KINO  
Duglass Gordons uzņemšanas laukumā. Foto: Colin Davidson

Duglasa Gordona filma "Man nebija, kurp iet" 0

Skanisks stāstījums par 93 gadus vecā kinorežisora un rakstnieka Jona Meka dzīvi trimdā

Veronika Trojanska
25/01/2017

Es teicu dvēselei – ciet klusu un ļauj, lai tevi pārņem tumsa,
Un tā būs Dieva tumsa.

 T. S. Eliots, “Īstkokera” (“Četri kvarteti”, otrā daļa)

Kad 1940. gadā Lietuvas ciemā Semenišķi dārdēdami iebrauca padomju tanki, Jons Meks, paslēpies aiz mūra, sāka tos uzņemt ar savu kinokameru. Jau pēc brīža pie viņa pienāca krievu karavīrs, kurš filmu lika atdot. Mekam tolaik bija septiņpadsmit. Viņš nekad nav redzējis šos pirmos paša uzfilmētos kadrus. Kad skotu māksliniekam Duglasam Gordonam bija tikpat gadu, viņš skolā pieteicās uz radošās rakstīšanas nodarbībām. Skolotājs pavaicāja: kā viņš savos septiņpadsmit gados domājot – kas ir pats svarīgākais, lai kļūtu par labu rakstnieku? “Turpināt lasīt?” Gordons nepārliecināti atbildēja. “Tad stājies mākslas skolā un turpini lasīt,” skolotājs ieteica, un tā nu Gordons kļuva par mākslinieku, kurš strādā ciešā kontaktā ar vārdiem un literatūru.

 

Pēc trim gadiem, 1991. gadā, Jons Meks, jau starptautiski atzīts avangarda kinematogrāfists un mākslinieks, pazīstams ar savām neatkarīgajām filmām, publicēja memuārus ar nosaukumu “Man nebija, kurp iet” (I Had Nowhere to Go). Gandrīz 500 lappuses biezā grāmata (izplatītājs Black Thistle Press) ir dziļi intīms stāsts par jaunekli, kuram jādzīvo okupētā valstī un dažādās nacistu nometnēs, pirms viņš pēdīgi sasniedz Amerikas kontinentu. Šajā bieži sāpīgajā dienasgrāmatai līdzīgajā “pārvietotās personas” (Displaced Person) stāstījumā tomēr netrūkst arī draiska humora. Grāmata, lai gan ļoti personīga, tomēr slēpj sevī daudz universālāku stāstu “par emigrantu, kurš nekad nevarēs atgriezties un kura vientulība Jaunajā pasaulē simbolizē cilvēka stāvokli; [...]. Tā ir liriska, fundamentāla garīgā antropoloģija”[1], savā recenzijā par Meka grāmatu rakstīja amerikāņu kritiķis Filips Lopeits (Philip Lopate).

Savu pirmo autobiogrāfisko filmu Jons Meks uzņēma 46 gadu vecumā, un no tā laika viņš savā kino darbībā konsekventi pievērsies tieši šai tēmai. 1972. gadā, kad māksliniekam bija 50 gadi, viņš pabeidza trīsdaļīgo filmu “Atmiņas par ceļojumu uz Lietuvu” (Reminiscences of a Journey to Lithuania), kas sākas ar etīdi, kura veltīta pirmajiem gadiem, ko Jons un viņa brālis Ādolfs pavadīja kā imigranti Ņujorkā. Tad darbība pārlec uz 1971. gadu un Lietuvas ciemu, kurā Meks dzimis; visbeidzot, trešā daļa skatītāju aizved uz darba nometni Hamburgas priekšpilsētā, kur brāļi kara laikā pavadīja gandrīz gadu. “Es filmā daudz runāju, kavējoties atmiņās gan par šo, gan par to. Lielākoties tas ir par mani, manu pārvietotās personas dzīvi, manām attiecībām ar mājām, Atmiņu, Kultūru, Zaudētajām saknēm, Bērnību. Tur ir arī dažas lietuviešu dziesmas,”[2]mākslinieks rakstīja.

 

Duglass Gordons bieži strādā ar uztveres pārrāvumiem, un viņš liek savai auditorijai apzināties subjektivitātes un lietu nozīmes nepastāvību. 50 gadu vecumā Gordons Tērnera balvas laureāts (1996), pazīstams arī ar savu 24 stundas garo Hičkoka “Psiho” versiju uzņēmis filmu “Man nebija, kurp iet” (2016). 97 minūtes garā lente, Meka autobiogrāfiskās prozas ekranizācija, jau demonstrēta Lokarno un Toronto starptautiskajos kinofestivālos, Londonā (galerijā Tate Modern), kā arī Ņujorkas kinofestivālā.

Kad filma sākas, mūsu priekšā ir tikai melns ekrāns. Cilvēki bieži sāk izteikt minējumus, ka laikam kaut kas nav kārtībā ar projektoru, jo tumsa turpinās ilgāk nekā tikai dažas sekundes. Skatītāji nomierinās, kad uz ekrāna parādās kadri ar Jonu Meku. Pēc neilga brīža attēls tomēr pazūd, un ekrāns lielāko seansa laiku ir melns taču skatītāju zālē valda klusums līdz pat filmas beigām.

 

Filmas kodolu veido Jona Meka prozas memuāru lasījums autora izpildījumā, pievēršoties galvenokārt pirmajiem desmit trimdas gadiem. Jons Meks runā par savu dzīvi okupētajā dzimtenē, par savu pirmo kinokameru un padomiem mīlestībā, ko viņam deva darbabiedri Bruklinā. Mākslinieks nodzied dažas dziesmas un spēlē akordeonu. Viņš izklausās uz mata tāpat, kā savās filmās. Meka klusinātā balss (pat pēc vairāk nekā 60 gadiem otrā okeāna pusē viņam saglabājies izteikts Austrumeiropas akcents) iezīmē filmas naratīvu un piešķir tai ritmu. Un te nu gandrīz jebkāda līdzība starp Duglasa Gordona darbu un novatoriskā lietuviešu kinorežisora filmām arī beidzas. Vismaz pirmajā acu uzmetienā “Man nebija, kurp iet” ir tiešs pretstats Meka filmām. Šis darbs ir kā Meka filmu negatīvs taču tikai šķietami.

 

Deviņdesmit procentus no filmas laika skatītāja acu priekšā ir melns ekrāns, ko laiku pa laikam pārtrauc nesaistīti kadri, kuros redzami mizoti kartupeļi, vārītas bietes, pēdu nospiedumi sniegā vai gorillas aiz zooloģiskā dārza restēm. Šie īsie fragmenti ir kā pēcattēli redzes kropļojumi, vienīgi šajā gadījumā tas, ko mēs uztveram, ir melnums, bet attēli atkāpe no tā. Tie ir kā ainas, kas parādās zem mūsu aizvērtajiem plakstiņiem, kad mēs laižamies snaudā vai pamostamies no tās – kad mēs vēl joprojām svārstāmies starp miegu un nomodu. Šī aptumšotā telpa atsauc atmiņā camera obscura, kurā mazs caurumiņš ļauj tumšā kastē ieplūst gaismai. Attēli, kas rodas tur iekšā, nāk un iet.

Taču pati tumsa nekad nav tukša, tāpat kā klusums nekad nav pilnīgi nedzirdams. Melnais ekrāns darbojas kā priekškars, kas atsedz to, kas nav redzams vai kā monohroma glezna, uz kuras virsmas savas pēdas atstājusi gleznotāja roka. Franču intelektuālis Rožē Kaijuā (Roger Caillois) izteica pieļāvumu, ka “baltu telpu izdzēš objektu materialitāte, turpretim tumsa ir “piepildīta”; tā tieši pieskaras cilvēkam, apņem viņu, ielaužas viņā un pat izplūst viņam cauri”[3]. Melnā virsma ir telpas kontinuitāte un tāpēc tā nekad nav arī plakana; tieši otrādi – tā ir taustāma un uzaicina skatītāju uzburt pašam savus attēlus. Tā var slēpt arī neiedomājamā attēlošanas neiespējamību, izspiestās atmiņas par traumām un apspiestību. Kad kinolente nonāk līdz spoles beigām, tā kļūst melna. “Viņš man rakstīja: kādu dienu man vajadzēs to vienu pašu ielikt filmas sākumā ar garu melnu kinolentes galu; ja viņi tajā nesaskatīs laimi, tad vismaz ieraudzīs melnumu,” saka stāstītājs Krisa Mārkera (Chris Marker) “Bez saules” (Sans Soleil).

 

“Jūtieties brīvi lasīt šo visu kā fragmentus no kādas dzīves vai kā vēstuli no svešinieka, kuru moka ilgas pēc mājām, vai kā romānu, tīru beletristiku. Jā, jūtieties brīvi lasīt šo kā beletristiku. Grāmatas tēma, tās sižets ir mana dzīve,” savos memuāros rakstīja Jons Meks. Gordona filmas saraustītais nehronoloģiskais naratīvs atgādina tās no aizmirstības uzpeldējušās atmiņas, kas iešaujas prātā pašos negaidītākajos brīžos. Gordons Meka grāmatu “Man nav, kurp iet” izlasīja vilcienā, ceļojot kaut kur pa Vāciju. Un tad viņš par to pilnīgi aizmirsa. Pāris gadus vēlāk teksts pats sāka pie viņa atgriezties: tā fragmenti plivinājās viņa domās kā atgriezušies Meka pieredzētā rēgi.

“Romāns ir kustība: idejas atklājas, sekojot cita citai, iznirstot un mijiedarbojoties, izspēlējot sevi cita pret citu. Un arī dzeja ir kustība; tā atspoguļo iespaidu virknes, pretnostatot un sasienot kopā sajūtas, dvēseles stāvokļus”[4], 1925. gadā rakstīja franču kinorežisore Žermēna Dilaka (Germaine Dulac). Tātad var teikt, ka dzejas rakstīšana ir kā montāža, bet dzejolis kā filma. “Es esmu dzejnieks”, Jons Meks saka gan savā grāmatā, gan Gordona filmā. Montāža notiek skatītāja prātā.


Tumsa, kas ir gan kulturāla, gan optiska, piešķir intensitāti nomāktības un melanholijas jūtām, bet to savukārt vēl vairāk pastiprina gaisa uzlidojumu un sprādzienu trokšņi. Nav iespējams izvairīties no nepārprotamajām atsaucēm gan uz neseniem incidentiem, gan arī uz vēsturiskiem notikumiem ne tikai uz Otrā pasaules kara traģēdiju, bet arī uz realitāti, kurā mēs dzīvojam patlaban. Melnais ekrāns rada telpu pārdomām. “Man vienmēr savā ziņā gribējies, lai viss beidzas,” Duglas Gordons sacīja lekcijā, ko pirms astoņiem gadiem nolasīja Smitsona institūta Hiršhorna muzejā.[5]

 

Prātā neizbēgami nāks vesels klāsts pagātnes darbu, īpaši filmu, ko mākslinieki uzņēmuši par citiem māksliniekiem. Un tomēr Gordona filma kura patiešām arī ir ļoti tieša norāde uz Jona Meka personu nav mēģinājums radīt mākslinieka portretu. “Man nebija, kurp iet” nav kopdarbs, tā nav pat saruna. Tā ir vīzija. Un Gordons, tāpat kā citos savos darbos, iepludina fikciju reālajā dzīvē un savu reālo dzīvi fikcijā. “Manā uztverē viena no svarīgākajām Jona īpašībām ir tas, ka viņš neietekmē viņš apdzīvo. Viņš apdzīvo kino, viņš apdzīvo skulptūru, viņš apdzīvo dzīvi,” mākslinieks paskaidro.

[1] www.blackthistlepress.net

[2] http://lightcone.org/en/film-1020-reminiscences-of-a-journey-to-lithuania

[3] Armstrong P. Shakespeare’s Visual Regime: Tragedy, Psychoanalysis and the Gaze

[4] Dulac G. The Essence of the Cinema: The Visual Idea // The Avant-Garde Film. The Reader of Theory and Criticism, Anthology Film Archives Series: 3. New York: 1987

[5] https://www.youtube.com/watch?v=DXY99WS-Byo&t=759s