Divi no melnajiem rāmjiem 2011. gada galerijā
Rihards Bražinskis
30/12/2011
Šis gads ir bijis zīmīgs ar daudzu radošu cilvēku nāvēm. Atdošu godu diviem sev estētiski tuvākajiem.
Avangardiskais īpatnis
Džordžs Lendovs jeb Owen Land
1944. gadā dzimušais amerikāņu eksperimentālais filmdaris Džordžs Lendovs (George Landow), kurš pazīstams arī ar pseidonīmu Owen Land, aktīvi darbojies 60. un 70. gados strukturālās filmas kustībā. Daudz izmantojis atrastu materiālu, un visi, izņemot viņa jaunākos veikumus, ir 8 un 16 mm formātā. Kā jau ierasts eksperimentālajā kino, autors atteicies no naratīva, uzskatot, ka tradicionālais naratīvs ir nevizuāls. Viņaprāt, viņa filmas intencionāli vairāk ir saistītas ar glezniecību nekā filmēšanu. Tas nenozīmē, ka Džordžam būtu bijis jāglezno pa tiešo uz lentas, bet gan, ka viņa interese materiālā ir gleznieciska, proti, ka viņš patiešām radījis (at)tēlus kā uz balta audekla, nevis filmējis to, kas pavēries objektīvam. Džordža Lendova darbībā ir daudz autortehnikas, ko pats gan neatklāj, neļaujot filmas apstrādei tikt atdalītai no pašas filmas. Viņa darbi nav par to, kas notiek attēlā, ko tas varētu simbolizēt utt., bet gan par pašu attēlu kā tādu vizuālās struktūras kontekstā.
Autoram savi darbi ir tikai un vienīgi māksla, taču ontoloģiskākā šķautnē viņš filmu ir uztvēris kā mikrokosmu jeb kā dzīves elementu analogu, proti, ka tai piemīt fizikalitāte, laiks un telpa, un pats skaistākais, ka tai nav nekā no tā visa – tai ir tikai ilūzija par to. Taču galvenokārt Džordža Lendova specifika ir bezkaunīgā parodijā. Viņš ņirgājās par filmu, tajā skaitā arī par pašu avangarda kino ar izglītojošu filmu manierēm, tiešiem tekstiem skatītājam televīzijas valodas stilā un arī pašreferencēm. Turklāt viņš arī bijis vienīgais filmdaris, kurš tajā laikā ķidājis reliģijas. Īpašu uzmanību pievērsis kristietībai, saskatot tās līdzību ar avangarda mākslu to abu konvencionalitātē pretēji to aizsākumam, respektīvi, aplami, ka kristietība ir tikusi atzīta, bet avangardu izstāda muzejos.
Viņa divas slavenākās īsfilmas ir 1966. gada bezskaņas Film in Which There Appear Edge Lettering, Sprocket Holes, Dirt Particles, Etc., kas sastāv no statiska kadra ar Kodak krāsu testa reprodukcijas cilpu un komponentiem, ko skatītājs parasti neredz – skrāpējumiem, marķējumu un zobratu robiem – visu kā daļu no attēla. Un sapņainā 1970. gada Remidial Reading Comprehension, kurā parādās auditorija no ekrāna skatupunkta, rīsu reklāma, pats autors skrienam pa mežu suņu reju pavadībā un teksti no ātrlasīšanas pamācībām, pilnībā nojaucot jelkādu realitātes izjūtu un parādot filmas mehānisko iedabu. Šī filma skatās uz mums, līdz pati kļūst par skatienu.
Džordžs Lendovs bija visai mistiska personība. Viņš bieži mēdza mainīt dzīvesvietas, nereti pazūdot bez pēdām uz vairākiem gadiem. Arī nomira viņš tikpat noslēpumaini kā dzīvojis. Viņa nāve tika paziņota mēnesi vēlāk, pēc tam kad līķis tika atrasts viņa dzīvoklī Losandželosā 8. jūnijā.
Mazo lietu dievs
Rolfs Jūliuss
Savukārt par raksta otru nelaiķi, 21. janvārī 71 gada vecumā mūžībā aizgājušo vācu vizuālo skaņu mākslinieku Rolfu Jūliusu (Rolf Julius, 1939), nav iespējams runāt citādi kā vien ar visdziļāko pietāti.
Rolfs Jūliuss aizkustina ar vīrietim netipisku trauslumu. Viņa vienkāršie un neuzbāzīgie, taču pārpārēm jēgpilnie veikumi totāli sajūdz divas maņas, proti, redzi un dzirdi. Turklāt ar mazo skaņu palīdzību piespiež ieklausīties. Tā arī viņa mākslai esot starp skaņu un klusumu – skaņas ziņā atgādinot kukaiņu žužināšanu, bet klusumam piešķirot savu unikālo kvalitāti – ne tikai kā skaņas neesamībai.
Rolfs veidoja gan konkrētai vietai paredzētus (site-specific), gan arī mobilākus, mazītiņus skaņas objektus, par galveno sastāvdaļu izmantojot skaņas lieliskāko simbolu – atkailinātus skaļrunīšus (gan tiešā, gan arī rotaļīgā veidā). Caur tiem no dažāda tipa pleijeriem atskaņojot klusus vides un instrumentu ierakstus, pats to dēvējot par “mazo mūziku”.
Kopumā Rolfa darbība būtu dēvējama par mūziku acīm. Arī izteikti tiešā veidā viņš ir piedāvājis klausīties skatoties, radot darbu, kurā skaļruņi jānovieto uz acīm, tādējādi raugoties skaņā absolūti bez jebkādas vizuālas ievades. Tāpat arī Rolfs ir veidojis skaņu komplektā ar noteiktām, skaņai atbilstošām krāsām. Taču visvairāk atmiņā paliks tas, kā skaļrunīši ir tikuši pārklāti ar krāsu, pelniem, putekļiem vai smiltīm, liekot nosēdumiem dancot skaņu viļņos, tā padarot skaņu redzamu. Kā tie tikuši ieslēpti papīra turzās, puķupodos un vokpannās, padarot tos par mazām dzīvībiņām. Kā vienkārši pie sienas uz nagliņas pakarināts skaļrunītis ar saviem niecīgajiem izmēriem radījis atrašanas prieku skatītājā. Kā peldināti bļodiņās ar ūdeni vai stiprināti pie akmeņiem, atgādinot bērnišķīgu ķimerēšanos, izjaucot kādu ierīci un mēģinot tās sastāvdaļas savienot ar kaut ko, kas pa rokai. Vai arī minimālisma stilā pavietoti zem metāla plāksnēm, iekarināti taisnās rindās vai arī iemaskēti simetriskās akmeņu izkārtojuma skulptūrās. Kā arī inkorporēti raibākās instalācijās ar video monitoru papildinājumiem, vai arī vienkārši radīti tušas zīmējumi...
“Skaņu Mežs” patiesi nožēlo, ka netika praties Rolfu Jūliusu laikā uzaicināt uz Latviju.
