KINO  
Filmas "Jaunkundze" publicitātes attēls. Viltus aristokrāts, zagle-kalpone Sukhei, lēdija Hideko un viņas aizgādnieks, erotikas kolekcionārs

"Jaunkundze": par mīlestību un perversijām 0

Dienvidkorejas režisora Parka Čanvuka jaunākā filma

Aleksandra Rosa
31/01/2017

“Jaunkundze” (Handmaiden, 2016) – dienvidkorejiešu žanru kino meistara Parka Čanvuka (Park Chan-wook) jaunākā filma, kura kopš pirmizrādes Kannās ir izsoļojusi slavas gājienu pa pasaules ievērojamākajiem kinofestivāliem un nu ir skatāma arī Latvijā. Balansējot starp valdzinošu mīlasstāstu un naida pārpilnu atriebības trilleri, filma satriec ar neskaitāmiem stāsta pavērsieniem, varoņu raksturu šķautnēm un izsmalcinātu vizuālo stāstniecību. Parks kā vienmēr izaicina un pārkāpj visas pieklājības robežas; “Jaunkundze” ir erotiska, groteska un šausminoša vienlaikus. 

Filmas galvenās varones, kuru attiecības kļūst par stāsta virzošo spēku, ir divas jaunietes, kas uzaugušas pavisam atšķirīgās vidēs. Lēdija Hideko pēc mātes agrās nāves un tantes pašnāvības ir augusi kāda bagāta grāmatu kolekcionāra aizgādībā, kurš no meitenes ir izveidojis rotaļlietu sev un saviem klientiem. Otra jauniete – nabadzīgas izcelsmes zagle Sukhei, kura dārgakmeņu viltojumus atšķir labāk nekā alfabēta burtus. Sukhei kļūst par lēdijas kalponi, vienlaicīgi iepinoties viltīgā plānā, kurā kāds jauneklis nodod sevi par aristokrātu, cerot iegūt lēdijas simpātijas un apprecēt viņu, līdz ar to iegūstot ievērojamo mantojumu. Sukhei uzdevums ir nodrošināt lēdijas ieinteresētību falšajā bagātniekā, taču plānu tūliņ sāk sarežģīt neparedzēti apstākļi. Filma uzņem apgriezienus, kad no aprautajām stāsta daļām – greizi sarindotajām tagadnes ainām un bērnības retrospekcijām – sāk veidoties pilnīgāks kopskats uz situāciju. Izrādās, ka kolekcionāra grāmatas ir ekskluzīvas ar sava pornogrāfiskā satura nosliecēm uz Marķīzu de Sadu, turklāt vecais perverts ir ieplānojis precēt sevis audzināto lēdiju Hideko. Režisors līdz pēdējam vērpj intrigas, neatklājot varoņu patiesās motivācijas.


Kadrs no filmas “Jaunkundze”

“Jaunkundzes” stāsts jau no ievadkadriem izraisīs dežavu efektu tiem, kas redzējuši britu miniseriālu Fingersmith, Sāras Votersas romāna “Zagle” ekranizāciju. Romāna britu adaptācijā varam redzēt to stāstniecisko pamatu, kuru Parks Čanvuks ir pilnveidojis ar sev raksturīgajām stilistiskām niansēm, sākot ar izsmalcināto aristokrātiskā dzīvesveida atainojumu līdz pat intīmajiem, kaisles pārpildītajiem skatiem. Parka kadri ir atmosfēriski, katra detaļa, zīda cimdi, greznās mežģīnes, samtainie pleci un sārtie vaigi, rada juteklisku un ļoti personīgu pieredzi. Arī groteskas deva – baisie pagrabi un erotikas grāmatas, kurās figurē astoņkāji un spīdzināšanas mehānismi – neļauj sajaukt filmu ne ar viena cita režisora darbu. Pārvietojot naratīvu no viktoriāņu laikmeta Londonas uz 1930. gadu Koreju, režisors pazīstamajam stāstam piešķir pavisam jaunas dimensijas; nesteidzīgais attiecību stāsts pārtop par aizraujošu rēbusu, kuru skatītājs risina divarpus stundu garumā.  

Naratīva izklāstā nav vietas ne linearitātei, ne nemainīgam vienas personas skatu punktam. Parks pieprasa visus skatītāja spēkus, lai saliktu kopā aprautās filmas daļas, taču pāragrus secinājumus veikt nav iespējams. Kā labs konspirators viņš sadala darbu 3 daļās un katrā no tām atklāj tikai tik daudz, lai uzturētu skatītāja uzmanību un kāpinātu spriedzi. Katra no daļām tiek stāstīta no dažādiem galveno varoņu skatupunktiem, kuros atklājas arvien jaunas sazvērestības. Atgādinot Kristofera Nolana spēles ar filmas laika apvēršanu un daudzlīmeņu smadzeņu mežģiem, arī Parka filma neatpaliek no Nolana trakulībām.


Kadrs no filmas “Jaunkundze”. Uzskates līdzekļi lasīšanas vakariem kolekcionāra namā.

“Jaunkundze”, kuru daži nepelnīti reducē līdz estetizētas lesbiešu drāmas statusam, ir gan dzimumu, gan sociālo klašu varas attiecību pētījums. Glaunās dekorācijas un kadra konstrukcijas ir tikai virskārta sarežģītajām, kultūrvēsturisku saikņu tīklā iepītajām attiecībām. Parka filmas pērle ir varoņu komplicētie raksturi, kuru dubultās identitātes un slēptie nodomi liek nepārtraukti minēt, kuram gan no situācijas izdosies izkulties veselam. Kas ir šis mistiskais kolekcionārs un ko viņš atļaujas attiecībā uz savu audzēkni? Vai mantkārība ir vienīgā, kas virza zaglīgo viltus aristokrātu? Kādi ir bijušās zagles Sukhei patiesie nodomi attiecībā uz lēdiju Hideko? Neskaitāmi jautājumi virmo prātā, kamēr acis priecē gleznainās kompozīcijas un plūstošā kameras kustība apslēpto perversiju namā. Lielāko baudu sagādā, kā jau režisors to noteikti paredzēja, dīvainākie un baismīgākie, tā teikt, eksotiskākie, skati. Izvirtušais kolekcionārs līdz ar viņa rīkotajiem lasīšanas vakariem un noslēpumaino pagrabu ir viens no šādiem dīvaino baudu objektiem.


Kadrs no filmas “Jaunkundze”. Kolekcionāra grāmatu ekskluzīvais saturs.

Parka filmai nav acīmredzamas feministiskās nokrāsas, tomēr kaut kas dziļi provokatīvs ir faktā, ka abi vīriešu kārtas pārstāvji ir blēži – viens izvirtis, otrs mantkārīgs –, bet abas sievietes ir viņu mērķu sasniegšanas instrumenti. Kā rāda filmas attīstība, Parks Čanvuks nav gluži mierā ar šādu lomu sadalījumu un raugās to sagraut. Normu graušanas un atriebības tematika Parkam nav sveša, tā caurauž autora slavenākos darbus, it īpaši “Atriebības triloģiju”. Ik reizi Parks izmanto atriebību kā absolūto cilvēku vadošo spēku, un neatkarīgi no filmas konteksta atriebības panāktais pazemojums varonim sniedz dzīves lielāko gandarījumu. “Jaunkundzē” režisors atriebību ir apvienojis ar sieviešu mīlestību, gluži nemanāmi velkot paralēles starp atriebību un skaistumu, grāciju, eleganci.

Triloģijas filmām Sympathy for Mr. Vengeance, Oldboy un Sympathy for Lady Vengeance ir vērts pievērst uzmanību ne tikai tematikas dēļ. Kopš 2002. gada, kad klajā nāca pirmā triloģijas daļa, režisors ir uzstājīgi izmantojis vienas un tās pašas stāstniecības metodes, un tās ir bijušas nemainīgi efektīvas. Brutāla vardarbība, eksplicītas seksa ainas, sižetiskie mezgli, duāli raksturi, intrigas un pat astoņkāji – tas viss “Jaunkundzē” ir nonācis no agrākajām Parka filmām. Spilgtākais piemērs tam ir Parka neo-noir meistardarbs Oldboy, kura galvenais varonis Odesu par savas dzīves mērķi ir izvirzījis atriebību cilvēkam, kurš viņu bija turējis ieslodzījumā 15 gadus. Lai arī Odesu un lēdijas Hideko ceļi uz brīvību ir atšķirīgi, tos vieno izlaušanās un absolūtas destrukcijas motīvi. Ar Parka stila piesitienu pat saldens britu romāns pārtop par psiholoģisku trilleri.  

Mēdz teikt, ka filmas vislabāk ir skatīties tad, ja par tām prātā ir pilnīgi tukša bilde. “Jaunkundzes” gadījumā iepriekšējā pieredze ar Parka Čanvuka filmogrāfiju padara filmas skatīšanos par atsauču un paralēļu meklēšanas kvestu. Arī šoreiz autoram ir izdevies izaicināt un sakaitināt, aiz glītajām kompozīcijām un krāsu kombinācijām paslēpjot bailes, pazemojumu un atriebības kāri.