tik viegli atdevusies svešiniekam par elementāru triku ar apelsīniem. Turklāt mēs neko nezinām par to, kāda jēga manipulācijā ar apelsīniem slēpusies pašai meitenei. Taču, ja pēc daudziem gadiem viņa atkārtoja triku savu bērnu priekšā, tas nozīmē, ka ar visu savu vienkāršību tas ietvēris viņai svarīgu vēsti. Ja nu aiz žonglēšanas ar apelsīniem toreiz pludmalē meitene asredzīgi samanīja Lenijā to, kas paslīdēja garām viņam pašam savas bārenības dēļ, – ka viņš saglabājis bērnišķu nesamākslotību un šī bērnišķā atklātība ļaus viņam ar laiku kļūt par atsaucīgu tēvu? Un, ja nu Lennijs sajuta, ka meitene sapratusi par viņu daudz vairāk, nekā viņš pats par sevi zinājis, un tikai tādēļ atteica viņas piedāvājumam? Ja nu viņa mīlas vēstule – tas ir mēģinājums sacerēt viņas vietā to atbildi, ko, kā viņš sajuta, viņa toreiz varēja viņam sniegt bez vārdiem? Tā vai citādi, spēlēšanās ar apelsīniem rada atbalsi Pāvesta dvēselē vēlāk, kad viņš izdzirdēja par spēli ar mandarīniem, ko izdomājusi svētīgā Huana.
Huana – slimīga meitenīte no Gvatemalas – lai atbalstītu citus neārstējamus bērnus, nesusi viņiem mandarīnus: “Tas nekas, ka jums tie nepatīk, mēs varam nolobīt tiem mizu un šļakstīties.” Spēles būtība nebija blēņošanās, bet tas, ka pēc tās mandarīnu gars vēl ilgi vēdīja gaisā: “Lūk, tā arī mēs – es jūs pametīšu, bet jūs – mani, bet tas nav svarīgi, ja pēc mums paliks labestības gars.” Pāvests saka, ka būtu gatavs klausīties šo stāstu bezgalīgi. Un pat paskaidro, kādēļ: “Tas māca, ka labais bez iztēles ir izrādīšanās.” Atgādināsim, ka no izrādīšanās (oriģinālā – exhibition) Pāvests tiecas izvairīties par jebkuru cenu, savukārt iztēles cildinājums ir vienīgais, ko viņš ciena hipiju kustībā, lai gan viņiem pašiem šī iztēle, pēc viņa uzskata, nepiemita. Aiz bailēm no izrādīšanās Lenijs arī tik ilgi atliek vēršanos pie ticīgajiem. Bet kad tā tomēr notiks, tad pilnībā būs veltīta stāstam par svētīgo Huanu – ne par viņas spēli ar mandarīniem, bet par viņas formulēto domu par Dievu. Protams, 14 gadu vecumā Huana maz ko saprata no sholastikas un diez vai bija lasījusi baznīcas tēvus. Tā ka visu Vatikāna bibliotēku skatīšanās laikā var aizmirst – seriālā un tajā dzirdamajos strīdos par Dieva vārdu tiem ir maza nozīme. Ar vienu 14 gadus vecās Huanas frāzi ir pilnībā pietiekami, ja to nepārvērš par ilustrāciju.
Banālā dziļums
Problēma, tiesa, ir tajā, ka pat visdziļākā doma tūlīt pat pārvēršas par banalitāti. Huanas vārdi atstāj iespaidu vairāku iemeslu dēļ. Tie nekļūst par vienkāršu ilustrāciju, jo mēs atceramies stāstu par mandarīniem un to, kā tas saistīts ar Pāvesta atmiņām un viņa mīlas vēstuli, ar viņa jūtību pret smaržām un ar viņa rotaļu tālskati, par ko būs runa tālāk.
Kad Lennijs iztēlojas, ka pie viņa galda sanākušas visu iepriekšējo pāvestu ēnas, viņš lūdz viņiem pavēstīt visdziļāko patiesību, līdz kurai viņi nonākuši. “Beigu beigās, Lenij, ir jāmīl sevi vairāk nekā Dievu,” padevies visu vietā atbild viens no viņiem. “Piedodiet, bet tā ir kaut kāda banalitāte,” nav mierā Lenijs. Pāvesti savukārt banalitātē neredz neko sliktu: vara un spēks arī ir banāli, taču iedarbīgi. No alkām iztincināt atbildes, nevis nonākt pie tām patstāvīgi Pāvestu iepriekš brīdinājis viņa skolotājs Spensers: “Tu netici Dievam, bet tev nav par to jāsatraucas, pat ja esi pāvests. Vienmēr pastāv cits ceļš, kas ļauj atrast cilvēkus un lietas, kas tev vajadzīgas, pat ja pagaidām tu to vēl neredzi. Jo viss, ko esi redzējis līdz šim brīdim, – tās ir tevis paša šaubas un nevērība.” Tomēr, kad Lenijs lūdz Spenseram norādīt viņam šo ceļu, tad atbildes vietā saņem brīdinājumu: “Tad tavs ceļojums beigsies, saproti? Tava dzīve, tavi pienākumi kā pāvestam ir piedzīvojums.” Vai ne par to – par gaistošo piedzīvojumu garu – šķendējās Lenijs, baseina dibenā lūgdamies par mirušo draugu Endrjū Disoljē: “Atgādini viņa dvēselei, Kungs, par bailēm un brīvību, ko izjutām, kad aizbēgām no patversmes. Bērnība zīmē nākotni ar krāsām, kādas īstenība nekad neiepazīs.” Lenijs atceras, kā viņi ar Disoljē bērnībā sapņojuši dzīvot dižu beisbolistu, ugunsdzēsēju, Ņujorkas nabadzīgo mūziķu dzīves, bet beigās nodzīvoja savādo mūku dzīvi nebeidzamās lūgšanās. Viņa lūgšanu baseinā ietekmē atmiņa par pēdējo tikšanos ar Disoljē, kuras laikā viņi runājuši par pieaugšanas jēgu. Lenijs toreiz teica, ka mācītāji nekad nepieaug, jo nekļūst par tēviem. Tomēr šādi viņi izvairās no kārdinājuma ieņemt Dieva Tēva vietu. Viņi ir spiesti izdomāt jaunu veidu, kā kļūt par tēvu bez pieredzes būt tēvam. Lenijam šajā ziņā ir vēl grūtāk, tā kā viņš ir bārenis un pat ar dēla pieredzi ir pazīstams vien daļēji. Vēl pat vairāk, viņu audzinājusi māsa Mērija, kas kļuvusi par bāreni trīs gadu vecumā, un tādēļ meitas pieredzes viņai nav bijis vispār. Iespējams, šī iemesla dēļ Lenijs tik augstu vērtē iztēles spēku.
Vispriecīgākās bērnu spēles noris nevis pēc noteikumiem, bet gan nemitīgi tos izdomājot un atmetot spēles gaitā, nebeidzamā lomu un masku maiņā. Kad mazie Huanas draugi šļakstās ar mandarīniem, ko viņi spēlē? Sunīšus, paslēpes, jūras kauju vai vienkārši muļķojas? Visu reizē. Un kad Pāvests noslēdz savu runu ar aicinājumu “Smaidiet!”, vai viņš joprojām pārstāsta Huanas vārdus vai arī jau saka to savā vārdā? Un kad pēc šiem vārdiem viņš pieliek pie acs rotaļu tālskati, vai viņš vēlas pārbaudīt reakciju uz vārdiem vai arī spēlē pirātu, vai arī izvairās no izrādīšanās likumiem, lai pats kļūtu par vērotāju? Viss reizē. Jo tā ir iekārtota bērnība – sapņot par būšanu pirātam, rokmūziku, slavu, anonimitāti, beisbolu un vijoli, par visu reizē. Jo tā iekārtota brīvība bez bailēm, tā darbojas atmiņa bez aizliegumiem, tā strādā nopietnāko un banālāko vārdu nozīme. Jo vārdi, tēli un skaņas nesaglabā smaržu, tomēr kādā dīvainā veidā pēc vairāku nozīmju virknēšanas tajos kļūst sajūtama atmosfēra, jo tai vienkārši nav vairs citur kur likties.
Lēkme Venēcijā
Un noslēgumā par šķiltavām. Uzraksts “Venēcija” uz tām, protams, atgādina Pāvestam par traumu. Jo vecāki atdeva viņu baznīcas patversmei ceļā uz Venēciju. Un tādēļ tas nemaz nav nejauši, ka pirmo un pēdējo parādīšanos publikai viņš ieplāno Venēcijā.
Visa seriāla garumā Pāvests nesmēķē. Viņš aizbāž ar cigareti muti, lai nesāktu kliegt. Jo ja viņš iekliegtos “Tēvs, kādēļ esi mani pametis?”, tad vienmēr atrastos gudrinieks, kas teiktu, ka tas jau ir bijis – nozagts no Frānsisa Bēkona.
Pāvests smēķē, lai iekšējā bērna kliedziens pārveidotos par smalkiem dūmu gredzeniem. Pāvests rada distanci, jo zina, ka ikvienā, ko viņš satiks, neapzināti meklēs tēvu vai māti. Jo zemapziņa nevēlas atzīt to faktu, ka bērnība ir beigusies, pat nesākusies. Pāvests smēķē, lai liktu sev ciest, jo nav gatavs pieņemt to prieku, kas atklājas, kad bērnība beidzas. Pāvests laiž dūmu gredzenus, jo pats grib palikt par gredzenu, cilpu, šarnīru jeb – latīniski – cardo, lai gan aiz pretrunu pilnā gara lūdzas par pāvestību. “Tu neesi šarnīrs, Lenij, tu esi durvis,” no nāvesgultas viņam atgādina kardināls Spensers. Viņam tas labāk redzams, jo viņš visvairāk par visu dzīve gribējis pārstāt būt šarnīrs.
Skaidrs, ka tā ir vien vāja rekonstrukcija – desmit sēriju garumā mums pārliecinoši rādījuši, ka Pāvesta pieredzi līdz jebkādiem vārdiem vai rekonstrukcijām reducēt neizdosies. Šo pieredzi var vien sajust minūti no minūtes visu desmit sēriju garumā.
Gribat otro sezonu?
Un ja jā, vai rēķināties, kas slēpjas aiz šīs vēlēšanās?
Un ja nē, vai esat pārliecināti, ka aiz nolieguma neslēpjas tieši tas pats?
