KINO  
Kadrs no filmas “Piromāns” (rež. Ēriks Šollbjergs). Riga IFF konkursa programma

Riga IFF: filmu izlase 0

Aleksandra Rosa
11/10/2016

Sākot ar šo nedēļu, pievēršamies vietējā un pasaules kino jaunumiem – no 13. līdz 23. oktobrim notiek Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF). Filmu klāstu veido kā festivāla konkursa programma, tā arī vairākas izlases ar spēlfilmām, dokumentālajām un animācijas filmām. Atsevišķa sadaļa skar kino vēsturi un tās izaicinošākos darbus naratīva uzbūves ziņā, piemēram, Bergmana “Persona” un Krisa Mārkera no fotogrāfijām veidotā filma “Piestātne”, savukārt Latvijas jaunākās filmas apkopotas Lielā Kristapa izlasē. Ieskatīsimies dažos no darbiem, kuri iekļauti Riga IFF konkursa programmā un oficiālajā izlasē, meklējot satura un formas ziņā interesantāko kino!

Par Riga IFF balvu sacenšas...

“Piromāns” (Pyromanen, 2016) ir kulta filmas “Bezmiegs” (Insomnia, 1997) režisora Ērika Šollbjerga jaunākais veikums. Šis norvēģu autors savu filmogrāfiju ir mērķtiecīgi veidojis nordic noir stila ietvarā – visi viņa darbi ir psiholoģiski sakāpināti un drūmi, noziedzības un noslēpumu pārpilni, ar sarežģītiem varoņiem, kuru darbību motivācijas izriet no dziļiem psiholoģiskiem pārdzīvojumiem, nevis impulsīviem lēmumiem. Šollbjerga izvēlētā tematika nereti skar izmeklēšanas nomaļās skandināvu pilsētās, kurās liela loma ir vietējai specifikai: fjordu izolētībai, kopienu ciešajām attiecībām un naidīgajai attieksmei pret svešiniekiem, kā arī sarežģītajiem laikapstākļiem.

“Piromāns” ir stāsts par ugunsdzēsēju, kurš aizrāvies ar savas pilsētas ēku dedzināšanu. Jaunietis, kura tēvs vada vietējo ugunsdzēsēju brigādi, pakāpeniski pārņem tēva arodu, izrādot kaislīgu interesi pret darbu. Līdz ar puiša augošo profesionalitāti aug arī darba apjoms; mājas un šķūņi deg gandrīz katru dienu. Pilsētā, kuras sabiedrību veido nepilns tūkstotis iedzīvotāju, uguns izraisa pastiprinātu trauksmi, vainīgais tiek meklēts gan iebraucēju, gan vietējo cilvēku vidū. Līdz pat filmas pēdējai trešdaļai prātu nomāc jautājums par to, kādi iemesli vada piromānu. Vai tā ir bijusi bērnības trauma? Vai varbūt tas ir veids, kā izklaidēties nomaļajā vietā, kur nekas cits nenotiek? Minējumi turpinās, vērojot tonāli izsmalcinātos, izsvērtos kadrus un elpu aizraujošās liesmas.

Filma skatāma Splendid Palace 17. un 19. oktobrī.


Kadrs no filmas “Zooloģija”

“Zooloģija” (Зоология, 2016) – režisora Ivana Tverdovska otrā pilnmetrāžas kinolente. Tā ir filma, kuras galveno tēlu – pusmūža sievieti vārdā Nataša, kurai izaugusi aste – nav iespējams aizmirst. Nataša strādā zoodārzā, dzīvo ar māti un nepārtraukti uzklausa nicinājumus no kolēģu puses. Pelēko rutīnu izjauc astes parādīšanās uz sievietes ķermeņa. Iepriekšējo nepatiku pret Natašas personu nomaina atklātas bailes no velnišķā veidojuma uz varones muguras. Natašas dzīve savukārt sāk uzlaboties – pēc negaidītā ieguvuma viņa izjūt vēlmi dzīvot un mīlēt. Šis kino vieno dramatismu, provokāciju un komismu, astes izaugšana ir vien iegansts, lai runātu par sociālām problēmām un sabiedriskās domas stagnāciju.

Seansi 16. un 20. oktobrī.

ARHĪVS: Intervija ar filmas režisoru Ivanu Tverdovksi

Kadrs no filmas “Izrāžu izrāde”

“Izrāžu izrāde” (The Show of Shows, 2015) – britu un islandiešu kopražojums par cirka vēsturi. Atmosfēriskas Sigur Ros mūzikas pavadījumā šī filma rāda cirka mākslinieku dzīvi 20. gadsimta garumā uzņemtos kino kadros. Vodeviļa, kabarē, varietē, frīkšovi un citas masu iecienītas dīvainības no dažādiem arhīviem ir kompilētas vairāk kā stundu garā filmā. Šis veltījums mēmajam kino bez naratīva saiknēm veiksmīgi izvairās no tipiskām dokumentālā kino stāstniecības metodēm, sniedzot skatītājam pilnīgu interpretācijas brīvību, taču līdz ar to zaudē daļu informatīvās vērtības. Filma atstās spilgtu vizuālu iespaidu un, iespējams, pārsteigs ar gadsimta laikā izdomātajām cirka pārgalvībām, taču nesniegs pamatīgu vēsturisko skaidrojumu cirka fenomenam.

Ja iepriekš nav redzēta dokumentālā filma Sigur Ros: Heima, ļoti iesaku tai pievērsties pirms vai pēc “Izrāžu izrādes” – tas ir tikpat sapņains un nesteidzīgs stāsts par mūziķiem pašiem, kas veidots līdzīgā muzikālā pavadījumā. Cirka dīvainību mīļotājiem noteikti patiks arī Toda Brauninga, agrīnā amerikāņu šausmu kino režisora, 1932. gada spēlfilma Freaks par cirka trupas dzīvi.

Seansi 18. un 21. oktobrī.

Taisnā ceļā no Kannu, Berlīnes, Venēcijas kinofestivāliem


Kadrs no filmas “Tas ir tikai pasaules gals”

“Tas ir tikai pasaules gals” (It’s Only the End of the World, 2016) ir Kannu mīluļa Ksavjē Dolana jaunākais veikums, par kuru režisors šī gada maijā ieguva savu līdz šim augstāko apbalvojumu – Kannu kinofestivāla Grand Prix. Jaunais kanādietis ir ticis saukts gan par brīnumbērnu, gan ģēniju; viņa filmu emocionālais dziļums un tematikas sāpīgie punkti nebeidz pārsteigt. Dolana iepriekš apskatītās tēmas iekļauj paaudžu attiecību problemātiku un jaunības dullumu visās tā galējībās; katru filmu caurauž arī sevis izpratnes un identitātes jautājumi. Kad klajā nākusi jau sestā režisora filma ar nemainīgi augstu kvalitāti, ir jābeidz brīnīties par autora vecumu un jāsāk izvērtēt jaunības sniegtās privilēģijas, īpatnējais pasaules skatījums un tā reprezentācija filmās.

“Tas ir tikai pasaules gals” stāsta par kādu rakstnieku, kurš ieradies dzimtajā pilsētā, lai paziņotu par savu neārstējamo slimību. Atbalsta vietā viņš sastopas ar vienaldzību un nepārvaramu vientulību disfunkcionālajā ģimenē. Drūmais darbs ekspresīvi attēlo emocijas un to neesamību, sakāpinot tuvinieku attiecības kā sižetiski, tā arī vizuāli. Dolana kino izceļas ar augstu kadra konstruētības pakāpi, līdz sirrealitātei novestu stilizāciju un izteiksmīgiem varoņu tekstiem – no jaunās filmas sagaidāms it viss no minētā. Režisora iemīļotajos tuvplānos vērosim zvaigžņotu aktieru sastāvu, tostarp Marionu Kotijāru, Leu Seidū, Gaspāru Uljē un Vensānu Kaselu.

Filmas seansi – 15. un 22. oktobrī.


Kadrs no filmas “Gaišā nākotne”

“Gaišā nākotne” (Things to Come, 2016) ir filma par teorijas un prakses līdzsvaru, par filozofēšanu, par pareizu dzīvošanu un patiesu dzīvošanu. Mias Hansenas Lēves piektā filma novēršas no režisores iecienītās jauniešu tematikas, šoreiz stāstot par straujiem pavērsieniem pusmūža sievietes mērenajā dzīvē. Galvenā varone Natālija, ko tēlo franču dīva Izabella Ipēra, ir filozofijas pasniedzēja Parīzes skolā, viņai ir divi pieauguši bērni un stabila, ne īpaši aizraujoša ikdienas dzīve. Ierasto ritmu izjauc mātes nāve, darba zaudēšana, kā arī šķiršanās no vīra pēc 25 gadus ilgas kopdzīves. Vientuļā un no sliedēm izsistā varone sāk būvēt dzīvi no jauna. Mazliet trakuma Natālijas dzīvei piešķir viņas bijušais students, anarhistu grupas dalībnieks. Stāstniecības ziņā vienkāršā filma smalki atklāj varones rakstura stipros un vājos punktus un veido daudzslāņainu personības portretu, ko papildina Ruso un Paskāla citāti un pāris kaķu joki.

Filma skatāma 16. un 19. oktobrī.


Kadrs no filmas “Vadoņa bērnība”

“Vadoņa bērnība” (The Childhood of a Leader, 2015) pēta tos personīgos, ģimeniskos un laikmeta faktorus, kas liek jaunam puisim vēl bērnībā gūt tirāna īpatnības. Diktators, sociopāts, monstrs – par tādu nav iespējams kļūt acumirklī, tādēļ filma pievēršas cilvēka dzīves periodam, kurā formējas personība un tās izpratne par sociumu. Desmit gadus vecais Preskots ar savu frizūru un tērpiem atgādina meiteni, par ko viņam nepārtraukti tiek atgādināts. Vērojot tēvu diplomātu, puisis pamazām apjēdz varas nozīmi un sāk to pielietot. No vienkāršas nepaklausības pie galda līdz savas franču valodas pasniedzējas krūšu grābstīšanai – Preskots sāk savā labā izmantot vecāku nevērību pret sevis paša audzināšanu. Skatoties filmu, būtiski ir pieņemt to, ka filmas varoņi, tostarp arī jaunais diktators, ir fiktīvi un ar konkrētām vēsturiskām personībām nesaistīti. Darba pamatā ir Žana Pola Sartra stāsts “Vadoņa bērnība”, tāpēc meklēt tiešas paralēles ar Hitlera, Musolīni vai Staļina bērnību nav vērts.

Filma ir aktiera Breidija Korbeta, kuru esam redzējuši Trīra “Melanholijā” un Hanekes “Dīvainajās spēlēs”, debija režijā. Darbs iespaido ar izcilo operatora darbu, kamera lēnām plūst caur Preskota bērnības stāstu, tā vēro un īpaši nepietuvojas. Vēl vairāk saviļņo dramatiskais Skota Volkera muzikālais pavadījums, kas disonē ar mierīgo attēlu un atsauc atmiņās agresīvo, emociju pārpilno Stravinska mūziku. “Vadoņa bērnība” ir guvusi vairākus apbalvojumus Venēcijas, Lisabonas un Stambulas kinofestivālos.

Vienīgais filmas seanss 21. oktobrī.

rigaiff.lv