KINO  
Aginesa Deina režisoru Jorga Tittela un Aleksas Helfrehtas filmā The White King

Tallinn Black Nights: par jaunajiem 0

Aleksandra Rosa
09/12/2016

Novembra otrajā pusē Tallinā norisinājās kinofestivāls Tallinn Black Nights (Pimedate Ööde Filmifestival). Līdzās galvenajam starptautiskajam konkursam, Igaunijas filmām un īpašajiem seansiem, veltītiem Kannu, Berlīnes, Sandensas kinofestivālu laureātiem un kino klasikai, viena no kinofestivāla konkursa programmām bija atvēlēta jaunajiem talantiem – režisoriem, kuri izveidojuši savu pirmo pilnmetrāžas filmu. Šogad programma iekļāva 13 filmas no Francijas, Turcijas, Irānas, Indijas, Kolumbijas, Čīles u.c., kuras Tallinā piedzīvoja starptautiskās pirmizrādes.

ARHĪVS: Tallinn Black Nights: par igauņu kino

Refleksija par bēgļu jautājumu Itālijā, moderna distopija, komisks kultūru mijiedarbības pētījums, depresīvs skatījums uz cilvēka neiederību sociumā un klasiskās literatūras ekranizācija – piedāvāju ieskatu dažos no spilgtākajiem darbiem First Features programmā. 


Kadrs no Stefano Amatuči filmas Caina

Itāļu režisors Stefano Amatuči (Stefano Amatucci) filmā Caina pievēršas bēgļu krīzei Itālijā no pavisam nestandarta – rasistiski noskaņotas bijušās pasūtījuma slepkavas, šobrīd bēgļu līķu savācējas Kainas – skatupunkta. Kaina dienu un nakti pavada jūras krastā, uzraugot un tīrot pludmali no izskalotajiem līķiem. Gribētos teikt, ka tā ir riebumu raisoša, taču sociāli būtiska profesija, bet režisors jau šeit sāk apgāzt visus skatītāja pieņēmumus. Izrādās, ka līķu ķeršana ir izdevīgs bizness, ar kuru Kaina nodarbojas legāli, bet vairāki viņas konkurenti – nelegāli. Pēc ķermeņu notīrīšanas, izcelsmes valsts noteikšanas un brūču uzskaites tie tiek nodoti betonēšanas kompānijai kā stiprinošais materiāls ēku būvniecībā. Tādējādi pludmalē notiek cīniņš par lielāko līķu skaitu, ko izmisuma gadījumos papildina arī apzinātas slepkavības.

Amatuči darbs liks vai nu momentāli iemīlēties alternatīvajā pieejā aktuālajai krīzei un pārsteidzoši dziļajā Kainas personības pētījumā, vai arī izraisīs asu kritiku par komismu nevietā. Caina demonstrē izcilus Stefano Amatuči un Davida Morganti veidotus dialogus un aizkadra tekstus, kurus uztvert var tikai ar noteiktu humora devu. Galvenā varone ir tik kolorīta savā ekspresīvajā naidā pret iebraucējiem, savos šabloniskajos uzskatos par afrikāņiem kā Itālijas lāstu, bezdarbniekiem un postītājiem, ka viņas uzvedība aizrauj. Nezinot, kādu izteikumu gaidīt tālāk no šīs cilvēku nīdējas, jāvelta absolūta uzmanība vissīkākajai replikai, kaut tās būtu sakaitinātas lamas uz nelegālajiem līķu ķērājiem, iedomātas sarunas ar izskalotajiem līķiem vai aizkadra monologi par Dievu, seksu un naidu.

Caina ir viens no spilgtākajiem iespaidiem par Black Nights talantu programmu, kas vieno sociāli aktuālu tematiku ar pilnīgi negaidītu un brīžiem absurdu šīs tēmas pavērsienu, kā arī apbrīna vērtu scenāriju. Daudzi nesaprata filmas humoru, taču pietiek vien mazliet atbrīvoties no korektuma un pieklājības rāmjiem, lai izbaudītu šo skandalozo Amatuči darbu.


Kadrs no Jorga Tittela un Aleksas Helfrehtas filmas The White King

The White King – režisoru pāra Jorga Tittela un Aleksas Helfrehtas (Jörg Tittel, Alex Helfrecht) antiutopija par dzīvi iedomātā totalitārā iekārtā, kas krusto Orvela “1984” un Vesa Andersona “Mēness lēkta karaļvalsti”. Balstīta ungāru autora Giorgija Dragomana (György Dragomán) romānā par viņa bērnību komunistiskajā iekārtā, šī filma atsaucas uz padomju pagātni tikai ar simboliem un noskaņām, bet ne tiešām paralēlēm. Bukoliskie saules apspīdētie lauki līdz ar dakšām, valstiskā veidojuma Homeland galveno simbolu, veido saldeni ideālistisku agrāras valsts darbības vidi, kurai ēnojumu piešķir iedzīvotāju asinskārais noskaņojums.

The White King aizsākas ar laimīgas ģimenes brīvdabas atpūtas skatu, kuru pēkšņi pārtrauc vīri melnā, kas atbraukuši arestēt ģimenes tēvu. Sieva, kuras lomu izpilda par aktrisi pārtapusī modele Aginesa Deina (Agyness Deyn), gūst valsts nodevējas statusu, kas nepalīdz arī 12 gadus vecajam vasarraibumu pārklātajam puikam vārdā Džata. Turpmākais stāsts skar Džatas izmisīgos tēva meklējumus, atklājot ideoloģijas falšos pamatus un uz savas ādas izjūtot jaunajā paaudzē ieaudzināto kareivīgumu un naidu pret normu pārkāpējiem. Skolā viņš dzied dzimteni slavinošas dziesmas un saņem sitienus ribās par nepietiekami radoša karoga izveidi, komunikācija ar citiem jauniešiem izvēršas brutālos kautiņos ar miesas bojājumiem, bet vecvecāku apmeklējums rezultējas kaķa nošaušanā un vectēva apbrīna pilnos komentāros par puiša talantu. Džata, kura asinīs ir vecāku dumpinieciskums, nespēj samierināties ar tēvzemē valdošo propagandu un represīvo aparātu, un viņa vienpersoniskajā cīņā sāk iesaistīties arī citi neapmierinātie.

Filmu ievada izcila titru animācija, cerīgo iespaidu turpina arī The White King pirmā puse, taču tālākā stāsta attīstība kļūst arvien lēnīgāka un nobāl sākumkadru priekšā. The White King var skatīties kā vieglu izklaidi, iepriecinot savu pamatskolas atmiņu ar elementāru vēsturisku atsauču atpazīšanu. 


Kadrs no Hadija Gandora filmas Le Voyageur

Par ceļojumu uz romantisko sapņu pilsētu Parīzi stāsta Libānas režisors Hadijs Gandors (Hadi Ghandour) filmā Le Voyageur. Kā sadarbība starp Libānu un Franciju, šis darbs ir komisma pilns skatījums uz libāniešu vīrieša pieredzi kaislību zemē. Adnans, Le Voyageur protagonists, strādā tūrisma aģentūrā nelielā ciematā Libānā; viņš pārzina katru smaržu, garšu un skaņu populārākajās tūristu apskates vietās, taču ironiskā kārtā pats nekad nav bijis ārpus savas valsts robežas. Kad viņam tiek sniegta iespēja doties darba braucienā uz Parīzi, Adnans uz nedēļu aizmirst par savu sievu un bērnu, pilnībā nododoties šķietamajai eiropiešu brīvībai.

Režisors iepriekš ir strādājis pie vairākām īsfilmām, tostarp – Mort (2009), komēdijas par menedžeri “Nāves birojā”, un Love After Sunrise (2011), traģikomiska cerību un vilšanās stāsta. Arī šoreiz autors izmanto iemīļoto komēdijas un drāmas apvienojumu, veidojot sarežģītu galvenā varoņa raksturu, kas vieno tieksmi pēc brīvības un neizpratni par savu identitāti. Sarunā par darba tapšanu režisors skaidro: “Filma ir par mīlestības trūkumu, kas raisa neizpratni arī par ģimeni un identitāti. Es pētīju to, ko cilvēkam nozīmē mājas un ko šī koncepta neizpratne var nodarīt cilvēkam, kurš ceļo pirmoreiz dzīvē. Libānas kinematogrāfā emigrācijas un kultūru mijiedarbības tematika līdz šim ir bijusi praktiski neskarta, un tas bija viens no galvenajiem stimuliem tās izvēlē.”

Atsakoties no tipiskā ceļošanas kā sevis iepazīšanas naratīva, Gandors pasniedz ceļošanu kā identitātes nozaudēšanu un cilvēcisko vērtību deformāciju. Komentējot filmas idejas, Gandors apgalvo, ka ar viņu tā ir gadījies ne reizi vien, turklāt Parīze ir tieši tā vieta, kur var sajusties svešs un iekšēji tukšs. Filmai izdodas pasniegt emigrācijas, ksenofobijas un milzīgās izglītības līmeņa atšķirības starp Libānu un Franciju ar pārsteidzošu vieglumu. Režisors ievieto būtiskas problēmas komiskā ietvarā, aktualizējot tās, taču nenoslogojot skatītāju ar dziļiem pārdzīvojumiem. 


Kadrs no Vinko Tomiciča un Francisko Hevias filmas Cockroach

Cockroach – bālos toņos iekrāsota drāma ar Kamī un Kafkas eksistenciālisma atbalsīm par cilvēku, kurš sabiedrībai nav vērtīgāks par tarakānu. Radīta sadarbībā starp Argentīnu un Čīli, šī filma pārnes skatītāju kādā nomaļā pilsētā, kurā valda vientulība un emocionālais tukšums un kurā galvenais varonis Gvido maldās, meklējot pielietojumu savai dzīvei. Režisori Vinko Tomicičs un Francisko Hevia (Vinko Tomicic, Francisco Hevia) Gvido atveido kā asociālu, lempīgu jaunekli ar mūždien neizgulētām acīm, kura nepievilcīgums izpaužas kā ārējā izskatā, tā arī nolaidīgajā attieksmē pret darbu. Gvido strādā par kaitēkļu apkarotāju, dzīvo sapelējušā komunālā dzīvokļa istabelē un aizraujas ar iedzeršanu, kas šo depresīvo varoni padara vēl skumīgāku. Varonis ir tik pelēks, cik vien to var iedomāties; viņā nav ne mazākās devas sajūsmas, dusmu vai citu emociju, taču visā savā nepievilcībā Gvido momentāli paliek prātā un liek atcerēties tos panīkuma brīžus, kas ir bijuši jebkura cilvēka dzīvē.

Filma par tarakānam līdzīgo tarakānu apkarotāju iepriecinās aci ar saskaņoti drūmajiem interjeriem, blāvi iekrāsotajiem tērpiem un kolorītajiem varoņiem, kas saskan ar drēgno, pelēkbrūno vidi. Atmiņā paliek tukšie varoņu dialogi, nolaistībā atstātais dzīvoklis līdz ar apetīti neizraisošajām Gvido pusdienām ar makaroniem, zaļajiem zirnīšiem un saspiestu tarakānu uz galda, kā arī varoņa neieinteresētie striptīzkluba apmeklējumi. Izraisot vienlaicīgi gan nicinājumu, gan līdzpārdzīvojumu, šī filma patīkami pārsteigs tos, kam tuvi arī zviedru režisora Roja Andersona filozofiskie apcerējumi par mūsdienu monotono eksistenci.


Kadrs no Kiras Kovaļenko filmas Sofichka

Sofichka ir krievu režisores Kiras Kovaļenko stāsts par jaunas sievietes dzīvi Abhāzijas ciemā 20. gadsimta 30. gados. Interesanti, ka šis ir viens no pirmajiem darbiem, kas veidoti krievu kino klasiķa Aleksandra Sokurova vadībā, kurš atklājis savu režijas kursu universitātē Naļčikā. Filmēta kā atmiņu stāsts, filma ievieto nosirmojušo Sofičku vērotājas pozīcijā savas jaunības momentos. Piedzīvojot vīra nāvi, ciemata līdzcilvēku nodevību un dzīvi izsūtījumā, viņa uztur dzīves sparu un līdz dzīves beigām paliek uzticīga mūžībā aizgājušajam vīram. Liriskais, iekšējo monologu pilnais stāsts vēro izturību un cilvēkmīlestību brīžos, kad padošanās šķiet vienīgais risinājums. Sofichka demonstrē pārdomātu un detalizētu vēstures inscenējumu, kurā liela uzmanība vērsta precīzam lauku ikdienas attēlojumam.

Studiju ietvaros režisore esot veidojusi neskaitāmas lugas un konkrētu ainu ekranizācijas no Fazila Iskandera romāna “Sofička”, tādēļ temata izvēle pirmajai pilnmetrāžas filmai bija acīmredzama. Pamatojot savu izvēli par labu filmēšanai abhāzu valodā ar subtitriem, neskatoties uz to, ka auditorija šādai filmai ir ievērojami mazāka nekā darbam krievu valodā, Kovaļenko runā par vēsturisko precizitāti un režisora profesionalitāti. “Mēs sākotnēji veidojām versiju krievu valodā, taču pēc mana lūguma šī filma tiek izrādīta tikai abhāzu valodā. Izvēlētā laikmeta varoņi attālajos ciematos piekopa tradicionālo dzīvesveidu un nepārzināja svešvalodas. Literatūrā abhāzu varoņu teksti krievu valodā ir pieņemami, jo tos visus mēs iedomājamies paši un izjūtam personīgi, taču uz ekrāna krievu aktieriem neviens nenoticēs.”

Sofičkas pārdzīvojumi ir intīmi, dziļi apslēpto emociju pārsātināti. Apvienojumā ar montāžas tehniku, kas sapludina robežas starp tagadni un pagātni, reāliem notikumiem un laika deformētām atmiņām, šī filma ieinteresēs tos, kam labpatīk nesteidzīgi stāsti ar Sokurova stilistikas piesitienu.