KINO  
Kadrs no filmas “Amerikāņu saldumiņš”

"Amerikāņu saldumiņš": par jaunības izaicinājumiem 0

Recenzija par britu režisores Andreas Arnoldes jaunāko filmu

Aleksandra Rosa
15/11/2016

Britu režisores Andreas Arnoldes jaunais veikums “Amerikāņu saldumiņš” (American Honey, 2016) ir kino par jaunības sapņiem, piederības meklējumiem un cīņu ar absolūto bezcerību, kas nereti piemeklē jaunos un pārgalvīgos. Divarpus stundu garumā Arnoldes vērojošā kamera seko līdzi trakulīgām jauniešu gaitām, apceļojot ASV štatus un meklējot pielietojumu savām dzīvēm. Arnoldes filma ar savu bezrūpīgo stilistiku un asi sociālo tematiku atsauc atmiņā dažus no provokatīvākajiem kino darbiem – varam to skatīt kā mūsdienīgu interpretāciju par Hopera un Fondas klasiku Easy Rider vai Lerija Klarka Kids adaptāciju ceļa filmas žanrā. “Amerikāņu saldumiņš” piedzīvoja pirmizrādi Kannās šī gada maijā, kur guva žūrijas balvu, pirms neilga laika paspēja paviesoties ar vienu seansu Rīgas Starptautiskajā kino festivālā un šobrīd jau ir pieejams kinoteātros. 


Kadrs no filmas “Amerikāņu saldumiņš”

Filmas galvenā varone Zvaigzne (Saša Leina) ir dzīves sarežģījumu nomākta jau savā agrajā vecumā – nekas nespēs labāk raksturot šīs 18 gadus vecās meitenes dzīvi kā filmas sākuma kadri, kuros viņa meklē pārtiku atkritumu konteinerā, lai pabarotu viņai uzticētos svešos bērnus. Trūcīgums un netīrība neļauj domāt ne par karjeru, ne izglītību, ne arī jebkādām ambīcijām; tā nu laimīga nejaušība kļūst par vienīgo izraušanās veidu no slēgtās pienākumu cilpas. Zvaigzne nepalaiž to garām un vietējā lielveikalā iepazīstas ar vienaudžiem, kas apceļo Ameriku, pārdodot žurnālu abonementus. Tā kā zaudēt vairs nav ko, meitene nolemj pievienoties ceļotājiem. Tāpat kā pārējie, viņa saskaras ar kontroljautājumu no grupas vadītājas Kristālas – vai ir kāds, kurš viņu meklēs pazušanas gadījumā. Zvaigzne, protams, atbild noraidoši. Tālākā filmas attīstība mūs ved bezgalīgā ceļojumā pa ASV mazpilsētām, jauniešiem meklējot pārtikušākos rajonus, lai piepelnītos. Neiztiek arī bez romantikas starp Zvaigzni un veiksmīgāko žurnālu tirgotāju Džeiku (Šaija Lebafs), kurš pie viena piestrādā arī par Kristālas toyboy.

Kamera pakāpeniski pārtop par vienu no ceļojuma biedriem, tā iederas jauniešu pārpildītajā mašīnā gluži dabiski, vērojot varoņu vaibstus visnotaļ intīmā manierē. Garos, saules apspīdētos kadros tā pievēršas varoņiem, viņu vērotajiem skatiem aiz loga un, it īpaši, debesīm, veidojot sapņainus un romantizētus tēlus. Vērošana un neiesaistīšanās – šādi iespaidi rodas gan par režiju, gan arī operatora darbu. Filma pēta raksturus, iepriekš tos nedefinējot; tā ir atklāta improvizācijai gan no aktieru, gan arī skatītāju puses. Tieši šī pieeja liek spriest un meklēt atbildes uz tiem pašiem jautājumiem, kas nomoka varoņus – kā izdzīvot un kādēļ tas vajadzīgs. 

Šis jaunatnes portretējums tūliņ liek atcerēties šokējoši reālistisko Lerija Klarka Kids (1995), kas jaunību raksturo kā vielu atkarību, vardarbības, seksa, cinisma un bezrūpības apvienojumu. Arnoldes skatījums tomēr ir gaišāks, viņa nemēģina dramatizēt situāciju. Ceļojošā busiņa ietvaros tiek apvienots visplašākais identitāšu spektrs, liela daļa no kurām tiktu tipiski ievietota minoritāšu vai vismaz dīvaiņu kategorijā. Tas gan netraucē savstarpējai sapratnei – “Amerikāņu saldumiņa” jaunatne ir ceļotāji un brīvdomātāji, kas ir atraduši savu alternatīvo dzīvesveidu un sadzīvo ar neiederību sabiedrībā un sociālo saišu trūkumu gluži vienkārši. Šie pārdesmit jaunieši veido tuvas, pat ģimeniskas attiecības. Viņi ballējas, smejas, kaujas un iemīlas, un režisores skatījumā nav nevienas nosodošas nots. Tādējādi filma apgāž iestagnējušos priekšstatus par piederību kopienai pēc klases un rases principiem. Iespējams, viņi sadzīvo tikai tādēļ, ka katrs no jauniešiem ir bezizejas situācijā, taču Arnolde nepārprotami norāda arī uz to, ka attiecību veidošana, balstoties uz sociālo statusu, seksuālo identitāti un ādas krāsu, jauniešiem vairs nav aktuāla.


Kadrs no filmas “Amerikāņu saldumiņš”

“Amerikāņu saldumiņa” varoņi ir pārāk jauni, lai nodarbinātu savus prātus ar amerikāniskā gara un nacionālās identitātes jautājumiem, kā to darīja baikeri-amerikāniskā gara meklētāji Pīters Fonda un Deniss Hopers “Bezrūpīgajā braucējā” (Easy Rider, 1969). Stilistiskās paralēles starp filmām ir uzskatāmas, taču Arnoldes veikumu negribētos ievietot rimeika pozīcijā – tas ir stāsts par citu laikmetu un atšķirīgu sociālo kontekstu, kuru ar “Bezrūpīgo braucēju” vieno tikai naratīva veidošana ap ceļa un meklējumu motīviem. Bezrūpīgo baikeru brīvības koncepts ir pārdomāts un apzināti atšķiras no vispārpieņemtā, tādējādi Hopers un Fonda iemieso sevī visu aizliegto, ārpus normām eksistējošo, provocējot apkārtējo bailes. Zvaigzne un viņas kompānija nerunā par brīvību, bet gan iztikas pelnīšanu un attālo sapni par labāku dzīvi; viņi ir gatavi pieskaņoties situācijām un atklāti melot, lai gūtu savu labumu. Viņi ir jaunie kapitālisti, un, visdrīzāk, kapitālisti pret savu gribu.


Kadrs no filmas “Amerikāņu saldumiņš”

Filmu slavē dzimumu un rasu tiesību vienlīdzības aizstāvji, galvenā varone taču ir no jebkādām saistībām brīva sieviete, turklāt jauktās rases pārstāve. Domāju, ka Arnoldes provokācijas ir varenākas un neaprobežojas ar galvenās lomas izpildītājas izvēli. Kaut kas dziļi izaicinošs ir viņas skatījumā uz gaišo Amerikas nākotni – bezatbildīgiem, neizglītotiem ballētājiem, kuri iesmērē žurnālu abonementus bagātiem muļķiem, kas tic jauniešu meliem. Par tipisko amerikāņu sapni ar karjeras kāpuma ambīcijām un dzīves līmeņa paaugstināšanu nav ne runas. Vai Arnolde norāda uz amerikāņu un līdz ar to arī sapņa degradāciju? Vai jaunās paaudzes izdzīvošanas reālijām, kas faktiski nespēj atbilst pagātnes vērtībām? Nenoliedzami “Amerikāņu saldumiņš” ir subjektīvs komentārs par abiem jautājumiem, kas ievirza skatītāju kritiskā, bet ne pārlieku kategoriskā domu virzienā. 

Tas, vai “Amerikāņu saldumiņš” ir mūsdienu Amerikas esences atklāsme vai tomēr izklaidējošs jauniešu piedzīvojums un nekas vairāk, katram būs jālemj pašam. Sociālās noslāņotības un nabadzības problemātika ir klātesoša visas filmas garumā, taču tās attēlojums ir viegls un nepiespiests. Brīvi lidinoties ap varoņiem un dokumentējot viņu piedzīvojumus un pārdzīvojumus, Arnoldes kamerai ir izdevies notvert jaunības garu līdz ar tā cerīgo nākotnes vīziju, kā arī tos pieaugušo dzīves izaicinājumus, ar kuriem saskaras jaunieši neatkarīgi no valstiskās piederības.