KINO  
Kadrs no filmas “Piromāns”

Liesmu varā: Ērika Šollbjerga filma “Piromāns” 0

Aleksandra Rosa
19/10/2016

Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) konkursa programmā šogad iekļauts norvēģu autora Ērika Šollbjerga darbs “Piromāns” (Pyromanen, 2016). Režisors, kuram šī ir sestā pilnmetrāžas filma, iepriekš ir izcēlies ar drūmu tematiku skandināvu noir estētikā – Insomnia (1997) skata bezmiega nomocīta izmeklētāja darbu un viņa subjektīvās vīzijas, Pioneer (2013) ir trilleris par daiveri norvēģu naftas buma laikā, kurš meklē sava kolēģa mistiskās nāves politiskos cēloņus, Prozac Nation (2001) stāsta par žurnālistikas studenti, kura līdz ar karjeras kāpumu nolaižas arvien zemāk depresijas un narkotisko atkarību dzīlēs. Riga IFF ietvaros 19. oktobrī vērosim stāstu par māju dedzinātāju kādā nomaļā ciematā Norvēģijas dienvidos.

Ar atklātām kārtīm

“Piromāns” ir filma, kas neaizraujas ar intrigas veidošanu – jau no paša sākuma lomas ir sadalītas, vainīgais skatītājam ir zināms. Pasniedzot gatavas atbildes uz filmas centrālajiem jautājumiem un atsakoties no spriedzes elementiem, Šollbjergs koncentrē visu skatītāja uzmanību uz vienīgo noslēpumu – piromāna darbību motivāciju.

Galvenais varonis ir piromāns Dags, 19 gadus vecs puisis, kura asociālā uzvedība ciemata ļaudis mazliet satrauc, taču pārliekas bažas neizraisa. Galu galā arī pārējie iedzīvotāji dzīvo nošķirtās mājās un ar sabiedriskām aktivitātēm īpaši neaizraujas. Problēmas Dagam ir gluži normālas un vecumam atbilstošas – pabeidzis skolu un atgriezies no militārā dienesta, viņš meklē darbu un ir neveikls komunikācijā ar vienaudžiem. Drīz vien darbs tiek atrasts pasta nodaļā, taču Dagu daudz vairāk interesē palīdzēšana tēvam, ugunsdzēsēju brigādes vadītājam. Kamēr puisis apgūst tēva arodu, ciemata privātmājas, šķūņi un apkārtējie meži sāk degt viens pēc otra. Kamera seko līdzi tam, kā viena un tā pati persona no sākuma aplej ēkas ar benzīnu un aizdedzina, bet pēc tam uzstājas varoņa lomā, tās dzēšot. Piromāna motivācija šķiet paradoksāla – kādi apstākļi gan var pamudināt jaunekli uz šādu rīcību? Vai tiešām tā ir garlaicība?

Stāsts ir balstīts reālos notikumos, kas risinājās 1978. gadā un par kuriem vēlāk viens no aculieciniekiem sarakstīja grāmatu. Režisors ir piestrādājis pie tā, lai filmēšana risinātos ģeogrāfiski netālu no patiesās vietas, turklāt masu skatos piedalās vairāki īsto ugunsgrēku liecinieki. Neskatoties uz to, pats Šollbjergs brīdina, ka fikciju nevajadzētu pieņemt par faktu un ka “Piromāns” ir vien interpretācija par izvēlēto tēmu.


Kadrs no filmas “Piromāns”

Savējie un svešie

Pētot vientuļnieka Daga mijiedarbību ar sociumu, kas šajā gadījumā ir nedaudzie puiša kaimiņi, varam tūliņ nojaust ikviena ziemeļnieka mentalitātē ieaudzināto savējo un svešo nošķīrumu. Ļaundara tēls ciešajā un pret iebraucējiem naidīgajā sabiedrībā ir iepriekš definēts – tas ir svešinieks, kurš vēlas izpostīt ciemata ļaužu saliedētību. Protams, pieņēmums par to, ka dedzinātājs ir labi pazīstams kaimiņš, ir grūti pieļaujams. Fakts, ka ar uguni spēlējas vietējais varonis un dzīvību glābējs, ir absolūti izslēgts. 

Ziemeļnieku izolētības un "iekšējā ļaunuma" tematika ir populāra skandināvu kriminālromānos un to ekranizācijās. No Stīga Larsona Millenium triloģijas līdz pasaulslavenajiem seriāliem “Tilts” (Bron/Broen, 2011–), “Slepkavība” (Forbrydelsen, 2007–2012), Detektīvs Valanders (Wallander, 2005–2013) un arī islandiešu nesenajai pērlei “Slazdā” (Ófærð, 2015–) nelaimju vaininieks vienmēr atrodas tuvumā. Nenoliedzami izolācija ir ne vien simboliska norāde uz skandināvu nāciju nošķirtību, bet arī praktisks naratīva veidošanas rīks. Jo mazāk varoņu un jo smalkāk to raksturi tiek atklāti, jo sarežģītāk ir atrast slepkavu un jo aizraujošāki ir meklējumi. Ilustratīvs piemērs šai tendencei ir “Meitenes ar pūķa tetovējumu” aizsākums, kurā Vangeru dzimtas pārstāve Harieta pazūd no noslēgtas salas, sašaurinot aizdomās turamo loku līdz nelielajam Harietas radinieku lokam. Šollbjerga “Piromāns” apgāž šo klasisko whodunnit (“kas to izdarīja?”) stāstu, neslēpjot ļaundari un tā vietā atklājot viņa subjektīvo motivāciju.


Dags – varonis un sabiedrības ienaidnieks. Kadrs no filmas “Piromāns”

Baudāma destrukcija

Drūmās mizanscēnas un krēslojošo pilsētu pārņemošās liesmas ļauj iejusties Daga ādā; destrukcijas skati tik tiešām ir baudāmi. Kamera ilgi kavējas pie uguns aprītajām mājām, tās saraustītās un vienlaikus vērības pilnās kustības atgādina kāda aculiecinieka skatpunktu, kurš baidās no liesmām, taču nespēj novērsties no to maģiskā spīduma. Pelēkzilā krēsla, nakts melnums, tumsu šķeļošie lukturi un uguns – tas viss rada kontrastainu un tonāli izsvērtu vizuālo pieredzi. Vērojot degošās mājas, prātā uzaust loģisks jautājums – kur filmas veidotāji atraduši tik daudz māju, ko dedzināt, un vai tās ir bijušas īstas. Izrādās, ka tas nemaz nav bijis sarežģīti. Režisors kādā intervijā atzīst, ka filmas galvenais varonis nav vienīgais, kuram patīk liesmu pārņemtu ēku skati, un norvēģu laukos ir daudz ģimeņu, kuras labprāt pieteicās savu mitekļu nodedzināšanai. Tas esot vienkāršs veids, kā atbrīvot zemi jaunas mājas būvēšanai.


Kadrs no filmas “Piromāns”

Šollbjerga kino pasaule – noziegumi, intrigas, narkotikas, sekss

Līdz ar “Piromānu” iesaku noskatīties arī dažus no Šollbjerga agrākajiem darbiem, kuru stilistikā vērojamas nepārprotamas paralēles ar jauno filmu. Režisora slavenākā kinolente, pēc kuras vēlāk tapa arī Kristofera Nolana rimeiks, ir “Bezmiegs” (Insomnia, 1997). Tas ir detektīvstāsts, kura centrā ir pats detektīvs, ne slepkavības izmeklēšana. Kad pilsētā pazūd jauna meitene, darbā iesaistās policijas izmeklētājs Jonass Engstroms. Detektīva personāžā ir grūti atrast labas īpašības – rupjais vienpatis paspilgtina iespaidu par sevi, neatzīstot savu vainu pēc kolēģa nogalināšanas un vēlāk savtīgos nolūkos sadarbojoties ar meitenes slepkavu. Situāciju sarežģī nebeidzamā un neizbēgamā polārās dienas gaisma, kuras ietekmē Jonasa (un arī kameras) skatījums kļūst arvien deformētāks un no realitātes attālinātāks. Līdzīgi “Piromāna” naratīva struktūrai, arī šī filma pavisam drīz atklāj slepkavas vārdu; tā pēta izmeklētāja personību, viņa darbību komplicētos psiholoģiskos faktorus, personīgo motivāciju.

“Pionieris” (Pioneer 2013) ir filma-prāta mežģis, kuras pamatā ir 80. gadu notikumi Norvēģijā. Kad Ziemeļjūrā tiek atrasti milzīgi naftas un gāzes resursi, jūras dzīļu izpētei un cauruļvadu izvietošanai tiek piesaistīta nirēju komanda. Vienā no pirmajām nolaišanās reizēm viens no komandas biedriem mirst, liekot galvenajam varonim meklēt šīs nāves patiesos cēloņus. Tiek izskatīti visi iespējamie varianti no nejaušības līdz pat starpnacionālai sazvērestībai, nonākot pie pavisam negaidīta atrisinājuma. Ar taisnības meklējumiem apsēsto varoni neapstādinās nekādi draudi, taču viņš neapzinās, cik sarežģītā lietā ir iesaistījies.

“Prozaka nācija” (Prozac Nation, 2001) ģeogrāfiski attālinās no nordic noir, taču noskaņa filmai ir līdzīga. Pēc “Bezmiega” panākumiem režisors devās uz ASV, lai filmētu stāstu par Hārvardas žurnālistikas studenti Liziju, kura no paraugmeitenes pārtop nevaldāmā un psihiski nestabilā narkomānē, padarot atrašanos savā tuvumā par neciešamu pieredzi. Tam visam pamatā ir sarežģītās attiecības ar vecākiem un to raisītā depresija. Filma veido ļoti detalizētu depresijas portretu; tā patiks tiem, kuri augsti vērtē tādas filmas kā “Dzīve, pārtraukta” (Girl, Interrupted 1999) ar Vinonu Raideri un Andželīnu Džoliju.